Es vēlu visiem Laimi! 

Iepriekšējā rakstā runājām, ka skola un skolotāji ir kultūrvara, kura īsā laikā var izraisīt lielas izmaiņas sabiedriskās domas un valsts politikas attīstībā. Jau sers Vinstons Čērčils teicis, ka "skolotājiem ir tāda vara, par kādu premjerministri var tikai sapņot”.

Mēs, protams, ar šo domājam gara, nevis kara spēku, jo mums jāatrod garīgas, filozofiskas nostādnes, uz kurām balstīt katra atsevišķa cilvēka un visas sabiedrības kopumā izglītošanas kultūru.

Iepazīšanās ar vēdiskās izglītības filozofiju, tās principiem un metodēm var izrādīties noderīga ne tikai, lai salīdzinātu to ar mūsu modernās rietumu izglītības sistēmas sasniegumiem vai priekšrocībām, bet arī, lai apzinātos un izprastu nozīmīgus mūsdienu izglītības trūkumus. Mūsu mērķis ir atrast citu skatījumu, kas palīdzētu izprast šodienas modernās skolas negatīvo pavadoņu – agresijas, atsvešinātības, jaunatnes dumpošanās – cēloņus un ļautu mums veidot labāku izglītības kultūru nākotnē. Ceru, ka, jo īpaši skolotājiem un vecākiem, ar atskatu uz antīko vēdisko laikmetu un vienlaicīgi ieskatu vēdiskajā pedagoģijas teorijā radīsies jaunas atziņas, vēlme un spēks kaut ko mainīt gan savā attieksmē un darbībā, gan skolā un sabiedrībā.

Vārds ,,vēdas” senajā sanskrita valodā nozīmē ‘zināšanas’ jeb ‘tas, kas ir zināms’. Ne velti latviešu valodā ir vārdi ,,vieds” un ,,viedums” un krievu valodā ,,vedatj” – ‘zināt’, kā arī ,,vedomosti”, „povedatj”, ,,razvedatj” un ,,osvedomitsja”. Šī vārda sakne vai tā locījumu formas ir saglabājušas nozīmi daudzās mūsdienu valodās: piemēram, angļu valodā ,,wit” ir ‘gudrība’, ‘prāts’, ‘saprāts’, ,,witness” – ‘liecība’, ‘pierādījums’, vācu valodā ,,wissen” nozīmē ‘zināt’ un ‘zināšanas’, zviedriski ,,veta” un holandiski ,,weten” nozīmē ‘zināt’, čehu valodā ,,vim” – ‘es zinu’, „vidim” ir ‘es redzu’, bet grieķu valodā ,,woida” nozīmē ‘es zinu’ un latīņu valodā „video” – ‘es redzu’.

Senas gudrības, kas nodotas no paaudzes paaudzē
Vēdas – tās ir senas gudrības, kas, tāpat kā latviešu dainas, mutvārdu tradīcijā nodotas no paaudzes paaudzē jau daudzus tūkstošus gadu pirms to pierakstīšanas. Plašāk zināms fakts, ka Vēdas tiek dēvētas par pasaulē vecāko literatūras un filozofijas pieminekli. Vēdas reizē ir arī vissenākie Svētie Raksti, jo tradicionāli tiek uzskatīts, ka tās nav cilvēka prāta izdomājums.

Vienkāršāk runājot, varētu teikt, ka vēdas ir tāda kā lietošanas pamācība jeb instrukcija šīs zemes dzīvei, jau izstrādāts likumkodekss vai konstitūcija. Zinātnieki, kas pēta vēdisko literatūru, ir pārsteigti, cik daudzi mūsdienu zinātnes atklājumi cilvēkam ir bijuši pazīstami jau pirms vairāk nekā 5000 gadiem, piemēram, atoma uzbūve, Visuma rašanās un Saules sistēmas struktūra, embrija attīstība mātes ķermenī un cilvēka organisma funkciju īpatnības.

Vēdu literatūrā padziļināti apskatīti medicīnas, psiholoģijas, socioloģijas, jurisprudences, matemātikas, ģeometrijas, astronomijas, astroloģijas, arhitektūras, karalietu un inženierzinātņu jautājumi. Garīgu iedvesmu Vēdās saviem zinātniskajiem vai literārajiem darbiem smēlušies tādi talanti kā J.V.Gēte, I.Kants, G.V.F. Hēgelis, A.Einšteins, R.Emersons, R.Rolāns, R.Tagore, Ļ.Tolstojs u.c, atzīdami tās par visdaudzpusīgāko zināšanu avotu.

Turpmāk pārrunāsim to, kas Vēdu literatūrā teikts par audzināšanu un izglītību. Rietumu sabiedrībā pieņemts domāt, ka moderno pedagoģijas teoriju aizsākums meklējams samērā nesenā pagātnē, kad pirmoreiz tika pierakstītas atsevišķas pedagoģiskās atziņas. Lielais vairums dažādo audzināšanas un izglītības teorijas radušās tikai 19. un 20. gadsimtā. Tomēr izrādās, ka sistemātiski izstrādāta un praktizēta pedagoģiskā teorija eksistējusi jau krietni agrāk. Hindu civilizācijā pirmās ziņas par izglītības attīstību atrodamas Rigvēdā, tekstā, kas pierakstīts pirms pieciem tūkstošiem gadu un pirms tam ilgstoši (pēc indiešu zinātnieku datiem – vismaz deviņus tūkstošus gadu) eksistējis mutvārdu tradīcijā. Tieši Rigvēdā izklāstītās izglītības teorijas tiek sauktas par vēdisko izglītības teoriju.

Hindu civilizācijas zināšanu līmenis savā niansētībā dažkārt pārsniedz mūsdienu izglītības teoriju un praksi. Jau pirms vairākiem gadu tūkstošiem eksistēja rūpīgi izstrādāta izglītības sistēma, kas nodrošināja garīgas, morālas, profesionālas (amata) un akadēmiskas zināšanas. Šī sistēma bija unikāla, un dažus tās aspektus nesen no jauna atklājuši rietumu pedagogi, bet daudziem vēl joprojām netiek pievērsta pienācīga uzmanība.

Zinātniski pierādīts, ka Indijā, vienā no senākajām pasaules civilizācijām, jau otrajā tūkstošgadē p. m. ē. bērni saņēma sākuma ģimenes izglītību mājās un turpmāku, ar rituālu ievadītu, oficiālu izglītību skolotāja jeb audzinātāja mājās, kas parasti atradās skaistā, nomaļā vietā, bieži mežainā apvidū. Skolotājs pieņēma šo bērnu kā savējo un apmācīja viņu, neprasot samaksu par ēdināšanu un izmitināšanu. Audzēkņu uzdevums savukārt bija pieskatīt uguni, palīdzēt skolotājam saimniecības darbos un rūpēties par māju un lopiem. Šiem darbiem bija ne tikai praktiska, bet drīzāk simboliska nozīme, jo uzskatīja, ka tikai tad, ja bērns kaut ko dara skolotāja labā, viņš novērtē iegūstamās zināšanas, un tad tās vieglāk ieguļas prātā. Mācības šajā laikposmā sastāvēja no vēdisko himnu (domugraudi, līdzīgi mūsu latviešu dainām) mācīšanās no galvas, pareizas izrunas un gramatikas, astronomijas un etimoloģijas1 zināšanu apgūšanas. Maksimālais mācību ilgums bija 12 gadi. Īpaši apdāvināti bērni, beidzot mācības meža skolā, varēja turpināt izglītību universitātē vai augstākā filozofijas akadēmijā.

Zināšanu daudzums un mācību metode bija atkarīga no apgūstamā priekšmeta un sabiedriskās kārtas. Runājot par metodēm, jāsecina, ka audzēkņu pirmais pienākums bija iemācīties no galvas Vēdas visās to niansēs, kas nodrošināja to saglabāšanos un nodošanu nākamajām paaudzēm tūkstošiem gadu garumā. Mācoties tiesības, loģiku, rituālu veikšanas mākslu un runas intonāciju, galvenais bija jēgas izpratne, bet trešā metode bija alegoriju pielietojums, pašam mācot un skaidrojot Vēdas. Augstākajā pakāpē visiecienītākā un izplatītākā metode bija jautājumu uzdošana skolotājam un atbilžu pārspriešana.

Vēdiskajā izpratnē skolotājam ir jāiemāca skolēniem izmantot visu savu smadzeņu potenciālu, mācībām jānorit dabiski, jo bērnam jābūt nemitīgi ieinteresētam iemācīties vairāk. Ja bērnā tiek attīstīta cilvēkam raksturīgā radošā inteliģence, viņš dzīvē jutīsies pietiekami droši, lai nekļūdītos savās izvēlēs, un tādējādi viņa laimes izjūta un sasniegumi pieaugtu. Par skolotāju varēja kļūt tikai tas, kurš bija izkopis tādas ideāla skolotāja kvalitātes kā uzticamību (t.i., mīlestību pret bērniem un nesatricināmu mierīgumu), radošo izdomu, pacietību, atjautību, vitalitāti un laipnību. Par skolotāja uzdevumu uzskatīja katra individuāla bērna vērtīgāko spēju un talantu izkopšanu, lai šie „laimīgie pilsoņi” kopā veidotu „labāku pasauli”, kurā valdītu miers un sapratne.

Aplūkosim dažus aspektus, kuru mūsdienu izglītības praksē nav vispār vai kuru izpratne ļoti atšķiras no tā, ko paredz vēdiskā audzināšanas teorija. Tie ir: prāta attīstīšana, laba rakstura un pozitīvas attieksmes ieaudzināšana, iekšējs miers jeb līdzsvarotība, audzinātāja un audzināmā savstarpējā cieņa.

Kopš mūžīgiem laikiem tika uzsvērta galvenokārt cilvēka garīgā un tikai tad fiziskā un intelektuālā iedaba. Arī vēdiskajai izglītībai un kultūrai īpašu kolorītu un individualitāti piešķir tieši šī garīgā aspekta uzsvērums. Fiziskais ķermenis un prāts ir tikai gara dzīves ārējās sastāvdaļas. Audzināšanas mērķis ir atklāt cilvēkam gara pasauli un padarīt intensīvāku „iekšējo dzīvi”. Tikai attīstīta gara dzīve bagātina prāta un fiziskā ķermeņa darbības, piešķirot tām jēgu, izpratni un perspektīvas. Bez iekšējās dzīves ārējā ir akla, nespēcīga, tukša un pašatsvešināta. Tāpēc uzskata, ka izglītība, kura nodarbojas tikai ar cilvēka dzīves laicīgajām un pragmatiskajām lietām, iznīcina pati sevi. Tas izskaidro, kāpēc daudzās mūsdienu rietumu skolās valda garīgs tukšums un jaunatne dumpojas. Vēdiskā izglītība paredz ķermeņa un prāta spēju attīstību, lai nodrošinātu pilnvērtīgu, veselīgu un ilgu cilvēka mūžu, tāpēc skolas galvenais uzdevums ir „iemācīt redzēt, dzirdēt un vēlēties tikai vislabāko”, t.i., nostiprināt raksturu, kontrolēt savas vēlmes un dziņas, paaugstināt savas koncentrēšanās un gribasspēku. Tātad svarīgāk par to, kā piemeklēt un pasniegt audzēkņiem noteiktu informācijas daudzumu par kādu tematu, ir veidot un attīstīt prātu, lai tas pats mācētu atrast, apstrādāt un analizēt jebkādu informāciju.

Vēdas saka, ka ir kaitīgi pieblīvēt bērna prātu ar informāciju, neatpazīstot viņa iedzimtās spējas un intereses, jo jau bērnībā un skolas gados ir jāattīsta katra individuālās un dzīvei nepieciešamās prasmes un rakstura īpašības, nenoslogojot visus bērnus vienādā mērā un pēc vienādām prasībām. Uzskata, ka raksturs ir ietverts bērnā jau kopš dzimšanas, tikai vēl nav pilnā mērā izpaudies. Tādējādi īstena izglītība nozīmē pacietīgu cilvēka rakstura veidošanu pozitīvā virzienā.

Vairākās vietās Vēdās atrodamas norādes par 26 civilizētas personības īpašībām, kas dzīves laikā katram cilvēkam būtu sevī jāattīsta. Tās ir bezbailība, apziņas tīrība, garīgā izglītošanās, dāvanu došana, pašsavaldīšanās, ziedošana, Svēto Rakstu pārzināšana, askēze, vienkāršība, nevardarbība, patiesīgums, nedusmošanās, pašatteikšanās augstāku mērķu labā, miers, trūkumu nemeklēšana citos, līdzcietība, brīvība no alkatības, laipnība, pazemība, stingra noteiktība, mērķtiecība, piedošana, izturība, tīrība, brīvība no skaudības un brīvība no godkāres jeb pieticība.

Arī mūsdienu izglītībā būtu nepieciešama akcentu pārbīde par labu personības starojumam un rakstura īpašībām, nevis galvā iekaltiem informatīviem faktiem. Saskaņā ar Vēdām – par mācītu var uzskatīt tādu cilvēku, kurš ieguvis civilizētas personības rakstura īpašības. To izdarīt ir daudz grūtāk, nekā, piemēram, iegūt interesantu informāciju un kļūt par slavenu zinātnieku. Patiesi gudrs ir tas, kurš spēj uzvarēt savas sliktās īpašības, nevis tas, kurš izlasījis kaudzēm grāmatu, piebāzis galvu ar dažādu informāciju, faktiem un gadskaitļiem, bet tajā pašā laikā var būt skaudīgs, skops un naidīgs, nodarot ļaunu apkārtējiem.

Svarīgs priekšnosacījums, lai zināšanu apguve noritētu sekmīgi, vēdiskā izpratnē ir mierīgs prāts. Nespēja valdīt pār savu nemieru, kas var izpausties kā neuzmanība, izklaidība, apjukums, nesaprašana, apātija, nogurums, satraukums, mūsdienās izrādās ne tikai skolēnu, bet arī daudzu inteliģentu cilvēku vājība. Cilvēks var būt spējīgs speciālists savā jomā, bet reizē izklaidīgs, aizmāršīgs, izmisis vai pat garīgi slims. Mūsdienu cilvēka prāts ir nemitīgā konfliktā pats ar sevi, bet mūsu izglītība šai problēmai nepievērš nekādu uzmanību. Taču jebkurai izglītībai, kura paredz laimīga un garīgi vesela cilvēka attīstību un harmoniskas sabiedrības pastāvēšanu, būtu jāņem vērā šis svarīgais priekšnosacījums – mierīgs un līdzsvarots prāts.

Nākamā ļoti būtiskā iezīme: vēdiskajā kultūrā audzināšanas un izglītības pamatā bija uzskats, ka ikkatrs līdzpilsonis cilvēkam ir kā brālis, apkārtējā pasaule un daba ir draudzīga, ka ikvienam jābūt laimīgam, taisnīgam un jākalpo apkārtējiem. Mācīja, ka jādzīvo saskaņā ar sevi, ar kaimiņiem, citiem cilvēkiem un apkārtējo vidi. Modernās izglītības redzējums ir citāds: jauniešus gatavo konkurencei un konfliktu risināšanai, māca, ka indivīds dzīvo iekšējā nesaskaņā ar savām vēlmēm un konfliktā ar citiem cilvēkiem un apkārtējo pasauli. Tas ir nenovēršami, ja sabiedrība balstās uz no ekonomikas pārņemtām idejām par maksimālu personīgo izdevīgumu un maksimālu apkārtējo cilvēku, dzīvnieku un dabas resursu izmantošanu. Rezultāts ir ne tikai vides, bet arī paša cilvēka piesārņojums, demoralizācija, neirozes, noziedzība, narkomānija un cita veida anomālijas.

Senā pedagoģiskā doma uzsvēra atmosfēras lomu mācību vidē. Svarīga ir pilnīga saskaņa skolotāja un apmācāmā starpā. Izglītošanās notiek tikai tad, ja audzēkņus vada nopietna zinātkāre, aizrautīga vēlme pētīt un noskaidrot patiesību, kā arī pieķeršanās skolotājam, godbijība un cieņa. Audzēkņu nopietnu attieksmi pret mācībām raksturo vienkāršība, askētisms, tikumība un uzticēšanās, kas rāda, ka cilvēks iekšēji ir gatavs uzņemt zināšanas. Tieši zinātkāres jeb ieinteresētības trūkums un cieņas zudums ir pirmais, par ko sūdzas mūsdienu skolas skolotāji. Tātad – mācību atmosfēra un cilvēcisko attiecību kultūra ir cietusi pamatīgu sakāvi. Tas apliecina, ka – par spīti zinātniskajiem sasniegumiem, kad mašīnas var aizstāt cilvēka prātu un jaunās tehnoloģijas var aizvietot skolotāju, par spīti iegūtajām tehniskajām kompetencēm cilvēks mūsdienās patiesībā paliek neizglītots šā vārda tiešajā nozīmē.

Gunta Ošeniece, Latvijas Universitātes un Latvijas Kultūras akadēmijas pasniedzēja. Pārpublicēts no laikraksta "Izglītība un Kultūra”, 2008.gada 13.marta numura