Es vēlu visiem Laimi! 

Vēdas, tāpat kā visi Svētie Raksti, tiek uzskatītas par mūžības atklāsmi. Tās iedvesmo augstākai dzīvei. Pat tad, ja mēs iesākumā neticam, ka tās spētu mums palīdzēt kļūt labākiem un cēlākiem.

Jau pats fakts, ka šīs zināšanas ir izlauzušās cauri tūkstošgadu vēstures un pašu cilvēku dabas tumšākajām dzīlēm, dod tām iespēju šodien kļūt par kanālu, par gudrības pamatu, uz kura celt jaunu ideālismu.

Mums, latviešiem, ir viegli – Vēdu filozofijai saturiski līdzinās liela daļa mūsu latviešu dainu. Tās, tāpat kā Vēdu panti, māca cilvēkam nevardarbību un aicina vairāk domāt par Dievu un dabas likumiem. Arī mūsu tautas dziesmās ir dziļas garīgas zināšanas, tikai mēs esam pazaudējuši dainu autentisko tālāk nodošanas tradīciju no paaudzes paaudzē, bet Vēdu kultūra ir joprojām dzīva un dāsni dod savas patiesības augļus arī citu tautu zinātkārajām dvēselēm.

Vēdu tālāk nodošanas process ir vesela zinātne, kurā netiek pieļauta pantu jēgas sagrozīšana pēc sava prāta, tāpēc visi šeit minētie citāti un to izklāsti balstās vēdiskajā tradīcijā un ņemti no autentiskiem avotiem, vēdiskās literatūras vai filozofu darbiem. Vēdas ir universālas zināšanas, tās der visiem cilvēkiem – neatkarīgi no viņu tautības vai ticības. Vēdas ir pamatā visām citām zināšanām, tajās viss ir viens, t. i., viss tiek skatīts veselumā, tāpēc tajās nav atrodamas nekādas pretrunas nedz ar latvisko, nedz kristīgo, nedz islāmisko, nedz jebkādu citu pasaules uzskatu, jo visiem rakstiem ir kopīgas aizvēsturiskas saknes.

Paralēli apskatīsim dažas saturiski līdzīgas latviešu tautasdziesmas. Šī viedā kultūra ir pārpasaulīga un dod mums nektāram līdzīgu zināšanu saldmi, ja vien mums ir vēlme to saņemt.

Vēdas uzskata, ka tikai zināšanu ziedošana ir veids, kā glābt cilvēci no visa veida ļaunuma, korupcijas un bezjēdzīgas naudas izdošanas.

Skolotāji un zinātnieki pārveido pasauli

Iepriekšējos rakstos runājām, ka visas problēmas kādā valstī ir izglītības problēmu atspulgs. Tās liecina par neadekvātu un nepilnīgu izglītību. Problēmu saknes meklējamas apstāklī, ka mūsu izglītība šodien ir orientēta uz darba tirgu, nevis uz dzīves mākslu jeb dzīves prasmēm (kā tam vajadzētu būt), kas prasa augstāka apziņas līmeņa attīstību.

Vēdas saka, ka izglītības sistēma ir panācēja jebkura sociālā ļaunuma novēršanai. Skolotāji un zinātnieki pārveido pasauli.

Skolotājs stāv sabiedrības priekšgalā, viņš ir patiesais līderis valstī, jo dod sabiedrībai zināšanas.
Padomiņu man dodiet,
Padomiņa man vajag;
Ļaunā vārda nedodat,
Tā man vis nevajaga.

Skolotājs pirmām kārtām ir tas, kurš tic, ka ikvienā cilvēkā ir iedzimtas, viņam vien piemītošas spējas, kurām jāpalīdz izpausties pozitīvi. Skolotājs ir tas, kurš tic, ka katras dzīves būtnes sirdī ir dievišķā daļiņa – Dvēsele un ka katram cilvēkam šajā dzīvē ir savs uzdevums. Tajā pašā laikā skolotājs ir tas, kurš vislabāk spēj izprast to, ka katram bērnam savu iemeslu dēļ ir atšķirīga kapacitāte jeb jauda uzņemt zināšanas. Tāpat kā mēs, piegājuši pie okeāna, varam līdzi paņemt vien tik daudz ūdens, cik liels trauks mums tajā brīdī ir līdzi, un ne vairāk, tā arī skolēns var apgūt tikai tik, cik viņam tobrīd atļauj prāts.

Vēdas saka – lai gan mēs, cilvēki, izskatāmies līdzīgi – visi ir divām acīm un divām ausīm – , mūsu intelektuālās spējas ir ļoti atšķirīgas. Tāpēc skolotājam jābūt gatavam darboties kā ,,resursu videi”, kas apgādā katru skolēnu atbilstoši viņa individuālajām vajadzībām. Tas iespējams vien tad, ja pašam skolotājam piemīt gudrības mīlestība jeb kāre uz zināšanām – viņš lasa jaunākās grāmatas, atklāj jaunas zināšanu dimensijas, nemitīgi bagātina sevi ar jaunām idejām. Šī skolotāja spēja pašam uzņemt zināšanas iet roku rokā ar talantu nodot savas zināšanas citiem. Te nepieciešamas komunikācijas prasmes. Vēdu vārdiem sakot: nekad nepārtrauc mācīties un mācīt, jo mācīšanās un mācīšana ir nešķiramas!

Ideāls skolotājs ir reizē Draugs, Filozofs un Līderis. Var teikt – padomdevējs, ceļa rādītājs, vadītājs.

Līku liepu es nocirtu,
Taisnu lūku es noplēšu;
Sliktu ļaužu bērnu ņēmu,
Gudru devu padomiņu.

Mācīt nozīmē mācīties pašam

Bet skolotājs nedrīkst ļauties sava intelekta narcisismam jeb ilūzijai par sava viedokļa svarīgumu, nedrīkst noraidīt vai atspēkot mācāmā viedokli, lai kāds tas arī būtu, jo tādējādi mēs viņam atņemsim drosmi un vēlmi turpmāk izteikties. Tieši otrādi, mīlestības un cieņas pilna attieksme motivē skolotāju būt interaktīvam klasē, t. i., būt nemitīgā dialogā ar bērniem. Skolotājs uzdod jautājumus un mudina citus izteikt savas domas. Jautājums kā metode kalpo ļoti svarīgiem mērķiem – tas stimulē domāšanu, kas savukārt ir efektīvs prāta darbināšanas veids. Un otrādi – bērnu domas un viedokļi veicina jaunu ideju rašanos pašam skolotājam, tie dod iespēju paskatīties uz lietām no cita redzespunkta un modina citas atskārsmes. Jo mācīšana ir arī mācīšanās. Mācīt nozīmē mācīties pašam. Ideāls mācīšanās un mācīšanas process nekad nav vienvirziena kustība. Vēdas saka – lai notiek skolēna un skolotāja savstarpēja bagātināšanās! Mācību process ir auglīgs, ja tā rezultātā pilnveidojas gan skolēna, gan skolotāja apziņa, ja tie abi savā kopdarbībā gūst sekmes, izpētot un paplašinot savu prāta un gara spēju horizontus. Tāpēc Vēdu laikmetā un vēl tagad skolās, kas uztur vēdiskās tradīcijas, pirms katras nodarbības bērni kopā ar skolotāju skaita attiecīgu lūgšanu, kuras teksts latviski skanētu apmērām šādi:

,,Lai Dievs sargā mūs abus! Lai Dievs dod mums savu gudrību! Un lai mums abiem pietiek spēka šo gudrību uzņemt! Lai tas, ko mēs šodien mācāmies, ir Patiesība! Lai mūsu sirdīs nerodas jaunas domas vienam pret otru! Lai valda miers! Lai valda miers! Lai valda miers!”

Ideālā mācību procesā skolotājs ieņem tēva, parauga lomu. Vēdiskajā tradīcijā skolotājs ir īpaša persona – viedais, gudrais, zintnieks, apgaismotais. Viņš iekšējas vīzijas un ārējās pieredzes sintēzē rada un izstaro zināšanas, pats degdams kā lāpuguns, bet skolēni, dzīvojot skolotāja klātbūtnē, tēlaini sakot, pie viņa zināšanām aizdedz savu dzīves sveci.

Zināšanas ir bezgalīgas, un tāpēc "mūžu dzīvo, mūžu mācies”, kā saka Vēdu un arī latviešu paruna. Lielākie mācīšanās traucēkļi ir apātija un bezrūpīga pašapmierinātība. Cilvēkam visu mūžu ir jābūt zinātkāram, jo tikai zinātkāre rotā un pagodina cilvēku. Vēdas saka, ka vienmēr jābūt možam un ceļā pēc zināšanām jāiet uz priekšu, jākāpj uz augšu, jo ,,možums ir dzīve, bet snaušana ir nāve”.

Vēdas rosina: „Ak, cilvēk, celies augšup, nekad nepaliec uz vietas, jo stāvēt uz vietas nozīmē – krist lejup!” Tāpēc nepārtraukta, regulāra mācīšanās ir ļoti svarīga. Ir teikts, ka dzīves mērķis ir zināšanas un visa dzīve ir skola.

Vēdiskais ētikas kods saka, ka izglītības procesa galvenais mērķis ir laba rakstura veidošanās. Te izpaužas skolotāja lielā atbildība, jo saskaņā ar Vēdām – labs skolotājs ne tikai māca, bet arī audzina bērnus par vērtīgiem un cienījamiem iedzīvotājiem ar labām īpašībām. Vēdiskā tradīcija prasa iemācīt cieņu pret vecākiem cilvēkiem, pirmkārt, tēvu un māti, skolotājiem un ciemiņiem. Cieņa pret vecākiem cilvēkiem gan nenozīmē aklu atdarināšanu vai sekošanu, bet arī spēju atšķirt citos viņu labās un cildenās rakstura iezīmes no primitīvajām.

Vēdiskie skolotāji māca:
„Tava māte lai ir tev Dieva vietā, un tavs tēvs lai ir tev Dieva vietā, tavs skolotājs lai ir tev Dieva vietā uz šīs zemes! Skaties viņu godājamos darbus un seko visam, kas nav peļams, bet visu slikto atmet!”

Ikvienai ikdienas darbībai ir jābalstās labticībā. Vēdas brīdina – ja indivīdi aizgriezīsies no laba redzēšanas un kļūs nepatiesi, sociālā sistēma izies no līdzsvara un sabruks.

Vēdu vārdiem sakot: ,,Pasauli uztur Patiesība.” Tātad – viens no vissvarīgākajiem izglītības aspektiem ir mācīt jauniešiem patiesīgumu. Patiesīgums kā tikums nozīmē neaizskart un nesāpināt citus. Patiesīgums nozīmē rūpēties par pārējo dzīvo būtņu labsajūtu. Ja tas nav iespējams, gudrāk būs apklust.

Ne runāt nerunāju,
Kad nav laba valodiņa,
Kad nebija mīļi vārdi,
Kad nav gudris padomiņš .

Pēc Vēdām: ,,Kas ir patiess, tas ir labs, un kas ir labs, tam jābūt patiesam.”

Tātad runāt vajag tikai tik daudz patiesības, cik klausītājs var uztvert, un tik, lai tā viņu nesatrauktu.

Nav pareizi mācīt bērniem kritizēt un vērtēt citus, bet mazu vērību piešķirt savas rīcības seku izvērtēšanai. Citu kritizēšana ir bīstama, jo ievaino pašu kritizētāju; viņa prāts tiek piesārņots, meklējot slikto citos. Vēdas brīdina: ,,Tas, kurš nievā citus, pats tiks nievāts.” Šī doma sasaucas ar kristīgo „Netiesā, lai pats netaptu tiesāts!”

vai latviešu gudrību:
Visi man labi bija,
Kad es pati laba biju;
Visi man naidinieki,
Kad es naida kūrējiņ’ .

Galvenokārt uzsvērta katra individuālā brīvība un sociālā atbildība. Tiesības un pienākums iet roku rokā. Patiesas izglītības mērķis ir humānas attieksmes pret ikvienu dzīvo radību un kalpošanas principa („Idd nan Mmam”, t. i., neko sev pašam, visu kopīgam labumam) ieaudzināšana. Sevis kā indivīda apziņa izglītojoties transformējas par sociālās līdzdalības apziņu.

Jāredz lietas kopumā

Vēdas māca būt devīgiem un žēlsirdīgiem. Naudas pelnīšanas nolūks lai ir tās izdošana labdarīgiem mērķiem: ,,Pelni ar simts, bet izdod ar tūkstoš rokām” un „Svētītas ir rokas, kas atbalsta trūcīgos”. Patiesa izglītība nozīmē mācīt cilvēkam vienmēr būt godīgam savā rīcībā. Tāpat kā patiesīgums, arī godīgums ir svarīgs faktors, kas nodrošina sociālo stabilitāti. Precīzāk sakot, godīgums ir viena no patiesīguma formām. Vēdas māca cilvēku turēties tālāk no negodīgi iegūtiem labumiem:

,,Ak, Dievs, turi tālu no manis tādu bagātību, kas liktu man morāli pagrimt, kas sapītu mani no visām pusēm un liktu man nokalst kā parazītu mocītam kokam. Ak, Visaugstais Dievs, Tavas rokas ir no zelta, svētī mani ar tādu mantu, kas dod man prieku un mieru!”

Vēdas dod instrukcijas pieņemt tikai tādu mantu, kas likumīgi pienākas, un neiekārot svešu īpašumu. Izglītībai jānodrošina, ka ikviens bērns iegūst racionālu un pareizu attieksmi pret lietām. Latviešu tautas dziesmas pateiks tieši to pašu:

Ja, Dieviņ, mantu dodi,
Dodi gudru padomiņu;
Manta vien maz der lieti,
Ja nav gudra padomiņa.

Lai risinātu problēmas izglītības sistēmā, mums jāredz lietas kopumā. Atsevišķi mēģinājumi tās risināt radīs atkal jaunas nepilnības.

Ikvienam pirmām kārtām jāsāk ar sevi. Iepazīsim un izvērtēsim savu raksturu un rīcību, būsim paši godīgi un nesavtīgi, mīlēsim savu zemi un rūpēsimies par planētas Zemes veselību, runāsim tikai labu un tikai mierīgā balsī! Būsim laipni un smaidīsim! Vairosim mieru un prieku! Tad pasaule mainīsies mums līdzi.

Dzīves uzliktās likstas un grūtības ir pārejošas un dod mums iespēju pārbaudīt savus spēkus un atklāt tās lietas, kas ir patiesi nozīmīgas. Vēdas māca, ka mūsu apņēmībai jautājumu risināšanā jābūt pietiekami stingrai, lai drošu sirdi izturētu uzliktos pārbaudījumus. Jo vairāk centīsimies izbēgt no nelaimēm un meklēt izeju, jo vairāk tās mums sekos. Tas ir tāpat, kā tikt galā ar sekojošu briesmoni – maniaku: vienīgais risinājums ir apstāties un nebaidoties ieskatīties ļaunajam sejā. Tikai drosme mūs izglābs! Kā saka Vēdu panti: ,,Esi nesatricināms un nelokāms, esi drosmīgs un neuzvarams!”

Gunta Ošeniece, Latvijas Universitātes un Latvijas Kultūras akadēmijas pasniedzēja. Pārpublicēts no laikraksta  "Izglītība un Kultūra”, 2008.gada 20.marta numura