Augu enerģētika

Augu īpašības atrodas sistemātiskā sakarā ar to garšu, elementāro sastāvu, sildīšanas un dzesēšanas efektiem, ar iedarbību pēc to sagremošanas, kā arī citām potencēm. Pretēji ķīmiskās analīzes sarežģītībai, kad mēs bieži apmaldāmies informācijas jūklī, šī sistēma noskaidro augu fundamentālās īpašības. Rietumu fitoterapijā šādas sistēmas nav, un tas nosaka tās ierobežotību.

Ajurvēda uzskata, ka auga garša nav kaut kas nejaušs, bet gan ir tās īpašību rādītājs. Dažādām garšām ir dažādi efekti. Parasti garšu mēs nesaistām ar ārstniecisko efektu. Kad runājam par garšu, ar to domājam baudas momentu, ko gūstam no attiecīgās barības. Rietumu fitoterapija uzskata, ka auga garša lielā mērā ir līdzeklis viņa identifikācijai, nevis auga izraisītā efekta apzināšanai. Vispār ņemot, ka asas, kodīgas zāles izraisa sildošu un stimulējošu efektu, bet rūgtās palīdz mazināt drudzi, bet šī pozīcija nav kļuvusi par pamatu zāļu klasifikācijai pēc garšas. Sanskrita vārdam „rasa”, kas apzīmē garšu, ir daudz nozīmju. Tās visas palīdz saprast garšas nozīmīgumu ajurvēdā. Rasa nozīmē būtība, tādējādi garša norāda uz auga būtību un, visticamāk, ir galvenais viņa īpašību apzināšanas kritērijs. Rasa nozīmē sula, kas nozīmē, ka attiecīgās zāles garša ataino īpašības sulai, kas dod šim augam spēku. Rasa nozīmē arī „dot augstu vērtējumu”, „artistiskums un sajūsma”, „muzikālā nots”; tādējādi garša noteic sajūtu uztveri, kas arī ir auga būtība. Augus varam uztvert, pateicoties viņu skaistumam un spēkam. Rasa nozīmē „cirkulācija”, „just, piedzīvot pacilātību”, „dejot”, pie kam visas šīs nozīmes atspoguļojas auga garšas enerģizējošajā spēkā. Garša iedarbojas uz mūsu nervu sistēmu ar prānas starpniecību. Dzīvības enerģija mutē ir saistīta ar smadzeņu prānu. Garša stimulē nervus, modina apziņu un sajūtas, dodot tām mundrumu un pacēlumu. Tādējādi garša iekustina mūsu pašu rasu jeb dzīvības šķidrumu. Nervu (īpaši kuņģa nervu) stimulācijas ceļā garša iedarbojas uz agni, un līdz ar to pieaug barības pārstrādes iespējas. Tieši labas garšas īpašības ir nepieciešamas, lai aktivizētu mūsu agni un nodrošinātu adekvātu gremošanu. Tādēļ barība, kas ir bagāta vitamīniem un minerālvielām, var būt maz barojoša, ja nav pienācīgas garšas. Gadījumos, kad nav pienācīgas agni stimulācijas, arī gremošana nav pietiekama. Tādēļ ajurvēdas medicīna vienmēr sevī ietvērusi ēdiena pagatavošanas mākslu, kurā tiek izmantotas atbilstošās garšvielas. Kopā ņemot, tā ir daļa no nozares, daļa no ajurvēdas zinātnes sfēras par augiem (ajurvēdiskā fitoterapija). Kad esam slimi, mēs zaudējam apetīti un garšas izjūtu. Garša, apetīte un gremošanas potenciāls ir savstarpēji saistīti. Ja nav garšas sajūtas, tad ir drudža un slimības pazīmes, tad ir zems agni līmenis, bet augsts amas līmenis. Lai uzlabotu agni stāvokli un likvidētu slimību, nepieciešams uzlabot garšu, garšas sajūtu. Tādēļ ajurvēda garšvielām piešķir tik lielu nozīmi. Tieksme uz gardiem ēdieniem liecina par „badainu” agni jeb slimības klātbūtni. Grūtības slēpjas apstāklī, ka ar garšas pastiprinātājiem mēs esam sabojājuši mūsu garšas izjūtu. Garša ir sensora īpašība, kas pieder ūdens elementam. Augi pārstāv dzīvības formu, kas pieder ūdens elementam. Sekojoši, garša ataino to enerģiju un elementus, kas darbojas attiecīgajā augā. Lietus ūdens sākotnēji ir bez garšas, taču latentā stāvoklī tam ir visas garšas raksturīpašības. Šīs garšas akumulējas, ūdenim krītot uz zemi un izejot cauri pieciem atmosfēras elementiem, no kā tas paņem attiecīgās īpašības.

Ajurvēda izšķir sešas galvenās garšas kvalitātes: salds, skābs, sāļš, ass (kodīgs), rūgts un saistošs (šķērms; tāds, no kā mute kļūst bieza). Katru garšu veido divi elementi. Salda garša sastāv no zemes un ūdens; skābs no zemes un uguns; ass – no uguns un gaisa; rūgts – no gaisa un ētera; saistošs sastāv no zemes un gaisa. Salda garša ir cukuriem un cietēm. Skāba – produktiem, kas tikuši fermentēti vai arī ir skābi. Sāļa garša ir sāļiem un sārmiem. Asa garša ir identiska sīvam, pikantam vai kodīgam un bieži ir aromātiska. Rūgta garša ir kā, piemēram, drudzenei. Saistošai garšai ir atbilstoša īpašība, ko rada tanīni, piemēram, ozola miza. Kaut arī šīs sešas garšas īpašības nodod piecu elementu īpašības, tie visi balstās ūdens elementā, kas iepriekšminētos izpauž. Mēs garšu atpazīstam tikai tad, ja mūsu mēle ir mitra.

Enerģija (virja)

Virja ir enerģija, potenciāls jeb auga spēks, ka ajurvēdā tiek apzīmēta kā sildošs vai atvēsinošs. Augi ar tiem piemītošo garšu spēj vai nu sasildīt vai atvēsināt organismu, kas izsauc fundamentālu enerģizējošu efektu uz mūsu sistēmu. Kodīga garša, kas piemīt dedzinošajiem pipariem, asajam sarkanajam piparam, ingveram un citām dedzinošajām garšvielām, veic sildošu efektu. Produkti, kuriem ir skāba garša, piemēram, citrusaugi vai rūgšanas produkti (vīns vai marinēti produkti) arī sasilda. Rūgšana izsauc degšanu, kas atbrīvo siltumu. Sāls rada sildošu efektu, ko mēs izjūtam dedzināšanas veidā, kad sāls nokļūst uz čūlām vai iegriezumiem. Salda garša rada atvēsinošu efektu, jo cukurs organismā iedarbojas pretēji dedzināšanas sajūtai. Rūgts un auksts bieži ir sinonīmi, kā rūgto zāļu gadījumā, kas mazina drudzi un iekaisumus. Saistošas garšas efekts līdzinās ledus iedarbībai, kā tas ir ar alaunu, ozola mizu u.c. Sildošie augi izsauc reiboņus, slāpes, noguruma sajūtu, svīšanu, dedzināšanas sajūtu; šie augi stimulē gremošanu. Paaugstina pittu, bet parasti pazemina vatu un kaphu. Atvēsinošās zālītes iedarbojas atsvaidzinoši un stimulējoši, padarot audus elastīgus. Nomierina un attīra pittu un asinis. Tai pat laikā pastiprina vatu un kaphu.

„Sasildoša vai atvēsinoša enerģija” – šī termina jēga nozīmē, ka attiecīgās vielas satur uguns vai ūdens enerģiju (agni vai soma). Raugoties no enerģijas piederības, garšas raksturojumus iedala divās grupās: viena garša [ass (kodīgs), skābs vai sāļš] izsauc dedzināšanu un pastiprina pittu; un otra garša – salds, saistošs un rūgts, kas atvēsina un samazina pittu. Enerģija (virja) dod mums informāciju, kas attiecas uz efektu, piemītošu tai vai citai zālītei saistībā ar pitta – došu. Kodīgā garša ir ar vissildošāko efektu. Tai seko skāba un tad sāļa garša. Rūgtā garša atvēsina visvairāk; tai seko saistošā, pēc tam – saldā garša.

Citas pretēji vērstas atšķirības

Viens no citiem pretēji vērstiem principiem ir jautājums par auga spēju izraisīt sausinošu vai mitrinošu efektu. Vatas došas galvenā īpašība ir sausums, turpretī kaphai – mitrums. Garšas raksturojumi, kas sausina [kodīgs (darbojas visstiprāk), rūgts (vājāk) vai saistošs)], pastiprina vatu un pazemina kaphu. Tās garšas, kuras darbojas mitrinoši [salds (visstiprāk), sāļš (vājāk) vai skābs), palielina kaphu un samazina vatu. Sausinošie augi sastāv galvenokārt no gaisa elementa, mitrinošie – no ūdens.

Cits, mazāk svarīgs vērtējums: viegls – smags. Skāba garša, pateicoties tās sildošajam potenciālam un spējai veicināt gremošanu, izrādās viegla garša. Saldā garša ir vissmagākā, tai seko sāļā, tad saistošā. Visvieglākā ir rūgtā, seko kodīgā, tad skābā. Garšas, kuras atbilst smagajām, veicina ķermeņa masas pieaugumu un elastību. Vieglās samazina ķermeņa svaru, pastiprinot gremošanu.

Vipaka, efekts pēc sagremošanas (postdigestīvais efekts)

Salda un sāļa garša ir ar saldu vipaku, skābai ir skāba vipaka, bet rūgtai, saistošai un kodīgai garšai ir kodīga vipaka. Šie efekti saistīti ar uzņemšanas un atdalīšanās procesu, kas ir gremošanas būtiskākie momenti. Pirmā stadija ir mitrināšana un notiek mutes dobumā, kur prevalē salda garša. Otrā stadija ir kuņģī un taisnajā zarnā, kur galvenais process ir uzsildīšana un šeit dominē skābā garša. Trešā stadija ir resnajā zarnā ar tur notiekošo sausināšanu; tur galvenā ir kodīgā garša. Šīs stadijas attiecīgi pārstāvētas ar kaphu, pittu un vatu. Ilgstoši lietojot, zālītes pastiprina to došu, kuras vipaka viņām piemīt. Saldas un sāļas vielas veicina siekalu un citu kaphas izdalījumu atdalīšanos. Skābas zālītes stimulē kuņģa sulas un citu pittas izpausmju atdalīšanos. Rūgtās, kodīgās un saistošās zālītes pastiprina sausumu un gāzu izdalīšanos resnajā zarnā, pastiprinot vatu. Saldās un skābās vipakas, pateicoties to mitrinošajai īpašībai, nodrošina vieglu un patīkamu urīna, ekskrementu un gāzu izdali no tievās zarnas. Kodīgās vipakas rada grūtības un diskomfortu pārstrādes produktu izvadīšanai no organisma. Salda vipaka stimulē kaphas sekrēciju, ieskaitot spermu un dzimumdziedzeru sekrētus, nodrošinot to patīkamu izdalīšanos no organisma. Skābā vipaka pastiprina pittu un skābo savienojumu veidošanos organismā, pazemina spermas un dzimumdziedzeru sekrētu izdalīšanos (tai pat laikā stimulē citus organisma audu elementus). Kodīga vipaka sekmē gāzu veidošanos, aizcietējumus, izsauc sāpīgu urināciju, ir iemesls spermas un dzimumdziedzeru sekrētu samazinājumam, radot grūtības to izvadei. Salda , kā arī skāba vipaka padziļina kaphu, mazinot vatu. Kodīga vipaka padziļina vatu, reducējot kaphu. Skāba vipaka padziļina pittu, bet salda reducē to. Kodīgai vipakai ir tendence padziļināt pittu ilgstošā laika periodā. Postdigestīvais efekts rada papildus priekšnoteikumus zāļu iedarbības izpratnei, īpaši, ja domāta to ilgstoša lietošana. Šī koncepcija pieder tikai ajurvēdai.

Prabhava – iedarbības īpašais spēks

Garša, enerģija un postdigestīvais efekts ir tikai vispārīgas kategorijas zāļu īpašību sapratnei. Augiem piemīt arī nemateriālas īpašības, ko nevar paskaidrot ar enerģētikas jēdzieniem. Prabhavu var nosaukt par attiecīgā auga „īpašo kvalitāti”, un kas var būt negaidīta, ņemot vērā auga bāzes īpašības. Prabhava ietver sevī auga okultās īpašības, to spēju iedarboties uz cilvēka psihi un apziņu tiešā un smalkā veidā. Prabhava nozīmē arī tādu iedarbību kā no mantrām, rituāliem un dārgakmeņu ārēja pielietojuma, kad organismā tiek ierosinātas iekšējas pārmaiņas. Prabhava ir arī auras iedarbība, astrālie un magnētiskie efekti, kā arī radioaktīvā ietekme. Arī dažas slimības, kā piemēram, vēzis, rodas kā prabhavas vai īpašas uzņēmības (dispozīcijas) sekas. Ar materiālistiskas apziņas loģiku šos iemeslus izskaidrot nevar. Ajurvēda pēta vielu okultos un garīgos efektus un neaprobežojas ar ķīmisko analīžu rezultātiem. Šī garīgā orientācija ir ajurvēdas prabhava. Rietumu pasaulē arī bija zināma augu prabhava, taču Amerikas indiāņi to ir pazaudējuši.

Sešu garšas raksturojumu apraksts (pēc Čarak-samhita)

Salda garša (arī cilvēka ķermeņa audiem ir salda garša) stimulē visu ķermeņa audu augšanu un odžasu. Nodrošinot ilgu mūžu, šī garša labvēlīgi iedarbojas uz visiem sajūtu orgāniem un intelektu, kā arī uztur labu ādas krāsu. Salda garša vājina pittu un vatu un mazina inžu efektu. Mazina slāpes, noņem dedzināšanas sajūtu, nostiprina veselību; veicina ādas un matu augšanu, labi ietekmē balsi un ceļ enerģētisko līmeni. Salda garša rada apmierinājuma sajūtu, palielina ķermeņa masu un turgoru, palīdz tikt vaļā no vājuma un atjauno spēkus pēc slimības. Atsvaidzinoši iedarbojas uz degunu, muti, rīkli, mēli un lūpām, palīdz cīnīties ar lēkmēm un ģīboņa stāvokļiem. Būdama īpaši pievilcīga kukaiņiem (bites, skudras), salda garša rasturojama kā mitra, atvēsinoša un smaga. Tai pat laikā, lietojot saldumus pārmērīgi, rodas aptaukošanās, ļenganība, tieksme uz dezdarbību, pārmērīga miegainība, smaguma sajūta, zūd apetīte, pasliktinās gremošana, tiek novērota patoloģija muskuļu attīstībā, mutes un kakla zonas orgānos, ir apgrūtināta elpošana, rodas klepus, apgrūtināta urinēšana, pasliktinās zarnu trakta peristaltika, rodas drudža sajūta sakarā ar pāratdzišanu, uzpūšas vēders, pastiprinās siekalu izdale, ir traucēta sensorā sfēra, zūd balss, palielinās vairogdziedzeris, uzpūšas kakla un kāju limfmezgli, ir stagnācijas izpausmes urīnpūslī un asinsvados, rodas miltveidīgi aplikumi kaklā un acīs, kā arī citas ar kaphu saistītas slimīgas izpausmes.

Raugoties no Rietumu fitoterapijas viedokļa, salda garša baro, tonizē un atjauno; pastiprina spermas un piena veidošanos, stimulē nervu audu augšanu, un reģenerē ārējos un iekšējos audus. Rada sedatīvu, nomierinošu un mīkstinošu efektu, mitrina un apmierina.

Saldie augi: tie, kas satur cietes, cukurus vai gļotveidīgas vielas. Pie tām pieder viegla, cietveida un subjektīvi patīkama garša, ko var pavadīt mazāk patīkamas otrreizējas pēcgaršas. Dotā garša sastopama visai reti. Tipiski saldi augi ir: mandeles, tauksakne, dateles, fenhelis, linsēklas, lakrica, purva malva, rozīnes, sezama sēklas shippery, goba un mugurene. Saldo garšu var pastiprināt, apstrādājot materiālu ar neattīrītu cukuru, medu vai arī vārot pienā.

Skābā garša uzlabo ēdiena garšu, stimulē gremošanas uguni, veicina ķermeņa masas pieaugumu, dod spēku, stimulē intelektu, nostiprina sajūtu orgānus, uzmundrina, mazina gāzu veidošanos zarnās un vēdera pūšanos, nomierina sirdi, stimulē siekalu veidošanos, atvieglo barības rīšanu, mitrina barību un veicina tās sagremošanu. Garšu var raksturot kā vieglu, karstu un mitru. Pārmērīga garša (produkts) var izsaukt zobu mizošanos, rada slāpes, acu mirkšķināšanu (gļotādas kairinājums), izsauc zosādu, šķīdina kaphu, pastiprina pittu un noved pie toksīnu uzkrāšanās organismā. Izsauc muskuļu atrofiskas izmaiņas un mazina ķermeņa tonusu, izsaucot tūkšanu pēc traumām vai izveseļošanās stadijā. Pateicoties sildošajam efektam, veicina sasilšanu un strutošanu, arī brūču, lūzumu un citu bojājumu čūlošanu. Garša izsauc dedzināšanas sajūtu kaklā, krūšu kurvī un sirds apvidū.

Rietumu fitoterapija: barojoša iedarbība uz visiem audiem, izņemot reproduktīvos (šuhra dhatu). Pastiprina vielu maiņu, stimulē asinsriti, smadzeņu funkciju un sajūtu orgānu darbību. Pastiprina apetīti, veicina gremošanu.

Skābie augi: garša veidojas pateicoties klātesošajām skābēm, kā piemēram, skābajos augļos. Dabā sastopams retāk kā saldā garša. Tipiski augi ar skābu garšu ir vilkābele (augļi), citrusaugu augļi, avenes un mežrožu paaugļi. Garšu var pastiprināt, augus fermentējot (augu vīni) vai pagatavot tos spirta uzlējumu veidā (spirtam piemīt skāba garša).

Sāļa garša stimulē gremošanu, mitrina, iededz gremošanas uguni; tā ir asa, kodoša, it kā šķidra. Caureju veicinoša, sedatīva, debloķējoša iedarbība. Sāļa garša mazina vatu, mazina rigiditāti (?), kontraktūras, mazina tauku nogulumus un it kā nomāc citas garšas. Sāļa garša stimulē siekalu izdalīšanos, šķīdina kaphu, attīra asinsvadus, mīkstina ķermeņa orgānus un dod ēdienam garšu. Var raksturot kā smagu, eļļainu un karstu. Pārmērīga lietošana vai lietojot kopā ar minimālu citu garšu daudzumu, pastiprina pittu, izsauc asins sprostošanos, slāpes un dedzināšanu, ģīboņa stāvokli, ved pie muskuļu erodēšanās un atrofijas. Pastiprina ādas infekciju slimības, izsaucot saindēšanos. Ātrāk nobriest audzēji. Ir cēlonis zobu izkrišanai, pasliktina sajūtu orgānu darbību, pastiprina ādas krunciņu veidošanos, matu sirmošanu un izkrišanu. Sāļa garša veicina slimību attīstību, ko pavada asiņošana, palielina gremošanas skābumu, veicina ādas iekaisumu slimības, podagru un citas pittas tipa slimības. Mazās devās sāļa garša veicina gremošanu un pastiprina apetīti; mērenās devās tiek izmantota kā caurejas līdzeklis, liela deva izsauc vemšanu. Būdams viegls sedatīvs līdzeklis, iedarbojas nomierinoši. Sekmē audu augšanu visā organismā un aiztur ūdeni.

Sāļie augi: pēc būtības tā ir minerālu garša, augos sastopama reti. Tipisks produkts ar sāļu garšu ir rūgtais caurejas sāls, īru sūnas, brūnaļģe, minerālsāļi, jūras sāls un jūras zāles. Sāļo garšu pastiprina, augu preparātiem pievienojot sāli.

Kodīgā garša attīra mutes dobumu iniciē gremošanas uguni, attīra barību, pastiprina deguna dobuma izdalījumus, izsauc asarošanu, saasina uztveri, Atjauno zarnu peristaltiku, palīdz aptaukošanās gadījumos, pie uzpūsta vēdera, ja ir pārmērīga ūdens uzkrāšanās organismā. Sekmē eļļaino, sviedraino un viskozo sārņu izvadīšanu no organisma. Piedod ēdienam garšu, pārtrauc niezi, sekmē ādas izaugumu uzsūkšanos, nāvējoši iedarbojas uz cērmēm un mikrobiem, mazina asins sprostošanos un sabiezinājumus, palīdz likvidēt blokādes, atver asinsvadus un vājina kaphu. Šo garšu var raksturot kā vieglu, karstu un sausu. Ar savu garšu un karsējošo potenciālu tā izsauc aberācijas, vājuma sajūtu un nogurumu. Kodīga garša sekmē ģīboņa stāvokļa veidošanos, ved pie samaņas zaudēšanas un reiboņiem. Izsauc dedzināšanas sajūtu kaklā, kā arī visā ķermenī, mazina muskuļu spēku un izsauc slāpes. Saistībā ar garšā prevalējošo uguni un gaisu, tā izsauc dedzināšanas sajūtu, tremoru, kā arī asas un durstošas sāpes visā ķermenī. Kodīga garša iedarbojas stimulējoši, veicina gremošanu, apetīti, veicina svīšanu, ir atkrēpojošs līdzeklis. Pastiprina cirkulāciju un stimulē visas organisma funkcijas, mazinot svešas dabas nogulumu daudzumu.

Kodīgie augi: garšu nosaka galvenokārt dažādas aromātiskās eļļas. Sastopama biežāk kā salda garša, taču nav pārāk izplatīta. Bieži tiek lietoti kā garšaugi. Kodīga garša sevī ietver vircotu un aromātisku; tipiski kodīgie augi: asafetīdas (sveķi), baziliks, krustnagliņu pipari, lauru lapas, kardamons, asie pākšu pipari, kanēlis, krustnagliņas, koriandrs, romiešu ķimenes, mārrutks, sinepes, sīpols, oregāno (raudene) piparmētra, rozmarīns, salvija, mētras, čābers un baldriāns.

Rūgtā garša pati par sevi ir nepatīkama un apstādina garšas sajūtu. Detoksicējoša, antibakteriāla, pretmikrobu un pretcērmju iedarbība. Palīdz cīnīties ar ģīboni, dedzināšanas sajūtu, niezi, ādas iekaisumiem un slāpēm. Dod tonusu ādai un muskulatūrai, ir līdzeklis pret drudzi un karsoņiem. Stimulē gremošanas uguni, stimulējot toksīnu šķelšanu, veicina laktāciju, palīdz cīnīties ar aptaukošanos un izvada toksīnus, kas uzkrājušies liekajos taukos, kaulu smadzenēs, limfā, sviedros, urīnā, pittā un kaphā. Garšu var raksturot kā sausu, aukstu un vieglu. Kad to pielieto atsevišķi vai pārmērīgi, tā saistībā ar piemītošo sausumu, raupjumu un tīrību ved pie astenizācijas un atrofiskām parādībām organisma audos. Garša izsauc asinsvadu aprepēšanu, pazemina fizisko spēku, noved pie vājuma sajūtas, pie prāta aberācijas; sekmē galvas reiboņus, mutes sausumu un citas vatai raksturīgas slimīgas parādības. Attīra asinis un visus audus, bremzē audzēju veidošanos. Izsauc panīkumu, rada sedatīvu un reducējošu efektu, kaut arī mazā daudzumā ir stimulējošs un veicina gremošanu.

Rūgtie augi: garša piemīt daudziem augiem un zālītēm pateicoties rūgtvielu, piemēram, berberīna klātbūtnei. Rūgtās vielas var būt vienkāršas, piemēram, drudzene. Var būt arī aromātiskas (kodīgas, otrkārt) – kā vērmele, vai arī sīvs (otrkārt). Pie tipiskiem rūgtajiem augiem pieder aloja, bārbele, ārstniecības benedikts, krāsainais īriss, hrizantēma, pienene, ehinācija, drudzene, baltā papele, pelašķis, biškrēsliņš, cirtainā skābene.

Saistošā garša ir ar sedatīvu iedarbību, pārtrauc caureju, veicina locītavu atveseļošanu, čūlu un brūču aizvēršanos un sadzīšanu. Ir sausinoša, turgoru /saspriegums, ko rada šūnu šķidrā satura spiediens uz šūnapvalkiem/ paaugstinoša iedarbība. Samazina pittu un kaphu, apstādina asiņošanu; sekmē ķermeņa šķidrumu absorbciju (uzsūkšanu); var raksturot kā sausu, atvēsinošu un vieglu. Atsevišķi vai pārmērīgi lietojot, izsauc sausumu mutē, sāpju sajūtu sirds apvidū, izsauc aizcietējumus, vājina balsi, veido trombus asinsvados, veido tumšu ādas nokrāsu, noved pie priekšlaicīgas novecošanās. Garša izsauc gāzu, urīna un fekāliju aizturi, sekmē ķermeņa masas sarukšanu, izsauc vājumu, slāpes un rigiditāti /funkcionāls skeleta muskuļu stāvoklis, kam raksturīgs muskuļu sasprindzinājums, cietums un stīvums/. Saistībā ar garšas dabiskajām īpašībām – raupjumu, sausumu un „tīrību”, nosaka vatas tipa slimības: paralīzi, spazmas, konvulsijas un krampjus. Ir hemostatiska iedarbība, mazina svīšanu, pārtrauc caureju – efekti, kas saistās ar mitruma uzsūkšanu un aizturi. Ir pretiekaisuma iedarbība, veicina šūnu apvalku atjaunošanu. Sekmē muskuļu savilkšanos, palīdz atgriezties īstajā vietā izkritušiem (nobīdītiem) orgāniem.

Saistošie augi sastopami visai bieži, taču garšai nav lielas ārstnieciskas nozīmes, jo tā galvenokārt tiek izmantota simptomātiski. Garšu veido klātesošie tanīni. Tipiskie augi: ģerānija, lotosa augļi, ceļmalītes, granātkoka augļi, aveņu lapas, etiķkoks, baltā ūdenslilija, baltā ozola miza, deviņvīruspēks.

Saliktās garšas

Viena vai otra garša izolētā veidā sastopama visai reti, taču kāda no garšām parasti prevalē. Bieži vien kopā ir salda un kodīga garša kā kanēlim, dillēm, ingveram u.c. Tādi augi ļoti labvēlīgi iedarbojas vatas gadījumā. Bieži apvienota ir salda un saistoša garša, kā tauksaknei, lotosam, gobai un baltajai ūdensrozei. Šie augi ir labi izmantojami pittas gadījumā. Taču tie var būt smagi gremošanai. Salds un rūgts apvienots lakricai. Tādi augi ir ļoti labi pittai. Salds un skābs ir apvienots dažādos augļos (vilkābele, apelsīns). Labvēlīgi vatai. Dažkārt savienoti kodīgs un rūgts, kā tas ir dažādām vērmeļu sugām un pelašķim. Spēcīgi iedarbojas kaphas gadījumā. Kodīgs un saistošs ir kanēlis, salvija (arī labi der kaphai). Bieži sastopams rūgts un saistošs. Parasti tie ir labi diurētiķi (ceļmalīte). Iedarbojas galvenokārt uz pittu. Dažām zālītēm ir trīskārša vai vēl plašāka iedarbība. Šādu augu iedarbības noteikšanā liela loma ir auga enerģētikai un postdigestīvajam efektam. Šiem augiem parasti ir plašs ārstnieciskās iedarbības spektrs, kā piemēram, ķiplokam.

Garša un barība

Barībai, tāpat kā zālītēm, ir ārstnieciskas īpašības. Tās veido klātesošie elementi vai arī barībā prevalējošā garša. Ajūrvēdā līdz ar zālītēm tiek noteikta arī diēta. Parasti pacientam tiek ieteikts uzturs, kas palīdzētu samazināt viņa dominējošo došu. Bieži vien ieteicamo produktu vidū ir piens, medus, ghī, rozīnes, dateles un mandeles. Saskaņā ar ajūrvēdu fitoterapija un uzturs ir vienas zinātnes sastāvdaļas, un neviena no metodēm nav efektīva, ja ignorē otru. Uzturs nodrošina organisma barošanu, zālītes to dara smalkākā veidā, dziļāk esošajos audos un orgānos.

Garšas un emocijas

Arī emocijām ir noteikta garša un aromāts un tās ietekmē ķermeni atbilstoši savām īpašībām. Ir rūgtas emocijas, kā sēras, vai ar saistošu raksturu, ka bailes; šīs emocijas pastiprina vatu. Ir skābas emocijas – skaudība, vai arī kodīgas – niknums; tās pastiprina pittu. Saldās emocijas (vēlmes un kaisle) un sāļās (alkatība) pastiprina kaphu. Emocionālie pārdzīvojumi uz organismu atstāj tādu pat iespaidu kā nepiemērota barība, kā narkotikas, alkohols vai infekcijas. Psiholoģiskie faktori ir tik spēcīgi, ka ārstējot var pat dominēt pār fizioloģiskajiem. Tādēļ ajūrvēda ietver arī zinātni par psihiskās sfēras enerģētiku; tā ļauj pielietot zālītes, lai kontrolētu mentālos stāvokļus un emocionālās problēmas. Zinātne par garšām un to enerģētiku ietver ne tikai augus un barību, bet arī apziņas sfēru.

Individuālās konstitūcijas korekcija

Ajūrvēda slimos ārstē atbilstoši viņu konstitūcijai, tādējādi ārstēšana nav simptomātiska, bet iedarbojas uz pacienta fizioloģisko un psiholoģisko būtību. Ajūrvēdas mērķis nav kādas konkŗētas slimības ārstēšana, bet gan katra pacienta dabiskās harmonijas atjaunošana. Rezultātā iedarbība notiek uz visu slimību dziļākajiem mehānismiem, kas novērojami katram konkrētajam pacientam. Jebkuras profilaktiskās medicīnas īstenais pamats ir prasme noteikt pacienta konstitūciju. Ajūrvēdā iedarbība notiek, ievērojot prevalējošo došu. Sildošu un sausinošu ārstēšanu lieto kaphas gadījumā, kurai ir nosliece uz vēsumu un mitrumu. Sildīšana un mitrināšana der vatas gadījumā, kurai raksturīga tendence uz vēsumu un sausumu. Atvēsināšana un sausināšana vajadzīga pittas gadījumā, kuras īpašība – pārliecīgs siltums un mitrums. Taču dažkārt zālītes, kas akcentē konkrēto došu, var veicināt tās arstēšanu. Piemēram, lakrica, kas pastiprina kaphu, var to arī pašķidrināt un izvadīt no organisma. Tādēļ apstāklis, ka tā vai cita zālīte var pastiprināt to vai citu došu, nenozīmē, ka to nevar izmantot došas korekcijai. Šo zālīti var izmantot īslaicīgi vai līdzsvarojot ar citām zālītēm, kas ir attiecīgās došas raksturam antagoniskas.

Individuālā konstitūcija un slimības

Individuālā konstitūcija parasti nosaka to slimību profilu, uz kurām tendēts attiecīgais cilvēks. Piemēram, kaphas cilvēkiem ir nosliece uz saaukstēšanās slimībām un (hiperēmiskiem) nosprostojumiem. Taču saaukstēties var arī cita tipa cilvēks, tādēļ jāiedarbojas gan uz pacientu, gan slimību. Sanskritā individuālo konstitūciju tulko kā prakriti, kas nozīmē „daba”. Patoloģiskās izmaiņas sauc par vikruti jeb novirzēm no dabas. Tipa noteikšanā galvenokārt mēs vadāmies no iedzimtajām pazīmēm – fiziskā konstitūcija vai ilggadīgas tieksmes un barības izvēle. Slimības noteikšanā savukārt noteicošais ir simptomi, kas parasti ir pārejoši. Kad zāļu terapijai jāiedarbojas uz asiem, īslaicīgiem vai virspusējiem patoloģiskiem stāvokļiem, individuālās konstitūcijas noteikšanai nav īpašas nozīmes. Taču hronisku vai iesakņojušos slimību gadījumos tas ir ļoti būtiski. Patoloģiskie stāvokļi, kas pēc dabas atšķiras no attiecīgā pacienta, ir visai viegli ārstējami. Taču slimības, kas saskan ar pacienta dabu ir grūti pārvaramas, jo indivīda daba pastiprina slimību.

Saskaņā ar „Sušruta – Samhita” (sens ajurvēdas traktāts) marma ir mezgla punkts, vieta, kur savienojas divas vai vairākas ķermeņa sākotnes – mamsa (muskuļi), sira (asinsvadi), snaju (saites), asthi (kauli) un sandhi (locītavas). Par dzīvības punktiem marmas dēvē tādēļ, ka pa tiem cirkulē dzīvības vējš (prana – vaiju). Jo tuvāk šī plūsma pie ķermeņa virsmas, jo bīstamāki var būt marmas bojājumi.