Ajurvēdas pamati

(raksta autors nav zināms, raksts pārpublicēts no interneta materiāliem, ar mērķi izplatīt zināšanas par ajūrvēdu)

Pēc senindiešu uzskatiem esību nodrošina divi pamatprincipi: Puruša jeb Pirmatnējais Gars, apziņas jūtīguma princips un Prakriti, Varenā Daba – radošais princips. Abu principu – Gara un Matērijas vienotība rada visu. Abi šie pamatprincipi ir pēc būtības vienoti – Divi Vienā, Apziņa un tās radošais, darbojošais spēks – Šiva-Šakti – Puruša. Visā klātesoša ir arī Prakriti, spēja radīt un izpausties. No šiem diviem varenajiem spēkiem (kad viņi savienojas) rodas Kosmiskā Apziņa – Manass, kas sevī ietver visu izpausmju sēklu. Tā galvenā īpašība ir visi dabas likumi.

Cilvēkā Manass izpaužas viņa intelektā. Šis sākums kā tāds tiek dēvēts par buddhi – atmošanās un pilnīgas attīstības līdzekli. Kad realizācija sasniegta, attiecīgā persona piedzīvo apgaismību – kļūst Buda. Tā ir mūsu spēja uztvert, mūsu spēja atšķirt reālo no nereālā. Taču intelekts, evolucionējot materiālajās formās, var novest pie ego rašanās, pie sava Es nošķirtības jeb ahamkaras. Šis atsvešināšanās princips ir vienīgais, kas mūs nošķir no dzīvības vienotības. Savukārt, Es, ego izsauc savrupas apziņas jeb savrupas izpratnes veidošanos, ko sauc par „manas”, kas kā pašapziņas sajūtu izveido domu aizsarglauku. Tas mūs sasaista. Galu galā tas mūs sasaista ar kolektīvo zemapziņu, ko dēvē par hitta. Tā ir domu noliktava, kas piemīt katrai nošķirtai mentalitātei.

Pateicoties hittai, mēs esam pakļauti uzmācīgiem stāvokļiem un imperatīviem (dogmām), kas ir raksturīgas pat visagrīnākajām evolūcijas stadijām. Ajurvēda tiecas pie dzīves, kas harmonizētu ar kosmisko intelektu (apziņu), pateicoties kam mūsu apziņa būtu pilnīgāka. Tā rastos iespēja atgriezties pie dabas vienotības, un caur dabu – atgriešanās pie mūsu īstās būtības un gara, Purušas.

Tādi ir Ajurvēdas pamati, kas sakrīt ar jogu mācību. Jāatmodina intelekts un jātiek laukā no ego varas, jo ego ir iemesls visām novirzēm no dabas. Veselība ir Prakriti – dabas atribūts. Slimība ir kaut kas mākslīgs – vikruti. No tā sākas vairums slimību, izņemot tās, kuras ir dabiskas – kā laikmeta atribūts, kas izriet no psiholoģiskā disbalansa, ko savukārt rada pārliecīga pašapziņa.

Gunas

Prakriti (varenā Daba) sastāv no trim pamatīpašībām, trim galvenajiem raksturojumiem (sanskritā – gunas): satva, gaismas princips, uztvere, intelekts un harmonija; radžass, enerģijas princips, aktivitāte, emocijas un nemiers; tamass, inertuma princips, tumsa, grūtsirdība, dzīvības trūkums un pretestība. Lai arī katra no šīm trim īpašībām prezentē nepieciešamo dabas elementu, jāsaka – satva ir apziņas adekvāta īpašība. Radžass un tamass – gluži pretēji, ir sveši apziņai, piesārņo to un pazemina mūsu uztveres spējas. Indivīdi ar dominējošu satvu īpašu uzmanību piešķir tādiem imperatīviem kā taisnība, godīgums, kautrība un kopējais labums. Personas, kam vairāk pārstāvēts radžass, augstāk vērtē spēku, prestižu, varu un iespēju valdīt. Tie, kuriem dominē tamass, nonāk baiļu varā, viņiem ir tendence uz verdziskumu un tumsonību, viņi pakļaujas spēkiem, kas grauj.

No teiktā ir skaidrs, ka jācenšas tiekties uz dzīves stilu, kas atbilst galvenokārt satviskajam tipam. Visas īpašības dabā eksistē, tādēļ pēc iespējas vairāk uzturā jācenšas izmantot tos augu veidus un barību, kam ir satviska daba. (Ajurvēda augus klasificē atbilstoši pieminētajām trim gunām). Tas nenozīmē, ka radžasa un tamasa augi vispār nav jāizmanto – satviskajiem priekšroka dodama kā apziņas attīstību stimulētājiem.

Pieci elementi

No trim gunām veidojas pieci elementi. No satvas, ko veido skaidrība, rodas ēteris. Radžass, kas sastāv no enerģijas, rada uguni, no tamasa, kas sastāv no inertā sākuma, rodas zeme. Starp satvu un radžasu savu sākumu atrod subtils, bet kustīgs elements- gaiss. Starp radžasu un tamasu rodas ūdens, kas sevī ietver kustīgumu un inerci. Šie elementi izsaka matērijas piecus stāvokļus: cieto, šķidro, starojošo, gāzveida un ēterisko. Tie raksturo piecus blīvuma veidus. Visa redzamā un neredzamā matērija eksistē kādā no šiem stāvokļiem. Tiem ir savi psiholoģiskie korelāti (savstarpējā saistība), kas demonstrē apziņas stāvokli un emocionālo pārdzīvojumu kvalitāti.

Augu piecas daļas (Ajurvēdā – pankangamas) rāda, kā augu uzbūve saskan ar pieciem attiecīgajiem elementiem. Sakņu sistēma atbilst zemei, jo ir blīvākā un pati apakšējā auga daļa un savieno to ar zemi. Stumbrs un zari atbilst ūdenim, jo pārvieto ūdeni jeb attiecīgā auga sulas. Ziedi korelē ar uguni, kam raksturīgi ir krāsa un gaisma. Lapas atbilst gaisam, jo augu iekustina vējš. Augļi atbilst ēterim, auga subtilajai (smalkajai, maigajai, delikātajai) būtībai. Sēklas satur visus piecus elementus, ietverot sevī visu augam piemītošo potenciālu.

Trīs došas

Uzskats par trim došām jeb trim cilvēka konstitucionālajiem tipiem ir ajurvēdas pamats.

Viss sastāv no pirmelementiem. Tā arī došas sastāv no:

1. vata = gaiss + ēteris;

2. pitta = uguns + ūdens (viens no tā izpausmes veidiem);

3. kapha = ūdens + zeme.

Vadoties no tā, kādi elementi vai došas veido cilvēku, mēs varam konstatēt cilvēka pamatdabu, kā arī noteikt katram atbilstošo ārstēšanas virzienu. Atbilstošās došas tiek atpazītas pēc to raksturīgajiem atribūtiem: vata – sausa, auksta, viegla, kustīga, smalka, cieta un rupja, pakļauta pārmaiņām un skaidra. Tā ir visspēcīgākā no došām, jo pēc būtības ir pats dzīvības spēks, taču vienlaikus arī visspēcīgāk formē slimības. Šī doša vada visu kustību un nes gan pittu, gan kaphu. Pitta – karsta, viegla, ar fluīda īpašībām, subtila un asa, ar nepatīkamu smaržu, mīksta un skaidra. Tieši pitta pārvalda karstumu, temperatūru un visas ķīmiskās reakcijas. Kapha ir auksta, slapja, smaga, lēna, ar iztrūkstošu dzīvīgumu. Tā ir statiska, blīva un it kā aizplīvurota ar mākoņiem. Tieši kapha uztur organisma materiālo sākumu un masas, savstarpējo sasaisti un balansu.

Vata savā dabiskajā stāvoklī uztur gribas enerģiju, ieelpu, izelpu, kustību, impulsu realizāciju, audu līdzsvaru, sajūtu orgānu asumu. Kad ir uzbudināta, tā izsauc sausumu, pārmērīgas pigmentācijas perēkļus, vajadzību pēc siltuma, tremoru (trīci), vēdera uzpūšanos, aizcietējumus, fiziskā spēka samazināšanos, bezmiegu, sajūtu orgānu uztveres asuma samazināšanos, nesakarīgu runu un ātru nogurdināmību.

Pitta normālā stāvoklī atbild par gremošanu, siltumražošanu, vizuālo uztveri, bada un slāpju sajūtu, labu ādas stāvokli, intelektu, mērķtiecību, vīrišķību, kā arī par ķermeņa „mīkstumu”. Uzbudināta pitta izsauc dzeltenu nokrāsu urīnam, izkārnījumiem, ādai un acīm, kā arī bada sajūtu, slāpes, dedzināšanas sajūtu un smagu miegu.

Kapha normālā stāvoklī nodrošina stingrību un stabilitāti, ķermeņa bioloģisko šķidrumu līdzsvaru, locītavu „eļļošanu” un tādas pozitīvas emocijas kā mierīgumu, mīlestību un piedošanu. Ja kapha ir neitralizēta (jādomā – traucēta), pazūd gremošanas potenciāls, uzkrājas krēpas (flegma), gļotas, rodas pārguruma un smaguma sajūta, izsauc bālumu, salšanas sajūtu, ekstremitāšu tonusa zaudēšanu, apgrūtinātu elpošanu, klepu un paaugstinātu miegainību.

Vata koncentrējas resnajā zarnā, gurnos, ķermeņa sānu daļā, kaulos un taustes (taktilās) uztveres orgānos. Galvenokārt tā lokalizējas resnajā zarnā, kur uzkrājas, izsauc saslimšanu un no kurienes to var tieši izvadīt.

Pitta koncentrējas tievajā zarnā, kuņģī, tauku dziedzeru izdalītajos sviedros, asinīs, plazmā. Galvenokārt tā uzkrājas tievajā zarnā, no kurienes to var izvadīt.

Kapha koncentrējas krūšu kurvī, kaklā, galvā, aizkuņģa dziedzerī, ribās, plazmā, taukaudos, degunā un mēlē. Galvenais centrs ir kuņģis, kur uzkrājas un izsauc saslimšanu, un no kurienes to var tieši izvadīt.

Individuālās konstitūcijas noteikšana

Tā tiek iegūta dzimšanas brīdī un paliek nemainīga visas dzīves laikā. Kaut arī ir trīs galvenie konstitucionālie tipi, saskaņā ar pārsvarā esošo došu, pastāv arī kombinācijas un variācijas. Piemēram, divas došas var sadzīvot, būdamas līdzīgas spēku ziņā. Zemāk dotie raksturojumi kalpos kā ilustrācijas galvenajām tendencēm. (par došām arī šeit)

Vata

Šim konstitucionālajam tipam piederošie cilvēki nav sevišķi labi fiziski attīstīti, viņu krūšu kurvis ir saplacināts, redzamas vēnas un muskuļu saites, izceļas locītavas, jo vāji attīstīta muskulatūra. Āda ir brūngana, auksta, sausa, klāta plaisiņām. Viņiem bieži novērojamas vairākas tumšas dzimumzīmes. Ar šādu konstitūciju cilvēks var būt maza un liela auguma, astēnisks. Mati viļņojas, ne visai biezi, skropstas plānas. Acis mazas, nespodras, var būt iekritušas; konjuktīvs sauss un tumšs. Nagi trausli un var būt ar rupju struktūru; deguns izliekts un var būt uzrauts uz augšu. Apetīte un gremošana mainīga: dažkārt viņi spēj viegli uzņemt lielu barības daudzumu, bet citkārt apetītes nav vispār. Viņi priekšroku dod karstam dzērienam. Urīns izdalās trūcīgi, fekālijas sausas, cietas, novērojama tendence uz aizcietējumiem. Tikai pavisam reti viņiem ir stipra svīšana. Miegs virspusējs, viegli iztraucējams, laika ziņā nav visai ilgstošs. Rokas un kājas bieži ir aukstas.

Jasasummē visas pazīmes. Visbiežāk figurējošā doša norādīs uz attiecīgās personas primāro konstitūciju. Doša, kas marķēšanas laikā seko pirmajai, būs sekundārā. Iespējama situācija, kad abas pārstāvētas vienlīdz spēcīgi – tad konstitūcija tiek vērtēta kā duāla. Reizēm visas trīs došas ir vienlīdz stipras – tad jāatzīmē tridoša.

Tādi ļaudis (tulkotājam ir doma, ka turpinājums attiecas uz vatu) ir radoši un aktīvi, ātri uzņem informāciju un tiem ir nemierīgs raksturs. Runa ir ātra, kustības un gaita enerģiska, taču viņi ātri nogurst. Psiholoģiskā plānā viņiem raksturīga ātra uztvere, bet īsa atmiņa un izklaidība. Viņi ātri adaptējas pie pārmaiņām. Tā kā viņiem ir nosliece uz neizlēmību un nepacietību, viņiem jāattīsta tādas īpašības kā izturība, pārliecība par sevi un drosme. Viņiem ir nosliece uz refleksiju un nemieru, bieži ir nervozi un pakļauti bailēm.

Pitta

Šim tipam piederošie cilvēki ir vidēja auguma un vidēju svaru, ar normālu skeleta un muskulatūras attīstību. Nav tik iekritis krūšu kurvis kā vatas tipam, viņiem var redzēt tikai dažas vēnas un muskuļu cīpslas. Viņiem ir zilganas vai tumšsarkanas nokrāsas dzimumzīmes un vasarraibumi. Nav tik redzami kauli kā vatai. Kopējais pigmentācijas tips ir vara tonī, dzeltenīgs, var būt ruds un gaišs. Āda mīksta, silta, ar mazāku noslieci uz krunciņām kā vatai, ir dabiska, bieži rozīga nokrāsa. Mati plāni, zīdaini, mazliet rudi vai tumši, novērojama tendence uz agrīnu sirmošanu vai plikgalvību. Acis var būt pelēkas, zaļas vai brūnas. Acu āboli izspiežas mēreni; redze bieži pavājināta, konjuktīvs bieži mitrs un ar vara nokrāsu, nagi mīksti, deguns labi iezīmēts, bet degungals bieži sārts. Fizioloģiskā plānā pittas cilvēki atšķiras ar aktīvu metabolismu, labu gremošanu un apetīti, parasti viņi uzņem lielu barības un šķidruma daudzumu, priekšroku dodot aukstiem dzērieniem. Miegs parasti ir vidēja ilguma, nepārtraukts; izkārnījumi dzeltenīgi, maigas konsistences un daudz. Parasti viņi daudz svīst, viņiem ir paaugstināta ķermeņa temperatūra, rokas un kājas parasti ir siltas. Viegli panes siltu un karstu klimatu, nebaidās atrasties saulē. Psiholoģiskā plānā viņiem ir ātra un laba uztvere, labs intelekts un reakcijas ātrums, var būt labi oratori. Emocionālajā plānā jāatzīmē nosliece uz dusmīgumu, greizsirdību un arī naidu. Bieži ir godkārīgi, tiecas būt līderi.

Kapha

Labi attīstīts ķermenis un nosliece un tuklumu. Krūšu kurvis ietilpīgs un plats. Vēnas un cīpslas nav redzamas biezās ādas dēļ. Muskulatūra labi attīstīta un kauli neizceļas. Pigmentācijai raksturīgi gaiši toņi, bāla vai gaiša nokrāsa. Āda izceļas ar maigumu, it kā eļļaina, mitra un auksta. Mati biezi, tumši, mīksti un viļņaini. Acis intensīvi melnas vai gaiši zilas, acu baltums parasti spožs, liels un pievilcīgs. Konjuktīvs pavisam reti ir ar sārtu nokrāsu. Fizioloģiskā plānā kapha cilvēkiem ir mērena un stabila apetīte; viņiem ir palēnināta gremošana un prasība pēc ēdiena nav tik izteikta kā citiem tipiem. Viņiem ir palēnināta kustību aktivitāte, ekskrementi parasti ir maigas konsistences, var būt pabāli, zarnu trakta evakuācija mēdz būt bremzēta. Svīšana mērena. Miegs stiprs, ilgs un pat pārmērīgs. Kaphas tipam raksturīga milzīga rezistence un liels dzīvības spēks, parasti viņi ir veseli un apmierināti ar dzīvi. Psiholoģiski viņi ir ciešami, mierīgi, viegli piedod pāridarījumus. Pie negatīvajām rakstura īpašībām jāpieskaita alkatība, skaudība un neiecietība. Uztvere ir bremzēta, bet izceļas ar asumu; viņi lēni uztver informāciju, bet iegūtās zināšanas saglabājas noturīgi.

Trīs došas un augi

Trīs došas eksistē arī starp augiem. Kapha augiem raksturīga vētraina augšana, izcila lapotne un liels sulas daudzums; tie ir blīvi, smagi, sulīgi, ar augstu ūdens saturu. Vatas augi izceļas ar trūcīgu lapotni, tie ir rupji, ar ieplaisājušu mizu, greizi, ar kroplīgiem zariem, nevienmērīgu augšanu un tajos ir maz sulu. Pitas augi atšķiras košām krāsām un krāšņiem ziediem; sulu daudzums mērens, sula var būt indīga vai arī izsaukt apdegumus.

Augsni, klimatu, ģeogrāfiskās zonas un valstis arī var iedalīt došu tipos. Pateicoties tādai klasifikācijai mēs labāk saprotam tām atbilstošās dzīvības formas un adaptēšanās veidus. Sakņu sistēma un augu miza (pārstāv zemes un ūdens elementus) iedarbojas galvenokārt uz kaphas stāvokli. Ziedi (uguns) iedarbojas uz pitas stāvokli. Lapas un augļi (gaiss un ēteris) galvenokārt iedarbojas uz vatu.

Trīs došas un slimību ārstēšana

Ārstējot (ar jebkuru metodi, t.sk. ar zālītēm) nepieciešams zināt ne tikai cilvēka individuālo konstitūciju, bet arī slimības raksturu. Ārstējot to pašu slimību dažādiem tipiem, līdzekļi var atšķirties. Astma var rasties vairāku iemeslu dēļ: ja traucēta kapha - ir pārmērīgs ūdens daudzums plaušās; ja traucēta vata (plaušu nervu pārmērīgs jūtīgums); mitra siltuma uzkrāšanās plaušās ir traucēta pitta. Visos gadījumos vienāda ārstēšana nedos vienādus panākumus.

No otras puses – viena un tā pati konstitūcijas problēma var radīt priekšnoteikumus dažādām saslimšanām. Tādā gadījumā tās visa var izārstēt ar analoģiskiem līdzekļiem – samazinot došu. Paaugstināta vata, piemēram, var izpausties kā lumbago, artrīts, aizcietējumi, galvas sāpes, ādas sausums, vēdera pūšanās un slikta gremošana. No visiem minētajiem simptomiem var izvairīties ar viena profila ārstēšanu. Vienu atskaites punktu varam iegūt, zinot, kādos gadījumos ir efektīva tā vai cita zālīte. Ziņas par to, uz kādu no konstitucionālajiem tipiem augs iedarbosies, dod citu atskaites punktu. Ievērojot abas līnijas, kas papildina viena otru, mēs iegūstam daudz lielākas iespējas slimības ārstēšanai.

Septiņi dhatu un odžass

Ajurvēda augus sistematizē sastībā ar tiem dhatu jeb audiem, uz kuriem šie augi iedarbojas. Ajurvēdā ir arī ziņas par tām zālītēm un vielām (minerāli un metāli), kas iedarbojas uz smalkāk organizētajiem audiem, t.sk. nervu un reproduktīvos. Sperma jeb reproduktīvie audi ir visu pārējo organisma audu pamats un ietver sevī ne tikai reprodukcijas spēju, bet arī spēju atjaunoties. Spermas galvenais elements ir odžass, kas tulkojams kā „tas, kurš dod spēku”. Tādējādi odžass ir organisma galvenais elements un ietilpst visās hormonālajās vielās. Odžass uztur imūnsistēmu. Augam līdzīgi kā cilvēkam (un arī Visumam) ir septiņi dhatu jeb līmeņi. Augšanas sula ir viņa plazma. Auga sveķi ir viņa asinis. Koksne – kauli. Kauleņkoku sveķi ir tauku analogs. Auga miza ir viņa kauli. Lapas ir kaulu smadzenes un nervaudi. Ziedi un augļi – reproduktīvie audi. Ziedošs koks demonstrē šos audus visredzamākajā veidā. Koks augu pasaulē ir analoģisks cilvēkam dzīvnieku pasaulē. Auga dhatu iedarbojas uz attiecīgajiem cilvēka dhatu. Sula iedarbojas uz mūsu plazmu, sveķi – uz asinīm, koksne uz muskuļiem, kauleņkoku sveķi – uz mūsu tauku nogulumiem, miza – uz kauliem, bet lapas – uz reproduktīvajiem orgāniem. Rezultātā auga sēklas ārstnieciski iedarbojas, ja ir iedzimtas kaites, kā arī tādu disfunkciju gadījumos, kas rodas no spermas un konģenitālo sakņu savstarpējās mijiedarbības. Tieši mīlestība ir visīstākais dziedinātājspēks. Zāles, kas pagatavotas ar mīlestību (arī būdamas terapeitiski neadekvātas) var dot patiešām fenomenālus rezultātus. Zālītes un citi preparāti ir tikai nesēji. Eksistē augi, piemēram, ashwagandha, kam ir augsta odžasa koncentrācija; ir arī speciālas metodes, kas ļauj pagatavot zālītes tā, lai odžass pārietu tiešā veidā. Mantras un meditācijas ir daļa no attiecīgā procesa.

Piecas prānas

Tāpat kā ci ķīniešu medicīnā, senajās dziedniecības tradīcijās koncepcija par dzīvības enerģiju ieņem centrālo vietu. Ajurvēdā tā ir prāna, kas parādās piecos funkcionālajos variantos. Zālītes tiek klasificētas atkarībā no tā, uz kuru no prānas veidiem tās iedarbojas.

1. Prāna: prāna koncentrēta galvā, tā viržas lejup, regulējot ieelpu un rīšanu. Tā ir saistīta ar intelektu, ar sajūtu un motorajām funkcijām un pirmkārt ar nervu sistēmu un elpošanas orgāniem.

2. Vjāna: sakopota sirdī; tās darbība aptver cisu organismu, jo pārvalda asins cirkulāciju un muskuļu un locītavu kustības.

3. Sāmana: sakopota tievajā zarnā, pārvalda gremošanas sistēmu.

4. Udāna: sakopota kaklā, pārvalda runu, enerģiju, gribu, piepūli, atmiņu, izelpu.

5. Apāna: sakopota vēdera lejasdaļā un pārvalda visas funkcijas, kas atbild par izkārnījumu, urīna, sālsskābes, menstruālo izdalījumu izvadi, kā arī par augļa izdzīšanu.

Šīs piecas prānas parasti dēvē par piecām vatām (vata nozīmē gaiss vai determinējošais spēks) un ir dzīvības spēka piecprofila dalījums un funkcionālā diferencēšana nervu sistēmas enerģizācijas nozīmē.

Organisma sistēmas (srotas)

Saskaņā ar Ajurvēdas priekšstatiem, cilvēka organisms sastāv no neskaitāmiem kanāliem. Tie nodrošina dažādu audu metabolismu, vada asimilācijas un eliminācijas (izvades) procesu. No šīm pozīcijām raugoties, slimība ir enerģijas plūsmas traucējums kanālos: pārmērīga plūsma, nepietiekama plūsma, plūsma nepareizajā virzienā, plūsma, kas pārvietojas pa nepareizajiem kanāliem, attiecīgās plūsmas bloķēšana. Galvenais slimības faktors ir plūsmas bloķēšana kanālā. To vara radīt bioloģiskie šķidrumi, vata, pitta vai kapha, vai arī toksisko vielu uzkrāšanās. Dažas no šīm sistēmām ir identiskas mūsdienu nozoloģiskajai sistēmai, citas līdzinās ķīniešu koncepcijai par meridiāniem. Zālītes tiek klasificētas atbilstoši kanāliem, uz kuriem tās iedarbojas.

Pranavaha srotas: kanāli, kas nes elpu jeb prānu. Atbilst elpošanas sistēmai. Annavaha srotas: kanāli, kas nes barību, pēc būtības identiski gremošanas sistēmai. Ambuvaha srotas: kanāli, kas transportē ūdeni jeb regulē ūdens apmaiņu un ir gremošanas sistēmas cits aspekts. Pirmās trīs kanālu sistēmas regulē vielu nokļūšanu organismā. Nākamās septiņas nodrošina (baro) septiņus dhatu jeb septiņus organisma audus.

Rozavaha srotas: kanāli, kas transportē asins un audu plazmas komponentus. Tie specifiski saistīti ar limfātisko sistēmu un dažiem cirkulatorās sistēmas elementiem. Raktavaha srotas: kanāli, kas transportē asinis (konkrēti hemoglobīnu) un dažus cirkulatorās sistēmas elementus. Mamsavaha srotas: kanāli, kas baro muskuļu audus. Medavaha srotas: kanāli, kas baro taukaudus un regulē tauku apmaiņu organismā. Astivaha srotas: kanāli, kas baro kaulaudus jeb skeleta sistēmu. Mažžavaha srotas: kanāli, kas baro kaulu smadzenes, smadzeņu audus, nervu sistēmu. Šukravaha srotas: kanāli, kas pārvalda spermu jeb vīriešu reproduktīvo sistēmu. Purišavaha srotas: kanāli, kas nes fekālijas – eksretorā sistēma. Nuthavaha srotas: kanāli, kas transportē urīnu. Svedavaha srotas: kanāli, kas transportē sviedrus.

Sievietes organismā ir divas citas sistēmas.

Artavaha srotas: kanāli, kas transportē menstruālos izdalījumus (vai reproduktīvā sistēma, kas atbilst šukravaha srotas vīrietim) Staņjavaha srotas: kanāli, kas transportē pienu jeb atbild par laktāciju un ir sievietes hormonālās sistēmas elements. Beigu beigās vēl ir kanālu sistēma smadzenām. Tā galvenokārt saistīta ar mažžavaha srotas un reproduktīvo sistēmu.

Manovaha srotas: kanāli, kas nodrošina smadzenes jeb transportē mentālo enerģiju. Mūsu klasifikācijas sistēmā var nebūt norādīta funkcionālā sistēma, uz kuru iedarbojas attiecīgais augs. Piemēram, ja zinām, ka tā vai cita zālīte iedarbojas uz kaulaudiem, tad nav nepieciešams pieminēt, ka tā iedarbojas uz skeleta sistēmu.

Agni un augi

Organisma veselība Ajurvēdā ir bioloģiskās uguns (nodrošina vielmaiņu) darbošanās izpausme. To sauc par Agni un tas nav vienkārši gremošanas potenciāla simbols. Plašākā nozīmē tā ir radošā uguns, kas nodrošina bāzes jeb fona darbu visas dzīves laikā, radot visumu kā stadijveidīgu sevis attīstību. Tas ietver sevī atslēgu visām pārvērtībām. Agni ir klātesošs ne tikai cilvēkā, bet visā dabā. Īpaša koncentrācijas vieta ir augi, kas satur fotosintēzes agni. Kad agni ir varens, tad gremošana norit pareizi. Ja gremošana ir slikta un organismā uzkrājas nesadalīto barības vielu toksīni jeb ama, rodas slimība. Augi satur agni, ar kura palīdzību tie „sagremo” saules gaismu un rada dzīvību. Augi savu agni jeb gremošanas un transformācijas spēju var nodot cilvēkam, kas nozīmē, ka mēs tādējādi varam paaugstināt savas gremošanas potences un tikt galā ar vielām, kuras parasti nespējam utilizēt. Pateicoties šai mijiedarbībai, mēs sasaistāmies ar kosmisko agni, ar dzīvības radošo un dziedinošo spēku. Augu agni magnētiski pievelkas pie negatīvās dzīvības enerģijas, kurai ir pretējas raksturīpašības – amas, vai arī pie mūsu organisma toksisko nogulumu atbilstošā spēka. Tā rezultāts ir neitralizācija un harmonijas atjaunošana. Augi var tikt izmantoti agni papildināšanai, tādējādi atjaunojot imūnsistēmu. Tas atjauno mūsu auras jaudu, kas ir nekas cits kā mūsu agni izgaismošana. Pateicoties savai dabai, pareizi izvēlēti augi un garšvielas var barot agni. Tā tiešā veidā pastiprinās ķermeņa un smadzeņu bāzes enerģija, nodrošinot barības un arī pieredzes labu uzņemšanu (apgūšanu).