Rietumu pasauli vienmēr mulsinājusi kastu
sistēma Indijā. Sistēma, kurā sabiedrība dalīta sociālos slāņos. Indijā
nav iespējams kāpt uz augšu pa kastu sistēmas pakāpieniem- kādā esi
piedzimis, tāda nolemta uz visu mūžu. Pastāv vienīgi iespēja krist
zemāk, bet no tās atgriezties iepriekšējā - nav nekādu. Bieži cilvēkiem
šķiet, ka nepielūdzamā un nemaināmā kastu sistēma ir tikai Indijā. Bet
tā pastāv arī Rietumu sabiedrībā: mēs katrs piederam noteiktai "kastai".
Tikai dēvējam to savādāk - sabiedrības slāņi. Un sakām: bohēmisti,
inteliģence, narkomāni, bezpajumtnieki, miljonāri utt. Turklāt - mums
dzīves laikā ir iespējas mainīt savu sociālo piederību. Varam, piemēram,
no bezpajumtnieka kļūt par miljonāru. Vai otrādi. Indijā šādu iespēju
nav.
Katrs cilvēks lielākā vai mazākā mērā ir atbildīgs par sabiedrību. Tā kā
esam sociālas būtnes, mēs nevaram dzīvot ārpus sabiedrības, pie kuras
piederam. Dzīves standarts ir atkarīgs no cilvēka nopelniem un
sasniegumiem. Senie gudrie iedalīja Indijas sabiedrību četrās daļās jeb
kastās:
1. Brahmaņi,
2. Kšašatrijas,
3. Vaišjas,
4.Šudras.
Kastu sistēmas mērķis bija katras kastas pienākumu definēšana. Pat ja
visas četras kastas liekas atšķirīgas, tās ir savstarpēji saistītas.
Brahmaņi
Brahmaņu kasta ir visaugstākā, jo brahmaņa statuss no dzimšanas līdz pat
nāvei ir nemainīgs. Visas - dzimšanas, laulības, specifiskas sociālās,
reliģiskās un pirmsnāves - ceremonijas veic brahmaņu garīdznieki, kas
pārzina svētos rakstus, eposus, traktātus. Tieši brahmaņi izglīto
pārējos sabiedrības locekļus.
Visi hinduisma raksti radīti sanskritā, ko parastie ļaudis nevarēja
saprast. Turklāt indiešiem ir neskaitāmas dievības, dievu un dieviešu
formas, un katrai dievībai arī savi sekotāji. Tā kā visas lūgšanas jeb
mantras bija sarakstītas sanskritā un tikai brahmaņi zināja un izprata
to nozīmi, ar savām ārkārtējām tiesībām un privilēģijām organizēt
lūgšanas un ceremonijas viņi kļuva neaizstājami.
Pilnīgi citu indiešu pienākumos ietilpa finansiālie jautājumi, brahmaņu
garīdznieku un viņu ģimeņu ikdienas tēriņu kārtošana. Jebkuru ziedojumu,
ko saņem templis, izmanto garīdznieku uzturēšanai. Tā brahmaņiem ir
pietiekami daudz laika rakstu un eposu pētīšanai, mācīšanai un hinduisma
rakstu sludināšanai. Daži brahmaņi bija arī algoti valdnieka
padomdevēji, mācīja viņa bērnus, iepazīstināja tos ar dharmu. Ikreiz,
kad radās kāda sarežģīta problēma, tieši brahmaņi bija tie, kas
atgādināja tautai dzīvot saskaņā ar hinduisma principiem. Visi turēja un
vēl joprojām tura brahmaņus lielā cieņā un raugās, lai neizpelnītos
viņu dusmas.
Vairākām pārtikušām indiešu ģimenēm ir savi personīgie garīdznieki, kas
veic visus hinduisma rituālus un ceremonijas. Daži no tiem izpilda arī
astrologa funkcijas - pareģo jaundzimušā nākotni, izvēlas piemērotas
pudžas, lai izvairītos no postošās planētu ietekmes, nosaka upurēšanas
(havanas) un ziedojumu kārtību.
Daži brahmaņi bija izcili skolotāji, kas rakstījuši komentārus Vēdām,
purānām, Upanišadām, eposiem un Gītai. Taču viņi rakstīja sanskritā, ko
mācēja tikai daži. Tāpēc hinduisma reliģijas zināšanas daudziem bija
nepieejamas. Kopš tiem laikiem nekas nav mainījies. Visi senie hindusima
teksti ir nodoti brahmaņu pārraudzībā. Jāatzīst, ka bez viņu palīdzības
Indijas zināšanu dārgumi jau sen būtu zuduši.
Garīdznieks bija un arī pašlaik ir brahmaņu profesija. Pastāv dažādi
garīdznieku statusi. Pašā virsotnē atrodas garīgie vadoņi, hinduisma
filozofijas pasniedzēji un svētā likuma pantu skaidrotāji, kas tāpat
dažreiz veica vai, kā minimums, kontrolēja svarīgas reliģiskas
ceremonijas arī savu klientu mājās. Viņiem seko tie, kas vada sezonālās
ceremonijas par atlīdzību, kas bija aptuveni standartizēta. Zemākie šajā
hierarhijā - maksas garīdznieki, kas veica ikdienas ceremonijas
bagātnieku mājās. Viņus uzņēma kā viscienījamākos ģimenes locekļus.
Brahmaņi varēja dzīvot, arī rakstot mitoloģiskus aprakstus vai
nostāstus, reliģiskos tekstus un eposus vai komentējot tos. Daži no šiem
vīriem kļuva par labiem deklamētājiem vai skaidrotājiem un viņus
speciāli aicināja bagātnieku mājās, lai sludinātu ceremoniālos
gadījumos.
Brahmaņi aprakstīti arī kā pašapmierināti egoisti, savtīgi, mantkārīgi
un rijīgi, bet tas viss neatņēma viņiem reliģisko statusu, garīdznieku
un sludinātāju tiesības. Tā arī ir taisnība, ka tikai brahmaņu dēļ
hinduisma reliģija un tās traktāti vairumam ļaužu ir palikuši
neizskaidroti un neizprotami.
Strauji mainīgā sociālā situācija lika brahmaņiem apgūt arī citas
profesijas - viņi vairs nevarēja iztikt tikai no ziedojumiem. Tāpat
šudras sāka skatīties uz šo kastu no augšas un savā augstprātībā iecēla
brahmaņus par garīdzniekiem personīgajos dievnamos. Vienkārši, lai
parādītu savu pārākumu. Brahmaņu lomu indiešu sabiedrībā nav iespējams
pārspīlēt, bet nevar arī nenovērtēt.
Kšašatrijas
Valsts un tās pilsoņu aizsardzība ir svarīgs aspekts. Ja valsts nav
pasargāta no iekšējiem nemieriem un ārējās agresijas, tā nevar saglabāt
cilvēkus, vērtības un valsts integritāti. Bailes no nemieriem un svešu
iebrukuma nedod mieru nevienai valstij. Lai aizsargātu Indiju, kareivji
bija ļoti nepieciešami, un šo tukšumu spēja aizpildīt drosmīgā un
drošsirdīgā karavīru kasta. Viņi bija nākamie pēc brahmaņiem. Šajā kastā
iekļāva kartības sargus un armiju, kas sargāja valsts robežas, iekšējo
drošību, pilsoņu un valdnieku īpašumus. Vairākums šai kastai piederošo
vīru bija sava aroda meistari, kas spēja apturēt iebrucējus, saglabāt
mieru un jebkurā laikā sargāt pilsoņus un valsti no zagļiem, blēžiem un
citiem noziedzniekiem. Miera un bezrūpības atmosfēra ir jebkuras
sabiedrības galvenā prasība. Laikā, kad musulmaņi iebruka Indijā, viņi iznīcināja daudz tempļu un
dievnamu, svētos rakstus sadedzināja, masveidā nogalināja garīdzniekus.
Rituāli un svētki bija ierobežoti, hinduisma reliģisko tekstu un rituālu
izplatīšana - aizliegta, par pārkāpumiem indiešus smagi un nežēlīgi
sodīja. Tos, kas riskēja pārkāpt liegumus, apcietināja, daiļrunīgākie un
izaicinošākie mira. Tomēr brīnumainā kārtā hinduisma reliģija izdzīvoja
arī šajā nežēlīgajā laikā.
Hinduisms ir tik dziļi iesakņojies indiešu sirdīs un prātos tāpēc, ka
būvēts uz spēcīgiem pamatiem un celts uz augsta pjedestāla. Tas cieta no
ārzemnieku terora, bet hinduisma raksti un indieši izturēja,
nenobiedējami un bezbailīgi savā ticībā. Lielākie hinduisma un Indijas
sargi bija kšašatriju kasta, kas zaudēja savus vīrus un izlēja daudz
asiņu, aizstāvēdami hinduisma reliģiju. Bez viņiem hinduisms būtu zudis.
Vairums valdnieku un kareivju piederēja kšašatriju kastai. Viņi ziedoja
savas valstis, bērnus, sievietes, mantu, aizsargājot indiešus un svētos
rakstus. Par saviem varoņdarbiem bija dārgi jāmaksā, bet viņi saglabāja
indiešu integritāti, eposus, reliģiju, reliģiskās vietas, kultūru un
dharmu. Valdnieki un viņu dzimta tos cienīja un konsultējās ar viņiem
gandrīz visos jautājumos.
Šī kopiena no sirds ziedo un dāsni upurē visu hinduisma saglabāšanas
vārdā. Līdzīgi kā citās kastās, arī šīs kastas locekļi dažreiz atteicās
no saviem pienākumiem un apguva citu arodu, izglītību, biznesu,
tirdzniecību un komerciju, bet neatkāpās no hinduisma reliģijas.
Bruņotie spēki, policija un palīgmilitārie spēki sastāv arī no citu
kastu pārstāvjiem, bet visi viņi joprojām godā hinduismu. Apsargu
nometnēs, policijas nodaļās un kolonijās atrodami hinduisma tempļi, jo
kareivji ir uzticīgi šīs reliģijas piekritēji. Ne tikai tempļi, bet arī
baznīcas un pat mošejas atspoguļo hinduisma liberalitāti pret citām
reliģijām.
Vaišjas
Vaišju kasta pieder darījumu jeb biznesa sabiedrībai. Viņu galvenais
uzdevums ir tirdzniecības, biznesa, komercijas, rūpniecības, finanšu
operāciju, aizdevumu, naudas, investīciju fondu utt. regulēšana. Naudu
neuzskata par visas cilvēka būtības sākumu un galu, bet par ļoti svarīgu
dzīves sastāvdaļu, ap kuru griežas un no kuras ir atkarīgas visas
darbības un izdzīvošana. Senajos laikos šī kasta koncentrējās
galvenokārt uz naudas vairošanu, saglabāšanu, tās sadalījumu, ar
tirdzniecību un ar lauksaimniecību saistītiem darījumiem, dārgmetālu -
zelta, sudraba, akmeņu un dārgakmeņu pārdošanu, aizdevumu izsniegšanu,
kontrolējot arī citus tirdzniecības un biznesa darījumus un aktivitātes.
Naudai ir svarīga loma visās darbībās, kurās gūst peļņu vai veic
nepieciešamos izdevumus. Pat lūgšanu, reliģisku un garīgu funkciju
izpilde paredz naudas izdevumus. Vaišju kopiena spēlēja lielu lomu
sabiedrībā un arī mūsdienās ar patiesu uzticību turpina pildīt savus
pienākumus. Hinduisma reliģijas izplatīšanas labā vaišjas ir tērējuši
milzīgus naudas līdzekļus, labprātīgi ziedojuši reliģiskajām iestādēm,
fondiem, skolām, tempļiem un citai garīgai darbībai. Lielās rūpnieciskās
un industriālās ēkas joprojām pieder galvenokārt viņiem, pēc tam
atbilstošā secībā brahmaņiem un kšašatrijām.
Šudras
Šudru kasta sastāvēja no strādniekiem, kas pildīja noteiktus pienākumus.
Šo kastu uzskatīja par viszemāko un viņas pārstāvjiem nebija ļauts
piedalīties jebkādās reliģiskās un sociālās funkcijās, nedz arī ienākt
kādā templī vai citā lūgšanu vietā. Pie šīs kastas piederēja mājas
kalpi, melnstrādnieki, atkritumu savācēji, apkopēji. Viņi
pārkvalificējās par lauksaimniecības, veikalu darbiniekiem utt. Par
pakalpojumiem tiem maksāja algu mantā, arī skaidrā naudā. Tā kā brahmaņi
atteicās mācīt viņus un to bērnus, šie cilvēki nevarēja iegūt
izglītību, bija analfabēti un sociāli atstumti. Tas radīja viņos
pakļautības un mazvērtības kompleksus.
Ja nebūtu šudru, Indijas sabiedrība sabruktu. Šādā skatījumā šie ļaudis
bija svarīgi un neatņemami sabiedrības locekļi. Bez viņu pienākumiem un
darbiem tā kļūtu inerta. Tā kā viņi bija noniecināti, šiem cilvēkiem
trūka tādu iespēju kā citu kastu pārstāvjiem. Šāda sociālā un reliģiskā
atsvešinātība postoši ietekmēja miesu un garu. Pat būdama neatņemama
indiešu sabiedrības daļa, tā tomēr bija spiesta dzīvot necilvēcīgos
apstākļos. Pat nevarēja brīvi strādāt, pēc savas vēlēšanās un bez
uzraudzības. Viņu dzīvesvietas parasti atradās piepilsētās un ciemos. Ir
zināmi gadījumi, kad jaunas sievietes un meitenes fiziski ietekmētas
vai viņām bija jāapmierina augstāko kastu pārstāvju seksuālās
vajadzības. Viņus dēvēja arī par nepieskaramajiem, bet, tiklīdz nonāca
līdz seksuālajām baudām, to vairs neņēma vērā. Šudras un viņu bērni bija
bezpalīdzīgi, pakļauti savu saimnieku prasībām (bieži netaisnīgām),
bija trūcīgi, noniecināti un kastu noraidīti. Stāsta, ka vīriešu kārtas
kalpi izmantoti, lai apmierinātu savu nepiesātināmo saimnieču seksuālās
vajadzības, bet jaunas sievietes -saimnieku baudkāri.
Šudras bija apspiesti, trūcīgi, bez jebkādām privilēģijām. Kad viņu
pacietība bija galā, tie apvienojās un sacēlās pret augstākstāvošajām
kastām un izcīnīja iespēju algot skolotājus savu bērnu izglītošanai.
Vēlāk sāka būvēt paši sev tempļus, algoja garīdzniekus, attīstīja savu
sabiedrisko kultūru un kārtību. Viņi nāca kā spēks, ar ko jārēķinās, un
spēja rast sev vietu indiešu sabiedrībā. Tā kā šie ļaudis bija
nepieciešami augstākajām kastām, viņi sāka diktēt savus apkalpošanas
noteikumus. Ienīstie un noniecinātie radīja atsevišķu identitāti un
vairs nevēlējās dancot pēc visuresošo vergturu stabules.
Indiešu kastu sistēma bija balstīta uz amata pienākumiem. Ja ne
konkrētajā darbā, tad no katra kastas locekļa gaidīja citas nodarbes
brīvu apgūšanu. Kastu sistēma saukta arī par Vārna Vjavaštu, kas apzīmē
sociālo iekārtu, balstītu uz Vārnām vai kastām. Cita sistēma bija Ašrama
un, kad abus terminus apvienoja tad sāka dēvēt par Varnašrama Dharmu
jeb Vjavašhu (sistēma vai kārtība). Un tā ir patiesi unikāla hinduisma
īpatnība.
|
