Ramačaraka - Vēdiskā filozofija <!--if(Vēdiskā filozofija)-->- Vēdiskā filozofija<!--endif--> - Rakstu katalogs - Reiki seansi

  Es vēlu visiem Laimi! 

Vietnes izvēlne
Ieejas forma
Sadaļas kategorijas Kategorijas iedaļa

Mantras un to nozīme [42]
Vēdiskā filozofija [78]
Jantras [0]
Dievības [0]
Vēdiskā meistarklase [46]
Vēdiskā numeroloģija [14]
Vēdiskie ēšanas paradumi [16]
Tiem, kas vēlas uzlabot dzīves kvalitāti ar Vēdu zināšanām par pareizu uzturu
Meklēšana
Galvenie » Raksti » Vēdiskā filozofija » Vēdiskā filozofija

Ramačaraka

Elpošana pēc austrumu metodēm kā fiziskās, intelektuālās un garīgās attīstības līdzeklis (fragmenti)
Kad skābeklis saskaras ar asinīm, notiek degšana – asinis paķer skābekli un atdod ogļskābo gāzi, kas radusies kā sadalīšanās produkts un ko asins savākusi savā ceļā visā ķermenī. Acīmredzams – ja svaigais gaiss plaušās nenonāk pietiekamā daudzumā, tad venozās asinis netiek pienācīgi attīrītas un, sekojoši, ķermenis netiks pienācīgi apgādāts ar enerģiju un arī sadalīšanās produkti, kuriem būtu jāsadeg skābekļa klātbūtnē, atkal atgriezīsies asinsrites tīklā, tādējādi saindējot visu sistēmu un radot nāvi.

Netīrs gaiss darbojas līdzīgi, tikai mazākā mērā. No šejienes skaidrs – ja kāds elpojot nesūta plaušām pietiekami gaisa, asinis nepilda savas funkcijas pienācīgi; tam sekos slimība vai veselības traucējumi. Pie nepareizas elpošanas asinis iegūst tumši zilu nokrāsu, stipri atšķirīgu no koši sarkanām, normālām un ar skābekli bagātinātām arteriālajām asinīm. Tas bieži izpaužas jau šo cilvēku sejas bālumā. Pareiza elpošana dod cilvēkam enerģisku asinsriti un košu veselīgu sārtumu. Skābeklis asinīs saskaras ar hemoglobīnu, kas to nogādā līdz vistālākajām ķermeņa šūnām. Arteriālās asinis satur aptuveni 25% skābekļa, kas atjauno un nostiprina visu organismu.

Arī gremošana tieši atkarīga no barības vielu pienācīgas oksidācijas, kas notiek asinīs, kur skābeklis saskaras ar barības sulām. Tādēļ ļoti svarīgi, lai plaušās nonāktu pietiekami daudz skābekļa. Tas izskaidro arī faktu, ka vājas plaušas parasti ir komplektā ar sliktu gremošanu. Lai saprastu visa teiktā svarīgumu, jāatceras, ka viss organisms barību saņem no pārstrādātas barības, bet nepilnīga pārstrāde rada enerģijas trūkumu. Plaušas, savukārt, atkarīgas no tā paša barības avota; ja vājas elpošanas dēļ pasliktinās barības sulu uzņemšana, plaušas arī novājinās, kļūstot vēl nespējīgākas pienācīgi veikt savas funkcijas. Tas izraisa vispārēju organisma novājināšanos. Lai kļūtu izmantojama, katra barības vai šķidruma daļiņa vispirms tiek oksidēta. Tas pats nepieciešams sārņiem, lai tos izvadītu no organisma – tiem jāiegūst nepieciešamā forma. Pretējā gadījumā jākonstatē slikts veselības stāvoklis. Bojāto elementu degšana asinīs organismu sasilda un regulē ķermeņa temperatūru.

Tas, kurš prot elpot dziļi, pasargā sevi no saaukstēšanās - viņam ir laba karstu asiņu rezerve, kas dod lielāku iespēju pretoties ārējās temperatūras svārstībām. Dziļā elpošana trenē arī zarnu trakta muskuļus un orgānus. Elpojot sekli un nepareizi, mēs nepietiekami izmantojam plaušu darbu, no kā cieš viss organisms.

Okultisma autoritātes māca, ka pastāv enerģijas jeb spēka kopīgs sākums, ko apzīmē ar sanskrita vārdu „prāna”, kas nozīmē „absolūtā enerģija”. Izplatījumā visa enerģija rodas no šī sākotnējā spēka vai drīzāk – ir kāds no tā izpausmes veidiem. Mēs to varam vērtēt kā dzīvības aktīvo sākotni – kā dzīvības spēku, kas piemīt visām dzīvības formām. Prāna caurauž visu, kas ir dzīvs. Pēc okultistu uzskata dzīvība ir visā, visās lietās, visos atomos – šķietamais nedzīvums ir vien vienīgi dzīvības izpausmes zemākā forma. Prāna nebūtu jājauc kopā ar „ego”, ar „es” – ar šo dievišķā gara daļu, kas ir katrā dvēselē, pie kuras koncentrējas matērija un enerģija. Prāna ir vienkārši enerģijas forma, ko „Es” izmanto savai materiālajai izpausmei. Kad „Es” pamet savu fizisko ķermeni un vairs neatrodas tā gribas ietekmē, un nonāk atsevišķu atomu vai atomu grupas ietekmē. Tā kā ķermenis sadalās pamatelementos, katrs atoms paņem sev līdzi kādu prānas daļiņu, kas vienmēr ir pietiekama jaunas kombinācijas, jaunas dzīvības formas izveidei. Atlikusī prāna atgriežas pasaules rezervju okeānā, no kura tā bija atdalījusies. Tās saistība ar ķermeni pastāv, kamēr ilgst „Es” gribas iedarbība, un šī griba liek atomiem turēties kopā.

Ar prānu mēs saprotam kopīgu sākotni, kas veido katras kustības, spēka vai enerģijas būtību, lai kā un kur tā izpaustos – pievilkšanas spēkā, elektrībā, planētu kustībā vai citās dzīvības formās. Prāna ir Spēka un Enerģijas dvēsele visās to izpausmēs, - sākums, kas zināmā veidā darbojoties, izsauc parādības, ko dēvē par „dzīvību”.

Šis sākums ir visās matērijas formās, bet tā nav matērija. Tā ir arī gaisā, taču tā nav gaiss un arī ne kāda no tā ķīmiskajām sastāvdaļām. Dzīvnieki un augi to saņem no gaisa. Ja tā tur nebūtu, tie nomirtu, kaut arī būtu pārpildīti ar gaisu. Ebreju Esības grāmatas autori raksta par „ņeshemet ruach chayim”, kas tulkojumā nozīmē „dzīves gara elpa” (neshemet nozīmē pierastā atmosfēras gaisa ieelpošana, chayim – dzīvības jeb dzīves, un vārds ruach – dzīvības gars). Okultisti uzskata, ka tas nozīmē to pašu, ko vārds prāna.

Prāna atrodas atmosfēras gaisā, taču tā atrodas arī tur, kur gaiss neiespiežas. Skābeklim ir svarīga loma dzīvnieku dzīvē, ogleklim ir līdzīga nozīme augu dzīvē, taču prānai ir sava īpaša loma dzīvības izpausmēs, neatkarīgi no fizioloģijas.

Prānu no gaisa mēs saņemam visvieglāk, jo tur tai ir visbrīvākais stāvoklis. Svaigs gaiss ar prānu ir ļoti piesātināts un ar dziļu elpošanu mēs iegūstam prānas rezerves, kas sakrājas nervu un smadzeņu centros, kā elektrība akumulatorā. Zinot šo noslēpumu, okultisti guvuši ievērojamus panākumus savā attīstībā, protams, saprātīgi izmantojot uzkrāto enerģiju. Jogi ar īpašu elpošanas vingrojumu palīdzību paņem sev tik daudz prānas, cik tiem katrreiz nepieciešams. Šajā procesā nostiprinās ne tikai fiziskais ķermenis; arī smadzenēm pieplūst daudz svaigas enerģijas un attīstās jaunas spējas un psihiskais spēks. Tie, kuri prot uzņemt prānu, bieži vien apzināti vai neapzināti izstaro to no sevis kā dzīvības spēku un ietekmē citus, dodot tiem dzīvesprieku un veselību. Tas, ko dēvē par magnētismu, rodas tieši no šīs magnetizētāja spējas, kaut arī daudzi no viņiem nemaz neapzinās sava spēka avotu.

Sakarā ar to, ka šis spēks nekādā veidā neatklājas ķīmiskajos pētījumos, rietumu zinātnieki vairākumā gadījumu šo austrumnieku izdomājumu neņem vērā un noliedz, jo nespēj noteikt tā būtību. Taču viņi atzīst, ka ir vietas, kur gaiss ievērojamā daudzumā satur kaut ko dzīvinošu, un ārsti savus pacientus nosūta uz turieni atgūt zaudēto veselību.

Skābeklis no gaisa tiek uzņemts ar asinīm un organisma vajadzību apmierināšanai to pārvieto asinsrites sistēma. Prānu no gaisa uzņem nervu sistēma un pati savā darbībā to izmanto. Tāpat kā skābeklis nokļūst visās ķermeņa vietās, arī prāna nokļūst visās nervu sistēmas vietās, piepildot tās ar jaunu dzīvību un spēku. Katra doma, katra darbība, gribas piepūle prasa zināmu daudzumu no tā, ko mēs dēvējam par nerviem un kas patiesībā ir viens no prānas veidiem.

Prāna ir enerģijas universālā sākotne, kas izpaužas visos iespējamos veidos, tai skaitā dzīvības spēkā.

Pranajama ir prānas kontrole. Jogi uzskata - apgūstot šo mākslu pietiekami augstā līmenī, cilvēks iegūst varu pār visiem citiem prānas izpausmes veidiem dabā.

V Nervu sistēma un jogu okultā mācība

Cilvēka nervu sistēma sastāv no divām atsevišķām lielām sistēmām: 1) muguras un galvas smadzeņu sistēma, ko veido smadzeņu atzari. Šī sistēma pārvalda dzīvnieka vēlmes un sajūtas utml. 2) simpātiskā sistēma ietver sevī nervu tīklu, kas galvenokārt izvietota krūšu, vēdera un gūžu apvidū un pakļauj ķermeņa iekšējos orgānus. Tā vada ārpusgribas procesus – ķermeņa augšanu, barošanos, asinsriti u.c.

Muguras-galvas smadzeņu sistēma darbojas redzes, dzirdes, taustes, ožas, garšas u.c sajūtās. Tā liek orgāniem darboties, tā strādā, kad cilvēks domā, kad darbojas viņa apziņa. Tā kalpo kā ierocis cilvēka augstākā „Es” sakariem ar ārpasauli. Galvas smadzenes ir nervu audu masa, kas sastāv no trīs lielām daļām: 1) lielajām smadzenēm, kas piepilda pieres, pakauša, vidējo un aizmugurējo galvaskausa daļu, 2) smadzenītēm vai „mazajām smadzenēm”, kas novietotas apakšējā un aizmugurējā galvaskausa daļā un 3) iegarenajām smadzenēm (medulla oblongata), kas patiesībā ir paresnināts muguras smadzeņu sākums un atrodas pirms smadzenītēm.

Lielās smadzenes ir mūsu intelekta tā daļa, kas sevi izpauž prāta darbībā. Smadzenītes pārvalda kustības un gribu. No iegarenajām smadzenēm atzarojas nervu tīkls, kas aptver dažādus galvas rajonus, arī krūšu un vēdera apvidus orgānus. Muguras smadzenes piepilda kanālu mugurkaula iekšienē. No nervaudu masas pie katra skriemeļa atzarojas nervi, kas savieno mugurkaulu ar visu ķermeni. Muguras smadzenes ir kā centrālais telefona kabelis, bet nervu atzari kā atsevišķi vadiņi.

Simpātiskā sistēma sastāv no divkāršas gangliju ķēdes mugurkaula abās pusēs un izkaisītiem ganglijiem galvā, krūšu un vēdera apvidū. Gangliji ir no nervu šūnām sastāvoša masa, ko savieno nervu diegi. Nervi dažādās vietās krustojas, veidojot tā sauktos „plexus” jeb pinumus. Simpātiskā sistēma pārvalda bezapziņas procesus – asinsriti, elpošanu, gremošanu.

Spēks, ko smadzenes ar nervu palīdzību pārvada uz visām ķermeņa daļām, pēc jogu uzskata ir viens no prānas izpausmes veidiem. Ar savu darbības ātrumu un raksturu tas līdzinās elektrībai. Neviens orgāns bez šīs „elektrības” nepilda savas funkcijas, un arī smadzenes bez prānas klātbūtnes vairs nedomā. Ja uz šo jautājumu paraugās vērīgāk, mācība par elpošanu iegūst vajadzīgo novērtējumu.

Saules pinumu „plexus solaris” rietumnieki vērtē vienkārši kā simpātiskās sistēmas nervu gangliju sabiezējumu. Jogas domā, ka šis sabiezējums ir nervu sistēmas svarīgākā daļa – ka tā ir nervu sistēmas svarīgākā daļa ar ļoti svarīgu lomu. Rietumos daži autori to jau sāk dēvēt par „vēdera smadzenēm”. Saules pinums sastāv no baltās un pelēkās smadzeņu vielas un pēc jogu uzskata ir prānas noliktava. Taču ķermenī ir vēl viens prānas veids – psihiskā prāna, kas ir vēl smalkāka un izpaužas nervu, garīgajā un domāšanas darbībās. Tā kā garīgā un nervu enerģija cilvēka īstajam „Es” ir tuvāka nekā fiziskais spēks, jogas māca savai gribai visupirms pakļaut nervu un garīgo darbību.

Divus nervu jeb prānas kanālus, kas apvij centrālo mugurkaula nervu sauc par ida (negatīvā, mēness enerģija) un pingala (pozitīvā, saules enerģija). Katrs no tiem, vijoties no muguras lejasdaļas uz augšu, veido divarpus apgriezienus ap mugurkaulu, ko sauc par sušumnu. Sušumnas lejasdaļā atrodas smalkas vielas trijstūris, ko indieši dēvē par „kundalini lotosa iekšieni” un kas sevī ietver slēptus kundalini enerģijas krājumus. Praktizējot, šī neizmantotā enerģija tiek stimulēta un pa mugurkaulu ceļas augšup, līdz sasniedz galvas virsu, kur aktivizē epifīzes sekrēciju. Šis sīkais dziedzeris galvenokārt kontrolē ķermeņa šūnu kodolus.

Gar sušumnu izvietoti vairāki lotosi jeb psihiskās darbības centri. Ja sušumna ar elpošanas vingrinājumiem ir uzlādēta kā akumulators, augšup ceļas kundalini. Pirmais pranajamu mērķis – kontrolēt un vadīt elpošanu, tādējādi ierosinot ritmiskas vibrācijas, kas modina kundalini un līdz ar to dažādus paranormālus fenomenus. Otrais mērķis – sakoncentrēt prānu jeb nervu enerģiju, tās izlietojuma kontrole un vadība.

Māceklim, kurš vēlas apgūt pranajamu mācību un metodes, praktiski jāiemācās „jogu sēdēšana” jeb poza, kurā joga atrodas vingrinājumu laikā. Tā ir sēdēšana uz grīdas vai zemes mazliet noliecoties uz priekšu tā, lai galva, kakls un krūtis atrastos uz vienas lejupejošas taisnes, bet mugurkauls būtu brīvs un pilnīgi atslābināts dabiskā stāvoklī. Pēc tam tiek studēta elpošana, kultivējot dabīgu izlīdzinātu elpošanu; lēnu elpošanu ar elpas aizturi uz zināmu laiku un vēlāku izelpošanu. Prātā visu laiku tiek skandēta skaņa OM, kas kalpo kā tempa noteicējs. Nākamais solis – apgūt elpošanu caur vienu nāsi.

VI Elpošana caur nāsīm un muti

Elpošanas aparāts ļauj elpot gan caur muti gan degunu. Mūsdienu cilvēks pakļauts daudzām slimībām tādēļ, ka elpo caur muti. Nepareizās elpošanas dēļ izaug nevīrišķīgi jaunekļi un nesievišķīgas jaunavas, kas pakļauti dažādām hroniskām kaitēm. Novērojumi flotē un armijā parāda, ka daudz slimīgāki ir tie, kuri elpo caur muti. Piemēram, baku epidēmijas laikā uz kāda no kuģiem tika konstatēts, ka nomira tikai tie matroži, kuri neelpoja caur nāsīm. Degunā ir aizsargfiltrs un putekļu uztvērējs, kā arī iespēja ieelpoto gaisu garajās deguna ejās sasildīt. Ceļā no mutes līdz plaušām nav nekādas aizsardzības pret piemaisījumiem un putekļiem. Elpojot naktīs caur muti, no rīta nākas konstatēt, ka rīkle ir pilnīgi sausa, kas arī ļauj attīstīties dažādām slimībām. Turpretim deguna dobumos uztvertie putekļi un piemaisījumi izelpas laikā tiek izsviesti atpakaļ gaisā jeb izvadīti ar šķavām. Īsāk sakot, elpošana caur muti tiek uzskatīta par tikpat nedabisku parādību kā ēšana caur degunu.

Pie tam – pārstājot elpot caur degunu, cilvēks palēnām zaudē spēju filtrēt un attīrīt ieelpoto gaisu, deguna dobumos sākas lokālas saslimšanas; līdzīgi aizaug un ātri piedrazojas pamests ceļš. Reizēs, kad aizkritis deguns, cilvēkam ir spēcīgs diskomforts. Vienkāršākais paņēmiens, kā deguna ejas atbrīvot - no tasītes caur nāsīm ievilkt ūdeni un tad to izspļaut caur muti. Otrs veids – nostāties pie atvērta loga un ieelpojot aizspiest vienu nāsi. Pēc tam to pašu izdarīt ar otru. Katara gadījumā nāsīs iesmērē vazelīnu vai kādu kampara preparātu.

VII Četri elpošanas veidi

Elpošanas mehānika sevī ietver plaušu elastīgu kustēšanos, kā arī krūšu kurvja un sānu kustības. Krūšu kurvis ir tā ķermeņa daļa, kas atrodas starp kaklu un vēdera dobumu un ko lielākoties aizņem sirds un plaušas. To ierobežo mugurkauls , ribas, krūšu kauls un diafragma. To var salīdzināt ar konisku, no visām pusēm noslēgtu kasti, kuras koniskais gals vērsts uz augšu, aizmuguri veido mugurkauls, priekšējo – krūšu kauls un sānus – ribas.

Pavisam ir 24 ribas, kas atiet no mugurkaula. Septiņi augšējie pāri priekšā savienojas ar krūšu kaulu, pieci apakšējie tiek dēvēti par viltus ribām, no kurām divi augšējie pāri pievienoti pie krūšu kaula ar skrimšļiem, bet triju apakšējo ribu pāru gali ir brīvi. Ribas iegūst savas kustības, pateicoties starpribu muskuļiem. Ieelpojot muskuļi izplēš plaušas, un tajās izveidojas tukšums, kurā pēc visiem fizikas likumiem ieplūst gaiss. Turpmāk mēs mācīsimies šos muskuļus lietot un vadīt. Jogas izšķir četrus galvenos elpošanas veidus.

Augšējā elpošana. Šādi elpojot mēs izmantojam tikai plaušu augšējo daļu, kas ir vismazākā. Pleci un atslēgas kauli tiek pacelti, tai pat laikā spiežot zarnas un diafragmu, kas uz to reaģē un uzpūšas. Tiek pārpūlēti arī balss un elpošanas orgāni, dodot pavisam mazu rezultātu. (To var pārbaudīt praktiski)
Vidējā elpošana. Rietumos šo sauc par ribu jeb starpribu elpošanu. Diafragma spiež augšup un zarnu trakts tiek ievilkts. Ribas nedaudz attālinās un attiecīgi krūtis izplešas.

Apakšējā elpošana. Kas ir diafragma? Tas ir liels plakans muskulis, kas atdala krūšu joslu no vēdera daļas. Miera stāvoklī tā virs vēdera dobuma veido it kā debesis un tai ir izliekums, kas vērsts plaušu virzienā. Skatoties no plaušu puses, diafragma ir kā apaļīgs paugurs. Kad tā darbojas, virsotne pazeminās un spiež un zarnām. Šis elpošanas veids ar gaisu piepilda plaušu apakšējo un vidējo daļu.

Jogu pilnā elpošana. Tā sevī apvieno iepriekšējo trīs veidu visas labās puses. Tiek darbināts viss plaušu elpošanas aparāts un visi muskuļi. Krūšu josla izplešas visos virzienos un visas sistēmas darbojas savu iespēju robežās. Darbojas arī muskuļi, kas kustina ribas.

Diafragma apakšējās ribas pavelk lejup, citi muskuļi tās notur uz vietas, bet starpribu muskuļi velk uz augšu, kā rezultātā krūšu vidusdaļa izplešas līdz maksimumam. Pateicoties starpribu muskuļiem, arī plaušu augšējā daļa tiek piepildīta ar gaisu.

VIII Kā apgūt pilno elpošanu

Jogu pilnā elpošana ir pamatu pamats un tā ir jāapgūst pilnībā, lai varētu gūt labus rezultātus arī no citiem elpošanas veidiem. Jāpastrādā nopietni, lai nekas nepaliktu neiemācīts un šī elpošana kļūtu par jūsu ierasto elpošanu. Tas prasa laiku, pacietību un darbu – kā viss, kam ir vērtība. Ja jūs vēlaties pozitīvu rezultātu, jums priekšā stāv grūts ceļš. Taču neviens no tiem, kas šo mākslu apguvuši, vairs nekad nav vēlējušies elpot kā senāk un uzskata, ka viņu pūles tikušas pienācīgi atalgotas. Ziņkāres apmierināšana dos jums vienīgi īslaicīgu izklaidi.

Pilnā elpošana nav kaut kas mākslīgs vai nenormāls. Gluži pretēji, tā ir tieša atgriešanās pie dabas. Pieaudzis mežonis un civilizēts bērns elpo gluži vienādi, bet pieaudzis civilizētais indivīds mainot savus dabiskās uzvedības paradumus, aizmirst arī savu dabisko elpošanu. Un vēl jāpiebilst, ka pilnā elpošana nebūt nenozīmē plaušu pilnīgu piepildīšanu ar gaisu katrreiz ieelpojot. Tas nozīmē pilnīgu gaisa sadali pa visu plaušu tilpumu. Taču dažas reizes dienā katrs sev pieņemamā laikā varētu veikt vairākas pilnas ieelpas, lai uzturētu visu sistēmu pienācīgā kārtībā.

Sekojošais vingrinājums skaidri parādīs, kas īsti ir elpošana.

1. Nostājieties vai apsēdieties taisni. Ieelpojot lēni caur nāsīm, piepildiet plaušu apakšējo daļu. To panāk ar diafragmas palīdzību, kas nolaižoties viegli spiež uz vēdera joslu. Izspīlējot uz priekšu vēdera priekšpusi, piepildiet ar gaisu plaušu vidusdaļu, attālinot apakšējās (viltus) ribas, krūšu kaulu un visu krūšu kurvi. Pēc tam piepildiet ar gaisu plaušu augšējo daļu, izplešot krūšu augšdaļu un attālinot augšējos sešus ribu pārus. Noslēgumā jāievelk uz iekšu vēdera lejasdaļa, dodot plaušām atbalstu un ļauj piepildīt ar gaisu arī plaušu visaugstāko sektoru.

Pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka šāda elpošana sastāv no trim atsevišķām kustībām, taču tas tā nav. Ar laiku šai ieelpai jānotiek aptuveni divās sekundēs, brīvi un plūstoši.

2. Aizturiet elpu uz divām sekundēm.

3. Lēni izelpojiet, vēl arvien turot izrieztas krūtis un lēni (reizē ar izelpojamo gaisu) atlaižot vēderu. Kad viss gaiss no plaušām izgājis, krūšu un vēdera sasprindzinājumu atlaidiet.

Nostājoties spoguļa priekšā un rokas pieliekot vēdera augšdaļai, jūs varēsiet redzēt un sajust visu kustību. Ieelpas beigās mazliet jāpaceļ pleci, lai atslēgas kaulam ceļoties līdzi, dotu iespēju gaisam ieplūst arī labās plaušas visaugstākajā sektorā, ko ļoti iemīļojusi tuberkuloze.

IX Pilnās elpošanas fizioloģiskā iedarbība

Praktizētājs uz visiem laikiem atbrīvosies no iesnām, saaukstēšanās, klepus, bronhītiem un tml. Piemēram dilonis galvenokārt rodas no pazemināta dzīvīguma, kas ir gaisa trūkuma rezultāts. No tā organisms ir vairāk atvērts slimību iedīgļiem. Nepietiekami nodarbinātas plaušas visādu baciļu darbības lauks, bet veseliem, normāliem plaušu audiem šajā ziņā ir milzīgas pretošanās spējas.

Diloņslimniekiem vienmēr ir iekritušas krūtis, jo viņiem ir paradums elpot nepilnu krūti un rezultātā... Tas kurš iesāk praktizēt pilno elpošanu, attīstīs savu krūšu kurvi līdz normāliem parametriem. Arī lielu daļu saaukstēšanās gadījumu var kontrolēt, ja uzreiz pēc pirmajām drudža pazīmēm dažas minūtes spēcīgi paelposiet un izvēlēsities pareizu diētu.

Asins kvalitāte lielā mērā atkarīga no skābekļa klātbūtnes plaušās – nepietiekami apskābekļotas asinis ir it kā atšķaidītas un pie tam pārpilnas ar visādiem sārņiem. Tad viss organisms cieš no barības vielu trūkuma un parādās akūtas saindēšanās pazīmes, ko izraisa neizvadītās šlakvielas.

Kuņģis un citi gremošanas sistēmas orgāni ļoti cieš no nepareizas elpošanas un tā rezultātā paši nevar pienācīgi pildīt savu uzdevumu. Tā kā organisms spēj uzņemt tikai kārtīgi sagremotu barību, tas vājē un vīst, kaut arī cilvēks it kā ēd pietiekami.

Tāpat no skābekļa bada cieš nervu sistēma. Muguras smadzenes, nervu centri un paši nervi kļūst vāji un nederīgi nervu signālu pārraidei. Pilnā elpošana veido ritmu, kas ir varens atjaunošanās un organisma atdzīvināšanas līdzeklis.

Praktizējot pilno elpošanu, ieelpas laikā diafragma saraujas un izdara vieglu spiedienu uz aknām, kuņģi un citiem iekšējiem orgāniem. Šī izlīdzinātā uzspiešana reizē ar plaušu ritmiskajām kustībām iedarbojas uz iekšējiem orgāniem kā viegla masāža, ierosinot to darbību un uzturot normālu funkcionēšanu. Šis iekšējais vingrinājums ar katru ieelpu palīdz katram gremošanas un izvades orgānam saņemt pienākošos asiņu daudzumu. Šajā procesā galvenais instruments ir diafragma, kas liek visiem orgāniem it kā dzīvot aktīvāku dzīvi – masējot tonizē tos. Pilnā elpošana pienācīgi kustina diafragmu ar visām izrietošajām sekām, pie tam palīdzot cilvēkam atjaunot veselību paša spēkiem, netērējot līdzekļus un laiku dārgām un sarežģītām ārstēšanas sistēmām.


Piezīme: www. champi.multiservers.com
Tulkojis: Māris Šverns
Kategorija: Vēdiskā filozofija | Pievienoja: Saulite (11.03.2012)
Skatījumu skaits: 322 | Reitings: 5.0/1
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrēti lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]
Mūsu aptauja
Kādu informāciju meklējat vietnē?
Atbilžu kopskaits: 2258
Mini-čats
Vietnes draugi
Statistika

Kopā Online: 1
Viesi: 1
Lietotāji: 0

Copyright © reiki.ukoz.lv 2016 Grāmatu un tulkojumu jebkāda veida pārpublicēšana - aizliegta!
Bezmaksasmājas lapu uzturēšana - uCoz