Mēs visi reiz aiziesim katrs uz savu pusi rudens vakarā klusi…
Kad iemiegam un vairs neesam nomodā, bet vēl neredzam sapņus,
kur paliekam mēs,
kur paliek tie, kurus mīlam un nīstam, draugi, labvēļi un ienaidnieki,
kur paliek mūsu sajūsma un prieks, sāpes, problēmas, veiksmes un šķēršļi,
kur paliek mūsu nacionālisms un šovinisms, dzimumatšķirība un valodas barjeras,
vecums, amats, bagātība un nabadzība, pagātnes, vēstures fakti un aktuālā informācija,
kur paliek mūsu izgudrojumi, autortiesības, uzvaras un zaudējumi, priekšnieki un padotie, nokavētais, nepaspētais un kļūdainais, izdomātais un iecerētais, gribētais un neiegūtais, atraidījumi un piepildījumi?
Ja kādam šī pasaule eksistē dziļā miega stāvoklī, tad viņam ir tiesības arī nomoda stāvoklī to uzskatīt par reālu un „ņemties” uz nebēdu, taču šāds cilvēks vēl nav dzimis…
Ja nākas atzīt, ka šī pasaule, esot dziļā miega stāvoklī, tomēr neeksistē, tad, esot nomoda stāvoklī, nav tiesību to uzskatīt par reālu. Šīs tiesības sev piešķir ego, bet, kur ir tiesības, tur rodas pienākumi un tā veidojas absurdi likumi, pēc kuriem dzīvojam un kurus esam tendēti uzspiest citiem.
Tik un tā mēs visi reiz aiziesim katrs uz savu pusi rudens vakarā klusi…

„Attiecībā uz Brahmanu šī pasaule ir nereāla; Brahmans jeb Augstākā Patiesība ir līdzīga kinoekrānam, bet visa pasaule ir kā ainiņas uz tā: attēlus uz ekrāna jūs redzat tikai tikmēr, kamēr ir ekrāns. Kad pats novērotājs vai skatītājs kļūst par šādu ekrānu,-nekas cits, izņemot Patiesību, vairs nepaliek.

Ja Visumu kāds grib izprast bez Brahmana, tad šāda izpratne ir maldīga un iluzora. Parādības ir reālas, kad tiek atzītas kā augstākās Patiesības izpausme, un iluzoras, kad tiek šķirtas no augstākās Patiesības.

Ilūzija pati par sevi ir ilūzija. To redz tikai tie, kas atrodas ārpus tās, bet kā redzošais, kas ir ārpus ilūzijas, var būt pakļauts tās iedarbībai?

Jūs atrodaties kinoteātrī un uz ekrāna redzat dažādus skatus: šķiet, ka uguns līdz pamatiem nodedzina ēku, ka ūdens noslīcina kuģus, bet īstenībā attēli ir nereāli: reāls ir tikai ekrāns, uz kura attēli tiek projicēti.
Līdzīgi veidojas priekšmetu attēls spogulī, un šie atspulgi nekādi neietekmē priekšmetu daudzumu.
Tas pats notiek pasaulē, kura ir fenomenāla un kur relatīvu izpausmi rod viena substance-kāda realitāte, kuru šī pasaule nekādā veidā nespēj ietekmēt.

Šī realitātes ilūzija liek cilvēkam uzskatīt par neeksistējošu un nereālu to, kas īstenībā eksistē, un tāpēc, ka aptver visu, ir patiesais „Es”-patiesība, cilvēka esamības būtība. Un otrādi: ilūzija liek cilvēkam uzskatīt par realitāti to, kas īstenībā ir nereāls un neeksistē, proti, triādi: Pasaule, ego un Dievs.

Saskaņā ar Vēdantu reāli eksistē tas, kas ir pastāvīgs un nemainās.

Tas, kurš redz Augstāko Patiesību, arī redz, ka tā ir vienīgā eksistējošā, un viņam nav svarīgi, vai pasaule pastāv vai ne, jo viņa uzmanība ir pievērsta Augstākajai patiesībai.

Patiesība ir tāda, ka visa pasaule rod izpausmi ēnas plūsmā un gaismas straumē. Gaisma ir nepieciešama pat, lai saskatītu ēnu. Ēna nav nekādu īpašu pētījumu, analīžu vai diskusiju vērta.

Cilvēkam, kas tiecas iepazīt Dievu jeb savu Patieso „Es”, ir vajadzīga nevis teorija, bet prakse.

Vai tādēļ, lai sevi apzinātos, mums nepārtraukti jāraugās spogulī?

Patiesajam „Es” nav ne redzes, ne dzirdes: tas atrodas ārpus to robežām, tas ir pats par sevi-kā tīrā Apziņa.

Līdz ar nāvi būtība nemainās.

Visu Jūsu nelaimju cēlonis nebūt nav meklējams ārējā dzīvē, bet-tieši tāpat kā ego-jūsos. Visas nelaimes notiek jūsu ego dēļ un ar jūsu ego.

Apmeklētājs: Mūsdienu pasaule ir pilna ar ciešanām-tādām kā bads, epidēmijas, kari, ugunsgrēki, zemestrīces, viesuļvētras, taifūni, utml. Kāds ir šo parādību cēlonis?
Mahāriši: Ko jūs gribat ar to teikt?
Apmeklētājs: Es gribu zināt, ko ar to visu darīt? Es visapkārt redzu ciešanas-daudz ciešanu…
Mahāriši: Stāvoklī, kad esat aizmidzis, šo bēdu pilno pasauli ar tās ciešanām taču neapzināties, bet apzināties vienīgi būdams nomodā. Tāpēc palieciet tajā stāvoklī, kurā pret šādām parādībām esat nejūtīgs. Jūs neapzināties šo pasauli, kad esat Patiesais „Es”, proti, kad guļat dziļā miegā un ciešanas jūs neskar. Tāpēc ieskatieties sevī un meklējiet savu Patieso „Es”. Kopā ar to pienāks gals šai pasaulei un tās ciešanām.
Apmeklētajs: Bet tas taču ir briesmīgs egoisms?
Mahārišī: Pasaule neatrodas ārpus Jums. Tā kā jūs sevi kļūdaini identificējat ar ķermeni, jūs pasauli redzat kā kaut ko ārēju, bet pasaules ciešanas saistāt ar sevi. Taču gan pasaule, gan tās ciešanas ir nereālas. Meklējiet realitāti, atbrīvojoties no visāda veida nereālām sajūtām.
Cilvēks ir tik dziļi pārliecināts par šīs pasaules realitāti, ka šo pārliecību ir ļoti grūti uzveikt. Taču šī pasaule nav reālāka par indivīdu, kurš to redz.”

Latviešu valodā apgāds „Jumava” jau 2008.gadā izdevis šo grāmatu(tā ir iegādājama grāmatnīcās). Ievadvārdus šai grāmatai rakstījis Dr. Pēteris Kļava, kura lekciju no sirds iesaku noskatīties šeit: http://www.trainyou.lv/advayta/peteris-klyava-lektsiya-26-11-2008-2-p-teris-k-ava-lekcija

tāpat grāmata lejuplādējama šeit: http://webcache.googleusercontent.com/search?q=cache:Pu10u8OKkUsJ:gramataselektroniski.wordpress.com/2012/02/04/sri-ramana-maharsi-maciba-vina-pasa-izklasta/+ramana+mahari%C5%A1i+elektroniski&cd=1&hl=lv&ct=clnk&gl=lv