Dieva un garīgās būtības jautājums (par auru) - Aura un krāsu ietekme <!--if(Viss par čakrām un auru)-->- Viss par čakrām un auru<!--endif--> - Rakstu katalogs - Reiki seansi

  Es vēlu visiem Laimi! 

Vietnes izvēlne
Ieejas forma
Sadaļas kategorijas Kategorijas iedaļa

Čakras [15]
Meditācijas čakrām [3]
Aura un krāsu ietekme [7]
Meklēšana
Galvenie » Raksti » Viss par čakrām un auru » Aura un krāsu ietekme

Dieva un garīgās būtības jautājums (par auru)
Dieva un garīgās būtības jautājums.

Jautājumam — «kas ir Dievs un kāda garīgā pasaule?» — bezgala daudz atbilžu. To starpā daudz skaistu, zinātniski pamatotu darbu, bet mūsu laika cilvēki ar to neapmierinās un nepacietīgi sauc: «Mums — ikdienas cilvēkiem, kas esam vairākums, nav laika nodoties lielo rakstu kaudžu izpētīšanai un iestudēšanai; mums nav iespējams iegūt saprātīgu ticību uz Dievu un garīgo pasauli zinātniskas pētīšanas ceļā.

Dodiet mums bildi par Dievu un garīgo būtību īsā, skaidrā, viegli un ātri uztveramā veidā. Arī to, kā iegūt pārliecinātu skaidri izjustu ticību uz Dievu, dodiet mums īsiem viegli saprotamiem vārdiem un rādiet to visīsāko ceļu uz Dievu un debesīm!»

Šī prasība dibināta, un zinātne neradīs mieru cilvēkos agrāk, kamēr ātri un viegli uztverama «debesu bilde» netiks parādīta. Gara pētniecības sasniegumi pēc Indijas jogu mācību virziena dod iespēju uzgleznot dažas ainas no tā, ko var saredzēt cilvēks, kas ieguvis pilnīgu garīgās uztveres spēju. Bet te jāsaka, ka arī visspilgtākā un vispareizākā «debesu bilde» nevar cilvēku atsvabināt no rūpēm par izjustas ticības iegūšanu, kaut arī tie būtu stingri racionāli zinātniski atklājumi, vai arī abstrakti loģiska saprāta slēdzieni, vai nepamatoti minējumi un tēlojumi. Viss tas var cilvēkam dot tikai atziņas ievirzi, bet pati atziņas izjūta jāiegūst paša personīgiem spēkiem mācoties, pētot, iedziļinoties un iejūtoties dotā patiesībā ar reāli izjūtamu ticības pārliecību.


Prasības pēc tādas «debesu bildes», kura varētu ātri, viegli un skaidri iedot ticamu un izjūtamu sajēgu par Dievu un debesīm var apmierināt tikai pa daļai. Mācīšanos un meklēšanu var atvieglināt. Var parādīt īsāku un vieglāku ceļu, var iedot līdzekļus ātrākai ceļa gabala veikšanai, bet nevar no tā atsvabināt. Un tad arī viens ceļš neder visiem. Daudzi šo ceļu, kuru šeit rādīšu, uzskata par visīsāko, visātrāko, bet arī par visbīstamāko un visvairāk apdraudēto. Viņi saka, ka tā esot iešana pāri bezdibenim pa drāti un atvērtām acīm. Piekrītu, ka viņiem taisnība, un tamdēļ iepriekš brīdinu šī virziena atziņu meklētājus, ka praktiski okultā veidā ieteicams iet tikai tiem, kas sevī sajūt pietiekošu garīgu stiprumu. Vājākiem labāk iet aizsegto, intuitīvās ticības ceļu un apmierināties ar «gleznas» apskatīšanu. Arī tas var dot ļoti daudz vērtīgu atziņu. Pateicoties tām kļūs skaidri daudzi citi ceļi, kaut garāki, bet drošāki. «Gleznas» apskatīšana dos daudz skaidrības dažādu tagad nesaprotamu dzīves parādību izprašanai un intuitīvās dievticības attīstīšanai un stiprināšanai. Daudz norises un lietas, kas tagad liekas dzīvē nenozīmīgas un nevērtīgas, pateicoties redzētai «bildei» iegūs lielu nozīmi un vērtību. Tās varēs bagātīgi pakalpot dzīves miera iegūšanai, tās satura izprašanai un reliģijas nostiprināšanai.


Tas, ko var parādīt kā garīgās pasaules bildi, ir līdzīgs tam, kad rāda ar pirkstu tumsā un saka: «Lūk, skatāties, redziet tur šai melnajā tumsā ir interesanta ainava spožām gaismas svītrām, spilgtām krāsām un daiļām formām!» Ja uzmetuši paviršu skatu teiksiet: «Tur ir tikai tumsa un vairāk nekā, viss tēlojums tukša fantāzija,» — tad, bez šaubām, arī nekā neredzēsiet. Ar rūgtas vilšanās vaibstu novērsīsieties un turpināsiet savu izmisušo gaidīšanu, kad pārdabīgais nāks pie jums un pārvērtīsies dabīgā. Bet šinī gadījumā — cilvēka un Dieva attiecībās — tas nevar notikt. Tas var gan notikt cilvēkā un velna attiecībās, bet tad tam vairs nav nozīmes, jo cilvēks jau pazudis. Kā kalns pie cilvēka neiet, tā arī tas, ko saucam par «pārdabīgo pasauli», nenāks pie mums bez pūlēm. Pūloties cilvēks pats ies pie tā. Cilvēkam sava «dabīgā daba» jāveido uz «pārdabīgo» un jākļūst par pārdabīgu. Tad pārdabīgais viņam kļūs dabīgs. Mums jākļūst garīgi redzīgiem! Tikai tad redzēsim cauri šķietamai tumsai un skatīsimies garīgo pasauli.


Bieži dzīvē atgadās, ka cilvēks no gaišas telpas piepeši iekļuvis tumsā, nekā neredz. Ja viņš apmierinās ar to domu, ka šai tumsā nekā nav, tad arī nekā neredz. Bet ja viņš sāk visiem spēkiem ar skatu urbties tumsas biezoknī, drīz vien sajūt, ka acis pierod pie tumsas un viņš sāk redzēt. Pamazām kļūst redzami tuvākie priekšmeti, tad tālākie: ceļi, mājas, pilsētas, torņi- u.t. t.
Kādreiz skatoties dzidrajā debesu velvē, gaišā saulainā dienā, kad nav neviena mākonīša, mums liekas, ka zilajā izplatījumā nekā vairāk nav, kā tikai dzidrais gaiss. Te sākam dzirdēt no «tukšās augšas» rūkoņu. Tas ir lidmašīnas troksnis, bet viņas pašas neredzam. Sākam piespiest redzi, ar skatu urbjamies tukšajā dzidrumā un tiešām ieraugām ne tikai vienu, bet pat vairākas lidmašīnas.


Ja no gaišas telpas iekļuvuši tumsā mēs atsacītos piepūlēt acis un teiktu: «Pierādiet, ka mūsu tuvumā ir ceļš, kas ved uz kādu pilsētu, un ka tāda pilsēta patiesībā ir!», ko citu gan varētu sniegt kā pierādījumu, ja ne vienīgi: stāstīšanu un tēlošanu par ceļa un pilsētas izskatu? Vai tas dotu pārliecinošu ticības izjūtu? — Nekādā ziņā! — Izjust šīs realitātes īstenību varētu tikai tad, ja to paši ar savām acīm redzētu. Nebūtu nekāda cita līdzekļa šīs izjūtas iegūšanai, kā piepūlēšanās, piespiest savu skatu ieurbties šķietamā tumšā tukšumā tik dziļi un tāli, lai acis saskatītu tos priekšmetus, kurus rādītājs saka tur esam. Tad arī var apskatīt šos priekšmetus un aplūkot tik tālu, cik tas vajadzīgs un izlemt, vai pa to ceļu iet, vai neiet, un vai no tā var ņemt atziņas citam ceļam. Tāda analoģija pievedama attiecībā uz turpmāk rādāmo.


Iesāksim no pieskaršanās pie vistuvākā un visvieglāk racionāli uztveramā garīgās esamības priekšmeta — domu un jūtu faktoriem. Domas un jūtas redzam, dzirdam tik reāli, ka to reālās eksistencēs patiesībā esam jau iejutušies ar pilnīgi pārliecinātu ticības izjūtu. Mēs sakām: «Domas un jūtas parādās neredzamā enerģijā. Kāda izskatītos šī enerģija, ja mēs varētu to redzēt?»


Atbildot uz šo jautājumu gluži tā, kā tas uzstādīts un formulēts, jāsaka, ka cilvēkam, kurš spēj pilnīgi redzēt, dzirdēt un just ar garīgiem maņu orgāniem, atverot acis uz mums parasti neredzamo, «nefizisko» sfēru, «garu pasauli», pie domu un jūtu enerģijām, ir redzams, ka šīs enerģijas caurauž cilvēka galvu un visu ķermeni, viļņo pa to un apkārt tai, kā krāsaina gaisma, gāze, vai uguns svītras bezgalīgi daudzās krāsu un formu variācijās. Lielākai daļai no šīm gaismojošām krāsām un formām nav mūsu fiziskā sfērā atbilstošas līdzības, lai tās varētu aprakstīt. Krāsu ziņā varētu nosaukt sekojošas izšķirības: violeta, zila, rozā, zeltīta, dzeltena, ugunīgi balta, vienkārši balta, zaļa, sarkana, ruda, pelēka, melna. Šādu mums pazīstamu izšķirību apjomā var apzīmēt viņu galvenākos veidus, bet bez tiem ir vēl daudz tādu, kādus mēs savā fiziskā krāsu izjūtā nevaram stādīties sev priekšā.


No formām varētu rādīt šādas līdzības: stars, staru svītra, gaismas svītras, gaismas plankumi, krāsainas gāzes strūklas, sabiezējums, viesuļi, virpuļi, mākoņi, tvaiki, sniega pārslas, lietus pilieni, peldoši pa gaisu gāzveidīgi visādās krāsās vizuļojoši viļņi, liesmas u. t. t. līdz neizsakāmai formu bezgalībai. Krāsas satur sevī gaismu un spīd pašas no sevis. Visas šīs krāsas un viņu formas nemitīgi vizuļo, vibrē, kustas, viļņo, griežas viesuļos, traucas kā bultas, kā lodes un gredzeni apkārt un cauri cilvēkam. Tās laistas kā ūdens strūklas, kā liesmas šaujas zibeņātrumā prom, tad lēni kustas un beidzot stāv uz vietas nekustīgi, kā pie kaut kā piekaltas. Visvairāk tās vijas ap cilvēka ķermeni, sevišķi ap galvu. Vienā vietā un laikā, pie viena cilvēka tās ir skaisti mierīgi, ritmiski viļņojošas, sakarīgas, harmoniskas kustības. Citā vietā un laikā pie cita cilvēka tās ir mutuļojošas, nesakarīgi verdošas, liesmojošas, dūmojošas disharmonijā, haosa neglītumā un riebumā. Daudzreiz cilvēka domu un jūtu enerģiju darbības izskats ir kā riebīgs čūsku un dažādu tārpu mudžeklis. Drusciņ šeit varētu atrast līdzību ar cilvēka fizisko stāvokli, ja pie visa redzamā vēl pieliktu klāt sev priekšstatu par to, kas apslēpts cilvēka ķermenī. Viens cilvēks ir skaists, apgarotu seju, mierīgs un graciozs ķermeņa kustībās. Viņš ir noteikts, patīkams, tīrs un glīts. Otrs, turpretim, ir neglīts, uzbudināts, izķēmotu, zvērīgu sejas izteiksmi, nemierīgs, nesakarīgs, neveikls, rupjš un riebīgs. Kā šinī, mums «dabīgajā» stāvoklī varam saskatīt pie cilvēka dažādu nokrāsu-noskaņu parādību, tāpat arī tanī metafiziskajā, mums «pārdabīgā», neredzamajā stāvoklī, pēc būtības ir tas pats, tikai daudz pastiprinātākā veidā. "Dažreiz no fiziska izskata cilvēks ir glīts, harmonisks, tīrs, bet garīgajā viņa domu enerģijas bango, jaucas, spraigo, vijas kā čūskveidīgas lentas, rada ap sevi riebīgus sarkanus kūpošus darvas dūmus, kvēpus un ģļotas.


Ir arī no fiziskā izskata saknupuši, slikti apģērbti, netīri cilvēki, bet garīgā stāvoklī domu enerģijas krāsās un formās izskatās skaisti, tīri, spoži. Ir tīri cilvēki i fiziskā, i garīgā izskatā. Ir neglīti, sakropļoti, riebīgi abos stāvokļos. Šeit ir variāciju bezgalība.
Skatoties «viņpasaules” apkārtnē resp. telpā, krāsu gaismas un formu stāvoklis pēc būtības ir līdzīgs fiziskās pasaules izskatam. Pie katra priekšmeta — mājas, vai koka ir attiecīgs nokrāsas atspīdums, ēnas u. t. t. Starpība tikai dažādības vairākumā un tur, ka viņas, bez miera stāvokļa, ir vēl kustošas, drebošas un vibrējošas.


Okultisti, kas jau sen atklājuši domu un jūtu izstarojumus un ar gaišreģu palīdzību no¬vērojuši viņu krāsainās, gaismojošās parādības, devuši tām apzīmējumu «aura». Pieņemsim arī mēs šo terminu un lietosim tanī pašā nozīmē.


Cilvēka auras izskatu fiziski attēlot nav iespējams, bet var dot kādus pieturas punktus, lai ar to palīdzību radītu sev vismaz kādu iespēju iegūt priekšstatu. Vispirms jāievēro, ka auras gaisma pie cilvēka neizskatās it kā tā būtu viņā vai ārpus viņa. Tā ir i viņā, i pie viņa un ne viņā un ne pie viņa vienā un tanī pašā brīdī. Tas nav tāds izskats, kādu mēs esam paraduši redzēt «iekš» vai «ārpus» priekšmeta. Varētu teikt, ka abos reizē, t. i., i iekšā, i ārpusē, bet tas nebūs tas, ko no šāda teiciena varētu izjust un stādīties sev priekšā ar to uztveri, kas kalpo fizisko priekšmetu aptveršanai. Es gan lietošu izteicienus: (jo citādi nav iespējams par šo priekšmetu nemaz runāt) «galvas aura», «sirds aura», «ķermeņa aura», «galvā», «virs galvas», «ap galvu», «ap sirdi», «sirdī», «ap acīm», «acīs» un t. t, bet jāzina, ka šie apzīmējumi neatbilst mūsu sajēgai «ap», «iekš», «virs», «apakš» u. t. t. Tas ir kaut kas tāds, ko nevar ietērpt mūsu valodas vārdos tamdēļ, ka mums nav nemaz tādu vārdu, ar kuriem varētu izteikt šos jēdzienus. Tikai to nevajag saprast tā, ka tur, garīgā pasaulē mūsu jēdzienu un formu nav. Nē! Tur absolūti viss tas pats, kas pie mums, bet bez tā ir vēl kaut kas v a i r ā k, kā pie m u m s n a v. Un tieši šis vairākais ir mums grūti saprotams.


Jūs jautāsiet: «Kāda tad nozīme šim stāstījumam, ja to nevarēs saprast un stādīties sev priekšā?»


Lūk, tāda: attīstot sevī domāšanu par auru, par domu un jūtu auras krāsām, formām, domājot par «viņpasaules auras» izskatu pēc gatava nobildējuma un vērojot ar šādu domu dzīvi, dabu, apkārtni un cilvēkus, psihē p a mazām izaugs un izveidosies auras sajušanas un redzēšanas spējas. Dzīvojot ikdienas parasto dzīvi un turot prātā, ka apkārt vizuļo, mirdz, laistas, bango un virpuļo dažādu auru enerģijas, ka ap mums esošā neredzamā pasaule ir redzama, nemanot, pamazām sāks attīstīties intuīcija un maņu orgāni g arīgās sfēras uztverei. Tad varēs to saprast un iegūt vajadzīgās aptveres sajēgu. Tikai tad paši zināsiet un redzēsiet to, kas tagad neredzams, nejūtams un neaptverams.

Šinī darbībā liela līdzība, piemēram, par tumsu un dzidro gaisu. Viņos skatīdamies ar negrozāmu pārliecību, ka tie tukši, patiesi neko neredzam. Pielaižot varbūtību, ka tur kaut kas ir, piespiežot redzi, ieraugām, ka tiešām, ne tukšā necaurredzamā tumsa, nedz necaurredzamais tukšais gaiss nav tukši. Necaurredzamo tumsu tomēr varam caurredzēt, tāpat arī neredzamo «viņpasauli», ja tikai piespiežam savus redzes, dzirdes un citus maņu orgānus un vingrinām šinī virzienā savu intuitīvo izjūtu. Pēc tam iegūstam spējas uztvert un sajust «neredzamo». Domu un jūtu aura un daudz citu krāsainu gaismas vielu auras pārklāj cilvēka ķermeni un visus priekšmetus, kā drēbes, lapas, spalvas, salmi, zāle, uguns liesmas, tīkli, gļotas, striķi, spalvainas ādas u. t. t., neskaitāmās formās un izskatu variācijās, sākot no visskaistākām līdz visneglītākām un izķēmotākām. Cilvēka ķermeni viņas pārklāj, apņem, ietin un caurauž vienā un tanī pašā laikā. Gluži tāpat šīs krāsainās gaismas vielas apklāj, apņem un caurauž visus priekšmetus, visu apkārtni — mājas, kokus, drēbes, arī dzīvniekus u. t. t. Ir krāsas, kas neatdalāmi vienmēr paliek pie cilvēka vai priekšmeta. Ir krāsas, kas peld, tek, no viena priekšmeta vai cilvēka pie otra. Ir arī tādas auras, kas, palikdamas savā vietā, atdala no sevis daļiņas, un pat veselas kopijas.

Šo krāsaino gaismu-auru saturs, zemes virsas apkārtnē līdzinās elektriskās strāvas laukumam ap elektrisko mašīnu, magnetiskam laukumam ap magnetu, vieglam šķidrumam, kas it kā pārklāj visu zemes virsmu un tajā viss peld kā gāzē, ūdenī, tvaikā, dūmos, skatoties pēc auras nokrāsām, biezuma, šķidruma, retuma, blīvuma u. t. t. Dažās vietās šī auras masa ir dzidra, tīra, gaiša, dažās saduļķota, tumša, netīra, kā dūņains ūdens. Auras masas krāsu un formu nozīme ir bezgala dažāda, bet v i s a s viņas redzami padodas, pakļaujas tām strāvām, kas sastāv no domu un jūtu enerģijas. Var redzēt, ka cilvēks sevī rada un no sevis izstaro dažādas krāsainas gaismas strāvas, dūmus, fluīdus. Fluīds — nozīmē šķidru strāvu jeb plūsmi, bet okultisti ieveduši viņu savā lietošanā auras sabiezējumu apzīmēšanai.

Magnetizētāji praktizē no sevis dziedinošas auras izstarošanu un viņus vērojošie, gaišreģi stāsta, ka redzot savādas, smagas, blīvas, gāzveidīgas masas izplūsmi no magnetizētāja uz slimnieku. Šo blīvo gāzveidīgo masu okultisti nosaukuši par fluīdiem. Tā kā auras masās ir ļoti daudz tādu veidu, kas izskatās kā blīvas smagas gāzes masas, lietosim šo termiņu arī šinī apcerējumā. Auras masas, plūsdamas pa zemes virsmu un pieskardamās pie cilvēkiem un priekšmetiem, dažreiz no tiem atlec atpakaļ, dažreiz atstāj, pielipina vai iespiež viņos daļiņas no sevis, dažreiz visas salien vai aplīp ap šo priekšmetu vai cilvēku. Piekļuvušas pie kāda priekšmeta vai cilvēka, bieži tās rada ap viņu un viņā daudz tādu pašu fluīdu. Šeit liela līdzība rau¬gam un uguns dzirkstelēm, piem., ņemsim zilas auras daļiņu. Tā, līdzīgi uguns dzirkstelei, iekļuvusi cilvēka aurā, bieži izsauc tur zilas auras uzliesmojumu tik lielā mērā, ka cilvēks viss ar viņu pārklājas un ietinas tanī, kā mākonī. Gluži tāpat ir ar citām auras krāsām. Bieži novērojami šādi auras procesi. Cilvēks pārklāts, apņemts ar lielu, sarkanas auras liesmu, kas mutuļo kā vārošs ūdens. Tanī brīdi nāk no otra cilvēka cieta zila dzirkstelīte, ieskrien sarkanā mutulī un no tā notiek kaut kas līdzīgs sprādzienam. Sarkanā liesma momentā apdziest. Tās vietā rodas šķidru pelēku pelnu masa un cilvēks sabrūk, paliek slābs, nokar galvu un jūtas slims.

Auras izskati ir tāpat bezgalīgi dažādi, kā paši cilvēki fiziskā izskatā.


Ir cilvēki, kuriem auras izskats ļoti skaists: krāsas vibrē, mirdz, laistās apžilbinošā spīdumā, kā drānas, izaustas no dārgakmeņiem; krāsu sagrupējums kārtīgs, sistemātisks un nozīmīgs: ķermenis apņemts ar skaistu mirdzošu mantiju, ap galvu mirdzošs auras krāsu pinums līdzīgs kronim; sejas aura spilgti apgarotas izteiksmes savādā apmirdzumā.

Ir cilvēki, kuriem auras izskats nav skaists. Krāsas nemirdz, bet gaismo pietiekoši stipri, vibrēšana un sagrupējums apmierinoši kārtīgs. Ķermenis apņemts ar ovālveidīgu vai apaļu lodveidīgu, caurspīdīgu mākoni.

Ir cilvēki, kuru ķermeņi izskatās kā iebāzti auras cilindros, podos, spaiņos vai salmu kūļos. Krāsas nesakarīgas, bālas, nespīdīgas, galvas un sejas pārklātas it kā novītušām lapām.

Ir ķermeni, kuru auras izskats neglīts un krāsu juceklī. Viņi izskatās kā iebāzti maisā. No viņiem pastāvīgi atdalās gļotas, kvēpi un pelni. Paši viņi it kā aplipuši ar mālu, piķi un darvu. Sejas līdzinās saburzītam papīram.

Ir ķermeņi, kuru auras izskats drausmīgs un nepanesams. Viņus apņem kaut kas līdzīgs lielai netīru lupatu pikai, piebāztai žagariem, akmeņiem un tārpiem. Viss auras ķermenis noklāts strutojošiem trumiem, vātīm, kārpām un netīru ģlotainu vilnu.
Starp šiem attēliem ir bezgala daudz variāciju tāpat kā pie cilvēka fiziskās miesas un drēbēm.


Starpība tikai tā, ka auras skai¬stums pārsniedz visas iespējamās domas par skaistumu. Cilvēka prāts nevar pat fantāzijā iedomāties šo skaistumu, tāpat kā neglītumu. Tas sasniedz tāda izķēmojuma pakāpi, kuru nemaz nevar attēlot. Bet par visu to vēlāk.

Tagad izskaidrosim auras krāsu nozīmi attiecībā uz domu un jūtu enerģijām.

Auras krāsu nozīme.

Violetās krāsas aura ir visur, kur producējas tā izjūta, ko mēdzam apzīmēt ar vārdu «intuīcija». Šīs krāsas aurai vienmēr ir kaut kāda noteikta un skaista forma. Cilvēki, kuriem galvas aurā šī krāsa, spēj viegli sajust un aptvert dažādu būtību esamību, bez redzamas aplūkošanas vai izpētīšanas. Šādi cilvēki bieži saka: «Es zinu, ka tur ir tas un tas, ka ar to lietu ir tā un tā, bet es nezinu, kā es to zinu.» Pozitīviem harmoniski noskaņotiem cilvēkiem intuīcijas izjūtas vienmēr izteicas ar violetās domu auras enerģiju. Stiprie violetās auras tipi vienmēr ir intuitīvā kontaktā ar kosmisko harmoniju un absolūto kosmisko saprātu — radošo spēku.

Melnā aura arī ir galvenā kārtā intuitīvās izjūtas enerģija pie negatīviem cilvēku tipiem, kas noskaņoti uz ļaunu. Viņi arī ir ļoti asi priekšnojautēji, kas ar izjūtu atmin daudzas lietas un saprot tās. Viņi intuitīvi aptver dažādu lietu būtību, bet tikai disharmoniskā, ārdošā virzienā. Melnās auras cilvēki ir kontaktā ar kosmiskā haosa ģēniju, ārdošo sākumu. Tamdēļ viņi ļoti spējīgi darīt noziedzības. Melna aura (tikai jāievēro, ka šī melnā auras krāsa un tāpat visas domu auras krāsas nav pilnīgi identiskas parastai fiziskai melnai krāsai ne pēc izskata, ne nozīmes) izteic visu to, ko var apzīmēt vārdiem: «noziedzības gudrības», «ārdošais ģēnijs». Šīs auras stiprie pārstāvji veikli visādās noziedzībās, ģeniāli viltībās un noziegumu apslēpšanā.

Zilā aura ir piekļāvības, padevības, paklausības, dievināšanas un pielūgšanas izjūtu izteiksme. Katrā stāvoklī, kur cilvēks griežas pie kāda cita cilvēka vai simbola ar izjūtu: «Es tev piederu, paklausu, es tevi lūdzu» — ir zilās auras iedarbība. Šī aura piespiež padoties kāda cita cilvēka vai spēka rīcībai un līdz ar to izteic mīļa, padevīga lūguma jūtu izplūsmi. Dievlūgšanā, reliģiozā ekstāzē, sevis atdošanā Dievam, cilvēki pārklājas un bieži pavisam ietinas zilā aurā. Tāpēc tie, kas spēj auru redzēt, ir iesaukuši to par lūgšanas auru.

Zaļā aura nozīmē padošanos, bet negatīvā nozīmē. Zilās auras padošanās, piekļaušanās, lūgšana, dievināšana, tīra un patiesa, kas nāk no sirds, bet šīs auras padevība viltīga, nepatiesa, lišķīga. Tās izjūtai pamatdoma ir: «Ne es tevi atzīstu, ne mīlu, bet gan nicinu, nīstu, labākā gadījumā tu man esi vienaldzīgs. Tā kā man zināmu interešu dēļ tev jāparāda padevība, draudzība, pielūgšana, tad ņem manu vārdu un mākslīgu izjūtu, padevību un godināšanu. Sirds dziļumos savai rīcībai nepiekrītu, domāju citādi.”

Zaļā aura ir vienmēr viltības, lišķības un krāpšanas domu enerģija. Gaišos, tīros un dzidros toņos tā nozīmē gan harmoniju, saskaņu, mīlestību, bet neīstu. Cilvēki, kuri izjūt viens pret otru draudzību, mīlestību un labvēlīgu harmonisku noskaņu pret citiem cilvēkiem un pasauli, daudzreiz var gan būt paši pārliecināti, ka viņi to patiesi tā izjūt, bet ja šīs izjūtas izteicas zaļā aurā, pamatu pamatā izjūtas nav tādas, par kādām viņas tur. Pie pirmā pārbaudījuma tās pierādīsies par neīstām. Gaiša dzidra zaļā aura ar vieglu rozā nokrāsu ir tīrām erotiskām tieksmēm, bet ar melni sarkanu nokrāsu izvirtībai un seksuālam sadismam.

Rozā aura ir īstas patiesas harmonijas, saskaņas un tīras mīlestības jūtu aura. Labsirdība, līdzcietība, žēlsirdība, žēlošana, iecietība, gādība, draudzība, uzticība un viss tas, kas rada un uztur cilvēku esību harmonijā saskaņā ar kosmosu, izteicas rozā auras krāsā. Uzupurēšanās idejas un mīlama cilvēka labā izteicas spilgtos rozā uzliesmojumos.

Sarkanā aura ir pretstats rozā aurai. Tā nozīmē naidu, dusmas, nicināšanu, niknumu, neiecietību, nepacietību, cietsirdību un egoismu. Cietsirdībai ir melni zaļgans tonis, egoismam melni iedzeltens, melni ruds.

Zeltītā aura nozīmē domāšanas, prātošanas un plānošanas enerģiju. Viss, kas cilvēka psihē izteicas kā prātošana, loģiska domāšana pozitīvā virzienā, t. i., domāšana par labām radošām lietām, radošu darbību, izpau¬žas gaiši mirdzošā zeltītā aurā.

Rudā rūsas netīri dzeltenā aura ir savāds, netīrs, melni-iesarkans, duļķains dzeltenums, kas atgādina joda plankumus uz miesas, dzeltenu trūdošu sūnu un visvairāk rūsu. Tā nozīmē, tāpat kā zeltītais dzeltenums, prātošanas, domāšanas, gudrošanas enerģijas izplūsmi un darbību, bet tikai negatīvā, ļaunuma virzienā. Te ir domāšana, gudrošana par lietām un darbībām, kuru nolūks blēdība, krāpšana, noziedzība. Melnā aura ir noziedzības dvesme, bet rudā, rūsaini-dzeltenā — noziedzības izdarīšanas, plānošanas un gudrošanas māka.

Baltā aura izpauž spēku. Visur, kur producējama spēka izplūsme, piespiešanās, centība, tur izstarojas ugunīgi balta gaisma. Ķermeņa veselības spēka sajūta, muskuļu vingrums, gribasspēks, izturība — viss tas ir baltās auras krāsās. Krievu valodā šim baltās auras apzīmējumam ļoti labi iederas vārds «usiļije».

Pelēkā aura ir — vājums, slimība, pagurums, izmisums, bailes. Slimnieki, piedzērušie, izmisušie, bez gribas, bez rakstura, gļēvuļi, bailīgie — visi zināmā mērā apņemti, caurausti vai piepildīti ar šo pelēko auru. Visvairāk tā ietin slimniekus. Slimo vietu aurā pelēkās krāsas sabiezējumi bieži pēc formas atgādina miesā iekodušos sikspārņus, zirnekļus un dēles.


Cilvēka auriskais ķermenis.

Visas šīs domu un jūtu enerģijas auras krāsas pie, ap un iekš cilvēka ķermeņa izpaužas bezgala daudzās nokrāsās un formās, un sastāda cilvēka garīgās miesas formu. Auras gaismojumu audus ap cilvēka ķermeni var salīdzināt ar drēbēm. Kāda doma, kāda izjūta, tāda auras forma ap cilvēku. Arī fiziskā sfērā varētu saskatīt to pašu: kā cilvēks domā, tā viņš ģērbjas. Drēbes varētu uzskatīt par cilvēka domu un jūtu atspoguļojumu, jo tās ir domu produkts. Tātad drēbes ir domu aura fiziski sabiezinātā drēbju veidā. Tomēr šis pielīdzinājums ir neizdevīgs. Ar viņu bīstami operēt, jo var sastādīt nepareizu jēdzienu. Garīgā nozīmē gan to tā var uzskatīt. Domas un jūtas producē auras enerģisko staru vielu un šīs vielas audumus. Audumi saskaņā ar domu un jūtu saturu uzbūvē starvielas ķermeni. Starvielas ķermenis zināmu apstākļu dēļ sabiezē līdz fiziskās pakāpes blīvumam un mums ir bieza miesa, cieti kauli, šķidras asins. Sākums ir tomēr domu un jūtu enerģijā.
Vērojot auras dažādo domu un jūtu stāvokļus var redzēt, ka ikkatram cilvēkam viena auras daļa stāv mierā, nekustoši vienā formā — audumā. Tad sākas pakāpeniska kustība. Ir tādas auras, kas lēni kustas. Ir arī tādas, kas ātri vibrē un beidzot nonākam pie tādām, kuras mirdz, vizuļo, zibeņo un zvaigžņo bezgalīgā ātrumā. Vērojot domu iespaida izskatu aurā, var atzīmēt sekojošus attēlus.


Aura lūgšanas brīdī.

Cilvēkam, kas lūdz Dievu, izstaro no galvas un no sirds zilās auras krāsas. Šīm auras krāsām ir visādas formas: viegli uz augšu lido¬jošas sniega pārsliņas, skaisti tvaiki, spilgti cieti stari u. t. t. Stiprā ekstāzes lūgšanā zilā aura it kā izrūgst no ķermeņa, izplūst kā dzidra zila gāze, ietin lūdzēju un plūst uz klātesošiem. Tie, kas to uzņem, sāk ar viņu pārpildīties, sevī tālāk viņu radīt paši un, izplūdinādami pa savu apkārtni, piepilda to ar zilu gaismu. Šī gaisma apņem visus klātesošos kā ūdens. Viņa atmiekšķē ķermeņos cietās sabiezējušās auras daļas, izkausē sarkanos, melnos, zaļos, pelēkos un rūsainos audus, izdeldē, izdedzina tos un nogludina, sakārto rozā, violeto, zeltīto un balto auras krāsu audus un vietas. Lūgšanas ekstāzē, kad cilvēks ietīts zilās auras tvaikos, garīgais ķermenis it kā izmazgājas, iztīrās, izremontējas. Ja līdz lūgšanai cilvēkam domu un jūtu stāvoklis aurā bija neglīts, nekārtīgs, saķepis, slims, pelēks, pēc lūgšanas redzams, ka viss tas ir izlabots un auru strāvas savestas kārtībā. Var redzēt, ka, pateicoties tam, cilvēks vieglāk, labāk, gudrāk domā, spēcīgāk, enerģiskāk strādā. Viņu nenomāc bēdas, nesaprašana, šaubas, bet prieks, prāta asums un ticība valda pār to. Daudzreiz aura pirms lūgšanas līdzinās skaistam, lapām un ziediem klātam kokam, kas saburzīts, apklāts netīrumiem. Lapas tam pieķepušas, salipušas, savītušas, zariņi saliekti, ziedi saburzīti. Pēc tam, kad ar lūgšanas ekstāzes palīdzību cilvēks ietinas zilās auras dzidrajā miglā, salīdzinot ar savītušo, saburzīto kociņu, tas kļūst svaigs, izmazgāts, augošs un zaļojošs.

Laba cilvēka aura iemiesojas viņa ražojumos un iedvesmo uz labu citus cilvēkus.

Skaistā saulainā vasaras rītā, pie krāšņas dabas ainavas, kas bagāta zaļojošiem kokiem, briestošām druvām, visur darbības priekā spraigojošu dvesmi, uz ķeblīša, zem liela, balta izpletņa sēd cilvēks un glezno. Viņam aura dzidri rozā, kas viļņo visapkārt ķermenim kā vizuļojoša mantija, skaistām zilas, violetas un zeltītās auras mirdzošām svītrām. Viņa ķer¬menī spraigo kaut kas līdzīgs zili-baltām liesmām. No sirds apvidus plūst uz galvu spilgta maigi rozā gaisma. Galvā viņa sajaucas ar violetām, zilām, zeltītām un ugunīgi-baltām strāvām un izveido ap galvu skaistu mirdzošu kroni, no kura šī brīnišķīgi mirdzošā strāva plūst uz gleznas audeklu. Ar katru pindzeles vilcienu šīs gaismas plūsme iespiežas, ieaužas, iesūcas audekla un krāsu masā. Pēc dažām stundām ir glezna gatava. Kas tur ir auras saturā? Kaut kas brīnišķīgs! Rozā, zilas, violetas, zeltītas, baltas mirdzošas liesmas, stari un viļņveidīgi auras mākonīši vibrē pa visu gleznu, kustas un met no sevis uz visām pusēm šo mirdzošo gaismu.

Iet garām cilvēks, ierauga gleznotāju un pienāk apskatīt gleznu. Viņš pienāk drūms, nervozs, dusmīgs, saviebtiem sejas vaibstiem. Aurā pārsvars pelēkām un sarkanām krāsām. Viņš apstājas un sāk raudzīties gleznā. Pelēkā auras mētelī kaut kas sadreb, sapurinās un sāk izstarot kāda jautājoša izjūta, kuru pārvēršot vārdos iznāktu: «Nu, kas tad te nu ir?» Pēc šīs izjūtas atkal viņa aurā kaut kas sakustas un izveidojas, ko pārvēršot konkrētā formā iznāk: «Esmu sagatavojies uzņemt!” Labāk būtu teikt, ka šī doma viņam gan ir, bet viņš to slēpj un grib ārēji paradīt citu, kura būtu: «Nieki vien jums te ir!» Pēc šīs sakustēšanās gleznas spraigojošie izstarojumi pēkšņi ietriecas pelēkajā aurā, kā elektrība spuldzē pēc slēdzēja podziņas piespiešanas. Pelēkums izgaro, kūst kā sniega vai vaska dūmi.

Izteiciens «sniega vai vaska dūmi» liksies gluži nesaprotams, bet jau sākumā aizrādīju, ka auras izskats ir dažreiz tāds, ka to nevar fiziskiem attēliem izteikt. Šinī gadījumā lūkojiet iedomāties dūmus no sniega, vaska un pelēkā krāsā. Grūti tas ir, bet ticiet, ka piespiežoties šinī domā galu galā radīsies patiess priekšstats par šādu auras stāvokli. Galu galā pelēkums sāk izgarot, notecēt un tā vietā iestājas burtiska greznas auras kopija. Cilvēka sejas vaibsti izgludinās un drūmā dusmu izteiksme pārvēršas smaidā. Acīs iemirdzas labsirdība. Viņš pastāv vēl brītiņu, tad izstiepjas visā augumā, saslienas, vairākas reizes ievelk dziļi elpu. Pēc tam izdara kustības it kā kaut ko purinātu no sevis. Viņš nezina, ka ar šo kustību tas nopurina sadegušās pelēkās auras pelnus. Pateicis dažus laipnus vārdus māksliniekam, viņš aiziet vingrs, smaidošs, rozā-balti-zili zeltītas auras ietinumā. Pārvēršot šo stāvokli domu izskaidrojumā iznāk, ka šis cilvēks bija pārpūlējies, noguris un apbēdināts no neveiksmēm. Tādā stāvoklī viņš nevarēja nekā atrast, kas viņu apmierinātu un turpināja uzbudināties, nervozēt un uztraukties. Gleznas auras staru iespaids, kurš bija ņemts, pateicoties mākslinieka starpniecībai, no kosmiskās enerģijas plūsmes, ievadīja viņa aurā savu kopiju. Auras stariem piemīt ugunij līdzīga īpašība. Maza dzirkstelīte, aiznesta no sārta uz citu vietu, rada tur tādu pašu liesmu jūru. Šīs gleznas auras uguns izdedzināja pelēko un sarkano auru. Tā iznīcināja pagurumu, uzbudinājumu, iztīrīja domu mehānismu, iedeva no jauna cilvēkam enerģiju, prieku un saprašanu, ko tālāk darīt.

Glezna var izstarot fluīdus, kuri izklīdina izmisumu, iedvesmo un dziedina.

Šī glezna nokļūst kādā istabā pie sienas. Ienāk ļoti sagurusi sieviete, kas redzami cieš no slimības un izmisuma. Viņa atlaižas dziļā mīkstā krēslā, aizver acis, nokar galvu un iegrimst drūmās, bezcerības pārdomās. Skatoties viņas aurā, redzams tikai pelēkums un vietām pat melnums. Krūtis piepildītas zaļi-melni-pelēku, netīru gaismas gruzdoņu, līdzīgu tam, kā purvā gruzd kūdra. Tā ir plaušu slimība. Bez visa tā, ap sirdi liela, gara pelēki-zaļa lenta. Tā kustas, staipās kā tārps un žņaudz sirdi. Šī ir kāda cilvēka pārestība. Pa galvu šaudās mazi iesarkani-iedzelteni-pelēki burbulīši. Tās ir atriebšanās, dusmu, izmisuma, pašnāvības domas, vēlēšanās izbeigt dzīvi, bet ne nopietnas. Iegrimšana dusmīgās pārdomās, rūgtumā, kurnēšanā visam šim auras maisījumam piedod lielu spēku un tas sāk mutuļot kā verdošs dūņains ūdens. Pēc dažiem mirkļiem auras vārīšanās attīstās tik stipra, ka liekas, cietējas galva tūlīt pārsprāgs un sirds nožņaugs pati sevi. Viņu pārņem izjūta, ka nu būs jāmirst. Prātā iedrāžas šausmīga baiļu sajūta. No šīs sajūtas kaut kur sirds dziļumos kaut kas it kā atmostas. Tā ir maza, maza varavīksnes krāsas dzirkstelīte. Zibeņātrumā viņa iemirdzas. Šis iemirdzējums, pārvērsts domās un jūtās, ir kā kliedziens. Vārdos to varētu izteikt: «Palīgā, glābiet!» un izšķeļ no sevis zilu liesmiņu, bet tā tūlīt nodziest un atkal pazūd. No zilās liesmiņas tomēr viss sievietes ķermenis nodreb. Viņa saraujas, plaši atver muti, acis un... skats sastopas ar gleznu. Notiek atkal kaut kas līdzīgs elektrības ieplūdumam spuldzē pie kontakta ieslēgšanas. Gleznas stari sāk plūst uz sievieti. Viņa atkrīt atpakaļ un paģībst. Ģībonis pamazām pāriet miegā, bet stari no gleznas turpina plūst un piepildīt viņas ķermeni. No šīs plūsmas pelēkie fluīdi, lenta, sulas un dūmi sievietē kūst, dziest, izgaro, iztek, izzūd. Gruzdošā liesma krūtīs pilnīgi neizdziest, bet ievērojami samazinās. Pēc dažām minūtēm viņa lēni uzmostas un jūtas atspirgusi. Izmisums pārgājis pilnīgi. Ir pat prieks, cerība, ticība un gudras domas, kā glābties no nelaimes. No šī brīža viņa bieži nāk šai istabā, liek krēslu tanī pašā vietā, atlaižas un šad tad palūkojas gleznā, bet nekā nezina no tā, kas te ir noticis un notiek auras stāvoklī.

Ļauns cilvēks savus ražojumus piesātina ar ļaunu auru.

Vējaina, putekļaina diena, sasmacis, netīrs, nepatīkams elpošanai gaiss. Pie skaistas dabas ainavas sēd uz ķeblīša zem liela balta izpletņa mākslinieks un glezno. Ieskatoties viņa aurā, ieraugam ap galvu netīri-oranžas rudas krāsas ragainu vainagu. Šī ir lepnības, iedomības, egoisma, cilvēku nicināšanas, izsmiekla aura. Vainags laistās un mirdz oranži sarkanās un sarkani-zaļās krāsās. Tas nozīmē, ka viņš ir ļoti aktīvs un varens savā stāvoklī. No vainaga uz zemi nokaras zaļi-raibs plīvurs, ar neglītu, saplucinātu, saburzītu un saķepušu, zaļām gļotām pārklātu garu vilnu. Tam arī sava nozīme. Tā ir ļoti izvirtušas dabas seksualitāte. Ap viņu vijas spēcīgas, netīri-zaļgani-baltas iesarkaniem plankumiem svītras un mutuļi. Tā ir viņa spēcīgā auras izteiksme, iespaids, vara, dvesme. Viņš spēcīgi ziež ar pindzeli stiprus, biezus krāsu traipus uz audekla. Audekls un krāsas iesūc šo auru un pieņem pilnīgi sava gleznotāja auras kopiju.

Gleznās var būt aura, kuras izstarojumu nomāc cilvēka garu un iedvesmo uz ļaunu.

Arī šī glezna ir nokļuvusi kādā dzīvoklī pie sienas. No viņas uz visām pusēm plūst auras izstarojami. Tiklīdz kāda cilvēka aura sastopas ar šo gleznu, tūdaļ starp viņiem iesākas cīņa. Gleznas izstarojumi, ietērpti vārdos, skan: «Es esmu ko vērts! Es tikai esmu kaut kas, bet tu esi nieks, muļķis, nabags auša! Nekas tu nebūsi!» Cilvēks nezina no kā un kā, bet viņš jūt sevī šīs balsis kā savas domas un pretojas. Ja tās viņu pieveic, viņš padodas šim iespaidam, saplok, sāk sevi suģestēt, ka viņš ir muļķis, nieks, nelga un nabags visu stipro priekšā. Un gadās vēl ļaunāk. Gluži vājas gribas un bezrakstura cilvēks pārņem šo plātības un iedomības auras kopiju savā raksturā un paliek pats par tādu pašu uzpūtīgu ķēmu. Stipras gribas, noteikta, nosvērta rakstura cilvēks kļūst tādas auras staru sfērā nervozs. Viņš sajūt kaut kādas neizprotamas netīrības, apvainojuma pieskaršanos un cenšas izkļūt no tās. Šādas auras izstarojumi ir ļoti bīstami vājiem cilvēkiem, sevišķi ja tie slimi. Tie nokauj katru mēģinājumu pretoties slimībai.

Niknā noskaņojumā taisīts priekšmets izstaro auru, kura var radīt slimību.

Galdnieks taisa krēslu. Viņa auras stāvoklis nikns. Viss viņš deg sarkanas auras liesmās, kuras griezdamās virpuļos, rada čūskveidīgas zaļas, sarkanas, melnas, pelēkas lentas, striķus, bultas, kvēpus u. t. t. Viss šis maisījums virpuļo, griežas un sprakst ap taisāmo krēslu un ieiet viņā. Krēsls gatavs, pārdots un ievietots kādā dzīvokli. Viņā ir niknā cilvēka dusmu un lāstu mutuļu kopija. Tā sprakšķ, mutuļo un vijas. Kurš cilvēks pie viņa pieskaras, tam niknās auras mutulis brūk virsū. No uzbrukumiem auras krāsas sāk vīst, aplipt riebīgiem taukiem, gļotām, kvēpiem, pelēkiem tārpiem — slimības dīgļiem. Cilvēks, sēdēdams uz krēsla, nekā nenojauš un cīnās šim iespaidam pretim. Viņš nemierīgi beržas, kustas un brīžiem tam liekas, ka viņā lien kādi kukaiņi, brīžiem trūkst gaisa, nevar elpot. Pie¬cēlies no krēsla, viņš ilgi purinās, tīras un, aizgājis mājā, grib mazgāties. Vājas gribas un bez pretestības spēka cilvēks pieceļas no tāda krēsla jau saguris un jūtami slims. Gluži pretējs stāvoklis, ja mīļš, labs, priecīgs un vēlīgs cilvēks pagatavojis krēslu. Tanī ieplūst rozā, zili,, balti, gaiši auras fluīdi, kuri katram dod šīs auras kopiju un viņas iespaida noskaņu.

Ienāk istabā kāds cilvēks. Viņš izjūt lielu erotisku kaislību un viss vārās zaļās auras iz-starojumos. Tie sviežas no viņa uz visām pusēm, bet sevišķi uz tiem priekšmetiem, pie kuriem pieskaras un uz to cilvēku, kuru viņš tur par savas kaislības objektu. Uz to plūst, peld, velkas pa gaisu, pa zemi zaļie fluīdi, spiežas viņā un cenšas izsaukt tādas pašas izjūtas. Bieži zaļā aura ir kā degoša liesma, kā raķete un iet ļoti tālu. Ja šis cilvēks paņem no galda zīmuli, patur viņu rokās un noliek atpakaļ, tas pārpildās ar šī cilvēka zaļo auru, jo ir uzņēmis sevī zaļās auras fotogrāfiju. Tiklīdz kāds pie tā pieskaras, šī kopija tūlīt spiežas viņā un modina, kairina erotiskas kaislības.

Auras lādiņi talismanos.

Mīļš, labs, vēlīgs cilvēks mīl ar tīru, rozā auru un deg, laistās rozā, zilās, baltās un skaisti zeltītās auras izstarojumos. Stiprā dievišķīgo jūtu izplūsmes momentā viņš saķer savā kabatā kādu mazu priekšmetiņu, saspiež viņu stipri rokās, noglauda, noskūpsta un sniedz savam draugam sacīdams: «Lai šis ir tev par talismanu. Viņš tev nesīs laimi!» . Kas tanī brīdī notiek auras enerģijas darbībā? Lūk, kas! Šis priekšmetiņš iedegas un staro gluži tādā pašā mīlas, labas, vēlīgas auras liesmā un apmirdz to cilvēku, kam viņš veltīts. Paiet labs laiks. Kā viens, tā otrs no draugiem aizmirsuši talismana iedošanu. Bet te kādā brīdī talismana turētajam uzbrūk liels, melnas auras mākonis. Tas rada ap viņu neveiksmes, izmisumu un slimības. Jau viņa sirds sažņaudzas pelēkā izmisuma lentē un viņš sāk grimt pazušanas domā. Kā tas parasti, dvēselē pamosta kaut kas un iekliedzas: «Palīgā, glābiet!»

Viss auras saturs nodreb un atveras kaut kā nezināma, bet spēcīga uzņemšanai. Talismana auras lādiņš, kas līdz šim bija pārklāts ar aizmirstības plēvi, kā liekas, to vien tikai gaidījis. Viņš uzliesmo kā brīnumsvecīte un rada pelēkajā masā eksploziju, iekurina cilvēka ķermenī baltas, rozā, zeltītas auras liesmu strāvas. Ne¬paiet ilgs laiks, kad izmisušais un bezcerībā iegrimušais atspirgst un sajūt savā prātā svaigu domu pieplūdumu. Tā viņš izglābjas no nelaimes.

Talismanu auras iespaids.

Talismani, kas iedoti bez karstas, tīras mīlestības vairāk neizstaro no sevis, kā tikai to, ko došanas laikā cilvēks par savu draugu patiesi domājis un jutis. Bieži redzams, ka došanas brīdī talismana devējs ir pilnīgi vienaldzīgs, kaut gan saka: «Lai tev šis talismans nes laimi!» Viņš pat nopietni par šo cilvēku nav padomājis, bet dara aiz liekulības. Tam auras lādiņa saturs auksts, gļēvs, egoistisks. Tāds devums ne tikai nevar nekā laba izstarot, bet rada sliktu, lišķīgu iztapšanu, gļēvumu, vienaldzību, egoismu. Šāds talismana lādiņš nenovērš, bet veicina nelaimes uzbrukumus.

Tāda izskatās mums neredzamā domu un jūtu auras enerģija. Minētie attēli ir mazi gabaliņi no tā neskaitāmā daudzuma variāciju, kādā domu un jūtu enerģija izteicas savā darbībā. Kādas domu un jūtu krāsas no sevis izstarojam, tādas ap mums formējas, vijas un iet uz apkārtējiem priekšmetiem un cilvēkiem. Tās līp pie tiem, iet viņos, iesūcas un ieiet kā kopijas. Kā fotogrāfiski attēli viņas ražo no sevis un ap sevi tādas krāsas un raida uz citiem priekšmetiem. Ja cilvēks pieskaras pie kāda priekšmeta, tūlīt tanī plūst viņa auras, izstarojumi un galvenā kārtā tie, kurus viņš sakarā ar šo priekšmetu izjūt. Tāpat priekšmets savukārt raida cilvēkā, kurš pie viņa pieskāries, savus izstarojumus. Notiek vai nu harmoniska auras kopiju-fotogrāfiju apmaiņa vai cīņa. Priekšmets nelaiž sevī auras krāsu, bet cilvēks to spiež. Varbūt arī otrādi. Cilvēks nelaiž sevī priekšmeta auras izstarojumus un grūž tos prom. Notiek, ka ne viens, ne otrs nekā no sevis neizstaro, nedod citam un neņem. Ir arī stāvokļi, kur viens nedod, bet otrs sūc, rauj, rij kā izbadojies vampīrs. Tāpat ir stāvokļi, kur viens labprāt dod savus izstarojumus, bet sev nekā neņem pretī. Cīņā vienmēr uzvar tas, kam lielāks auras spraiguma spēks. Daudzreiz redzams, ka cilvēks vai priekšmets, sadūries ar otru, izverd tādu spēcīgu staru liesmu, ka pie šī otrā noslāpē, izdedzina iznīcina visas viņa auras krāsas un to vietā pārnes pilnīgi savas. Gadās, ka viens priekšmets vai cilvēks, pieskāries ar savu auru pie otra, izsūc visus viņa fluīdus. Sevišķi interesants šis stāvoklis pie cilvēkiem. Redzam, iet spirgts, spēkā spraigojošs cilvēks. Viņa aura mirdz un viļņojas enerģijas plūsmē, bet pie viņa pieskaras vājš, pelēks, izdēdējis cilvēks. Notiek kaut kas līdzīgs tam, ka no viena piepūsta gumijas maisiņa viss gaiss pēkšņi pāriet uz otru, kas ir tukšs, un ieplūst viņā. Cilvēks piepildās ar enerģiju, bet iztukšotais sabrūk un sajūt pēkšņu nogurumu. Viņam līst sviedri, gribas tūlīt apsēsties, apgulties un aizmigt.

Auras izjūtas pazīmes.

Jūtīgi cilvēki bieži auras saturu izjūt. Tādos gadījumos, ja auras saturs priekšmeta ir slikts, cilvēks saviebjas, nervozē, berzē rokas, slauka seju un meklē mazgāties. Tas viss norit neapzinīgi. Viņš tikai daudzreiz brīnās: «Hm ... rokas taču nupat mazgāju, neesmu viņās nekā netīra turējis, bet sajūta tāda, ka viņas būtu nosmērētas taukiem. Liekas, ka seja apklāta zirnekļu tīkliem. Vakar biju vannā, esmu tīrs. Tīras arī drēbes, bet ir tāda sajūta, ka viss būtu piedzīts putekļiem, gļotām un kvēpiem. Istaba bagāti, grezni mēbelēta. Visur valda tīrība. Viss spīd un laistās, bet ir nesaprotama netīrības, neērtības un caurvēja sajūta.» Kādreiz satiekoties ar laipnu, smaidošu, glīti ģērbušos, tīru cilvēku, sajūtam, ka no viņa iet kaut kas atbaidošs. Viņš pieskaras ar savu labi kopto roku laipni smaidīdams pie pleca, bet sajūta tāda, it kā krupis, varde vai zirneklis uzlikts uz muguras. Gadās ieiet nabadzīgā netīrā istabiņā, bez grīdas, ar māla klonu. Viņā atrodas nekrāsots rupjš galds, bluķis krēsla vietā, kaktā divas vistas un aita ar jēru. Logi mazi. Gaisma ieplūst pa saplīsušo rūti, bet viņā valda brīnišķīgi laba, tīrības, ērtības, mājīguma, miera un drošības sajūta.

Tā nav tukša sajūta, nedz iedoma, kā arvien mēdzam te izskaidrot. Visur te reāls auras saturs par iemeslu tādām vai citādām izjūtām. Zinot šo noslēpumu un vērojot ar šādas zināšanas uzmanību dzīvi un tās norisi, ātri vien iegūstam psihisku spēju auru izjust un pat redzēt reālām acīm bez speciāliem vingrinājumie.


Piezīme: A.E. Balodis "Kosmosofija".
Materiāls sagatavots pateicoties Verneram Straupem un Līgai Viļčinskai


Avots: http://www.e-misterija.lv/modules.php?op=modload&name=News&file=article&sid=1498
Kategorija: Aura un krāsu ietekme | Pievienoja: Saulite (03.08.2011)
Skatījumu skaits: 986 | Komentāri: 2 | Reitings: 5.0/2
Komentāru kopskaits: 2
2  
Ilgi raudzîjos skaistajã pujenes ziedã, tam apkãrt parãdîjãs maigas krãsas tikko jaušams vainadziňš. Sajûta bija vienreizêja. Zieds mani uzrunãja.

1  
Varens raksts !!!
Biju pirms paris gadiem Vēstures muzejā, noliecos pie kāda stenda un mani pilnīgi atmeta atpakaļ ar sliktas dūšas sajutu, domaju vemšu...Prasu dēlam, kas tur ir, lasa - bendes zobens un nocirstās zagļu rokas...

Vecāmāte atstāja dziesmu grāmatu - 1873 gads . Ilgus gadus stāvēja skapī, ietīta celofāna plēvē. Kadu dienu domāju izlasīt, ko vecāmāter tur ierakstījusi...Atkal sajutu "sliktuma šalti" ar atmešanu atpakaļ...Ieraksts it kā labvēlīgs, bet tagad, pēc ši raksta izlasīšanas, saprotu - kāda noskaņojumā rakstījusi - bija viņai grūti, mūžīgi uz kādu turēja aizvainojumu, naidu...rakstīja labus vārdus, bet mani "atsvieda".
Labi, ka muzejos visur rakstīts - "ar rokām neaiztikt" smile Ar acīm un tuvu klāt ari jāuzmanās.

Vēl sapratu, cik mums jabūt atbildīgiem, kad gatavojam ēst, daram savu darbu utt., lai nekaitētu citiem, gadījumā, ja mums viss nav tā kā vēletos...

Pievienot komentārus var tikai reģistrēti lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]
Mūsu aptauja
Kādu informāciju meklējat vietnē?
Atbilžu kopskaits: 2259
Mini-čats
Vietnes draugi
Statistika

Kopā Online: 1
Viesi: 1
Lietotāji: 0

Copyright © reiki.ukoz.lv 2016 Grāmatu un tulkojumu jebkāda veida pārpublicēšana - aizliegta!
Bezmaksasmājas lapu uzturēšana - uCoz