Dieva un garīgās būtības jautājums.
Jautājumam — «kas ir Dievs un kāda garīgā pasaule?» — bezgala daudz
atbilžu. To starpā daudz skaistu, zinātniski pamatotu darbu, bet mūsu
laika cilvēki ar to neapmierinās un nepacietīgi sauc: «Mums — ikdienas
cilvēkiem, kas esam vairākums, nav laika nodoties lielo rakstu kaudžu
izpētīšanai un iestudēšanai; mums nav iespējams iegūt saprātīgu ticību
uz Dievu un garīgo pasauli zinātniskas pētīšanas ceļā.
Dodiet
mums bildi par Dievu un garīgo būtību īsā, skaidrā, viegli un ātri
uztveramā veidā. Arī to, kā iegūt pārliecinātu skaidri izjustu ticību uz
Dievu, dodiet mums īsiem viegli saprotamiem vārdiem un rādiet to
visīsāko ceļu uz Dievu un debesīm!»
Šī prasība dibināta, un zinātne neradīs mieru cilvēkos agrāk, kamēr ātri
un viegli uztverama «debesu bilde» netiks parādīta. Gara pētniecības
sasniegumi pēc Indijas jogu mācību virziena dod iespēju uzgleznot dažas
ainas no tā, ko var saredzēt cilvēks, kas ieguvis pilnīgu garīgās
uztveres spēju. Bet te jāsaka, ka arī visspilgtākā un vispareizākā
«debesu bilde» nevar cilvēku atsvabināt no rūpēm par izjustas ticības
iegūšanu, kaut arī tie būtu stingri racionāli zinātniski atklājumi, vai
arī abstrakti loģiska saprāta slēdzieni, vai nepamatoti minējumi un
tēlojumi. Viss tas var cilvēkam dot tikai atziņas ievirzi, bet pati
atziņas izjūta jāiegūst paša personīgiem spēkiem mācoties, pētot,
iedziļinoties un iejūtoties dotā patiesībā ar reāli izjūtamu ticības
pārliecību.
Prasības pēc tādas «debesu bildes», kura varētu ātri, viegli un skaidri
iedot ticamu un izjūtamu sajēgu par Dievu un debesīm var apmierināt
tikai pa daļai. Mācīšanos un meklēšanu var atvieglināt. Var parādīt
īsāku un vieglāku ceļu, var iedot līdzekļus ātrākai ceļa gabala
veikšanai, bet nevar no tā atsvabināt. Un tad arī viens ceļš neder
visiem. Daudzi šo ceļu, kuru šeit rādīšu, uzskata par visīsāko,
visātrāko, bet arī par visbīstamāko un visvairāk apdraudēto. Viņi saka,
ka tā esot iešana pāri bezdibenim pa drāti un atvērtām acīm. Piekrītu,
ka viņiem taisnība, un tamdēļ iepriekš brīdinu šī virziena atziņu
meklētājus, ka praktiski okultā veidā ieteicams iet tikai tiem, kas sevī
sajūt pietiekošu garīgu stiprumu. Vājākiem labāk iet aizsegto,
intuitīvās ticības ceļu un apmierināties ar «gleznas» apskatīšanu. Arī
tas var dot ļoti daudz vērtīgu atziņu. Pateicoties tām kļūs skaidri
daudzi citi ceļi, kaut garāki, bet drošāki. «Gleznas» apskatīšana dos
daudz skaidrības dažādu tagad nesaprotamu dzīves parādību izprašanai un
intuitīvās dievticības attīstīšanai un stiprināšanai. Daudz norises un
lietas, kas tagad liekas dzīvē nenozīmīgas un nevērtīgas, pateicoties
redzētai «bildei» iegūs lielu nozīmi un vērtību. Tās varēs bagātīgi
pakalpot dzīves miera iegūšanai, tās satura izprašanai un reliģijas
nostiprināšanai.
Tas, ko var parādīt kā garīgās pasaules bildi, ir līdzīgs tam, kad rāda
ar pirkstu tumsā un saka: «Lūk, skatāties, redziet tur šai melnajā tumsā
ir interesanta ainava spožām gaismas svītrām, spilgtām krāsām un daiļām
formām!» Ja uzmetuši paviršu skatu teiksiet: «Tur ir tikai tumsa un
vairāk nekā, viss tēlojums tukša fantāzija,» — tad, bez šaubām, arī nekā
neredzēsiet. Ar rūgtas vilšanās vaibstu novērsīsieties un turpināsiet
savu izmisušo gaidīšanu, kad pārdabīgais nāks pie jums un pārvērtīsies
dabīgā. Bet šinī gadījumā — cilvēka un Dieva attiecībās — tas nevar
notikt. Tas var gan notikt cilvēkā un velna attiecībās, bet tad tam
vairs nav nozīmes, jo cilvēks jau pazudis. Kā kalns pie cilvēka neiet,
tā arī tas, ko saucam par «pārdabīgo pasauli», nenāks pie mums bez
pūlēm. Pūloties cilvēks pats ies pie tā. Cilvēkam sava «dabīgā daba»
jāveido uz «pārdabīgo» un jākļūst par pārdabīgu. Tad pārdabīgais viņam
kļūs dabīgs. Mums jākļūst garīgi redzīgiem! Tikai tad redzēsim cauri
šķietamai tumsai un skatīsimies garīgo pasauli.
Bieži dzīvē atgadās, ka cilvēks no gaišas telpas piepeši iekļuvis tumsā,
nekā neredz. Ja viņš apmierinās ar to domu, ka šai tumsā nekā nav, tad
arī nekā neredz. Bet ja viņš sāk visiem spēkiem ar skatu urbties tumsas
biezoknī, drīz vien sajūt, ka acis pierod pie tumsas un viņš sāk redzēt.
Pamazām kļūst redzami tuvākie priekšmeti, tad tālākie: ceļi, mājas,
pilsētas, torņi- u.t. t.
Kādreiz skatoties dzidrajā debesu velvē, gaišā saulainā dienā, kad nav
neviena mākonīša, mums liekas, ka zilajā izplatījumā nekā vairāk nav, kā
tikai dzidrais gaiss. Te sākam dzirdēt no «tukšās augšas» rūkoņu. Tas
ir lidmašīnas troksnis, bet viņas pašas neredzam. Sākam piespiest redzi,
ar skatu urbjamies tukšajā dzidrumā un tiešām ieraugām ne tikai vienu,
bet pat vairākas lidmašīnas.
Ja no gaišas telpas iekļuvuši tumsā mēs atsacītos piepūlēt acis un
teiktu: «Pierādiet, ka mūsu tuvumā ir ceļš, kas ved uz kādu pilsētu, un
ka tāda pilsēta patiesībā ir!», ko citu gan varētu sniegt kā
pierādījumu, ja ne vienīgi: stāstīšanu un tēlošanu par ceļa un pilsētas
izskatu? Vai tas dotu pārliecinošu ticības izjūtu? — Nekādā ziņā! —
Izjust šīs realitātes īstenību varētu tikai tad, ja to paši ar savām
acīm redzētu. Nebūtu nekāda cita līdzekļa šīs izjūtas iegūšanai, kā
piepūlēšanās,
piespiest savu skatu ieurbties šķietamā tumšā tukšumā tik dziļi un
tāli, lai acis saskatītu tos priekšmetus, kurus rādītājs saka tur esam.
Tad arī var apskatīt šos priekšmetus un aplūkot tik tālu, cik tas
vajadzīgs un izlemt, vai pa to ceļu iet, vai neiet, un vai no tā var
ņemt atziņas citam ceļam. Tāda analoģija pievedama attiecībā uz turpmāk
rādāmo.
Iesāksim no pieskaršanās pie vistuvākā un visvieglāk racionāli
uztveramā garīgās esamības priekšmeta — domu un jūtu faktoriem. Domas un
jūtas redzam, dzirdam tik reāli, ka to reālās eksistencēs patiesībā
esam jau iejutušies ar pilnīgi pārliecinātu ticības izjūtu. Mēs sakām:
«Domas un jūtas parādās neredzamā enerģijā. Kāda izskatītos šī enerģija,
ja mēs varētu to redzēt?»
Atbildot uz šo jautājumu gluži tā, kā tas uzstādīts un formulēts,
jāsaka, ka cilvēkam, kurš spēj pilnīgi redzēt, dzirdēt un just ar
garīgiem maņu orgāniem, atverot acis uz mums parasti neredzamo,
«nefizisko» sfēru, «garu pasauli», pie domu un jūtu enerģijām, ir
redzams, ka šīs enerģijas caurauž cilvēka galvu un visu ķermeni, viļņo
pa to un apkārt tai, kā krāsaina gaisma, gāze, vai uguns svītras
bezgalīgi daudzās krāsu un formu variācijās. Lielākai daļai no šīm
gaismojošām krāsām un formām nav mūsu fiziskā sfērā atbilstošas
līdzības, lai tās varētu aprakstīt. Krāsu ziņā varētu nosaukt sekojošas
izšķirības: violeta, zila, rozā, zeltīta, dzeltena, ugunīgi balta,
vienkārši balta, zaļa, sarkana, ruda, pelēka, melna. Šādu mums pazīstamu
izšķirību apjomā var apzīmēt viņu galvenākos veidus, bet bez tiem ir
vēl daudz tādu, kādus mēs savā fiziskā krāsu izjūtā nevaram stādīties
sev priekšā.
No formām varētu rādīt šādas līdzības: stars, staru svītra, gaismas
svītras, gaismas plankumi, krāsainas gāzes strūklas, sabiezējums,
viesuļi, virpuļi, mākoņi, tvaiki, sniega pārslas, lietus pilieni,
peldoši pa gaisu gāzveidīgi visādās krāsās vizuļojoši viļņi, liesmas u.
t. t. līdz neizsakāmai formu bezgalībai. Krāsas satur sevī gaismu un
spīd pašas no sevis. Visas šīs krāsas un viņu formas nemitīgi vizuļo,
vibrē, kustas, viļņo, griežas viesuļos, traucas kā bultas, kā lodes un
gredzeni apkārt un cauri cilvēkam. Tās laistas kā ūdens strūklas, kā
liesmas šaujas zibeņātrumā prom, tad lēni kustas un beidzot stāv uz
vietas nekustīgi, kā pie kaut kā piekaltas. Visvairāk tās vijas ap
cilvēka ķermeni, sevišķi ap galvu. Vienā vietā un laikā, pie viena
cilvēka tās ir skaisti mierīgi, ritmiski viļņojošas, sakarīgas,
harmoniskas kustības. Citā vietā un laikā pie cita cilvēka tās ir
mutuļojošas, nesakarīgi verdošas, liesmojošas, dūmojošas disharmonijā,
haosa neglītumā un riebumā. Daudzreiz cilvēka domu un jūtu enerģiju
darbības izskats ir kā riebīgs čūsku un dažādu tārpu mudžeklis. Drusciņ
šeit varētu atrast līdzību ar cilvēka fizisko stāvokli, ja pie visa
redzamā vēl pieliktu klāt sev priekšstatu par to, kas apslēpts cilvēka
ķermenī. Viens cilvēks ir skaists, apgarotu seju, mierīgs un graciozs
ķermeņa kustībās. Viņš ir noteikts, patīkams, tīrs un glīts. Otrs,
turpretim, ir neglīts, uzbudināts, izķēmotu, zvērīgu sejas izteiksmi,
nemierīgs, nesakarīgs, neveikls, rupjš un riebīgs. Kā šinī, mums
«dabīgajā» stāvoklī varam saskatīt pie cilvēka dažādu nokrāsu-noskaņu
parādību, tāpat arī tanī metafiziskajā, mums «pārdabīgā», neredzamajā
stāvoklī, pēc būtības ir tas pats, tikai daudz pastiprinātākā veidā.
"Dažreiz no fiziska izskata cilvēks ir glīts, harmonisks, tīrs, bet
garīgajā viņa domu enerģijas bango, jaucas, spraigo, vijas kā
čūskveidīgas lentas, rada ap sevi riebīgus sarkanus kūpošus darvas
dūmus, kvēpus un ģļotas.
Ir arī no fiziskā izskata saknupuši, slikti apģērbti, netīri cilvēki,
bet garīgā stāvoklī domu enerģijas krāsās un formās izskatās skaisti,
tīri, spoži. Ir tīri cilvēki i fiziskā, i garīgā izskatā. Ir neglīti,
sakropļoti, riebīgi abos stāvokļos. Šeit ir variāciju bezgalība.
Skatoties «viņpasaules” apkārtnē resp. telpā, krāsu gaismas un formu
stāvoklis pēc būtības ir līdzīgs fiziskās pasaules izskatam. Pie katra
priekšmeta — mājas, vai koka ir attiecīgs nokrāsas atspīdums, ēnas u. t.
t. Starpība tikai dažādības vairākumā un tur, ka viņas, bez miera
stāvokļa, ir vēl kustošas, drebošas un vibrējošas.
Okultisti, kas jau sen atklājuši domu un jūtu izstarojumus un ar
gaišreģu palīdzību no¬vērojuši viņu krāsainās, gaismojošās parādības,
devuši tām apzīmējumu «aura». Pieņemsim arī mēs šo terminu un lietosim
tanī pašā nozīmē.
Cilvēka auras izskatu fiziski attēlot nav iespējams, bet var dot kādus
pieturas punktus, lai ar to palīdzību radītu sev vismaz kādu iespēju
iegūt priekšstatu. Vispirms jāievēro, ka auras gaisma pie cilvēka
neizskatās it kā tā būtu viņā vai ārpus viņa. Tā ir i viņā, i pie viņa
un ne viņā un ne pie viņa vienā un tanī pašā brīdī. Tas nav tāds
izskats, kādu mēs esam paraduši redzēt «iekš» vai «ārpus» priekšmeta.
Varētu teikt, ka abos reizē, t. i., i iekšā, i ārpusē, bet tas nebūs
tas, ko no šāda teiciena varētu izjust un stādīties sev priekšā ar to
uztveri, kas kalpo fizisko priekšmetu aptveršanai. Es gan lietošu
izteicienus: (jo citādi nav iespējams par šo priekšmetu nemaz runāt)
«galvas aura», «sirds aura», «ķermeņa aura», «galvā», «virs galvas», «ap
galvu», «ap sirdi», «sirdī», «ap acīm», «acīs» un t. t, bet jāzina, ka
šie apzīmējumi neatbilst mūsu sajēgai «ap», «iekš», «virs», «apakš» u.
t. t. Tas ir kaut kas tāds, ko nevar ietērpt mūsu valodas vārdos tamdēļ,
ka mums nav nemaz tādu vārdu, ar kuriem varētu izteikt šos jēdzienus.
Tikai to nevajag saprast tā, ka tur, garīgā pasaulē mūsu jēdzienu un
formu nav. Nē! Tur absolūti viss tas pats, kas pie mums, bet bez tā ir
vēl kaut kas
v a i r ā k, kā pie m u m s n a v. Un tieši šis vairākais ir mums grūti saprotams.
Jūs jautāsiet: «Kāda tad nozīme šim stāstījumam, ja to nevarēs saprast un stādīties sev priekšā?»
Lūk, tāda: attīstot sevī domāšanu par auru, par domu un jūtu auras
krāsām, formām, domājot par «viņpasaules auras» izskatu pēc gatava
nobildējuma un vērojot ar šādu domu dzīvi, dabu, apkārtni un cilvēkus,
psihē p a mazām izaugs un izveidosies auras sajušanas un redzēšanas
spējas. Dzīvojot ikdienas parasto dzīvi un turot prātā, ka apkārt
vizuļo, mirdz, laistas, bango un virpuļo dažādu auru enerģijas, ka ap
mums esošā neredzamā pasaule ir redzama, nemanot, pamazām sāks
attīstīties intuīcija un maņu orgāni g arīgās sfēras uztverei. Tad
varēs to saprast un iegūt vajadzīgās aptveres sajēgu. Tikai tad paši
zināsiet un redzēsiet to, kas tagad neredzams, nejūtams un neaptverams.
Šinī darbībā liela līdzība, piemēram, par tumsu un dzidro gaisu. Viņos
skatīdamies ar negrozāmu pārliecību, ka tie tukši, patiesi neko
neredzam. Pielaižot varbūtību, ka tur kaut kas ir, piespiežot redzi,
ieraugām, ka tiešām, ne tukšā necaurredzamā tumsa, nedz necaurredzamais
tukšais gaiss nav tukši. Necaurredzamo tumsu tomēr varam caurredzēt,
tāpat arī neredzamo «viņpasauli», ja tikai piespiežam savus redzes,
dzirdes un citus maņu orgānus un vingrinām šinī virzienā savu intuitīvo
izjūtu. Pēc tam iegūstam spējas uztvert un sajust «neredzamo». Domu un
jūtu aura un daudz citu krāsainu gaismas vielu auras pārklāj cilvēka
ķermeni un visus priekšmetus, kā drēbes, lapas, spalvas, salmi, zāle,
uguns liesmas, tīkli, gļotas, striķi, spalvainas ādas u. t. t.,
neskaitāmās formās un izskatu variācijās, sākot no visskaistākām līdz
visneglītākām un izķēmotākām. Cilvēka ķermeni viņas pārklāj, apņem,
ietin un caurauž vienā un tanī pašā laikā. Gluži tāpat šīs krāsainās
gaismas vielas apklāj, apņem un caurauž visus priekšmetus, visu apkārtni
— mājas, kokus, drēbes, arī dzīvniekus u. t. t. Ir krāsas, kas
neatdalāmi vienmēr paliek pie cilvēka vai priekšmeta. Ir krāsas, kas
peld, tek, no viena priekšmeta vai cilvēka pie otra. Ir arī tādas auras,
kas, palikdamas savā vietā, atdala no sevis daļiņas, un pat veselas
kopijas.
Šo krāsaino gaismu-auru saturs, zemes virsas apkārtnē līdzinās
elektriskās strāvas laukumam ap elektrisko mašīnu, magnetiskam laukumam
ap magnetu, vieglam šķidrumam, kas it kā pārklāj visu zemes virsmu un
tajā viss peld kā gāzē, ūdenī, tvaikā, dūmos, skatoties pēc auras
nokrāsām, biezuma, šķidruma, retuma, blīvuma u. t. t. Dažās vietās šī
auras masa ir dzidra, tīra, gaiša, dažās saduļķota, tumša, netīra, kā
dūņains ūdens. Auras masas krāsu un formu nozīme ir bezgala dažāda, bet v
i s a s viņas redzami padodas, pakļaujas
tām strāvām, kas sastāv no domu un jūtu enerģijas. Var redzēt, ka cilvēks sevī rada un no sevis izstaro dažādas krāsainas gaismas strāvas, dūmus, fluīdus. Fluīds — nozīmē šķidru strāvu jeb plūsmi, bet okultisti ieveduši viņu savā lietošanā auras sabiezējumu apzīmēšanai.
Magnetizētāji praktizē no sevis dziedinošas auras izstarošanu un viņus
vērojošie, gaišreģi stāsta, ka redzot savādas, smagas, blīvas,
gāzveidīgas masas izplūsmi no magnetizētāja uz slimnieku. Šo blīvo
gāzveidīgo masu okultisti nosaukuši par fluīdiem. Tā kā auras masās ir
ļoti daudz tādu veidu, kas izskatās kā blīvas smagas gāzes masas,
lietosim šo termiņu arī šinī apcerējumā. Auras masas, plūsdamas pa zemes
virsmu un pieskardamās pie cilvēkiem un priekšmetiem, dažreiz no tiem
atlec atpakaļ, dažreiz atstāj, pielipina vai iespiež viņos daļiņas no
sevis, dažreiz visas salien vai aplīp ap šo priekšmetu vai cilvēku.
Piekļuvušas pie kāda priekšmeta vai cilvēka, bieži tās rada ap viņu un
viņā daudz tādu pašu fluīdu. Šeit liela līdzība rau¬gam un uguns
dzirkstelēm, piem., ņemsim zilas auras daļiņu. Tā, līdzīgi uguns
dzirkstelei, iekļuvusi cilvēka aurā, bieži izsauc tur zilas auras
uzliesmojumu tik lielā mērā, ka cilvēks viss ar viņu pārklājas un
ietinas tanī, kā mākonī. Gluži tāpat ir ar citām auras krāsām. Bieži
novērojami šādi auras procesi. Cilvēks pārklāts, apņemts ar lielu,
sarkanas auras liesmu, kas mutuļo kā vārošs ūdens. Tanī brīdi nāk no
otra cilvēka cieta zila dzirkstelīte, ieskrien sarkanā mutulī un no tā
notiek kaut kas līdzīgs sprādzienam. Sarkanā liesma momentā apdziest.
Tās vietā rodas šķidru pelēku pelnu masa un cilvēks sabrūk, paliek
slābs, nokar galvu un jūtas slims.
Auras izskati ir tāpat bezgalīgi dažādi, kā paši cilvēki fiziskā izskatā.
Ir cilvēki, kuriem auras izskats ļoti skaists: krāsas vibrē, mirdz,
laistās apžilbinošā spīdumā, kā drānas, izaustas no dārgakmeņiem; krāsu
sagrupējums kārtīgs, sistemātisks un nozīmīgs: ķermenis apņemts ar
skaistu mirdzošu mantiju, ap galvu mirdzošs auras krāsu pinums līdzīgs
kronim; sejas aura spilgti apgarotas izteiksmes savādā apmirdzumā.
Ir cilvēki, kuriem auras izskats nav skaists. Krāsas nemirdz, bet gaismo
pietiekoši stipri, vibrēšana un sagrupējums apmierinoši kārtīgs.
Ķermenis apņemts ar ovālveidīgu vai apaļu lodveidīgu, caurspīdīgu
mākoni.
Ir cilvēki, kuru ķermeņi izskatās kā iebāzti auras cilindros, podos,
spaiņos vai salmu kūļos. Krāsas nesakarīgas, bālas, nespīdīgas, galvas
un sejas pārklātas it kā novītušām lapām.
Ir ķermeni, kuru auras izskats neglīts un krāsu juceklī. Viņi izskatās
kā iebāzti maisā. No viņiem pastāvīgi atdalās gļotas, kvēpi un pelni.
Paši viņi it kā aplipuši ar mālu, piķi un darvu. Sejas līdzinās
saburzītam papīram.
Ir ķermeņi, kuru auras izskats drausmīgs un nepanesams. Viņus apņem kaut
kas līdzīgs lielai netīru lupatu pikai, piebāztai žagariem, akmeņiem un
tārpiem. Viss auras ķermenis noklāts strutojošiem trumiem, vātīm,
kārpām un netīru ģlotainu vilnu.
Starp šiem attēliem ir bezgala daudz variāciju tāpat kā pie cilvēka fiziskās miesas un drēbēm.
Starpība tikai tā, ka auras skai¬stums pārsniedz visas iespējamās domas
par skaistumu. Cilvēka prāts nevar pat fantāzijā iedomāties šo
skaistumu, tāpat kā neglītumu. Tas sasniedz tāda izķēmojuma pakāpi, kuru
nemaz nevar attēlot. Bet par visu to vēlāk.
Tagad izskaidrosim auras krāsu nozīmi attiecībā uz domu un jūtu enerģijām.
Auras krāsu nozīme.
Violetās krāsas aura
ir visur, kur producējas tā izjūta, ko
mēdzam apzīmēt ar vārdu «intuīcija». Šīs krāsas aurai vienmēr ir kaut
kāda noteikta un skaista forma. Cilvēki, kuriem galvas aurā šī krāsa,
spēj viegli sajust un aptvert dažādu būtību esamību, bez redzamas
aplūkošanas vai izpētīšanas. Šādi cilvēki bieži saka: «Es zinu, ka tur
ir tas un tas, ka ar to lietu ir tā un tā, bet es nezinu, kā es to
zinu.» Pozitīviem harmoniski noskaņotiem cilvēkiem intuīcijas izjūtas
vienmēr izteicas ar violetās domu auras enerģiju. Stiprie violetās auras
tipi vienmēr ir intuitīvā kontaktā ar kosmisko harmoniju un absolūto
kosmisko saprātu — radošo spēku.
Melnā aura
arī ir galvenā kārtā intuitīvās izjūtas enerģija pie
negatīviem cilvēku tipiem, kas noskaņoti uz ļaunu. Viņi arī ir ļoti asi
priekšnojautēji, kas ar izjūtu atmin daudzas lietas un saprot tās. Viņi
intuitīvi aptver dažādu lietu būtību, bet tikai disharmoniskā, ārdošā
virzienā. Melnās auras cilvēki ir kontaktā ar kosmiskā haosa ģēniju,
ārdošo sākumu. Tamdēļ viņi ļoti spējīgi darīt noziedzības. Melna aura
(tikai jāievēro, ka šī melnā auras krāsa un tāpat visas domu auras
krāsas nav pilnīgi identiskas parastai fiziskai melnai krāsai ne pēc
izskata, ne nozīmes) izteic visu to, ko var apzīmēt vārdiem:
«noziedzības gudrības», «ārdošais ģēnijs». Šīs auras stiprie pārstāvji
veikli visādās noziedzībās, ģeniāli viltībās un noziegumu apslēpšanā.
Zilā aura
ir piekļāvības, padevības, paklausības, dievināšanas un
pielūgšanas izjūtu izteiksme. Katrā stāvoklī, kur cilvēks griežas pie
kāda cita cilvēka vai simbola ar izjūtu: «Es tev piederu, paklausu, es
tevi lūdzu» — ir zilās auras iedarbība. Šī aura piespiež padoties kāda
cita cilvēka vai spēka rīcībai un līdz ar to izteic mīļa, padevīga
lūguma jūtu izplūsmi. Dievlūgšanā, reliģiozā ekstāzē, sevis atdošanā
Dievam, cilvēki pārklājas un bieži pavisam ietinas zilā aurā. Tāpēc tie,
kas spēj auru redzēt, ir iesaukuši to par lūgšanas auru.
Zaļā aura
nozīmē padošanos, bet negatīvā nozīmē. Zilās auras
padošanās, piekļaušanās, lūgšana, dievināšana, tīra un patiesa, kas nāk
no sirds, bet šīs auras padevība viltīga, nepatiesa, lišķīga. Tās
izjūtai pamatdoma ir: «Ne es tevi atzīstu, ne mīlu, bet gan nicinu,
nīstu, labākā gadījumā tu man esi vienaldzīgs. Tā kā man zināmu interešu
dēļ tev jāparāda padevība, draudzība, pielūgšana, tad ņem manu vārdu un
mākslīgu izjūtu, padevību un godināšanu. Sirds dziļumos savai rīcībai
nepiekrītu, domāju citādi.”
Zaļā aura ir vienmēr viltības, lišķības un krāpšanas domu enerģija.
Gaišos, tīros un dzidros toņos tā nozīmē gan harmoniju, saskaņu,
mīlestību, bet neīstu. Cilvēki, kuri izjūt viens pret otru draudzību,
mīlestību un labvēlīgu harmonisku noskaņu pret citiem cilvēkiem un
pasauli, daudzreiz var gan būt paši pārliecināti, ka viņi to patiesi tā
izjūt, bet ja šīs izjūtas izteicas zaļā aurā, pamatu pamatā izjūtas nav
tādas, par kādām viņas tur. Pie pirmā pārbaudījuma tās pierādīsies par
neīstām. Gaiša dzidra zaļā aura ar vieglu rozā nokrāsu ir tīrām
erotiskām tieksmēm, bet ar melni sarkanu nokrāsu izvirtībai un seksuālam
sadismam.
Rozā aura
ir īstas patiesas harmonijas, saskaņas un tīras
mīlestības jūtu aura. Labsirdība, līdzcietība, žēlsirdība, žēlošana,
iecietība, gādība, draudzība, uzticība un viss tas, kas rada un uztur
cilvēku esību harmonijā saskaņā ar kosmosu, izteicas rozā auras krāsā.
Uzupurēšanās idejas un mīlama cilvēka labā izteicas spilgtos rozā
uzliesmojumos.
Sarkanā aura
ir pretstats rozā aurai. Tā nozīmē naidu, dusmas,
nicināšanu, niknumu, neiecietību, nepacietību, cietsirdību un egoismu.
Cietsirdībai ir melni zaļgans tonis, egoismam melni iedzeltens, melni
ruds.
Zeltītā aura
nozīmē domāšanas, prātošanas un plānošanas enerģiju.
Viss, kas cilvēka psihē izteicas kā prātošana, loģiska domāšana
pozitīvā virzienā, t. i., domāšana par labām radošām lietām, radošu
darbību, izpau¬žas gaiši mirdzošā zeltītā aurā.
Rudā rūsas netīri dzeltenā aura
ir savāds, netīrs,
melni-iesarkans, duļķains dzeltenums, kas atgādina joda plankumus uz
miesas, dzeltenu trūdošu sūnu un visvairāk rūsu. Tā nozīmē, tāpat kā
zeltītais dzeltenums, prātošanas, domāšanas, gudrošanas enerģijas
izplūsmi un darbību, bet tikai negatīvā, ļaunuma virzienā. Te ir
domāšana, gudrošana par lietām un darbībām, kuru nolūks blēdība,
krāpšana, noziedzība. Melnā aura ir noziedzības dvesme, bet rudā,
rūsaini-dzeltenā — noziedzības izdarīšanas, plānošanas un gudrošanas
māka.
Baltā aura
izpauž spēku. Visur, kur producējama spēka izplūsme,
piespiešanās, centība, tur izstarojas ugunīgi balta gaisma. Ķermeņa
veselības spēka sajūta, muskuļu vingrums, gribasspēks, izturība — viss
tas ir baltās auras krāsās. Krievu valodā šim baltās auras apzīmējumam
ļoti labi iederas vārds «usiļije».
Pelēkā aura
ir — vājums, slimība, pagurums, izmisums, bailes.
Slimnieki, piedzērušie, izmisušie, bez gribas, bez rakstura, gļēvuļi,
bailīgie — visi zināmā mērā apņemti, caurausti vai piepildīti ar šo
pelēko auru. Visvairāk tā ietin slimniekus. Slimo vietu aurā pelēkās
krāsas sabiezējumi bieži pēc formas atgādina miesā iekodušos sikspārņus,
zirnekļus un dēles.
Cilvēka auriskais ķermenis.
Visas šīs domu un jūtu enerģijas auras krāsas pie, ap un iekš cilvēka
ķermeņa izpaužas bezgala daudzās nokrāsās un formās, un sastāda cilvēka
garīgās miesas formu. Auras gaismojumu audus ap cilvēka ķermeni var
salīdzināt ar drēbēm. Kāda doma, kāda izjūta, tāda auras forma ap
cilvēku. Arī fiziskā sfērā varētu saskatīt to pašu: kā cilvēks domā, tā
viņš ģērbjas. Drēbes varētu uzskatīt par cilvēka domu un jūtu
atspoguļojumu, jo tās ir domu produkts. Tātad drēbes ir domu aura
fiziski sabiezinātā drēbju veidā. Tomēr šis pielīdzinājums ir
neizdevīgs. Ar viņu bīstami operēt, jo var sastādīt nepareizu jēdzienu.
Garīgā nozīmē gan to tā var uzskatīt. Domas un jūtas producē auras
enerģisko staru vielu un šīs vielas audumus. Audumi saskaņā ar domu un
jūtu saturu uzbūvē starvielas ķermeni. Starvielas ķermenis zināmu
apstākļu dēļ sabiezē līdz fiziskās pakāpes blīvumam un mums ir bieza
miesa, cieti kauli, šķidras asins. Sākums ir tomēr domu un jūtu
enerģijā.
Vērojot auras dažādo domu un jūtu stāvokļus var redzēt, ka ikkatram
cilvēkam viena auras daļa stāv mierā, nekustoši vienā formā — audumā.
Tad sākas pakāpeniska kustība. Ir tādas auras, kas lēni kustas. Ir arī
tādas, kas ātri vibrē un beidzot nonākam pie tādām, kuras mirdz, vizuļo,
zibeņo un zvaigžņo bezgalīgā ātrumā. Vērojot domu iespaida izskatu
aurā, var atzīmēt sekojošus attēlus.
Aura lūgšanas brīdī.
Cilvēkam, kas lūdz Dievu, izstaro no galvas un no sirds zilās auras
krāsas. Šīm auras krāsām ir visādas formas: viegli uz augšu lido¬jošas
sniega pārsliņas, skaisti tvaiki, spilgti cieti stari u. t. t. Stiprā
ekstāzes lūgšanā zilā aura it kā izrūgst no ķermeņa, izplūst kā dzidra
zila gāze, ietin lūdzēju un plūst uz klātesošiem. Tie, kas to uzņem, sāk
ar viņu pārpildīties, sevī tālāk viņu radīt paši un, izplūdinādami pa
savu apkārtni, piepilda to ar zilu gaismu. Šī gaisma apņem visus
klātesošos kā ūdens. Viņa atmiekšķē ķermeņos cietās sabiezējušās auras
daļas, izkausē sarkanos, melnos, zaļos, pelēkos un rūsainos audus,
izdeldē, izdedzina tos un nogludina, sakārto rozā, violeto, zeltīto un
balto auras krāsu audus un vietas. Lūgšanas ekstāzē, kad cilvēks ietīts
zilās auras tvaikos, garīgais ķermenis it kā izmazgājas, iztīrās,
izremontējas. Ja līdz lūgšanai cilvēkam domu un jūtu stāvoklis aurā bija
neglīts, nekārtīgs, saķepis, slims, pelēks, pēc lūgšanas redzams, ka
viss tas ir izlabots un auru strāvas savestas kārtībā. Var redzēt, ka,
pateicoties tam, cilvēks vieglāk, labāk, gudrāk domā, spēcīgāk,
enerģiskāk strādā. Viņu nenomāc bēdas, nesaprašana, šaubas, bet prieks,
prāta asums un ticība valda pār to. Daudzreiz aura pirms lūgšanas
līdzinās skaistam, lapām un ziediem klātam kokam, kas saburzīts, apklāts
netīrumiem. Lapas tam pieķepušas, salipušas, savītušas, zariņi
saliekti, ziedi saburzīti. Pēc tam, kad ar lūgšanas ekstāzes palīdzību
cilvēks ietinas zilās auras dzidrajā miglā, salīdzinot ar savītušo,
saburzīto kociņu, tas kļūst svaigs, izmazgāts, augošs un zaļojošs.
Laba cilvēka aura iemiesojas viņa ražojumos un iedvesmo uz labu citus cilvēkus.
Skaistā saulainā vasaras rītā, pie krāšņas dabas ainavas, kas bagāta
zaļojošiem kokiem, briestošām druvām, visur darbības priekā spraigojošu
dvesmi, uz ķeblīša, zem liela, balta izpletņa sēd cilvēks un glezno.
Viņam aura dzidri rozā, kas viļņo visapkārt ķermenim kā vizuļojoša
mantija, skaistām zilas, violetas un zeltītās auras mirdzošām svītrām.
Viņa ķer¬menī spraigo kaut kas līdzīgs zili-baltām liesmām. No sirds
apvidus plūst uz galvu spilgta maigi rozā gaisma. Galvā viņa sajaucas ar
violetām, zilām, zeltītām un ugunīgi-baltām strāvām un izveido ap galvu
skaistu mirdzošu kroni, no kura šī brīnišķīgi mirdzošā strāva plūst uz
gleznas audeklu. Ar katru pindzeles vilcienu šīs gaismas plūsme
iespiežas, ieaužas, iesūcas audekla un krāsu masā. Pēc dažām stundām ir
glezna gatava. Kas tur ir auras saturā? Kaut kas brīnišķīgs! Rozā,
zilas, violetas, zeltītas, baltas mirdzošas liesmas, stari un
viļņveidīgi auras mākonīši vibrē pa visu gleznu, kustas un met no sevis
uz visām pusēm šo mirdzošo gaismu.
Iet garām cilvēks, ierauga gleznotāju un pienāk apskatīt gleznu. Viņš
pienāk drūms, nervozs, dusmīgs, saviebtiem sejas vaibstiem. Aurā
pārsvars pelēkām un sarkanām krāsām. Viņš apstājas un sāk raudzīties
gleznā. Pelēkā auras mētelī kaut kas sadreb, sapurinās un sāk izstarot
kāda jautājoša izjūta, kuru pārvēršot vārdos iznāktu: «Nu, kas tad te nu
ir?» Pēc šīs izjūtas atkal viņa aurā kaut kas sakustas un izveidojas,
ko pārvēršot konkrētā formā iznāk: «Esmu sagatavojies uzņemt!” Labāk
būtu teikt, ka šī doma viņam gan ir, bet viņš to slēpj un grib ārēji
paradīt citu, kura būtu: «Nieki vien jums te ir!» Pēc šīs sakustēšanās
gleznas spraigojošie izstarojumi pēkšņi ietriecas pelēkajā aurā, kā
elektrība spuldzē pēc slēdzēja podziņas piespiešanas. Pelēkums izgaro,
kūst kā sniega vai vaska dūmi.
Izteiciens «sniega vai vaska dūmi» liksies gluži nesaprotams, bet jau
sākumā aizrādīju, ka auras izskats ir dažreiz tāds, ka to nevar
fiziskiem attēliem izteikt. Šinī gadījumā lūkojiet iedomāties dūmus no
sniega, vaska un pelēkā krāsā. Grūti tas ir, bet ticiet, ka
piespiežoties šinī domā galu galā radīsies patiess priekšstats par šādu
auras stāvokli. Galu galā pelēkums sāk izgarot, notecēt un tā vietā
iestājas burtiska greznas auras kopija. Cilvēka sejas vaibsti izgludinās
un drūmā dusmu izteiksme pārvēršas smaidā. Acīs iemirdzas labsirdība.
Viņš pastāv vēl brītiņu, tad izstiepjas visā augumā, saslienas, vairākas
reizes ievelk dziļi elpu. Pēc tam izdara kustības it kā kaut ko
purinātu no sevis. Viņš nezina, ka ar šo kustību tas nopurina sadegušās
pelēkās auras pelnus. Pateicis dažus laipnus vārdus māksliniekam, viņš
aiziet vingrs, smaidošs, rozā-balti-zili zeltītas auras ietinumā.
Pārvēršot šo stāvokli domu izskaidrojumā iznāk, ka šis cilvēks bija
pārpūlējies, noguris un apbēdināts no neveiksmēm. Tādā stāvoklī viņš
nevarēja nekā atrast, kas viņu apmierinātu un turpināja uzbudināties,
nervozēt un uztraukties. Gleznas auras staru iespaids, kurš bija ņemts,
pateicoties mākslinieka starpniecībai, no kosmiskās enerģijas plūsmes,
ievadīja viņa aurā savu kopiju. Auras stariem piemīt ugunij līdzīga
īpašība. Maza dzirkstelīte, aiznesta no sārta uz citu vietu, rada tur
tādu pašu liesmu jūru. Šīs gleznas auras uguns izdedzināja pelēko un
sarkano auru. Tā iznīcināja pagurumu, uzbudinājumu, iztīrīja domu
mehānismu, iedeva no jauna cilvēkam enerģiju, prieku un saprašanu, ko
tālāk darīt.
Glezna var izstarot fluīdus, kuri izklīdina izmisumu, iedvesmo un dziedina.
Šī glezna nokļūst kādā istabā pie sienas. Ienāk ļoti sagurusi sieviete,
kas redzami cieš no slimības un izmisuma. Viņa atlaižas dziļā mīkstā
krēslā, aizver acis, nokar galvu un iegrimst drūmās, bezcerības
pārdomās. Skatoties viņas aurā, redzams tikai pelēkums un vietām pat
melnums. Krūtis piepildītas zaļi-melni-pelēku, netīru gaismas gruzdoņu,
līdzīgu tam, kā purvā gruzd kūdra. Tā ir plaušu slimība. Bez visa tā, ap
sirdi liela, gara pelēki-zaļa lenta. Tā kustas, staipās kā tārps un
žņaudz sirdi. Šī ir kāda cilvēka pārestība. Pa galvu šaudās mazi
iesarkani-iedzelteni-pelēki burbulīši. Tās ir atriebšanās, dusmu,
izmisuma, pašnāvības domas, vēlēšanās izbeigt dzīvi, bet ne nopietnas.
Iegrimšana dusmīgās pārdomās, rūgtumā, kurnēšanā visam šim auras
maisījumam piedod lielu spēku un tas sāk mutuļot kā verdošs dūņains
ūdens. Pēc dažiem mirkļiem auras vārīšanās attīstās tik stipra, ka
liekas, cietējas galva tūlīt pārsprāgs un sirds nožņaugs pati sevi. Viņu
pārņem izjūta, ka nu būs jāmirst. Prātā iedrāžas šausmīga baiļu sajūta.
No šīs sajūtas kaut kur sirds dziļumos kaut kas it kā atmostas. Tā ir
maza, maza varavīksnes krāsas dzirkstelīte. Zibeņātrumā viņa iemirdzas.
Šis iemirdzējums, pārvērsts domās un jūtās, ir kā kliedziens. Vārdos to
varētu izteikt: «Palīgā, glābiet!» un izšķeļ no sevis zilu liesmiņu, bet
tā tūlīt nodziest un atkal pazūd. No zilās liesmiņas tomēr viss
sievietes ķermenis nodreb. Viņa saraujas, plaši atver muti, acis un...
skats sastopas ar gleznu. Notiek atkal kaut kas līdzīgs elektrības
ieplūdumam spuldzē pie kontakta ieslēgšanas. Gleznas stari sāk plūst uz
sievieti. Viņa atkrīt atpakaļ un paģībst. Ģībonis pamazām pāriet miegā,
bet stari no gleznas turpina plūst un piepildīt viņas ķermeni. No šīs
plūsmas pelēkie fluīdi, lenta, sulas un dūmi sievietē kūst, dziest,
izgaro, iztek, izzūd. Gruzdošā liesma krūtīs pilnīgi neizdziest, bet
ievērojami samazinās. Pēc dažām minūtēm viņa lēni uzmostas un jūtas
atspirgusi. Izmisums pārgājis pilnīgi. Ir pat prieks, cerība, ticība un
gudras domas, kā glābties no nelaimes. No šī brīža viņa bieži nāk šai
istabā, liek krēslu tanī pašā vietā, atlaižas un šad tad palūkojas
gleznā, bet nekā nezina no tā, kas te ir noticis un notiek auras
stāvoklī.
Ļauns cilvēks savus ražojumus piesātina ar ļaunu auru.
Vējaina, putekļaina diena, sasmacis, netīrs, nepatīkams elpošanai gaiss.
Pie skaistas dabas ainavas sēd uz ķeblīša zem liela balta izpletņa
mākslinieks un glezno. Ieskatoties viņa aurā, ieraugam ap galvu
netīri-oranžas rudas krāsas ragainu vainagu. Šī ir lepnības, iedomības,
egoisma, cilvēku nicināšanas, izsmiekla aura. Vainags laistās un mirdz
oranži sarkanās un sarkani-zaļās krāsās. Tas nozīmē, ka viņš ir ļoti
aktīvs un varens savā stāvoklī. No vainaga uz zemi nokaras zaļi-raibs
plīvurs, ar neglītu, saplucinātu, saburzītu un saķepušu, zaļām gļotām
pārklātu garu vilnu. Tam arī sava nozīme. Tā ir ļoti izvirtušas dabas
seksualitāte. Ap viņu vijas spēcīgas, netīri-zaļgani-baltas iesarkaniem
plankumiem svītras un mutuļi. Tā ir viņa spēcīgā auras izteiksme,
iespaids, vara, dvesme. Viņš spēcīgi ziež ar pindzeli stiprus, biezus
krāsu traipus uz audekla. Audekls un krāsas iesūc šo auru un pieņem
pilnīgi sava gleznotāja auras kopiju.
Gleznās var būt aura, kuras izstarojumu nomāc cilvēka garu un iedvesmo uz ļaunu.
Arī šī glezna ir nokļuvusi kādā dzīvoklī pie sienas. No viņas uz visām
pusēm plūst auras izstarojami. Tiklīdz kāda cilvēka aura sastopas ar šo
gleznu, tūdaļ starp viņiem iesākas cīņa. Gleznas izstarojumi, ietērpti
vārdos, skan: «Es esmu ko vērts! Es tikai esmu kaut kas, bet tu esi
nieks, muļķis, nabags auša! Nekas tu nebūsi!» Cilvēks nezina no kā un
kā, bet viņš jūt sevī šīs balsis kā savas domas un pretojas. Ja tās viņu
pieveic, viņš padodas šim iespaidam, saplok, sāk sevi suģestēt, ka viņš
ir muļķis, nieks, nelga un nabags visu stipro priekšā. Un gadās vēl
ļaunāk. Gluži vājas gribas un bezrakstura cilvēks pārņem šo plātības un
iedomības auras kopiju savā raksturā un paliek pats par tādu pašu
uzpūtīgu ķēmu. Stipras gribas, noteikta, nosvērta rakstura cilvēks
kļūst tādas auras staru sfērā nervozs. Viņš sajūt kaut kādas
neizprotamas netīrības, apvainojuma pieskaršanos un cenšas izkļūt no
tās. Šādas auras izstarojumi ir ļoti bīstami vājiem cilvēkiem, sevišķi
ja tie slimi. Tie nokauj katru mēģinājumu pretoties slimībai.
Niknā noskaņojumā taisīts priekšmets izstaro auru, kura var radīt slimību.
Galdnieks taisa krēslu. Viņa auras stāvoklis nikns. Viss viņš deg
sarkanas auras liesmās, kuras griezdamās virpuļos, rada čūskveidīgas
zaļas, sarkanas, melnas, pelēkas lentas, striķus, bultas, kvēpus u. t.
t. Viss šis maisījums virpuļo, griežas un sprakst ap taisāmo krēslu un
ieiet viņā. Krēsls gatavs, pārdots un ievietots kādā dzīvokli. Viņā ir
niknā cilvēka dusmu un lāstu mutuļu kopija. Tā sprakšķ, mutuļo
un vijas. Kurš cilvēks pie viņa pieskaras, tam niknās auras mutulis
brūk virsū. No uzbrukumiem auras krāsas sāk vīst, aplipt riebīgiem
taukiem, gļotām, kvēpiem, pelēkiem tārpiem — slimības dīgļiem. Cilvēks,
sēdēdams uz krēsla, nekā nenojauš un cīnās šim iespaidam pretim. Viņš
nemierīgi beržas, kustas un brīžiem tam liekas, ka viņā lien kādi
kukaiņi, brīžiem trūkst gaisa, nevar elpot. Pie¬cēlies no krēsla, viņš
ilgi purinās, tīras un, aizgājis mājā, grib mazgāties. Vājas gribas un
bez pretestības spēka cilvēks pieceļas no tāda krēsla jau saguris un
jūtami slims. Gluži pretējs stāvoklis, ja mīļš, labs, priecīgs un vēlīgs
cilvēks pagatavojis krēslu. Tanī ieplūst rozā, zili,, balti, gaiši
auras fluīdi, kuri katram dod šīs auras kopiju un viņas iespaida
noskaņu.
Ienāk istabā kāds cilvēks. Viņš izjūt lielu erotisku kaislību un viss
vārās zaļās auras iz-starojumos. Tie sviežas no viņa uz visām pusēm, bet
sevišķi uz tiem priekšmetiem, pie kuriem pieskaras un uz to cilvēku,
kuru viņš tur par savas kaislības objektu. Uz to plūst, peld, velkas pa
gaisu, pa zemi zaļie fluīdi, spiežas viņā un cenšas izsaukt tādas pašas
izjūtas. Bieži zaļā aura ir kā degoša liesma, kā raķete un iet ļoti
tālu. Ja šis cilvēks paņem no galda zīmuli, patur viņu rokās un noliek
atpakaļ, tas pārpildās ar šī cilvēka zaļo auru, jo ir uzņēmis sevī zaļās
auras fotogrāfiju. Tiklīdz kāds pie tā pieskaras, šī kopija tūlīt
spiežas viņā un modina, kairina erotiskas kaislības.
Auras lādiņi talismanos.
Mīļš, labs, vēlīgs cilvēks mīl ar tīru, rozā auru un deg, laistās rozā,
zilās, baltās un skaisti zeltītās auras izstarojumos. Stiprā dievišķīgo
jūtu izplūsmes momentā viņš saķer savā kabatā kādu mazu priekšmetiņu,
saspiež viņu stipri rokās, noglauda, noskūpsta un sniedz savam draugam
sacīdams: «Lai šis ir tev par talismanu. Viņš tev nesīs laimi!» . Kas
tanī brīdī notiek auras enerģijas darbībā? Lūk, kas! Šis priekšmetiņš
iedegas un staro gluži tādā pašā mīlas, labas, vēlīgas auras liesmā un
apmirdz to cilvēku, kam viņš veltīts. Paiet labs laiks. Kā viens, tā
otrs no draugiem aizmirsuši talismana iedošanu. Bet te kādā brīdī
talismana turētajam uzbrūk liels, melnas auras mākonis. Tas rada ap viņu
neveiksmes, izmisumu un slimības. Jau viņa sirds sažņaudzas pelēkā
izmisuma lentē un viņš sāk grimt pazušanas domā. Kā tas parasti, dvēselē
pamosta kaut kas un iekliedzas: «Palīgā, glābiet!»
Viss auras saturs nodreb un atveras kaut kā nezināma, bet spēcīga
uzņemšanai. Talismana auras lādiņš, kas līdz šim bija pārklāts ar
aizmirstības plēvi, kā liekas, to vien tikai gaidījis. Viņš uzliesmo kā
brīnumsvecīte un rada pelēkajā masā eksploziju, iekurina cilvēka ķermenī
baltas, rozā, zeltītas auras liesmu strāvas. Ne¬paiet ilgs laiks, kad
izmisušais un bezcerībā iegrimušais atspirgst un sajūt savā prātā svaigu
domu pieplūdumu. Tā viņš izglābjas no nelaimes.
Talismanu auras iespaids.
Talismani, kas iedoti bez karstas, tīras mīlestības vairāk neizstaro no
sevis, kā tikai to, ko došanas laikā cilvēks par savu draugu patiesi
domājis un jutis. Bieži redzams, ka došanas brīdī talismana devējs ir
pilnīgi vienaldzīgs, kaut gan saka: «Lai tev šis talismans nes laimi!»
Viņš pat nopietni par šo cilvēku nav padomājis, bet dara aiz liekulības.
Tam auras lādiņa saturs auksts, gļēvs, egoistisks. Tāds devums ne tikai
nevar nekā laba izstarot, bet rada sliktu, lišķīgu iztapšanu, gļēvumu,
vienaldzību, egoismu. Šāds talismana lādiņš nenovērš, bet veicina
nelaimes uzbrukumus.
Tāda izskatās mums neredzamā domu un jūtu auras enerģija. Minētie attēli
ir mazi gabaliņi no tā neskaitāmā daudzuma variāciju, kādā domu un jūtu
enerģija izteicas savā darbībā. Kādas domu un jūtu krāsas no sevis
izstarojam, tādas ap mums formējas, vijas un iet uz apkārtējiem
priekšmetiem un cilvēkiem. Tās līp pie tiem, iet viņos, iesūcas un ieiet
kā kopijas. Kā fotogrāfiski attēli viņas ražo no sevis un ap sevi tādas
krāsas un raida uz citiem priekšmetiem. Ja cilvēks pieskaras pie kāda
priekšmeta, tūlīt tanī plūst viņa auras, izstarojumi un galvenā kārtā
tie, kurus viņš sakarā ar šo priekšmetu izjūt. Tāpat priekšmets savukārt
raida cilvēkā, kurš pie viņa pieskāries, savus izstarojumus. Notiek vai
nu harmoniska auras kopiju-fotogrāfiju apmaiņa vai cīņa. Priekšmets
nelaiž sevī auras krāsu, bet cilvēks to spiež. Varbūt arī otrādi.
Cilvēks nelaiž sevī priekšmeta auras izstarojumus un grūž tos prom.
Notiek, ka ne viens, ne otrs nekā no sevis neizstaro, nedod citam un
neņem. Ir arī stāvokļi, kur viens nedod, bet otrs sūc, rauj, rij kā
izbadojies vampīrs. Tāpat ir stāvokļi, kur viens labprāt dod savus
izstarojumus, bet sev nekā neņem pretī. Cīņā vienmēr uzvar tas, kam
lielāks auras spraiguma spēks. Daudzreiz redzams, ka cilvēks vai
priekšmets, sadūries ar otru, izverd tādu spēcīgu staru liesmu, ka pie
šī otrā noslāpē, izdedzina iznīcina visas viņa auras krāsas un to vietā
pārnes pilnīgi savas. Gadās, ka viens priekšmets vai cilvēks, pieskāries
ar savu auru pie otra, izsūc visus viņa fluīdus. Sevišķi interesants
šis stāvoklis pie cilvēkiem. Redzam, iet spirgts, spēkā spraigojošs
cilvēks. Viņa aura mirdz un viļņojas enerģijas plūsmē, bet pie viņa
pieskaras vājš, pelēks, izdēdējis cilvēks. Notiek kaut kas līdzīgs tam,
ka no viena piepūsta gumijas maisiņa viss gaiss pēkšņi pāriet uz otru,
kas ir tukšs, un ieplūst viņā. Cilvēks piepildās ar enerģiju, bet
iztukšotais sabrūk un sajūt pēkšņu nogurumu. Viņam līst sviedri, gribas
tūlīt apsēsties, apgulties un aizmigt.
Auras izjūtas pazīmes.
Jūtīgi cilvēki bieži auras saturu izjūt. Tādos gadījumos, ja auras
saturs priekšmeta ir slikts, cilvēks saviebjas, nervozē, berzē rokas,
slauka seju un meklē mazgāties. Tas viss norit neapzinīgi. Viņš tikai
daudzreiz brīnās: «Hm ... rokas taču nupat mazgāju, neesmu viņās nekā
netīra turējis, bet sajūta tāda, ka viņas būtu nosmērētas taukiem.
Liekas, ka seja apklāta zirnekļu tīkliem. Vakar biju vannā, esmu tīrs.
Tīras arī drēbes, bet ir tāda sajūta, ka viss būtu piedzīts putekļiem,
gļotām un kvēpiem. Istaba bagāti, grezni mēbelēta. Visur valda tīrība.
Viss spīd un laistās, bet ir nesaprotama netīrības, neērtības un
caurvēja sajūta.» Kādreiz satiekoties ar laipnu, smaidošu, glīti
ģērbušos, tīru cilvēku, sajūtam, ka no viņa iet kaut kas atbaidošs. Viņš
pieskaras ar savu labi kopto roku laipni smaidīdams pie pleca, bet
sajūta tāda, it kā krupis, varde vai zirneklis uzlikts uz muguras. Gadās
ieiet nabadzīgā netīrā istabiņā, bez grīdas, ar māla klonu. Viņā
atrodas nekrāsots rupjš galds, bluķis krēsla vietā, kaktā divas vistas
un aita ar jēru. Logi mazi. Gaisma ieplūst pa saplīsušo rūti, bet viņā
valda brīnišķīgi laba, tīrības, ērtības, mājīguma, miera un drošības
sajūta.
Tā nav
tukša sajūta, nedz iedoma, kā arvien mēdzam te izskaidrot. Visur te reāls auras saturs par iemeslu tādām vai citādām izjūtām. Zinot šo noslēpumu un vērojot
ar šādas zināšanas uzmanību dzīvi un tās norisi, ātri vien iegūstam
psihisku spēju auru izjust un pat redzēt reālām acīm bez speciāliem vingrinājumie.
Piezīme:
A.E. Balodis "Kosmosofija".
Materiāls sagatavots pateicoties Verneram Straupem un Līgai Viļčinskai
Avots: http://www.e-misterija.lv/modules.php?op=modload&name=News&file=article&sid=1498 |
Ar acīm un tuvu klāt ari jāuzmanās.