Vēdānta pirmām kārtām saka cilvēkam, lai viņš sev tic. Dažas reliģijas cilvēku, kas netic personiskajam Dievam, sauc par ateistu; turpretī Vēdāntā teikts, ka ateists ir tas, kas netic sev.
Par ateismu Vēdānta sauc neticību savas paša dvēseles diženumam.
Daudziem tā, bez šaubām, ir briesmīga doma, un vairākums no mums atzīst,
ka šāds ideāls nekad nav sasniedzams; taču Vēdānta apgalvo, ka to varam
saniegt mēs ikviens. Ne rasu, dzimuma vai vecuma atšķirības, ne ari
kaut kas cits nebūs šķērslis, lai šo ideālu īstenotu, jo šī filozofija
rāda, ka tas jau ir īstenots.
Visi spēki Visumā mums jau pieder.
Un mēs paši aizsedzam ar rokām sev acis un kliedzam, ka ir tumšs.
Ziniet, ka ap mums nav tumsas. Noņemiet rokas no acīm - un jūs
ieraudzīsit, ka gaisma vienmēr ir apņēmusi jūs, turpretī tumsas un
vājuma nekad nav bijis. Mēs esam neprātīgie, kad kliedzam, ka esam vāji;
neprātīgie, kad kliedzam, ka esam samaitāti. Vēdānta pastāv uz to, ka
šis ideāls ne tikai ir īstenojams, bet ka tas vienmēr ir jau bijis
īstenots un ka, likdamies ideāls, patiesībā tas ir īstenība, mūsu pašu
iedaba. Viss pārējais, ko jūs redzat, ir neīsts, viltots. Sakot "es esmu
niecīga mirstīga būtne", jūs runājat nepatiesību, melojat sev,
hipnotizējat sevi, liekot domāt, ka esat kaut kas nejauks, vājš,
nožēlojams. Vēdānta neatzīst nekādu grēku, nekādus maldus un apgalvo, ka
vislielākie maldi ir tikai tad, kad jūs sakāt, ka esat vājš, ka esat
grēcīgs, nelaimīgs radījums vai arī ka jums nav spēka un jūs nespējat
izdarīt to vai šito. Ik reizi, kad tā domājat, jūs, tā sakot, pieāķējat
vēl vienu posmu pie ķēdes, kas jūs notur lejā, uzliekat savai dvēselei
vēl vienu hipnozes kārtu. Tāpēc nav taisnība tam, kas domā, ka viņš ir
vājš vai samaitāts; viņš ienes pasaulē sliktu domu. Mēs nedrīkstam
aizmirst, ka Vēdānta nemaz necenšas samierināt ar pašreizējo dzīvi,
hipnozes dzīvi, neīsto dzīvi, kuru mēs uzskatām par ideālu; šai viltus
dzīvei ir jāizgaist, tās vietā jāparādās un jāsāk starot realitātei, kas
vienmēr atrodas aiz tās. Neviens cilvēks nekļūst šķīstāks, viņš tikai
šķiet vairāk vai mazāk šķīsts atkarībā no lielākas vai mazākas viņa
pilnīgās šķīstības izpaušanās. Ļaunais nokrīt, un dvēseles dabiskā
šķīstība sāk izpausties. Mums jau ir bezgalīga šķīstība, tāpat kā
brīvība, mīlestība un varenība.
Lielākajai daļai no mums būtu vairāk, nekā mēs domājam, iespēju darīt
labu, ja vien mēs gribētu tērēt tam savu laiku. Ja būtu vēlēšanās, tad
ar to brīvā laika daudzumu, kas ir mūsu rīcībā, mēs šīs dzīves laikā
sasniegtu divsimt ideālus. Bet mums nevajag pazemināt ideālu līdz īstenībai. Tas ir viens no
visbīstamākajiem kārdinājumiem, kas piezogas nemanot. Tas ierodas pie
mums to personu veidolā, kuras attaisno mūs un pasaka mums priekšā
īpašus atvainojumus ikkatrai mūsu neprātīgajai vēlmei, kamēr mēs
nesāksim domāt, ka paši sev esam vienīgais ideāls, kāds vien mums var
būt. Bet tas tā nav. Vēdānta to nemāca. īstenība, gluži otrādi, ir jāpielāgo ideālam,
pašreizējā dzīve - mūžīgajai dzīvei. Vienmēr jāatceras, ka Vēdāntas galvenā ideja ir Vienotība.
Nevienā lietā nav divējādības: nav divu dzīvju, pat ne divu veidu
dzīves divām dažādām pasaulēm. Dažās Vēdās ir runāts par debesīm, bet
tas ir tikai sākumā; tālāk, nonākot līdz visaugstākajiem savas filozofijas ideāliem, visas šādas lietas tiek atmestas. Ir tikai
Viena Dzīve, Viena Pasaule un Viena Esība. Viss ir Vienība, un atšķirība
mēdz būt tikai pakāpē, nevis veidā. Vienas dzīves atšķirība no otras
nav atšķirība veidā. Vēdānta kategoriski noraida, piemēram, tādas
idejas, ka dzīvnieki ir kaut kas pilnīgi cits nekā cilvēki un ka Dievs
tos radījis, lai tie būtu mums par barību. Bet vienotība ietver arī
visus dzīvniekus. Ja nemirstīgs ir cilvēks, tad nemirstīgi ir arī
dzīvnieki. Atšķirība te ir tikai pakāpē, nevis veidā. Amēba ir tas pats,
kas es; atšķirība starp mums ir pakāpē, nevis veidā, un - no augstākās
dzīves viedokļa - visa šī atšķirība izzūd. Cilvēks var saskatīt milzīgu
atšķirību starp zāles stiebru un mazu koku,
bet, ja jūs pacelsities ļoti augstu, tad zāle un visaugstākais koks jums
šķitīs viens un tas pats. Tādā pašā veidā, no visaugstākā punkta
raugoties, visi ideāli ir vienādi, un, ja jūs ticat, ka ir Dievs, tad
viszemākajam dzīvniekam un visaugstākajai Viņa radībai jābūt vienādiem,
citādi Viņš vispār nav Dievs. Dievs, kas ir tik neobjektīvs pret saviem
bērniem, kurus sauc par cilvēkiem, un tik nežēlīgs pret dzīvniekiem -
arī saviem bērniem, būtu vēl sliktāks par dēmonu. Es drīzāk būtu ar
mieru simt reižu nomirt nekā pielūgt šādu dievu. Visa mana dzīve būtu
cīņa pret šādu dievu. Bet tas tā nav. Tie, kuri tā saka, nezina, ko viņi
runā. Tie ir bezsirdīgi cilvēki, bezatbildīgi savas tumsonības dēļ. Te
jūs redzat vārda "praktisks" lietojumu neīstajā nozīmē. Mums ir
nepieciešams ēdiens. Es pats varu nebūt stingrs veģetārietis, bet man ir
saprotams ideāls. Kad es ēdu gaļu, es zinu, ka tas ir slikti. Pat ja mani to darīt
piespiež apstākļi, es tomēr zinu, ka tas ir slikti. Taču tas nav tas
pats, kas pazemināt ideālu līdz īstenībai un censties attaisnot savu
vājumu. Es šajā gadījumā nevelku ideālu uz leju. Ideāls ir neēst gaļu,
nesagādāt ciešanas nevienai būtnei. Dzīvnieki, vai tas ir kaķis vai
suns, ir mani brāļi. Ja tā raugāties uz tiem, jūs esat spēruši soli
pretī visu dvēseļu brālībai, nemaz jau nerunājot par cilvēku brālību.
Bet šo prātošanu nosauks par bērnišķību, un daudziem tā nebūs pa prātam,
tāpēc ka aicina atsacīties no īstenības un pacelties augstāk, pie
ideāla. Ja nu jūs piedāvāsit teoriju, kas samierina jūsu pašreizējo
rīcību ar ideālu, jums sacīs, ka tā ir
ļoti praktiska teorija. Cilvēka dabā ir briesmīga nosliece uz
konservatīvismu: mums nepatīk spert nevienu soli uz priekšu. Cilvēce man
šķiet kā tādu cilvēku kopums, kas nosalst sniegā, par ko es kādreiz
esmu lasījis. Stāsta, ka viņus pārņemot stipra tieksme gulēt, un, ja
viņus ar varu mēģina pamodināt, viņi sakot: "Ļaujiet man gulēt. Ir tik
jauki gulēt sniegā!" - un miegā nomirst. Tas pats notiek ar mums visiem. Mēs visas dzīves
laikā ik pa brīdim nosalstam, sākot no kājām, un mums mūždien gribas
gulēt. Bet mums ir jāatmostas un jātiecas uz ideālu, taču, ja kāds
reducē ideālu līdz mūsu līmenim, ja kāds jums māca, ka reliģija nav
augstākais ideāls, neklausieties viņā. Manuprāt, viņu reliģija ir
nepraktiska reliģija. Turpretī, ja cilvēks apgalvo, ka reliģija prasa
īstenot visaugstākos dzīves ideālus, es viņam piekrītu. Šādai reliģijai
ir jāseko, tā ir jāsargā. Sargieties no tiem, kuri cenšas attaisnot
godkāri un jutekliskas vājības; ja sekosit viņu mācībai, jūs nekad
nepavirzīsities uz priekšu. Es esmu redzējis daudz šādu piemēru un esmu
samērā pieredzējis šajā ziņā, jo manā dzimtenē sektas aug kā sēnes,
katru gadu parādās jaunas. Taču esmu ievērojis, ka plašāku izplatību
gūst tikai tās sektas, kuras nekad necenšas samierināt miesas cilvēku ar īsteno
cilvēku. Visur, kur rodas maldīgā ideja par miesiskās niecības
samierināšanu ar augstākajiem ideāliem, par Dieva novilkšanu līdz
cilvēka līmenim, visur ierodas slimība. Cilvēku nevajag pazemot līdz
stāvoklim, kādā viņš atrodas, viņu vajag pacelt līdz Dievam. Turklāt
mums nevajag skatīties ar nicinājumu vai pārākumu uz citiem.
Mēs visi ejam uz mērķi, un atšķirība starp vājo un stipro, starp gaismu un tumsu, starp tikumu un netikumu, debesīm un elli, dzīvību un nāvi, starp visu,
kas šajā pasaulē ir pretējs, ir tikai pakāpē, nevis veidā, jo viss ir
Viens, vai tā būtu doma, dzīve, dvēsele vai ķermenis, un atšķiras tikai
pakāpe. Bet, ja jau tā, tad mums nav tiesību skatīties no augšas uz
tiem, kuri nav sasnieguši to pašu pakāpi, ko mēs. Nenosodiet nevienu; ja
spējat pastiept kādam palīdzīgu roku, dariet to. Ja nespējat, salieciet
savas rokas, svētījiet viņu un ļaujiet viņam iet savu ceļu. Nosodījums
un nopēlums darbā ir slikts ceļabiedrs. Ar tiem darbu nekad
nevar padarīt. Nopeļot citus, mēs tērējam savu enerģiju; un ar laiku
uzzinām, ka mēs visi paturam prātā vienu un to pašu, visi vairāk vai mazāk tuvojamies vienam un tam pašam ideālam un vislielākā atšķirība starp mums ir tikai vārdos. Ņemiet kaut vai tikko manis minēto Vēdāntas izpratni par grēku un citu:
ka cilvēks ir grēcinieks. Praktiski tie ir vienādi, tikai viens no tiem
ir vērsts nepareizā virzienā. Izplatītā māņticība aplūko negatīvo, bet
Vēdānta - pozitīvo pusi. Viena parāda cilvēkam viņa vājības, otra teic,
ka vājības ir iespējamas, taču - par spīti tām - mums ir lemts augt.
Tiklīdz cilvēks ir piedzimis, viņā jau vērojama slimība. Ikkatrs zina to pats, un viņam
nevajag, lai citi tam to pateiktu. Mēs varam aizmirst par kaut ko mums
svešu, varam censties piemānīt citus, bet sirds dziļumos visi apzināmies
savus trūkumus. Mūsu vājību atgādināšana, teikts Vēdāntā, nelīdzēs;
mums nepieciešama ārstēšana. Taču ārstēšana no vājuma nozīmē nevis to,
ka cilvēks būtu jāpiespiež nemitīgi domāt, ka viņš ir vājš, bet gan likt
viņam domāt par savu spēku. Stāstiet viņam par spēku, kas jau ir viņā.
Tā vietā, lai teiktu cilvēkiem, ka viņi ir grēcinieki, Vēdānta māca gluži pretējo: "Jūs esat šķīsti un pilnīgi, un nekas no tā, ko jūs saucat par grēku, nav jūsu."
Tas ir tikai ļoti vāja jūsu izpausmes pakāpe; izpaudieties pēc iespējas
stiprākā pakāpē. Tā ir vienīgā lieta, kas jāatceras, un ikviens no jums
var to darīt.
Nekad nesakiet "man nav", nekad nesakiet "es nevaru". Tas tā nemaz nevar
būt, jo jūs esat bezgalīgi. Pat laiks un telpa nav nekas salīdzinājumā
ar jūsu iedabu. Jūs spējat darīt visu, jūs esat visuvareni.
Mēs redzam, ka visa atšķirība starp cilvēkiem ir tā, ka viņiem vai nu
piemīt, vai nepiemīt ticība sev. Ticība sev spēj visu. Es pats to esmu
izjutis, un, kļūstot vecākam, šī ticība manī aizvien vairāk
nostiprinājusies. Kas netic sev, tas ir ateists. Senās reliģijas apgalvoja, ka ateists esot tas, kas netic Dievam; jaunā
reliģija teic, ka ateists ir tas, kas netic sev. Tomēr tā nav egoistiska
ticība, tāpēc ka Vēdānta ir mācība par Vienotību. Tā paredz ticību ne
tikai sev, bet arī visiem cilvēkiem, dzīvniekiem un visam, tāpēc ka jūs
un viss pārējais esat viens. Mīlēt sevi tātad nozīmē mīlēt visus un visu. Esmu pārliecināts, ka šī lielā ticība padarīs pasauli labāku. Labākais cilvēks ir tas, kurš uzdrošinās sacīt: "Es zinu par sevi visu." Vai jūs zināt, cik spēju, spēka un enerģijas slēpjas aiz jūsu
veidola? Ko zinātnieki zina par to, kas ir cilvēkā? Pagājis miljoniem
gadu, kopš uz Zemes parādījies cilvēks, un līdz šim laikam ir
izpaudusies tikai bezgalīgi maza viņa spēju daļa. Tad kā gan jūs
drīkstat teikt, ka esat vāji? Kā jūs varat zināt, kas atrodas aiz šīs
samaitātās virspuses? Ko jūs zināt par
to, kas ir jūsos iekšā? Aiz jums ir vesels bezgalīgas svētlaimes un varenības okeāns.
|
Labs raksts.
