Līdzīgi kā dainas, vēdas tika uzkrātas cilvēka atmiņā vispirms
mutiskā veidā un tikai vēlāk apkopotas rakstiski. Dainas ir saglabājušās
savā sākotnējā vienkāršībā; turpretim vēdu himnas, lai gan daļēji ļoti
radnieciskas mūsu dainām, tomēr atšķiras ar plašāk un smalkāk izveidotu
dzejisko formu. Indiešu valodnieks un seno kultūru pētnieks S.K.Čaterdži
secina, ka senie ārieši, kas gan apdzīvoja baltiešu apvidu, gan
kolonizēja Indijas subkontinentu, Baltijas zemēs palika daudzus
gadsimtus citu tautu neiespaidoti, turpretim tie, kas apmetās Indijā,
attīstījās dažādu tautu, kultūru un valodu ietekmē, radot daudzslāņainu
civilizāciju un dziļi attīstītu, plaši pierakstītu un izskaidrotu
metafizisko sistēmu. Tomēr Čaterdži saka: "Būs pilnīga taisnība tam,
kurš teiks, ka vēdu himnas . . un baltu dainas ir divas radniecīgas
literatūras, kas papildina viena otru. " Vēl viņš saka: ”Latviešu (un
lietuviešu) dainu mākslinieciskā vērtība ir ļoti augsta. Bieži vien tās
atgādina kādu pantu no Rig vēdas vai Atharva vēdas, kā arī no sanskrita
dzejas. Klusa romantika un mīlestība uz dabu tajās strāvo kā sīkas
straumītes meža pļavā. Baltu dziļo vienkāršību, labestību un poētisko
pasaules uztveri nekas neatklāj labāk kā šis izteiksmes veids.”
Līdzīgi dainām, vēdas apraksta savas zemes senču praktisko un gara
dzīvi plašā šķērsgriezumā. Vēdu dziedājumi, it sevišķi himnas un panti,
kas apraksta augstāko Patiesību, tiek uzskatīti par dievišķās atklāsmes
iedvesmotiem dzejojumiem, kurus senie viedie skandēja mutiskā veidā, lai
apmācītu savus mācekļus un saglabātu šīs gudrības nākamajām paaudzēm.
Seno indiešu viedie ir līdzīgi seno latviešu/seno baltu viedajiem, kas
skandēja garīgi iedvesmotas dainas, dievdziesmas, atvērdami cilvēku
redzesloku uz garīgo pasauli.
Lieli bērni brīnījās,
Kur pādīte rādījās:
No debess nolaidās
Ar sudraba ķēdītēm,
Ar sudraba ķēdītēm
Iekš sudraba šūpulīša.
Ne zināt nezināju,
Kur pādīte gadījās:
No Dieviņa nolaidās
Sudrabiņa ķēdītēm.
Vārdam "daina” sakni varam meklēt sanskritā un indoeiropiešu
pirmvalodā. Vārds "daina” ir atvasinājums no sanskrita dēnā, kas
savukārt atvasināts no indoeiropiešu saknes dhi-, "domāt” vai "saprast”,
vai "domas ārējā izpausme vārdos”. Atkarībā no konteksta sanskrita dēnā
var nozīmēt arī "runu, balsi, vārdus, slavinājumu, dziesmu”. Vairāki
zinātnieki piekrīt šim vārda atvasinājuma skaidrojumam, atzīstot to par
pirmsākumu latviešu un lietuviešu dainu nosaukumam.
Seno indiešu dziesmu krājums ir bagātīgāks ar tieši izteiktiem
garīgiem jēdzieniem nekā dainu krājums. Dainās, kas ir saglabājušās,
visvairāk aprakstītas sadzīves un darba gaitas, ģimenes godi un cilvēku
savstarpējā attieksme dažādās situācijās. Tās arī plaši apcer dabu un
tās parādības. Iemesls šim apstāklim varētu būt tas, ka ne visas dainas
tika saglabātas līdz deviņpadsmitajam gadsimtam, kad Krišjānis Barons
tās sāka pierakstīt un apkopot. Dr. Marija Gimbutiene (1921-1994),
lietuviešu arheoloģe, kas pētījusi baltu etnoģenēzi, materiālo kultūru
un mitoloģiju, runājot par lietuviešu dainām, saka: "Savu galīgo veidolu
dainas ieguva pagājušajos divos gadsimtos. Daudz kas no tā, kas
saistīts ar augstāko kārtu dzīvi, neapšaubāmi tika zaudēts, it sevišķi
tāpēc, ka dainas netika pierakstītas agrāk par astoņpadsmito gadsimtu.
Tomēr zemnieka mājas salmu pajumte saglabājusi neskartu dainas - šā
nenovērtējamā dārguma — senatnību, vienkāršību un smalkumu, ko mūsdienu
pasaulei nav izdevies samaitāt.”
Jādomā, ka līdzīgi varam teikt arī
par latviešu dainām, un pieņemt, ka daļa no kādreizējā dainu krājuma nav
saglabājusies, it sevišķi tās dainas, kas ikdienas darba gaitās netika
skandētas. Starp ikdienā neskandētajām dziesmām, iespējams, varētu būt
bijušas daudzas, ko šodien mēs dēvētu par dievdziesmām.
"Dievatziņa vēdās un dainās" apskata Latvijas gara mantojumu - dainas
- no filosofiskā, garīgā un psiholoģiskā viedokļa, salīdzinot dainās
pausto dzīvesziņu ar mācībām, ko lasām Indijas vēdās. Līdztekus dziļi
filosofiskai vēdāntiskai interpretācijai, autore min daudz praktisku
piemēru no ikdienas dzīves un bagātina savu analīzi ar citātiem no
dažādām pasaules filosofiskām, garīgām un zinātniskām tradīcijām. Autore
parāda, ka gan dainas, gan vēdas pauž universālu patiesību, taču ne
dogmatiski, bet ļaujot klausītājam vai lasītājam būt brīvam savas dzīves
jēgas izpratnē.
Fragments no Rudītes Raudupes grāmatas "Dievatziņa vēdās un dainās".
Avots: http://www.e-mistika.lv/?txt=238 | 
