Es vēlu visiem Laimi! 

( no Torsunova konsultācijām...)

Jautājums: "Eksistē dzimtas karmas koncepcija. Pamatojoties uz šo koncepciju sliktā karma , ko nav atstrādājuši senči, tiek pārnesta uz pēctečiem.”

Atbilde: Redziet, pirmais apgalvojums ir absolūta tumsonība. Un attiecīgi tālāk jau nav vērts lasīt, tāpēc ka viss pārējais ir jau murgs.

Ir precīzi jāzina, kas ir karma. Vēdas vēsta, ka karma ir taisnīguma likums. Pēc kura cilvēks atbild par savu rīcību un tikai par savu. Cilvēks nekad neatbild par citu rīcību. Bet ir izņēmums. Pieņemsim – vecāki atbild par savu bērnu grēkiem līdz viņu 14 gadu vecumam. Tāpēc ka vecāki paši gribēja bērnus, bet bērniem līdz 14 gadiem nav saprāta.

Kad ir kāda dzimta, dzimtas līnija, tad tajā dzimst tādi cilvēki, kuri ir pelnījuši šādu likteni. Tas ir – viņi dzimst ar savu personisko likteni, bet tikai tajā vietā, kuru ir pelnījuši. Ja ir pelnījuši sliktā dzimtā piedzimt, piedzimst sliktā. Pelnījuši labā – piedzimst labā. Bet, ja tu esi kaut kur piedzimis, tas nenozīmē, ka tu būsi nelaimīgs.. Ar jebkuru karmu cilvēks var kļūt laimīgs, viņam vienkārši ir jāsāk pareizi dzīvot.

Kā jūs domājiet , kas ir galvenais pareizas dzīves princips? Pazemība(nejaukt ar pazemošanos – L.V.) un pateicība. Ja cilvēks grib būt laimīgs, viņam ir jāsaprot, jo vairāk viņš visiem apkārt ir pateicīgs, jo vairāk laimes nāk no viņiem.

Pats galvenais cilvēka dzīvē – viņam ir jāsaprot – kas tā ir – Dieva enerģija, kas ir īsta laime un īsta žēlsirdība.

Kad cilvēks Dievu lūdz, lūdz, lūdz – kaut kādā momentā viņs sāk sajust, ka viņam pateicība pret citiem cilvēkiem kļūst lielāka un lielāka. Viņš sāk ar ļoti lielu cieņu attiekties pret visiem apkārtējiem. Un jo ar lielāku cieņu viņš attiecās, jo ar vēl tīrāku apkārtējo cilvēku enerģiju viņš saskaras savā psihē. Tas noved pie tā, ka: viņš pastāvīgi jūt laimi, kaut arī viņam var būt daudz problēmu gan iekšēju, gan ārēju. Viņš dzīvo kā bitīte, kas vāc tikai nektāru, neko citu. Un tajā slēpjas dzīves gudrība – spēja pastāvīgi visiem piedot, lūgt piedošanu, meklēt cilvēkos tīro, paciest viņu trūkumus(mācīties viņos saskatīt labo). Ir jāpieslēdzas augstākajam laimes avotam, pastāvīgi lūgt Dievu; lai atrastos tajā gara stāvoklī – redzēt tīrību/skaidrību apkārtējos cilvēkos. Tāpēc ka pašam jābūt pietiekoši skaidram, lai redzētu skaidrību. Pietiek, ja saskata skaidrību/tīrību tuvajā cilvēkā un pastāvīgi koncentrēties uz to, lai viss netīrais pakāpeniski sāk pazust un paliek tikai tīrība/skaidrība. Vajag pastāvīgi domāt par kaut ko labu tuvajā cilvēkā un šīs domas pakāpeniski izkausēs jebkuru nekrietnību , kas viņā ir. Tāpēc ka mēs galu galā savā dzīvē saņemam tikai to, ko esam pelnījuši. Ja mēs ar savu uzvedību esam pelnījuši labus cilvēkus, tātad mums apkārt uzrodās labi cilvēki. Ja esam pelnījuši sliktus – mūs aplenc sliktie. Kaut pēc savas dabas esam bites, karma spiež uz psihi un piespiež mums būt mušām, kuras vēlas redzēt tikai ekskrementus. Tā rīkojas mūsu liktenis.

Vēdi izskaidro, ka ir divas cilvēku kategorijas: laimīgie un nelaimīgie. Laimīgie cilvēki sevi uzskata par apkārtējo ļaužu piedēkli, kuram ir tiem jākalpo un jāpalīdz. Viņi neredz jēgu dzīvot sev, viņi ir citu cilvēku dzīves daļa. Un viņi ir laimīgi, viņi vienmēr būs laimīgi.. Citi cilvēki uzskata sevi par centru, kuram palīdz visi parējie. Vai, vismaz, sevi - par centru, kas mēģina visiem palīdzēt. Tie ir nelaimīgi cilvēki un viņi vienmēr būs nelaimīgi.

Būt laimīgam – ir ļoti grūti sasniedzama lieta, tai ir jātrenējās. Un jātrenējās uz ko? Uz dzīves praksi, uz tiem "āžiem”, kas dzīvo jums līdzās.

Dievs ir - īpaša personība. Viņs visu šajā pasaulē sarīko pareizi. Ja jūs esiet ļoti pieķēries dienas režīmam, tātad, jūsu vīrs darīs visu otrādāk. Lai jūs uzvarētu savu pieķeršanos dienas režīmam un iemīlētu savu vīru. Ja jūs esiet pieķēries šķīstībai - "es esmu tik tīra, tik cildena...”, tātad Dievs jums dos tādu vīru, kas jūs krāps.

Ir jāizprot savu garīgo dabu. Dvēsele nozīmē pazemību, pateicību, vēlmi kalpot. Tieši te cilvēkam ir jāattīstās. Cilvēks var kļūt ļoti tīrs/skaidrs, un piekopjot tīru/skaidru dzīves veidu , palikt ļoti lepns un kļūt sliktāks par tiem, kas piekopj netīru dzīves veidu. Vai – cilvēks var kļūt ļoti cēls, bet skatīsies uz visiem no augšas, tāda veidā pazaudēs visu savu "augstdzimtību” (благородство).

Tāpēc lepnība vienmēr mīt to sirdīs, kas dzīvo labāk. Un tas ir ļoti bīstami. Tāpēc šajā pasaulē nav citas laimes, kā kalpošana Dievam. Kad cilvēks kalpo Dievam, viņš saprot, ka pasaulē nav viņa nopelnu. Kad viņš sāk justies atkarīgs no cilvēkiem, no Dieva, grib visiem kalpot, rūpēties par visiem...Lūk, Dievs iedeva tādu vīru – pateicos Tev, Dievs, ka devi man iespēju visu slikto ģimenes karmu atstrādāt vienas dzīves laikā. Kad cilvēks tā ir noskaņots, viss viņa dzīvē izdodas.

Kā pārvarēt smagu iedzimto karmu?

Kas attiecās uz slimībām, kuras atkārtojās dzimtā – tā ir tipiska karmas izpausme. Daži to sauc par dzimtas lāstu, bet Vēdi to sauc par likteni. Vienkārši liktenī ir noteikts eksāmens, pārbaudījums, un bieži bērnu pārbaudījumi ir līdzīgi vecāku pārbaudījumiem. Kā to pārvarēt? Ir tikai viens veids kā uzvarēt smago likteni – tā ir garīgā dzīve. Garīgā dzīve nozīmē - piesātināt sevi ar Dieva enerģiju. Tā pakāpeniski mīkstina karmu un tas neattiecas tikai uz tevi, bet tāpat arī uz taviem bērniem, tāpēc ka tavs liktenis ir saistīts ar bērniem. Tu cietīsi, ja viņiem būs slikti. Tāpēc arī viņu liktenis mainīsies no tā, ja cilvēks veic kaut kādus garīgus varoņdarbus.

Tāpat ir jāsaprot, ka tas arī ir - atbalsts ģimenei. Sievietei un vīrietim ir dāžādas unikālas lomas ģimenes dzīvē. Sieviete ir ģimenes sirds, bet vīrietis – ģimenes prāts. Vēdi skaidro, ka vispirms uz visu reaģē sirds, pēc tam tikai prāts. Bet tāpēc, lai prāts reaģētu, sirdij ir mazliet jāpapūlās. Un vienmēr priekšdarbus ģimenes karmā veic sieviete.. Pēc tam darbībā iesaistās vīrietis. Vai, ja vīrietis neiesaistās, iesaistās dēls, vai mazdēls – bet vienalga vīrišķais sākums iet aiz sievišķā, kā otrais. Tāpēc sieviete vispirms veic garīgo varoņdarbu. Garīgais varoņdarbs nozīmē – lūgšana, nožēlošana utt. Vispirms to veic sieviete. Viņa uzskata, ka vīrietis nemaz nemainās. Viņa lūdzās, dzīvo godprātīgu dzīvi un redz, ka vīrietis kāds bija, tāds palika. Sievietes prāts ir ļoti viegls un jūtīgs, bet vīrietim ļoti ciešs un nekustīgs, tam ir "lokomotīves īpašības”. Lai to izkustinātu no vietas, jāpielieto lielas pūles. Mēs pieliekam lielākas un lielākas pūles – bet lokomotīve stāv kā stāvējusi. Tas nozīmē, ka mēs neko nedaram, vai nē? Tiek ieguldīts spēks lokomotīvē, vai nē? Kaut kādā brīdī tā izkustās no vietas un to stumt būs vieglāk; bet kad tā ieskriesies, to vairs nevarēs apstādināt. Tā strādā vīrieša psihe.

Un nav obligāti, ka viņš pats(vīrieša prāts) ieskriesies. Gadās, ka sieviete iegulda vīrietī spēku, bet viņa prāts ir tik elastīgs, statisks un smags, ka iespējams viņai nav lemts to iešūpot.. Bet šajā prātā tiek ieguldīta potence, kas pēc tam var atspoguļoties dēlam. Vai, pieņemsim, caur meitu mazdēlā. Tas ir – vīrišķais sākums pēc tam tik un tā, agrāk vai vēlāk, uztvers šīs pūles, nekad garīgajā plānā pūles nav veltas. Vienkārši, ir jāzina, ka likteņa pūlēs vienmēr ir slēptais karmas elements. Kā aisbergs, pieņemsim : tas kūst, kūst, kūst … Vai tas uzreiz apgriežas vai nē? Sieviete izlūdzas šo grūdienu, kas notiek vīra sirdī. Bet pēc tam viņa vienkārši atpūšas. Kad sieviete veic priekšdarbus, viņa ļoti stipri cieš. Viņa – ģimenes sirds, viņa – ģimenes sirdsapziņa. Viņa cieš, lūdzas... tā ir viņas dzīve, viņas liktenis, viņas pārbaudījums. Bet pēc tam, kad ģimenē kaut kas sāk mainīties, viņa atpūšas, viņa ir laimīga. Kad cilvēkam ir jāpūlās garīgajā plānā – vajag pūlēties.. Viņa vietā šo darbu neviens nepaveiks. Dievs grib, lai cilvēks pats to dara, un tātad ir jādara. Nevajag domāt, ka nekas nesanāk, nekas nemainās – te parādās neizglītotība. Nekad garīgas pūles neiet velti zudumā. Tās vienmēr tiek ieguldītas tuvu cilvēku liktenī. Vienkārši vienmēr tuvu cilvēku likteņa pārmaiņas notiek lēcienveidīgi. Un pilnīgi iespējams, ka pārmaiņas jau ir tagad – vienkārši mums nav pieredzes tās saskatīt.Dzīves prakse rāda, ka tad, kad cilvēkam ir nelabvēlīgs periods pašattīstībai, tad viņu izstumt no vietas ir ļoti grūti. Un pat tad, kad cilvēkā notiek pārmaiņas – noteikti būs traucējumi. Traucējumi – tas ir dabiski cilvēka izaugsmē. Jums vajag nepievērst tiem uzmanību, bet turpināt savu lietu.

Kā bokserim. Ir tādi bokseri, kas nokrīt ringā – un viss, negrib celties, uzskata sevi par apkaunotiem. Bet ir jāceļās un jāturpina cīnīties, it kā nemaz tu nebūtu nokritis. Cilvēkam attīstības ceļā noteikti būs traucējumi. Kad cilvēks sāk attīstīties, viņa attīstības pats sākums ir kā svārsts. Ir rotācijas kustība, kamēr prāts kļūst noturīgs. Kad prāts kļūst noturīgs – sāksies uzņemšanas kustība. Bet uz to ir ļoti ilgi jāiet.

Kad cilvēks nodarbojās ar garīgo praksi, pats bīstamākais tajā – tā ir savas laimes gaidīšana. Jo – kas tad ir sievietes laime? Lai vīrs arī ar to nodarbotos...Tajā ir savtība un jābūt ļoti uzmanīgai ar šo savu vēlmi. Tāpēc, ka patiesībā cilvēkam nav Dievam jāuzstāda nekādi noteikumi. Viņam vienkārši jāturpina tajos apstākļos, kādos viņš dzīvo un pacensties tos pieņemt. Un pati pieņemšana uzreiz visu maina. Tāpēc, ja cilvēks pieņēma – tālākā liktenī tas viņam vairs nepienākas. Tāpēc nekad nevajag Dievam uzstādīt noteikumus un domāt: kad viņš kļūs tāds, bet, kad tāds... Vajag vienkārši darboties un viss. Viss mainīsies apkārt.

torsunov.ru

(tulkoja Ligita Vecrumba)