Mūžīgā tradīcija
"Mūžīgā tradīcija" jeb "mūžīgā
filozofija/reliģija/ticība" ir viens no terminiem, kas ir apzīmējis
hinduismu cauri gadu tūkstošiem. Saskaņā ar hinduismu tas attiecas uz ideju, ka
noteikti garīgie principi ir mūžos nemainīgi, pāri cilvēku radītajām sistēmām
un pārstāv tīru zinātni par apziņu. Šī apziņa nav piemītoša tikai ķermenim,
prātam vai intelektam. Tā ir pārpasaulīgs dvēseles stāvoklis, kas caurstrāvo
mūsu eksistenci un pastāv ārpus tās. Hinduisti reliģiju uztver kā dabisku
dievišķā meklējumu sevī, ar mērķi atrast vienīgo patiesību, kas patiesībā nekad
nav zaudēta. Patiesība, kas meklēta ar ticību, atklāsies visā spožumā
neatkarīgi no meklētāja rases vai ticības. Visa esamība, sākot no augu valsts,
dzīvniekiem un, visbeidzot, ar cilvēkiem, ir pakļauti mūžīgajai dharmai. Šī
neatdalāmā ticība, ko sauc par hindu dharmu, tiek dēvēta arī par āriešu
('civilizēto') dharmu, vēdu ('zināšanu') dharmu, jogas ('vienotības') dharmu
jeb vienkārši par dharmu.
Visiem hinduistiem ir ticība dharmai, pārdzimšanai, karmai un atbrīvei.
Atbrīve tiek sasniegta ar daudzveidīgu uz morālu darbību balstītu vai
meditatīvu jeb jogas praksi. Citi fundamentāli principi ir ahimsa
(nevardarbība), guru nozīmīgums, dievišķās zilbes 'om' un mantru spēks,
Patiesības mīlestība dažādās Dieva un Dievību izpausmēs ar izpratni, ka
Dievišķā dzirkstele (ātmans/brahmans) atrodas katrā dzīvajā būtnē, kas dod
iespēju izvēlēties atšķirīgus garīgos ceļus, kas ved uz vienu Patiesību.
Visi hinduisti uzsver meditatīvas atklāsmes, kas ir intuīcija, kas gūta
ārpus prāta un ķermeņa; šo iezīmi bieži saista ar askētisko dievu Šivu.
Sievietes savas pieres bieži rotā ar sarkanu punktiņu, ko sauc par bindi. Arī
vīrieši, it īpaši reliģisko ceremoniju laikā, uz ķermeņa liek īpašas zīmes,
kuras sauc par tilaku, kas var norādīt uz noteiktas galvenās dievības
godināšanu: U formas tilaka apzīmē Višnu, trīs horizontālas līnijas — Šivu.
Daži tās apvieno, tādējādi norādot uz Hari-Haru (Višnu un Šiva kopā).
Četri dzīves mērķi
Cits svarīgs hindu dharmas aspekts ir purušārtha jeb "četri
dzīves mērķi". Tie ir kāma, artha,
dharma un mokša. Visi cilvēki meklē kāmu (prieku jeb
fiziskas un emocionālas baudas) un arthu (varu, slavu un bagātību), bet,
kļūstot civilizēti, tie iemācās īstenot šīs likumīgās vēlmes augstākas,
pragmatiskas dharmas jeb morālas harmonijas ietvaros. Taču vienīgais
mērķis, kas ir patiešām bezgalīgs un kuru sasniedzot var iegūt absolūtu laimi,
ir mokša jeb atbrīve (citi nosaukumi: mukti, samādhi, nirvāna)
no samsāras, dzimšanas un nāves cikla un esamības dualitātes.
Četri dzīves posmi
Cilvēka dzīve iedalās četros āšramos (posmos).
Tie ir brahmačarja, grihastha, vānaprastha un sanjāsa.
Pirmais dzīves posms, brahmačarja (burtiski "Brahmas mācekļi")
dzīvo celibātā, ved tīru dzīvi un apcer dzīves noslēpumus garīgā skolotāja (guru)
vadībā, sagatavojot ķermeni un prātu turpmākās dzīves pienākumiem. Grihastha
ir ģimenes cilvēka posms, reizēm saukts par samsāru, kurā cilvēks
apprecas, lai apmierinātu savas vēlmes (kāma,
artha) ģimenes un profesionālās karjeras dzīvē. Vānaprastha ir
pakāpeniska atteikšanās no materiālās pasaules, ārēji pametot savus bērnus un
pavadot laiku apcerēs par patiesību un dodoties svētceļojumos. Visbeidzot, sanjāsa
ir laiks, kad cilvēks pamet sabiedrību, lai vientuļā vietā, visbiežāk, mežā,
atrastu Dievu ar jogas meditācijām un mierpilns atstātu ķermeni un saņemtu
jaunu dzīvi
Dieva izpratnes veidi
Sanātana dharmā jeb hinduismā mazāksvarīgo dievu daudzveidība tiek uzskatīta
par viena impersonāla dievišķā pamata jeb Brahmana (nejaukt ar Brahmu)
aspektiem. Brahmanu var raksturot kā visucaurstrāvojošo garu. Brahmans ir
augstākā — gan pārpasaulīgā, gan esošā — absolūtā un bezgalīgā eksistence, visa
pastāvošā, bijušā un tā, kas būs, augstākais kopums. Brahmans nav Dievs
monoteistiskā izpratnē, jo tas nav apveltīts ar ierobežojošām iezīmēm, pat
tādām kā esamība vai neesamība, un to pasvītro fakts, ka vārds
"brahmans" sanskritā ir vidējā dzimtē.
Vēdānta ir hindu filozofijas atzarojums, kas sīki iztirzā šo jautājumu. Jogai
ir liela nozīme daudzās hindu reliģiskajās aktivitātēs, to var raksturot daļēji
kā meditāciju, lūgšanas un vingrojumus veselības uzturēšanai.
Daži hinduisma sekotāji ir monisti, kas daudzās Dieva izpausmēs redz vienu
Dievu, ko nehinduisti bieži jauc ar politeismu. Monisti saskata vienu esamību,
kurā dievu personības ir tikai vienas vienīgās godināmās Augstākās Būtnes
dažādi aspekti, kā viens gaismas stars var tikt sadalīts dažādās krāsās. Daži
Dieva aspekti hinduismā ir Dēvī, Višnu, Ganēša un Šiva. Hinduisti uzskata, ka
Dievs jebkurā veidolā, kurā cilvēks viņu godina jeb išta dēvata) var dot
godinātājam žēlastību, kas tuvinās viņu atbrīvei, mokšai, atbrīvojot no
dzimšanas un nāves cikla. Diženais hindu svētais Rāmakrišna, monists, bija
ievērojams šī tradicionālā hinduistu redzējuma sludinātājs. Viņš bija labi
iepazinis citas reliģijas, kā kristietību un islāmu, un nonācis pie tā paša
Vēdu secinājuma: "Patiesība ir viena, bet gudrie to sauc dažādos
vārdos".
|
