17. nodaļa KĀ AR ZEMAPZIŅAS PALĪDZĪBU VAR GŪT PANĀKUMUS
Dzīvei nav lutekļu, dzīve ir Dievs, un šis dzīves princips mājo ikvienā cilvēkā vienmēr un visur. Cilvēks pēc Dieva gribas ir radīts dzīvei harmonijā, mierā, skaistumā, priekā un bagātībā. Tas ir tas, ko mēs saucam par Dieva gribu vai dzīves aicinājumu. Tas, kurš dzīves straumei aizsprosto brīvu plūdumu, izraisa zemapziņas traucējumus un pakļauj sevi nelaimei. Dievs nav šīs pasaules bēdu un jucekļu radītājs. Visās cilvēka nelaimēs ir vainojama viņa paša destruktīvā domāšana. Tāpēc būtu pilnīgi aplami slimībās vai bēdās vainot Dievu. Un tomēr ir daudz cilvēku, kas visos cilvēku grēkos, slimībās un ciešanās, visās sāpēs, nelaimes gadījumos un likteņa triecienos, īsi sakot, visās dzīves likstās vaino Dievu kā to izraisītāju vai vismaz noveļ uz viņu visu atbildību. Šāda negatīva Dieva būtības izpratne atriebjas kā atbilstoša negatīva zemapziņas reakcija. Cilvēki, kam ir šāda nostāja, diemžēl nezina, ka viņi soda paši sevi. Lai jūs varētu veidot veselīgu, laimīgu un radošu dzīvi, jums vispirms ir jāatzīst patiesība, jāiegūst garīgā brīvība un jāizvairās no jebkādas nosodīšanas, jebkādiem sarūgtinājumiem un jebkādām dusmām. Tiklīdz cilvēka domu un jūtu pasauli apgaro priekšstats par Dievu kā mīlestību, tiklīdz cilvēks Dievā saskata mīlošu tēvu, kas pār viņu valda un par viņu rūpējas, vada, uztur un stiprina, šī Dieva koncepcija iespiedīsies zemapziņā un kļūs par neskaitāmu svētību avotu.
Dzīve vienmēr piedod
Dzīve jums piedod, ja jūs iegriežat pirkstā. Sākas zemapziņas vadīts dziedināšanas process — rodas jaunas šūnas, un brūce sadzīst. Ja kāds ieēd bojātu ēdienu, viņa organisms tiek rosināts šo nelietojamo pārtikas produktu izvadīt ārā. Ja cilvēks apdedzina roku, bojātie audi tiek aizvietoti un uzaug jauna āda. Dzīve ir iecietīga un nav ļaunatminīga. Tā vienmēr ir gatava piedot. Dzīves svētības ir laba veselība, vitalitāte, nosvērtība un miers — pieņemot, ka cilvēks dzīvo saskaņā ar dabu.
Kā viņš atbrīvojās no vainas apziņas
Reiz es pazinu kādu kungu, kas ar nenogurstošu centību katru dienu strādāja līdz pat dziļai naktij. Savai sievai un abiem dēliem viņš nevarēja veltīt nekādu uzmanību, jo visu viņa laiku aizņēma biznesa darījumi. Kad es ar šo vīrieti iepazinos, asinsspiediens viņam bija virs 200 mm/Hg. Es sapratu, ka viņu pārņēmusi spēcīga vainas apziņa un viņš neapzināti sevi soda ar smagu darbu un pilnīgu atteikšanos no ģimenes dzīves. Normāls vīrietis nekad tā nerīkotos — viņš priekos un bēdās dalītos ar sievu un interesētos par dēliem un viņu attīstību. Es savam pacientam izskaidroju viņa pārcilvēciskās centības iemeslu: "Jūs moka kaut kādi sirdsēsti, citādi jūs tā nerīkotos. Jūs sevi sodāt, un jums ir jāiemācās pašam sev piedot." Un izrādījās, ka viņu patiešām nomāc dziļa vainas apziņa attiecībā uz brāli. Es šim vīrietim izskaidroju, ka ne jau Dievs viņu soda, bet gan viņš pats sevi moka. Es viņam sacīju: "Jebkurš pārkāpums pret dzīves likumiem nes sev līdzi atbilstošu sodu. Tas, kurš aizskar karstu priekšmetu, apdedzinās. Dabas spēki ir absolūti neitrāli — vienīgi veids, kā cilvēks tos lieto, nosaka, vai tie izraisa labu vai ļaunu. Uguns nav nedz laba, nedz slikta: ar to māju var gan apkurināt, gan arī nodedzināt. Vienīgais grēks ir dažu dzīves likumu nezināšana, un vienīgais sods ir automātiskā negatīvā reakcija, kas ir dzīves likumu neievērošanas nenovēršamās sekas. Tas, kurš pārkāpj ķīmijas principu, var izraisīt postošu eksploziju. Tas, kurš ietriecas klintī, sevi savaino. Šīs abas izpausmes attēlo atmaksu par likumsakarību neievērošanu." Mani izskaidrojumi šim cilvēkam atvēra acis. Viņš atzina, ka viņa "klaušas" un ar tām saistītās ciešanas nekādā ziņā nav Dieva gribētas vai Dievam tīkamas, bet vienīgi viņa zemapziņas reakcija uz paša destruktīvo domāšanas veidu. Un kāds tam bija iemesls? Kaut arī bija pagājuši jau daudzi gadi, viņš nevarēja sev piedot, ka reiz pievīlis tagad jau mirušo brāli. Es viņam vaicāju: "Vai jūs tagad arī savu brāli pieviltu?" "Nē!" "Vai jūs toreiz domājāt, ka šādai rīcībai ir nopietns iemesls?" "Jā." "Bet vai jūs tagad vēlreiz darītu to pašu?" Viņš pakratīja galvu un atbildēja: "Nekādā gadījumā. Tagad es katru dienu cenšos palīdzēt cilvēkiem tikt galā ar dzīves grūtībām." "Tagad jums ir lielāka pieredze un dziļāka izpratne. Lai gūtu piedošanu, vispirms ir jāpiedod pašam sev. Piedošana vienkārši nozīmē iekļauties dievišķajā harmonijā. "Elle" — elle zemes virsū — ir sevis plosīšana. Turpretī "debesis" ir harmonija, miers, piedošana un labestība." Šī jaunā skatījuma iespaidā vīrietim izdevās pilnībā atbrīvoties no vainas apziņas un pašpārmetumiem. Pēc kāda laika ārsta pārbaudē viņam tika konstatēts normāls asinsspiediens — dvēseles atspirgšana veicināja arī organisma atveseļošanos.
Slepkava iemācījās pats sev piedot
Pirms daudziem gadiem pie manis ieradās vīrietis, kurš bija nogalinājis savu brāli. Viņš pastāvīgi dzīvoja drausmīgās bailēs no Dieva soda. Viņš izstāstīja, ka esot pieķēris brāli ar savu sievu un aklās dusmās viņu nošāvis. Šī afekta brīdī izdarītā slepkavība esot notikusi pirms 15 gadiem Eiropā. Pa šo laiku viņš Amerikā esot apprecējies, un tagad viņam esot trīs bērni. Viņš esot pašos pamatos mainījies un savu ietekmīgo stāvokli izmantojot, lai pēc iespējas vairāk cilvēkiem darītu labu. Es savam pacientam izskaidroju, ka tas cilvēks, kas nošāva brāli, nav viņam identisks ne fiziskajā, nedz psihiskajā ziņā. Zinātniski ir pierādīts, ka dažu gadu laikā katra mūsu ķermeņa šūniņa atmirst un tiek aizstāta ar jaunu. Turklāt arī garīgajā un dvēseliskajā ziņā viņš ir cits cilvēks, jo to pierāda viņa mīlestība un izpalīdzība pret citiem cilvēkiem. Tas, kurš pirms vairāk nekā 15 gadiem bija nogalinājis, garīgi un dvēseliski ir miris. Ja viņš tomēr, neņemot vērā savu pilnīgo pārvēršanos, sev pārmet seno noziegumu, tad apsūdz gluži nevainīgu cilvēku! Šis izskaidrojums atstāja uz pacientu lielu iespaidu un noņēma viņam no dvēseles smagu slogu. Viņam atklājās Bībeles vārdu patiesā nozīme: "Tad nāciet, turēsim tiesu, saka tas Kungs. Kaut jūsu grēki arī būtu sarkani kā asinis, tomēr tie paliks balti kā sniegs; kaut tie arī būtu kā purpurs, tomēr tie kļūs kā vilna." (Jesajas grāmata 1., 18.)
Kritika var būt noderīga
Kāda skolotāja, kas nāca pie manis pēc padoma, pastāstīja, ka kolēģe esot kritizējusi viņas lekciju, apgalvodama: viņa runājot tik ātri, neskaidri, klusi un monotoni, ka sacīto neesot iespējams uztvert. Sarunas laikā es ievēroju, ka šie pārmetumi skolotāju ir dziļi aizskāruši un sāpinājuši. Tomēr viņa labprātīgi piekrita, ka, principā ņemot, nopēlums esot pamatots. Raugoties no šāda viedokļa, skolotāja saprata, ka viņas reakcija bijusi bērnišķīga un kolēģes kritika ir vērtīgs pamudinājums pilnveidoties. Lai uzlabotu savu runas mākslu, skolotāja nekavējoties iestājās retorikas kursos. Un kolēģei viņa uzrakstīja vēstuli, kurā pateicās par ieinteresētību un konstruktīvo kritiku, kas norādījusi ceļu uz trūkumu novēršanu.
Ka pierādīt izpratni
Pieņemsim, ka par skolotājas lekciju izteiktā kritika būtu pilnīgi nepamatota. Tad noteikti atklātos, ka kritikas iemesls ir nevis sacītā veids, bet gan saturs. Šāda tipa kritiķi parasti ir garā un dvēselē nelīdzsvaroti cilvēki, kuru garīgā aprobežotība un aizspriedumainība vedina uz neobjektīviem spriedumiem. Tātad nav nekāda pamata tādas kritikas dēļ justies aizskartam vai apvainotam. Šādos gadījumos nepieciešama izpratne. Otrs loģisks solis — jālūdz par šī cilvēka dvēseles mieru un spēju saprasties. To, kas pats sevi atzīst par savas domu un jūtu pasaules valdnieku, neviens nevar aizvainot. Jūsu jūtas atbilst jūsu domām. Tāpēc domājot jūs spējat no sava gara aizgaiņāt visu to, kas varētu traucēt jūsu iekšējo līdzsvaru.
Pamest pie altāra
Pirms dažiem gadiem es biju uzaicināts piedalīties laulību ceremonijā, bet līgavainis uz to neieradās. Divas stundas veltīgi gaidījusi, pieviltā līgava noslaucīja asaras un man sacīja: "Es lūdzu Dievu, lai Viņš visu vada pēc savas gribas. Tā noteikti ir atbilde uz manu lūgšanu. Dievs mūs nekad nepamet." Tātad līgavas reakcija bija padevība un paļāvība Dieva lēmumam. Jaunās sievietes vārdi liecināja par to, ka viņas sirdī vairs nav ne miņas no sarūgtinājuma: "Tā kā es lūdzu Dievu, lai Viņš norāda mums īsto ceļu, tad acīmredzot šis solis mums abiem nenestu svētību." Jebkura cita jauna sieviete, kurai nebūtu šādas dziļas izpratnes, līdzīgā situācijā pārciestu nervu sabrukumu, lietotu nomierinošus līdzekļus vai pat meklētu ārsta palīdzību. Ieklausieties sevī mītošās bezgalīgās gudrības balsī un uzticieties tai tāpat, kā bērns uzticas savas mātes vārdiem. Tā jūs iegūsiet iekšējo līdzsvaru, kas nodrošina garīgo un dvēselisko veselību. "Precēties ir nepareizi. Viss, kas saistīts ar dzimumattiecībām, ir slikts, un es pati esmu samaitāta!" Pirms kāda laika es sarunājos ar divdesmit divus gadus jaunu dāmu. Viņa dzīvoja ieaudzinātā nožēlojamā pārliecībā, ka dejas, kāršu spēle, peldēšana un saviesīga dzīve vīriešu sabiedrībā ir grēks. Šī meitene valkāja melnu kleitu un melnas zeķes. Viņa nekad nebija lietojusi ne lūpu krāsu, ne pūderi, nedz kādus citus kosmētiskos līdzekļus, jo, pēc viņas mātes domām, tie visi esot grēcīgi. No mātes viņa bija pārņēmusi arī uzskatu, ka visi vīrieši esot zemiski, ka viss, kas saistīts ar dzimumattiecībām, nākot no velna un mīlestība esot netikumīga. Daždažādu vainas apziņu nomocītai, šai meitenei beidzot vajadzēja iemācīties sadzīvot pašai ar sevi. Maldīgos uzskatus vajadzēja aizstāt ar dzīves īstajām patiesībām un pilnīgi jaunu pašnovērtējumu. Kad meitene kaut kur aizgāja ar saviem jaunajiem kolēģiem, viņu pārņēma dziļa vainas apziņa un bailes, ka Dievs to sodīs. Vairāki jauni, krietni vīrieši viņu bildināja, taču viņa man sacīja: "Precēties nav pareizi. Viss, kas ir saistīts ar dzimumattiecībām, ir slikts, un es pati esmu samaitāta." Šie vārdi liecināja par jaunībā gūtajām mācībām un no tām izrietošajiem sirdsapziņas maldiem. Divarpus mēnešus šī meitene reizi nedēļā ieradās pie manis, un es, balstoties uz šajā grāmatā izteiktajām atziņām, viņai izskaidroju zemapziņas būtību un darbību. Pamazām meitene aptvēra, ka neizglītotā un māņticīgā māte viņu ir briesmīgi maldinājusi. Meitene novērsās no savas ģimenes un sāka jaunu dzīvi. Paklausot manam padomam, viņa mainīja frizūru un izvēlējās savam vecumam atbilstošu ģērbšanās stilu. Viņa iestājās deju kursos un pat ieguva autovadītājas tiesības. Turklāt viņa iemācījās peldēt, spēlēt kārtis un uzturēja draudzīgas attiecības ar sava vecuma jauniešiem. Meitene sāka mīlēt dzīvi. Būdama nešaubīgi pārliecināta, ka bezgalīgā gudrība dāvās tai piemērotu vīru, viņa lūdza par Dieva sūtītu dzīvesdraugu. Lūgšanas meitene skaitīja manā klātbūtnē. Kādu vakaru, kad viņa jau atvadījās, kabinetā ienāca mans paziņa, un es abus iepazīstināju. Tagad viņi ir ļoti laimīgs laulāts pāris.
Bez piedošanas nav iespējama izveseļošanās
Cilvēka garīgās un fiziskās veselības obligāts priekšnosacījums ir spēja piedot. Tam, kurš grib būt pilnīgi laimīgs un vesels, vispirms ir jāpiedod tam, kas viņam ir nodarījis ļaunu. "Un, kad jūs stāvat, Dievu lūgdami, tad piedodiet, ja jums kas ir pret kādu." (Marka evaņģ. 11., 25.) Esiet iecietīgs arī pret savām kļūdām un vājībām un saskaņojiet savu domāšanu ar dievišķo kārtību. Nav iespējams piedot pašam sev, ja pirms tam nav piedots citiem. Ja cilvēks nevēlas sev piedot, tas liecina vienīgi par viņa augstprātību vai gara tumsību. Modernās medicīnas psihosomatikas speciālisti atkal un atkal uzsver, ka daudzas slimības — sākot no podagras līdz dažādām sirdskaitēm — izraisa sirdsapziņas pārmetumi, vainas apziņa un naidīgums. Šī jaunā virziena pārstāvji uzskata, ka daudzi pacienti sirgst tieši ar šādu kaiti — viņi ar sarūgtinājumu un naidu domā par tiem, kas viņus ir aizvainojuši, piekrāpuši vai kā citādi slikti izturējušies. Pret to ir tikai viens līdzeklis — patiesi piedodot, viss naids un sarūgtinājums ir jāiznīdē pašos pamatos.
Piedošana ir aktīva mīlestība
Lai spētu piedot, ir nepieciešama laba griba. Tas, kurš patiesi vēlas kādam piedot, jau ir pusceļā uz mērķi. Droši vien man nav īpaši jāuzsver, ka piedošanai obligāti nav nepieciešamas simpātijas vai draudzīga līdzjūtība. Nevienu nevar piespiest atvērt savu sirdi citam cilvēkam — tāpat kā neviena valdība nevarētu ar likuma spēku ieviest mīlestību, saskaņu vai toleranci. Taču mēs mīļuprāt varam piedot arī tiem cilvēkiem, kas mums nav simpātiski. Bībelē ir sacīts: "Mīliet viens otru." To spēj tas, kuram ir patiesa vēlēšanās. Mīlēt taču nozīmē vēlēt citam cilvēkam veselību, laimi, mieru, prieku un visas dzīves svētības. Tomēr vēl viena lieta noteikti ir nepieciešama — atklātība.Tas, kurš citiem piedod, patiesībā nevis apliecina augstprātību, bet gan rīkojas savās interesēs. Jo to, ko novēl citiem, īstenībā novēl pats sev. Tas taču esat jūs pats, kas domā un jūt. Un, kā jūs domājat un jūtat, tas arī esat. Lūk, cik vienkārši tas ir!
Piedošanas metode
Tas, kurš izmantos šo vienkāršo metodi, drīz vien savā dzīvē piedzīvos brīnumus. Ļaujiet sev nomierināties un atslābiniet ķermeni un garu. Domājiet par Dievu un Viņa mīlestību pret visiem cilvēkiem. Un tad no visas sirds sakiet: "Es — nosauciet attiecīgā cilvēka vārdu — pilnīgi piedodu. Manā garā un dvēselē vairs nav nekāda sarūgtinājuma. Es piedodu pilnīgi visu, kas ar mani šajā sakarībā ir noticis. Es esmu atbrīvojies, un viņš (viņa) ir atbrīvojies (atbrīvojusies). Tā ir brīnišķīga sajūta! Šodien ir "lielās amnestijas" diena. Es viņam (viņai) un visiem citiem cilvēkiem vēlu labu veselību, laimi, mieru un visas dzīves svētības. To es daru labprātīgi, prieka un mīlestības pilns, un tagad, kad vien man prātā tā cilvēka vārds, kas man bija nodarījis pāri, es teikšu: "Tu esi brīvs no visiem nodarījumiem, un visas dzīves svētības ir domātas tev! Es esmu brīvs, un tu esi brīvs. Dzīvosim visi laimē un priekā!" Patiesas piedošanas lielais noslēpums ir šāds: pilnīgi pietiek ar to, ka piedod vienu reizi. Tiklīdz atmiņā ataust pāridarītājs vai nodarītā pārestība, ir tikai jāpasaka: "Miers ar tevi!" Tā dariet ikreiz, kad jums uzmācas atmiņas. Pēc dažām dienām jūs pārliecināsieties, ka jūsu domas attiecīgajai personai vai tās pāridarījumam pievēršas arvien retāk, — un drīz vien tas viss būs pilnīgi aizmirsies.
Patiesas piedošanas kritērijs
Pārbaudīt var ne tikai zelta īstumu — arī piedošanas patiesumam ir nekļūdīgs kritērijs. Pieņemsim, ka es jums pastāstītu par lielo laimi, ko piedzīvojis kāds, kas jums nodarījis sāpes vai kā citādi kaitējis. Ja šī vēsts jūsos izraisītu dusmas un nepatiku, tad tas būtu neapstrīdams pierādījums, ka jūsu zemapziņā, tāpat kā agrāk, kvēlo naids, kas nodara jums postu. Taču, ja pirms gada jums būtu bijis sāpīgs augonis un es tagad gluži nevilšus pajautātu, vai jums vēl sāp, jūs nedomādami atbildētu: "Protams, ne. Es gan atceros, ka man bija augonis, bet tas jau sen ir izārstēts un vairs nesāp." Lūk, šī jautājuma būtība: varbūt jūs atceraties jums nodarītās pārestības, bet tās jums vairs nesagādā ciešanas. Tas ir jūsu kritērijs, un to jūs varat izmantot, nebaidoties, ka varētu nonākt pašapmāna varā. Jūsu garam un dvēselei ir jāreaģē tieši tā, kā iepriekš aprakstīts, citādi jūs patiesībā nemaz neesat piedevuši.
Visu saprast nozīme visu piedot
Ja cilvēks ir izpratis sava gara dinamiski radošo likumu, viņš vairs nepakļaujas citu cilvēku vai ārējo apstākļu pozitīvajai vai negatīvajai ietekmei. Šāds cilvēks zina, ka vienīgi viņa paša domas un jūtas nosaka viņa likteni. Turklāt viņš saprot, ka ārišķības viņa dzīvē vai liktenī nekad nevar būt patiesais cēlonis vai dzinējspēks. Pārliecība, ka citi var negatīvi ietekmēt jūsu laimi, ka, lai sevi apliecinātu, jums pret citiem cilvēkiem ir jācīnās, — šādi un citi līdzīgi uzskati izrādās nepamatoti, tiklīdz domas tiek uztvertas kā objektīvs fakts. Bībelē ir teikts tieši tas pats: "Jo, ko cilvēks domā savā sirdī, tāds viņš ir."
Kopsavilkums
1. Dievs — jeb dzīve — neņem vērā personību. Dzīvei nav lutekļu. Dzīve — jeb Dievs — sekmē jūsu plānu vai nodomu piepildīšanos vienīgi tad, ja dzīvojat saskaņā ar harmonijas, saskaņas, veselības un prieka principu. 2. Dievs — jeb dzīve — nekad mums neuzsūta slimību vai ciešanas. Pie visām mūsu nelaimēm esam vainīgi mēs paši, proti, mūsu negatīvā un destruktīvā domāšana saskaņā ar šādu likumu: "Kas vēju sēj, tas vētru pļaus." 3. Jūsu uzskats par Dievu ir jūsu dzīves galvenais pamats. Ja ticat mīlestības Dievam, tad jūsu zemapziņa atbilstoši reaģēs un aplaimos jūs ar tūkstoš svētībām. Ticiet mīlestības Dievam! 4. Dzīve — jeb Dievs — uz jums nedusmojas. Dzīve nevienu netiesā. Dzīve prot piedot. Ja jūs apdedzināt roku — tā rada jaunas šūnas un jaunus audus. Dzīve dziedē visu. 5. Vainas apziņas kompleksu pamatā ir maldīgs uzskats par Dievu un dzīvi. Dievs — jeb dzīve — nevienu cilvēku nenolād un arī nesoda. Vainas apziņa ir vienīgi nepareizu uzskatu, tas ir, negatīvas domāšanas, sekas, kas noved pie sevis mocīšanas. 6. Dievs — jeb dzīve — nevienu cilvēku nenolād un nesoda. Dabas spēki ir absolūti neitrāli. To darbība — labvēlīga vai postoša — ir atkarīga vienīgi no tā, kā tos izmantojat. Ar uguni māju var apkurināt un var arī nodedzināt. Ar ūdeni var padzirdīt izslāpušu bērnu un var arī viņu noslīcināt. Labais un jaunais ir cilvēku domāšanas un centienu tiešas sekas. 7. Dievs — jeb dzīve — nepazīst atriebību. Cilvēks soda pats sevi ar saviem maldīgajiem uzskatiem par Dievu, dzīvi un universu. Domāšanas procesā cilvēks ar savā garā iemītošā radošā spēka palīdzību rada pats savu laimi vai nelaimi. 8. Ja kāds jūs pamatoti kritizē, tad pasakiet paldies par svētīgajiem norādījumiem, kas atvieglos jūsu pilnveidošanos. 9. To, kas zina, ka viņš ir savas domu un jūtu pasaules valdnieks, nepamatota kritika nespēj aizvainot. Vispareizākā rīcība — novēliet kritizētājam visu to labāko. Tas jums nesīs svētību. 10. Ja jūs sevi un savu dzīvi esat nodevuši Dieva rokās, tad pieņemiet visu, kas notiek. Esiet pārliecināts, ka tas galu galā nāks jums par labu. Šāda nostāja ļaus izvairīties no neobjektīvas kritikas, pašžēlošanas un sarūgtinājuma. 11. Pats par sevi nekas nav labs vai slikts — par tādu to padara vienīgi domāšana. Dzimumattiecības pašas par sevi nav sliktas — tāpat kā tāda nav tieksme pēc barības, bagātības vai patiesas pašīstenošanās. Viss allaž ir atkarīgs no tā, kāda ir katra cilvēka attieksme pret saviem instinktiem, tieksmēm vai centieniem. 12. Ļoti daudzas slimības izraisa skaudība, naids, atriebības kāre un antipātijas. Esiet iecietīgs: piedodiet pats sev un visiem tiem, kas jums nodarījuši pāri. Domājiet par viņiem ar mīlestību un prieku. Tiklīdz jums atmiņā ataust nodarītā pārestība, novēliet tam cilvēkam mieru, un drīz vien sāpīgās atmiņas izbālēs. 13. Piedot nozīmē novēlēt citiem mīlestību, mieru, prieku, gudrību un visas dzīves svētības, līdz atmiņas vairs nav sāpīgas. Tas ir patiesas piedošanas kritērijs. 14. Pieņemsim, ka pirms gada jums uz zoda bija sāpīgs augonis. Vai jums tas vēl sāp? Nē. Tādā veidā pārbaudiet pats sevi, vai jums vēl arvien ir negatīvas jūtas pret to cilvēku, kas jums reiz nodarījis pāri. Vai jūs vēl joprojām uz viņu dusmojaties? Ja tā ir, tad jūsu naids zemapziņā vēl nav izsāpējis un nodara lielu postu. Pret to ir tikai viens līdzeklis — vēliet šim cilvēkam visu to labāko tik ilgi, līdz šie vēlējumi kļūst pilnīgi patiesi. Tā arī ir lūgšanas "Piedodiet 70 reiz 7 reizes" patiesā nozīme.
