Es vēlu visiem Laimi! 

Vietnes izvēlne
Ieejas forma
Sadaļas kategorijas Kategorijas iedaļa

Mantras un to nozīme [42]
Vēdiskā filozofija [78]
Vēdiskie ēšanas paradumi [16]
Tiem, kas vēlas uzlabot dzīves kvalitāti ar Vēdu zināšanām par pareizu uzturu
Meklēšana
Galvenie » Raksti » Vēdiskā filozofija » Vēdiskā filozofija

Prakstiskā vēdanta. Svami Vivekanānda
Vēdānta pirmām kārtām saka cilvēkam, lai viņš sev tic. Dažas reliģijas cilvēku, kas netic personiskajam Dievam, sauc par ateistu; turpretī Vēdāntā teikts, ka ateists ir tas, kas netic sev. Par ateismu Vēdānta sauc neticību savas paša dvēseles diženumam. Daudziem tā, bez šaubām, ir briesmīga doma, un vairākums no mums atzīst, ka šāds ideāls nekad nav sasniedzams; taču Vēdānta apgalvo, ka to varam saniegt mēs ikviens. Ne rasu, dzimuma vai vecuma atšķirības, ne ari kaut kas cits nebūs šķērslis, lai šo ideālu īstenotu, jo šī filozofija rāda, ka tas jau ir īstenots.
Visi spēki Visumā mums jau pieder. Un mēs paši aizsedzam ar rokām sev acis un kliedzam, ka ir tumšs. Ziniet, ka ap mums nav tumsas. Noņemiet rokas no acīm - un jūs ieraudzīsit, ka gaisma vienmēr ir apņēmusi jūs, turpretī tumsas un vājuma nekad nav bijis. Mēs esam neprātīgie, kad kliedzam, ka esam vāji; neprātīgie, kad kliedzam, ka esam samaitāti. Vēdānta pastāv uz to, ka šis ideāls ne tikai ir īstenojams, bet ka tas vienmēr ir jau bijis īstenots un ka, likdamies ideāls, patiesībā tas ir īstenība, mūsu pašu iedaba. Viss pārējais, ko jūs redzat, ir neīsts, viltots. Sakot "es esmu niecīga mirstīga būtne", jūs runājat nepatiesību, melojat sev, hipnotizējat sevi, liekot domāt, ka esat kaut kas nejauks, vājš, nožēlojams. Vēdānta neatzīst nekādu grēku, nekādus maldus un apgalvo, ka vislielākie maldi ir tikai tad, kad jūs sakāt, ka esat vājš, ka esat grēcīgs, nelaimīgs radījums vai arī ka jums nav spēka un jūs nespējat izdarīt to vai šito. Ik reizi, kad tā domājat, jūs, tā sakot, pieāķējat vēl vienu posmu pie ķēdes, kas jūs notur lejā, uzliekat savai dvēselei vēl vienu hipnozes kārtu. Tāpēc nav taisnība tam, kas domā, ka viņš ir vājš vai samaitāts; viņš ienes pasaulē sliktu domu. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka Vēdānta nemaz necenšas samierināt ar pašreizējo dzīvi, hipnozes dzīvi, neīsto dzīvi, kuru mēs uzskatām par ideālu; šai viltus dzīvei ir jāizgaist, tās vietā jāparādās un jāsāk starot realitātei, kas vienmēr atrodas aiz tās. Neviens cilvēks nekļūst šķīstāks, viņš tikai šķiet vairāk vai mazāk šķīsts atkarībā no lielākas vai mazākas viņa pilnīgās šķīstības izpaušanās. Ļaunais nokrīt, un dvēseles dabiskā šķīstība sāk izpausties. Mums jau ir bezgalīga šķīstība, tāpat kā brīvība, mīlestība un varenība.

Lielākajai daļai no mums būtu vairāk, nekā mēs domājam, iespēju darīt labu, ja vien mēs gribētu tērēt tam savu laiku. Ja būtu vēlēšanās, tad ar to brīvā laika daudzumu, kas ir mūsu rīcībā, mēs šīs dzīves laikā sasniegtu divsimt ideālus. Bet mums nevajag pazemināt ideālu līdz īstenībai. Tas ir viens no visbīstamākajiem kārdinājumiem, kas piezogas nemanot. Tas ierodas pie mums to personu veidolā, kuras attaisno mūs un pasaka mums priekšā īpašus atvainojumus ikkatrai mūsu neprātīgajai vēlmei, kamēr mēs nesāksim domāt, ka paši sev esam vienīgais ideāls, kāds vien mums var būt. Bet tas tā nav. Vēdānta to nemāca. īstenība, gluži otrādi, ir jāpielāgo ideālam, pašreizējā dzīve - mūžīgajai dzīvei. Vienmēr jāatceras, ka Vēdāntas galvenā ideja ir Vienotība. Nevienā lietā nav divējādības: nav divu dzīvju, pat ne divu veidu dzīves divām dažādām pasaulēm. Dažās Vēdās ir runāts par debesīm, bet tas ir tikai sākumā; tālāk, nonākot līdz visaugstākajiem savas filozofijas ideāliem, visas šādas lietas tiek atmestas. Ir tikai Viena Dzīve, Viena Pasaule un Viena Esība. Viss ir Vienība, un atšķirība mēdz būt tikai pakāpē, nevis veidā. Vienas dzīves atšķirība no otras nav atšķirība veidā. Vēdānta kategoriski noraida, piemēram, tādas idejas, ka dzīvnieki ir kaut kas pilnīgi cits nekā cilvēki un ka Dievs tos radījis, lai tie būtu mums par barību. Bet vienotība ietver arī visus dzīvniekus. Ja nemirstīgs ir cilvēks, tad nemirstīgi ir arī dzīvnieki. Atšķirība te ir tikai pakāpē, nevis veidā. Amēba ir tas pats, kas es; atšķirība starp mums ir pakāpē, nevis veidā, un - no augstākās dzīves viedokļa - visa šī atšķirība izzūd. Cilvēks var saskatīt milzīgu atšķirību starp zāles stiebru un mazu koku,
bet, ja jūs pacelsities ļoti augstu, tad zāle un visaugstākais koks jums šķitīs viens un tas pats. Tādā pašā veidā, no visaugstākā punkta raugoties, visi ideāli ir vienādi, un, ja jūs ticat, ka ir Dievs, tad viszemākajam dzīvniekam un visaugstākajai Viņa radībai jābūt vienādiem, citādi Viņš vispār nav Dievs. Dievs, kas ir tik neobjektīvs pret saviem bērniem, kurus sauc par cilvēkiem, un tik nežēlīgs pret dzīvniekiem - arī saviem bērniem, būtu vēl sliktāks par dēmonu. Es drīzāk būtu ar mieru simt reižu nomirt nekā pielūgt šādu dievu. Visa mana dzīve būtu cīņa pret šādu dievu. Bet tas tā nav. Tie, kuri tā saka, nezina, ko viņi runā. Tie ir bezsirdīgi cilvēki, bezatbildīgi savas tumsonības dēļ. Te jūs redzat vārda "praktisks" lietojumu neīstajā nozīmē. Mums ir nepieciešams ēdiens. Es pats varu nebūt stingrs veģetārietis, bet man ir saprotams ideāls. Kad es ēdu gaļu, es zinu, ka tas ir slikti. Pat ja mani to darīt piespiež apstākļi, es tomēr zinu, ka tas ir slikti. Taču tas nav tas pats, kas pazemināt ideālu līdz īstenībai un censties attaisnot savu vājumu. Es šajā gadījumā nevelku ideālu uz leju. Ideāls ir neēst gaļu, nesagādāt ciešanas nevienai būtnei. Dzīvnieki, vai tas ir kaķis vai suns, ir mani brāļi. Ja tā raugāties uz tiem, jūs esat spēruši soli pretī visu dvēseļu brālībai, nemaz jau nerunājot par cilvēku brālību. Bet šo prātošanu nosauks par bērnišķību, un daudziem tā nebūs pa prātam, tāpēc ka aicina atsacīties no īstenības un pacelties augstāk, pie ideāla. Ja nu jūs piedāvāsit teoriju, kas samierina jūsu pašreizējo rīcību ar ideālu, jums sacīs, ka tā ir
ļoti praktiska teorija. Cilvēka dabā ir briesmīga nosliece uz konservatīvismu: mums nepatīk spert nevienu soli uz priekšu. Cilvēce man šķiet kā tādu cilvēku kopums, kas nosalst sniegā, par ko es kādreiz esmu lasījis. Stāsta, ka viņus pārņemot stipra tieksme gulēt, un, ja viņus ar varu mēģina pamodināt, viņi sakot: "Ļaujiet man gulēt. Ir tik jauki gulēt sniegā!" - un miegā nomirst. Tas pats notiek ar mums visiem. Mēs visas dzīves laikā ik pa brīdim nosalstam, sākot no kājām, un mums mūždien gribas gulēt. Bet mums ir jāatmostas un jātiecas uz ideālu, taču, ja kāds reducē ideālu līdz mūsu līmenim, ja kāds jums māca, ka reliģija nav augstākais ideāls, neklausieties viņā. Manuprāt, viņu reliģija ir nepraktiska reliģija. Turpretī, ja cilvēks apgalvo, ka reliģija prasa īstenot visaugstākos dzīves ideālus, es viņam piekrītu. Šādai reliģijai ir jāseko, tā ir jāsargā. Sargieties no tiem, kuri cenšas attaisnot godkāri un jutekliskas vājības; ja sekosit viņu mācībai, jūs nekad nepavirzīsities uz priekšu. Es esmu redzējis daudz šādu piemēru un esmu samērā pieredzējis šajā ziņā, jo manā dzimtenē sektas aug kā sēnes, katru gadu parādās jaunas. Taču esmu ievērojis, ka plašāku izplatību gūst tikai tās sektas, kuras nekad necenšas samierināt miesas cilvēku ar īsteno cilvēku. Visur, kur rodas maldīgā ideja par miesiskās niecības samierināšanu ar augstākajiem ideāliem, par Dieva novilkšanu līdz cilvēka līmenim, visur ierodas slimība. Cilvēku nevajag pazemot līdz stāvoklim, kādā viņš atrodas, viņu vajag pacelt līdz Dievam. Turklāt mums nevajag skatīties ar nicinājumu vai pārākumu uz citiem.
Mēs visi ejam uz mērķi, un atšķirība starp vājo un stipro, starp gaismu un tumsu, starp tikumu un netikumu, debesīm un elli, dzīvību un nāvi, starp visu, kas šajā pasaulē ir pretējs, ir tikai pakāpē, nevis veidā, jo viss ir Viens, vai tā būtu doma, dzīve, dvēsele vai ķermenis, un atšķiras tikai pakāpe. Bet, ja jau tā, tad mums nav tiesību skatīties no augšas uz tiem, kuri nav sasnieguši to pašu pakāpi, ko mēs. Nenosodiet nevienu; ja spējat pastiept kādam palīdzīgu roku, dariet to. Ja nespējat, salieciet savas rokas, svētījiet viņu un ļaujiet viņam iet savu ceļu. Nosodījums un nopēlums darbā ir slikts ceļabiedrs. Ar tiem darbu nekad nevar padarīt. Nopeļot citus, mēs tērējam savu enerģiju; un ar laiku uzzinām, ka mēs visi paturam prātā vienu un to pašu, visi vairāk vai mazāk tuvojamies vienam un tam pašam ideālam un vislielākā atšķirība starp mums ir tikai vārdos. Ņemiet kaut vai tikko manis minēto Vēdāntas izpratni par grēku un citu: ka cilvēks ir grēcinieks. Praktiski tie ir vienādi, tikai viens no tiem ir vērsts nepareizā virzienā. Izplatītā māņticība aplūko negatīvo, bet Vēdānta - pozitīvo pusi. Viena parāda cilvēkam viņa vājības, otra teic, ka vājības ir iespējamas, taču - par spīti tām - mums ir lemts augt. Tiklīdz cilvēks ir piedzimis, viņā jau vērojama slimība. Ikkatrs zina to pats, un viņam nevajag, lai citi tam to pateiktu. Mēs varam aizmirst par kaut ko mums svešu, varam censties piemānīt citus, bet sirds dziļumos visi apzināmies savus trūkumus. Mūsu vājību atgādināšana, teikts Vēdāntā, nelīdzēs; mums nepieciešama ārstēšana. Taču ārstēšana no vājuma nozīmē nevis to, ka cilvēks būtu jāpiespiež nemitīgi domāt, ka viņš ir vājš, bet gan likt viņam domāt par savu spēku. Stāstiet viņam par spēku, kas jau ir viņā. Tā vietā, lai teiktu cilvēkiem, ka viņi ir grēcinieki, Vēdānta māca gluži pretējo: "Jūs esat šķīsti un pilnīgi, un nekas no tā, ko jūs saucat par grēku, nav jūsu." Tas ir tikai ļoti vāja jūsu izpausmes pakāpe; izpaudieties pēc iespējas stiprākā pakāpē. Tā ir vienīgā lieta, kas jāatceras, un ikviens no jums var to darīt.
Nekad nesakiet "man nav", nekad nesakiet "es nevaru". Tas tā nemaz nevar būt, jo jūs esat bezgalīgi. Pat laiks un telpa nav nekas salīdzinājumā ar jūsu iedabu. Jūs spējat darīt visu, jūs esat visuvareni.
Mēs redzam, ka visa atšķirība starp cilvēkiem ir tā, ka viņiem vai nu piemīt, vai nepiemīt ticība sev. Ticība sev spēj visu. Es pats to esmu izjutis, un, kļūstot vecākam, šī ticība manī aizvien vairāk nostiprinājusies. Kas netic sev, tas ir ateists. Senās reliģijas apgalvoja, ka ateists esot tas, kas netic Dievam; jaunā reliģija teic, ka ateists ir tas, kas netic sev. Tomēr tā nav egoistiska ticība, tāpēc ka Vēdānta ir mācība par Vienotību. Tā paredz ticību ne tikai sev, bet arī visiem cilvēkiem, dzīvniekiem un visam, tāpēc ka jūs un viss pārējais esat viens. Mīlēt sevi tātad nozīmē mīlēt visus un visu. Esmu pārliecināts, ka šī lielā ticība padarīs pasauli labāku. Labākais cilvēks ir tas, kurš uzdrošinās sacīt: "Es zinu par sevi visu." Vai jūs zināt, cik spēju, spēka un enerģijas slēpjas aiz jūsu veidola? Ko zinātnieki zina par to, kas ir cilvēkā? Pagājis miljoniem gadu, kopš uz Zemes parādījies cilvēks, un līdz šim laikam ir izpaudusies tikai bezgalīgi maza viņa spēju daļa. Tad kā gan jūs drīkstat teikt, ka esat vāji? Kā jūs varat zināt, kas atrodas aiz šīs samaitātās virspuses? Ko jūs zināt par
to, kas ir jūsos iekšā? Aiz jums ir vesels bezgalīgas svētlaimes un varenības okeāns.

Kategorija: Vēdiskā filozofija | Pievienoja: Saulite (18.05.2012) | Autors: Svami Vivekanānda
Skatījumu skaits: 1725 | Komentāri: 3 | Reitings: 3.7/3
Komentāru kopskaits: 3
3 Zīlniece  
0
Vienkārši Dabas likumi,ko vajadzētu ievērot ikviemam.Mīlēt sevi un visu dzīvo,kas ir apkārt.Ticēt un cerēt,ka vari visu.Tas irt pārāk vienkārši un tāpēc cilvēki tam netic..Līdz dzīves skola liks viņiem pārdomāt savu negatīvo rīcību sekas un liks mainīties

1 gaisma888  
0
thumbup Labs raksts.

2 Saulite  
0
jā, piekrītu :))

Pievienot komentārus var tikai reģistrēti lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]
Mūsu aptauja
Kādu informāciju meklējat vietnē?
Atbilžu kopskaits: 2403
Mini-čats
Vietnes draugi
Statistika

Kopā Online: 1
Viesi: 1
Lietotāji: 0

Copyright © reiki.ukoz.lv 2024 Grāmatu un tulkojumu jebkāda veida pārpublicēšana - aizliegta!
Bezmaksasmājas lapu uzturēšana - uCoz