Elpošana pēc austrumu metodēm kā fiziskās, intelektuālās un garīgās attīstības līdzeklis (fragmenti)
Kad skābeklis saskaras ar asinīm, notiek degšana – asinis paķer
skābekli un atdod ogļskābo gāzi, kas radusies kā sadalīšanās produkts un
ko asins savākusi savā ceļā visā ķermenī. Acīmredzams – ja svaigais
gaiss plaušās nenonāk pietiekamā daudzumā, tad venozās asinis netiek
pienācīgi attīrītas un, sekojoši, ķermenis netiks pienācīgi apgādāts ar
enerģiju un arī sadalīšanās produkti, kuriem būtu jāsadeg skābekļa
klātbūtnē, atkal atgriezīsies asinsrites tīklā, tādējādi saindējot visu
sistēmu un radot nāvi.
Netīrs gaiss darbojas līdzīgi, tikai mazākā mērā. No šejienes
skaidrs – ja kāds elpojot nesūta plaušām pietiekami gaisa, asinis
nepilda savas funkcijas pienācīgi; tam sekos slimība vai veselības
traucējumi. Pie nepareizas elpošanas asinis iegūst tumši zilu nokrāsu,
stipri atšķirīgu no koši sarkanām, normālām un ar skābekli bagātinātām
arteriālajām asinīm. Tas bieži izpaužas jau šo cilvēku sejas bālumā.
Pareiza elpošana dod cilvēkam enerģisku asinsriti un košu veselīgu
sārtumu. Skābeklis asinīs saskaras ar hemoglobīnu, kas to nogādā līdz
vistālākajām ķermeņa šūnām. Arteriālās asinis satur aptuveni 25%
skābekļa, kas atjauno un nostiprina visu organismu.
Arī gremošana tieši atkarīga no barības vielu pienācīgas oksidācijas,
kas notiek asinīs, kur skābeklis saskaras ar barības sulām. Tādēļ ļoti
svarīgi, lai plaušās nonāktu pietiekami daudz skābekļa. Tas izskaidro
arī faktu, ka vājas plaušas parasti ir komplektā ar sliktu gremošanu.
Lai saprastu visa teiktā svarīgumu, jāatceras, ka viss organisms barību
saņem no pārstrādātas barības, bet nepilnīga pārstrāde rada enerģijas
trūkumu. Plaušas, savukārt, atkarīgas no tā paša barības avota; ja vājas
elpošanas dēļ pasliktinās barības sulu uzņemšana, plaušas arī
novājinās, kļūstot vēl nespējīgākas pienācīgi veikt savas funkcijas. Tas
izraisa vispārēju organisma novājināšanos. Lai kļūtu izmantojama, katra
barības vai šķidruma daļiņa vispirms tiek oksidēta. Tas pats
nepieciešams sārņiem, lai tos izvadītu no organisma – tiem jāiegūst
nepieciešamā forma. Pretējā gadījumā jākonstatē slikts veselības
stāvoklis. Bojāto elementu degšana asinīs organismu sasilda un regulē
ķermeņa temperatūru.
Tas, kurš prot elpot dziļi, pasargā sevi no saaukstēšanās - viņam ir
laba karstu asiņu rezerve, kas dod lielāku iespēju pretoties ārējās
temperatūras svārstībām. Dziļā elpošana trenē arī zarnu trakta muskuļus
un orgānus. Elpojot sekli un nepareizi, mēs nepietiekami izmantojam
plaušu darbu, no kā cieš viss organisms.
Okultisma autoritātes māca, ka pastāv enerģijas jeb spēka kopīgs
sākums, ko apzīmē ar sanskrita vārdu „prāna”, kas nozīmē „absolūtā
enerģija”. Izplatījumā visa enerģija rodas no šī sākotnējā spēka vai
drīzāk – ir kāds no tā izpausmes veidiem. Mēs to varam vērtēt kā
dzīvības aktīvo sākotni – kā dzīvības spēku, kas piemīt visām dzīvības
formām. Prāna caurauž visu, kas ir dzīvs. Pēc okultistu uzskata dzīvība
ir visā, visās lietās, visos atomos – šķietamais nedzīvums ir vien
vienīgi dzīvības izpausmes zemākā forma. Prāna nebūtu jājauc kopā ar
„ego”, ar „es” – ar šo dievišķā gara daļu, kas ir katrā dvēselē, pie
kuras koncentrējas matērija un enerģija. Prāna ir vienkārši enerģijas
forma, ko „Es” izmanto savai materiālajai izpausmei. Kad „Es” pamet savu
fizisko ķermeni un vairs neatrodas tā gribas ietekmē, un nonāk
atsevišķu atomu vai atomu grupas ietekmē. Tā kā ķermenis sadalās
pamatelementos, katrs atoms paņem sev līdzi kādu prānas daļiņu, kas
vienmēr ir pietiekama jaunas kombinācijas, jaunas dzīvības formas
izveidei. Atlikusī prāna atgriežas pasaules rezervju okeānā, no kura tā
bija atdalījusies. Tās saistība ar ķermeni pastāv, kamēr ilgst „Es”
gribas iedarbība, un šī griba liek atomiem turēties kopā.
Ar prānu mēs saprotam kopīgu sākotni, kas veido katras kustības,
spēka vai enerģijas būtību, lai kā un kur tā izpaustos – pievilkšanas
spēkā, elektrībā, planētu kustībā vai citās dzīvības formās. Prāna ir
Spēka un Enerģijas dvēsele visās to izpausmēs, - sākums, kas zināmā
veidā darbojoties, izsauc parādības, ko dēvē par „dzīvību”.
Šis sākums ir visās matērijas formās, bet tā nav matērija. Tā ir arī
gaisā, taču tā nav gaiss un arī ne kāda no tā ķīmiskajām sastāvdaļām.
Dzīvnieki un augi to saņem no gaisa. Ja tā tur nebūtu, tie nomirtu, kaut
arī būtu pārpildīti ar gaisu. Ebreju Esības grāmatas autori raksta par
„ņeshemet ruach chayim”, kas tulkojumā nozīmē „dzīves gara elpa”
(neshemet nozīmē pierastā atmosfēras gaisa ieelpošana, chayim – dzīvības
jeb dzīves, un vārds ruach – dzīvības gars). Okultisti uzskata, ka tas
nozīmē to pašu, ko vārds prāna.
Prāna atrodas atmosfēras gaisā, taču tā atrodas arī tur, kur gaiss
neiespiežas. Skābeklim ir svarīga loma dzīvnieku dzīvē, ogleklim ir
līdzīga nozīme augu dzīvē, taču prānai ir sava īpaša loma dzīvības
izpausmēs, neatkarīgi no fizioloģijas.
Prānu no gaisa mēs saņemam visvieglāk, jo tur tai ir visbrīvākais
stāvoklis. Svaigs gaiss ar prānu ir ļoti piesātināts un ar dziļu
elpošanu mēs iegūstam prānas rezerves, kas sakrājas nervu un smadzeņu
centros, kā elektrība akumulatorā. Zinot šo noslēpumu, okultisti guvuši
ievērojamus panākumus savā attīstībā, protams, saprātīgi izmantojot
uzkrāto enerģiju. Jogi ar īpašu elpošanas vingrojumu palīdzību paņem sev
tik daudz prānas, cik tiem katrreiz nepieciešams. Šajā procesā
nostiprinās ne tikai fiziskais ķermenis; arī smadzenēm pieplūst daudz
svaigas enerģijas un attīstās jaunas spējas un psihiskais spēks. Tie,
kuri prot uzņemt prānu, bieži vien apzināti vai neapzināti izstaro to no
sevis kā dzīvības spēku un ietekmē citus, dodot tiem dzīvesprieku un
veselību. Tas, ko dēvē par magnētismu, rodas tieši no šīs magnetizētāja
spējas, kaut arī daudzi no viņiem nemaz neapzinās sava spēka avotu.
Sakarā ar to, ka šis spēks nekādā veidā neatklājas ķīmiskajos
pētījumos, rietumu zinātnieki vairākumā gadījumu šo austrumnieku
izdomājumu neņem vērā un noliedz, jo nespēj noteikt tā būtību. Taču viņi
atzīst, ka ir vietas, kur gaiss ievērojamā daudzumā satur kaut ko
dzīvinošu, un ārsti savus pacientus nosūta uz turieni atgūt zaudēto
veselību.
Skābeklis no gaisa tiek uzņemts ar asinīm un organisma vajadzību
apmierināšanai to pārvieto asinsrites sistēma. Prānu no gaisa uzņem
nervu sistēma un pati savā darbībā to izmanto. Tāpat kā skābeklis
nokļūst visās ķermeņa vietās, arī prāna nokļūst visās nervu sistēmas
vietās, piepildot tās ar jaunu dzīvību un spēku. Katra doma, katra
darbība, gribas piepūle prasa zināmu daudzumu no tā, ko mēs dēvējam par
nerviem un kas patiesībā ir viens no prānas veidiem.
Prāna ir enerģijas universālā sākotne, kas izpaužas visos iespējamos veidos, tai skaitā dzīvības spēkā.
Pranajama ir prānas kontrole. Jogi uzskata - apgūstot šo mākslu
pietiekami augstā līmenī, cilvēks iegūst varu pār visiem citiem prānas
izpausmes veidiem dabā.
V Nervu sistēma un jogu okultā mācība
Cilvēka nervu sistēma sastāv no divām atsevišķām lielām sistēmām: 1)
muguras un galvas smadzeņu sistēma, ko veido smadzeņu atzari. Šī sistēma
pārvalda dzīvnieka vēlmes un sajūtas utml. 2) simpātiskā sistēma
ietver sevī nervu tīklu, kas galvenokārt izvietota krūšu, vēdera un gūžu
apvidū un pakļauj ķermeņa iekšējos orgānus. Tā vada ārpusgribas
procesus – ķermeņa augšanu, barošanos, asinsriti u.c.
Muguras-galvas smadzeņu sistēma darbojas redzes, dzirdes, taustes,
ožas, garšas u.c sajūtās. Tā liek orgāniem darboties, tā strādā, kad
cilvēks domā, kad darbojas viņa apziņa. Tā kalpo kā ierocis cilvēka
augstākā „Es” sakariem ar ārpasauli. Galvas smadzenes ir nervu audu
masa, kas sastāv no trīs lielām daļām: 1) lielajām smadzenēm, kas
piepilda pieres, pakauša, vidējo un aizmugurējo galvaskausa daļu, 2)
smadzenītēm vai „mazajām smadzenēm”, kas novietotas apakšējā un
aizmugurējā galvaskausa daļā un 3) iegarenajām smadzenēm (medulla
oblongata), kas patiesībā ir paresnināts muguras smadzeņu sākums un
atrodas pirms smadzenītēm.
Lielās smadzenes ir mūsu intelekta tā daļa, kas sevi izpauž prāta
darbībā. Smadzenītes pārvalda kustības un gribu. No iegarenajām
smadzenēm atzarojas nervu tīkls, kas aptver dažādus galvas rajonus, arī
krūšu un vēdera apvidus orgānus. Muguras smadzenes piepilda kanālu
mugurkaula iekšienē. No nervaudu masas pie katra skriemeļa atzarojas
nervi, kas savieno mugurkaulu ar visu ķermeni. Muguras smadzenes ir kā
centrālais telefona kabelis, bet nervu atzari kā atsevišķi vadiņi.
Simpātiskā sistēma sastāv no divkāršas gangliju ķēdes mugurkaula abās
pusēs un izkaisītiem ganglijiem galvā, krūšu un vēdera apvidū. Gangliji
ir no nervu šūnām sastāvoša masa, ko savieno nervu diegi. Nervi dažādās
vietās krustojas, veidojot tā sauktos „plexus” jeb pinumus. Simpātiskā
sistēma pārvalda bezapziņas procesus – asinsriti, elpošanu, gremošanu.
Spēks, ko smadzenes ar nervu palīdzību pārvada uz visām ķermeņa
daļām, pēc jogu uzskata ir viens no prānas izpausmes veidiem. Ar savu
darbības ātrumu un raksturu tas līdzinās elektrībai. Neviens orgāns bez
šīs „elektrības” nepilda savas funkcijas, un arī smadzenes bez prānas
klātbūtnes vairs nedomā. Ja uz šo jautājumu paraugās vērīgāk, mācība par
elpošanu iegūst vajadzīgo novērtējumu.
Saules pinumu „plexus solaris” rietumnieki vērtē vienkārši kā
simpātiskās sistēmas nervu gangliju sabiezējumu. Jogas domā, ka šis
sabiezējums ir nervu sistēmas svarīgākā daļa – ka tā ir nervu sistēmas
svarīgākā daļa ar ļoti svarīgu lomu. Rietumos daži autori to jau sāk
dēvēt par „vēdera smadzenēm”. Saules pinums sastāv no baltās un pelēkās
smadzeņu vielas un pēc jogu uzskata ir prānas noliktava. Taču ķermenī ir
vēl viens prānas veids – psihiskā prāna, kas ir vēl smalkāka un
izpaužas nervu, garīgajā un domāšanas darbībās. Tā kā garīgā un nervu
enerģija cilvēka īstajam „Es” ir tuvāka nekā fiziskais spēks, jogas māca
savai gribai visupirms pakļaut nervu un garīgo darbību.
Divus nervu jeb prānas kanālus, kas apvij centrālo mugurkaula nervu
sauc par ida (negatīvā, mēness enerģija) un pingala (pozitīvā, saules
enerģija). Katrs no tiem, vijoties no muguras lejasdaļas uz augšu, veido
divarpus apgriezienus ap mugurkaulu, ko sauc par sušumnu. Sušumnas
lejasdaļā atrodas smalkas vielas trijstūris, ko indieši dēvē par
„kundalini lotosa iekšieni” un kas sevī ietver slēptus kundalini
enerģijas krājumus. Praktizējot, šī neizmantotā enerģija tiek stimulēta
un pa mugurkaulu ceļas augšup, līdz sasniedz galvas virsu, kur aktivizē
epifīzes sekrēciju. Šis sīkais dziedzeris galvenokārt kontrolē ķermeņa
šūnu kodolus.
Gar sušumnu izvietoti vairāki lotosi jeb psihiskās darbības centri.
Ja sušumna ar elpošanas vingrinājumiem ir uzlādēta kā akumulators,
augšup ceļas kundalini. Pirmais pranajamu mērķis – kontrolēt un vadīt
elpošanu, tādējādi ierosinot ritmiskas vibrācijas, kas modina kundalini
un līdz ar to dažādus paranormālus fenomenus. Otrais mērķis –
sakoncentrēt prānu jeb nervu enerģiju, tās izlietojuma kontrole un
vadība.
Māceklim, kurš vēlas apgūt pranajamu mācību un metodes, praktiski
jāiemācās „jogu sēdēšana” jeb poza, kurā joga atrodas vingrinājumu
laikā. Tā ir sēdēšana uz grīdas vai zemes mazliet noliecoties uz priekšu
tā, lai galva, kakls un krūtis atrastos uz vienas lejupejošas taisnes,
bet mugurkauls būtu brīvs un pilnīgi atslābināts dabiskā stāvoklī. Pēc
tam tiek studēta elpošana, kultivējot dabīgu izlīdzinātu elpošanu; lēnu
elpošanu ar elpas aizturi uz zināmu laiku un vēlāku izelpošanu. Prātā
visu laiku tiek skandēta skaņa OM, kas kalpo kā tempa noteicējs.
Nākamais solis – apgūt elpošanu caur vienu nāsi.
VI Elpošana caur nāsīm un muti
Elpošanas aparāts ļauj elpot gan caur muti gan degunu. Mūsdienu
cilvēks pakļauts daudzām slimībām tādēļ, ka elpo caur muti. Nepareizās
elpošanas dēļ izaug nevīrišķīgi jaunekļi un nesievišķīgas jaunavas, kas
pakļauti dažādām hroniskām kaitēm. Novērojumi flotē un armijā parāda, ka
daudz slimīgāki ir tie, kuri elpo caur muti. Piemēram, baku epidēmijas
laikā uz kāda no kuģiem tika konstatēts, ka nomira tikai tie matroži,
kuri neelpoja caur nāsīm. Degunā ir aizsargfiltrs un putekļu uztvērējs,
kā arī iespēja ieelpoto gaisu garajās deguna ejās sasildīt. Ceļā no
mutes līdz plaušām nav nekādas aizsardzības pret piemaisījumiem un
putekļiem. Elpojot naktīs caur muti, no rīta nākas konstatēt, ka rīkle
ir pilnīgi sausa, kas arī ļauj attīstīties dažādām slimībām. Turpretim
deguna dobumos uztvertie putekļi un piemaisījumi izelpas laikā tiek
izsviesti atpakaļ gaisā jeb izvadīti ar šķavām. Īsāk sakot, elpošana
caur muti tiek uzskatīta par tikpat nedabisku parādību kā ēšana caur
degunu.
Pie tam – pārstājot elpot caur degunu, cilvēks palēnām zaudē spēju
filtrēt un attīrīt ieelpoto gaisu, deguna dobumos sākas lokālas
saslimšanas; līdzīgi aizaug un ātri piedrazojas pamests ceļš. Reizēs,
kad aizkritis deguns, cilvēkam ir spēcīgs diskomforts. Vienkāršākais
paņēmiens, kā deguna ejas atbrīvot - no tasītes caur nāsīm ievilkt
ūdeni un tad to izspļaut caur muti. Otrs veids – nostāties pie atvērta
loga un ieelpojot aizspiest vienu nāsi. Pēc tam to pašu izdarīt ar otru.
Katara gadījumā nāsīs iesmērē vazelīnu vai kādu kampara preparātu.
VII Četri elpošanas veidi
Elpošanas mehānika sevī ietver plaušu elastīgu kustēšanos, kā arī
krūšu kurvja un sānu kustības. Krūšu kurvis ir tā ķermeņa daļa, kas
atrodas starp kaklu un vēdera dobumu un ko lielākoties aizņem sirds un
plaušas. To ierobežo mugurkauls , ribas, krūšu kauls un diafragma. To
var salīdzināt ar konisku, no visām pusēm noslēgtu kasti, kuras
koniskais gals vērsts uz augšu, aizmuguri veido mugurkauls, priekšējo –
krūšu kauls un sānus – ribas.
Pavisam ir 24 ribas, kas atiet no mugurkaula. Septiņi augšējie pāri
priekšā savienojas ar krūšu kaulu, pieci apakšējie tiek dēvēti par
viltus ribām, no kurām divi augšējie pāri pievienoti pie krūšu kaula ar
skrimšļiem, bet triju apakšējo ribu pāru gali ir brīvi. Ribas iegūst
savas kustības, pateicoties starpribu muskuļiem. Ieelpojot muskuļi
izplēš plaušas, un tajās izveidojas tukšums, kurā pēc visiem fizikas
likumiem ieplūst gaiss. Turpmāk mēs mācīsimies šos muskuļus lietot un
vadīt. Jogas izšķir četrus galvenos elpošanas veidus.
Augšējā elpošana. Šādi elpojot mēs izmantojam tikai plaušu augšējo daļu,
kas ir vismazākā. Pleci un atslēgas kauli tiek pacelti, tai pat laikā
spiežot zarnas un diafragmu, kas uz to reaģē un uzpūšas. Tiek pārpūlēti
arī balss un elpošanas orgāni, dodot pavisam mazu rezultātu. (To var
pārbaudīt praktiski)
Vidējā elpošana. Rietumos šo sauc par ribu jeb starpribu elpošanu.
Diafragma spiež augšup un zarnu trakts tiek ievilkts. Ribas nedaudz
attālinās un attiecīgi krūtis izplešas.
Apakšējā elpošana. Kas ir diafragma? Tas ir liels plakans muskulis, kas
atdala krūšu joslu no vēdera daļas. Miera stāvoklī tā virs vēdera dobuma
veido it kā debesis un tai ir izliekums, kas vērsts plaušu virzienā.
Skatoties no plaušu puses, diafragma ir kā apaļīgs paugurs. Kad tā
darbojas, virsotne pazeminās un spiež un zarnām. Šis elpošanas veids ar
gaisu piepilda plaušu apakšējo un vidējo daļu.
Jogu pilnā elpošana. Tā sevī apvieno iepriekšējo trīs veidu visas labās
puses. Tiek darbināts viss plaušu elpošanas aparāts un visi muskuļi.
Krūšu josla izplešas visos virzienos un visas sistēmas darbojas savu
iespēju robežās. Darbojas arī muskuļi, kas kustina ribas.
Diafragma apakšējās ribas pavelk lejup, citi muskuļi tās notur uz
vietas, bet starpribu muskuļi velk uz augšu, kā rezultātā krūšu
vidusdaļa izplešas līdz maksimumam. Pateicoties starpribu muskuļiem, arī
plaušu augšējā daļa tiek piepildīta ar gaisu.
VIII Kā apgūt pilno elpošanu
Jogu pilnā elpošana ir pamatu pamats un tā ir jāapgūst pilnībā, lai
varētu gūt labus rezultātus arī no citiem elpošanas veidiem. Jāpastrādā
nopietni, lai nekas nepaliktu neiemācīts un šī elpošana kļūtu par jūsu
ierasto elpošanu. Tas prasa laiku, pacietību un darbu – kā viss, kam ir
vērtība. Ja jūs vēlaties pozitīvu rezultātu, jums priekšā stāv grūts
ceļš. Taču neviens no tiem, kas šo mākslu apguvuši, vairs nekad nav
vēlējušies elpot kā senāk un uzskata, ka viņu pūles tikušas pienācīgi
atalgotas. Ziņkāres apmierināšana dos jums vienīgi īslaicīgu izklaidi.
Pilnā elpošana nav kaut kas mākslīgs vai nenormāls. Gluži pretēji, tā
ir tieša atgriešanās pie dabas. Pieaudzis mežonis un civilizēts bērns
elpo gluži vienādi, bet pieaudzis civilizētais indivīds mainot savus
dabiskās uzvedības paradumus, aizmirst arī savu dabisko elpošanu. Un vēl
jāpiebilst, ka pilnā elpošana nebūt nenozīmē plaušu pilnīgu
piepildīšanu ar gaisu katrreiz ieelpojot. Tas nozīmē pilnīgu gaisa
sadali pa visu plaušu tilpumu. Taču dažas reizes dienā katrs sev
pieņemamā laikā varētu veikt vairākas pilnas ieelpas, lai uzturētu visu
sistēmu pienācīgā kārtībā.
Sekojošais vingrinājums skaidri parādīs, kas īsti ir elpošana.
1. Nostājieties vai apsēdieties taisni. Ieelpojot lēni caur nāsīm,
piepildiet plaušu apakšējo daļu. To panāk ar diafragmas palīdzību, kas
nolaižoties viegli spiež uz vēdera joslu. Izspīlējot uz priekšu vēdera
priekšpusi, piepildiet ar gaisu plaušu vidusdaļu, attālinot apakšējās
(viltus) ribas, krūšu kaulu un visu krūšu kurvi. Pēc tam piepildiet ar
gaisu plaušu augšējo daļu, izplešot krūšu augšdaļu un attālinot augšējos
sešus ribu pārus. Noslēgumā jāievelk uz iekšu vēdera lejasdaļa, dodot
plaušām atbalstu un ļauj piepildīt ar gaisu arī plaušu visaugstāko
sektoru.
Pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka šāda elpošana sastāv no trim
atsevišķām kustībām, taču tas tā nav. Ar laiku šai ieelpai jānotiek
aptuveni divās sekundēs, brīvi un plūstoši.
2. Aizturiet elpu uz divām sekundēm.
3. Lēni izelpojiet, vēl arvien turot izrieztas krūtis un lēni (reizē ar
izelpojamo gaisu) atlaižot vēderu. Kad viss gaiss no plaušām izgājis,
krūšu un vēdera sasprindzinājumu atlaidiet.
Nostājoties spoguļa priekšā un rokas pieliekot vēdera augšdaļai, jūs
varēsiet redzēt un sajust visu kustību. Ieelpas beigās mazliet jāpaceļ
pleci, lai atslēgas kaulam ceļoties līdzi, dotu iespēju gaisam ieplūst
arī labās plaušas visaugstākajā sektorā, ko ļoti iemīļojusi tuberkuloze.
IX Pilnās elpošanas fizioloģiskā iedarbība
Praktizētājs uz visiem laikiem atbrīvosies no iesnām, saaukstēšanās,
klepus, bronhītiem un tml. Piemēram dilonis galvenokārt rodas no
pazemināta dzīvīguma, kas ir gaisa trūkuma rezultāts. No tā organisms ir
vairāk atvērts slimību iedīgļiem. Nepietiekami nodarbinātas plaušas
visādu baciļu darbības lauks, bet veseliem, normāliem plaušu audiem šajā
ziņā ir milzīgas pretošanās spējas.
Diloņslimniekiem vienmēr ir iekritušas krūtis, jo viņiem ir paradums
elpot nepilnu krūti un rezultātā... Tas kurš iesāk praktizēt pilno
elpošanu, attīstīs savu krūšu kurvi līdz normāliem parametriem. Arī
lielu daļu saaukstēšanās gadījumu var kontrolēt, ja uzreiz pēc pirmajām
drudža pazīmēm dažas minūtes spēcīgi paelposiet un izvēlēsities pareizu
diētu.
Asins kvalitāte lielā mērā atkarīga no skābekļa klātbūtnes plaušās –
nepietiekami apskābekļotas asinis ir it kā atšķaidītas un pie tam
pārpilnas ar visādiem sārņiem. Tad viss organisms cieš no barības vielu
trūkuma un parādās akūtas saindēšanās pazīmes, ko izraisa neizvadītās
šlakvielas.
Kuņģis un citi gremošanas sistēmas orgāni ļoti cieš no nepareizas
elpošanas un tā rezultātā paši nevar pienācīgi pildīt savu uzdevumu. Tā
kā organisms spēj uzņemt tikai kārtīgi sagremotu barību, tas vājē un
vīst, kaut arī cilvēks it kā ēd pietiekami.
Tāpat no skābekļa bada cieš nervu sistēma. Muguras smadzenes, nervu
centri un paši nervi kļūst vāji un nederīgi nervu signālu pārraidei.
Pilnā elpošana veido ritmu, kas ir varens atjaunošanās un organisma
atdzīvināšanas līdzeklis.
Praktizējot pilno elpošanu, ieelpas laikā diafragma saraujas un
izdara vieglu spiedienu uz aknām, kuņģi un citiem iekšējiem orgāniem. Šī
izlīdzinātā uzspiešana reizē ar plaušu ritmiskajām kustībām iedarbojas
uz iekšējiem orgāniem kā viegla masāža, ierosinot to darbību un uzturot
normālu funkcionēšanu. Šis iekšējais vingrinājums ar katru ieelpu palīdz
katram gremošanas un izvades orgānam saņemt pienākošos asiņu daudzumu.
Šajā procesā galvenais instruments ir diafragma, kas liek visiem
orgāniem it kā dzīvot aktīvāku dzīvi – masējot tonizē tos. Pilnā
elpošana pienācīgi kustina diafragmu ar visām izrietošajām sekām, pie
tam palīdzot cilvēkam atjaunot veselību paša spēkiem, netērējot
līdzekļus un laiku dārgām un sarežģītām ārstēšanas sistēmām.
