|
Vēdas (sanskritā वेद - 'zināšanas' vai
'patiesība') ir senākie hinduisma svētie raksti. Sākotnēji tās pastāvēja
mutvārdu formā, bet pierakstītas tika mūsu ēras sākumā. Tās, iespējams, ir
vieni no senākajiem svētiem rakstiem. Par vēdisko periodu uzskata
periodu no 1500.-700. g.p.m.ē. (āriešu - apmešanās laiks Indas ielejā).
Pastāv 4 vēdu krājumi:
- Rigvēda (lūgšanas un himnas), vissenākais krājums -
3200-3500 gadu sens (pēc dažu zinātnieku domām pāris gadsimtus jaunāks), ir visu citu Vēdu
pamatā;
- Jadžurvēda (upurceremoniju un ziedošanas pamācības),
atvasināta no Rigvēdas;
- Samavēda (skandēšanas grāmata) - pamtkodols ir Rigvēdas
himnas, kas ietērptas dziesmu formā un piemērotas Somas
upurceremonijai;
- Atarvēda (buramvārdu krājums, kas īpaši neatšķiras no
citu tautu folkloras) - tapusi krietni vēlāk par pārējām un jau Manu to
nav atzinis par īstu Vēdu.
Svarīgākā no Vēdām
ir Rigvēda, kas sastāv no 1017 galvenajām un 11 papildu himnām. Tās
sadalītas dažāda senuma nodaļās - mandalās. Par jaunāko uzskata desmito
mandalu, kurā pirmo reizi sastopam pagaidām gan vēl neskaidru vienas Augstākas
Būtnes koncepciju. Taču kopumā katra himna veltīta vienai vai vairākām
dievībām. Pie vissenākajām himnām Rigvēdā pieskaitāmas himnas Djausam -
debesu tēvam, Aditi - apkārtesošā telpas dievietei, Varunam - sākotnēji
debesu pārzinim (vēlāk šajā statusā viņu nomaina pērkona dievība Indra), bet
vēlāk pirmatnējo ūdeņu aizbildnim. Visvairāk himnu veltītas uguns dieviebai Agnim,
bet vispoētiskākās himnas veltītas Ušas - rītausmas dievībai.
Pie Vēdām
dažkārt pieskaita arī smriti literatūras daļu - Vēdangas - kas ir ar stipri
laicīgu saturu, jo veltītas fonētikai, metrikai, gramatikai, vārdu etimoloģijai,
astronomijai un astroloģijai (kaut Vēdangas sacerētas, lai veicinātu dievišķo Vēdu
pareizu mācīšanos, tās lika pamatus laicīgajai indiešu valodniecībai kā
zinātnei).
Hindu simbolisms
Starp visiem sakrālajiem hinduisma simboliem divi
ir visbūtiskākie tās kultūrā un etosā:
OM
(ॐ) ir galvenais hinduisma
simbols, un ar to sākas visas hindu mantras un lūgšanas. Tā ietver ārkārtīgi
plašu un atšķirīgu simbolismu. Hindu dažreiz uzskata šo skaņu un vibrāciju par
dievišķo esamības pārstāvību, ietverot tās daudzveidīgo dabu vienā mūžīgajā
patiesībā. Sīkāk par to skatīt šķirkli om.
Svastika (卐) ir āriešu jeb "civilizācijas" simbols. Tas
apzīmē satvu, patiesību un stabilitāti, ko dod Brahma, bet dažreiz arī u,
saules Dievu. Tā rotē četros virzienos, un ir izmantota, lai attēlotu dažādas
idejas, taču pamatā tā apraksta četrus virzienus un kopējo harmoniju. Tā
hinduismā ir lietota kopš pašiem vēdiskās kultūras pirmsākumiem, un tā joprojām
ir plaši izplatīta Indijas subkontinentā. Par svētu to uzskata arī daudzas
| 
