Kad cilvēks uzmanību pievērš dzīves garīgajam aspektam, viņš sajūtas
atbildīgs, piederošs, līdzjūtīgs un vēlas rūpēties par visu cilvēci.
Garīgums uztur un sargā dzīvību. Tas jūs dara stiprus un nelokāmus.
Garīgums neievēro šķiru, ticību, reliģiju un tautu šaurās robežas un
piešķir jums apziņu, ka dzīvība eksistē visur. Un tikai ar šīs apziņas
palīdzību, ar šo apziņas garīgo pacēlumu mēs varam izbeigt karus un
atjaunot cieņu pret cilvēka tiesībām visā pasaulē.
Kā lai to sasniedz? Kādi ir galvenie garīgās attīstības principi?
PĀRLIECĪBA.
Pirmais solis pa garīgās attīstības ceļu – būt drošam pašam par sevi.
Bez pārliecības neko nevar panākt. Šaubas – lūk, kas traucē pārliecībai.
Tiklīdz jūs novērsīsiet visas negatīvās domas, jūs sapratīsiet, ka
pozitīvais jau noticis. Kad pazūd šaubas, uzreiz rodas pārliecība.
Tādēļ, lai pārliecība nestu augļus, jums sākumā jāpieņem šaubas. Ja
pavērosiet šaubas, tad sapratīsiet, ka tās vienmēr attiecas uz kaut ko
pozitīvu.
Par negatīvo jūs nekad nešaubāties. To jums vajadzētu zināt no savas
pieredzes: jūs šaubāties par kāda godīgumu, bet nekad nešaubāties par
negodīgumu. Jūs šaubāties par citu cilvēku labajiem nodomiem, bet nekad
nešaubāties par sliktajām īpašībām. Ja kāds saka: „Es tevi ļoti mīlu!”,
jūs sakāt: „Tiešām?”. Taču, ja jums saka: „Es tevi ienīstu!”, jūs nekad
nepārjautājat: „Tu tiešām esi par to pārliecināts?”
Jums jāsaprot, ka jūsu šaubas – tā ir nedrošība par kaut ko labu un
pārliecība par kaut ko negatīvu. Atcerieties: ja jums ir šaubas, tad
runa ir par kaut ko pozitīvu. Šādā kontekstā šaubas jums ļauj iet tālāk.
Es jums nelieku atteikties no šaubām. Jo vairāk jūs spējat, jo vairāk
ir šaubu! Ļaujieties tām par visiem simts procentiem. Šaubas jums
palīdzēs. Tiklīdz jūs uzveiksiet šaubu slieksni, jūs sagaida strauji
panākumi.
IZBEIDZIET NOSODĪT SEVI UN CITUS.
Nākamais solis – izbeigt nosodīt sevi un citus cilvēkus. Garīgais
ceļojums – tas ir ceļojums pie Sevis. Kad nosodāt Sevi, jūs nevēlaties
Sev tuvoties. Jums tas neliekas interesanti. Bez šīs apzinīgās tuvošanās
Sev, garīgajam avotam, jūs automātiski aiziesiet pa materiālo ceļu.
Prieks, ko iegūsiet no materiālās pasaules objektiem, ātri apniks.
Prieks, ko saņemsiet no garīguma, jūs spārnos. Jūs atradīsiet sevī
negatīvas īpašības, bet nevajag sevi par to nosodīt. Mums apkārt ir
daudz nosodījumu, tie samazina cilvēku apziņu visā pasaulē.
SLAVĒJIET SEVI UN CITUS.
Trešais likums – sevi un citus jāslavē. Uzslavēt citus – tas ir
nākamais solis pēc tam, kad iemācīsieties citus nenosodīt. Uzslava
sasilda dvēseli, bet garīgums spārno mūs, citus un visu apkārtni. Kad
jūs uzslavējat sevi vai kādu citu, iekšēji izveidojas prieka pilna
telpa. Ja paši sevi nevarat uzslavēt, jums nevajag uzslavu no citiem.
Mēs bieži domājam, ka sevi uzslavēt ir egoistiski, bet patiesībā ego
nekad sevi neliela. Drīzāk tas cer uz uzslavas saņemšanu no citiem.
Saprotiet, ka jebkura uzslava tā vai citādi nāk no Dievišķā. Ja jūs,
piemēram, sakāt, ka jums ir skaistas acis, – kas tās radīja? Jebkura
uzslava nāk no Dievišķā, no Radītāja.
Uzslavas piedāvāšanas akts paplašina apziņu. Jūsos kaut kas paplašinās.
Nosodījums apziņu sašaurina. No tā mirkļa, kad jūs sapratīsiet, ka
garīga potenciāla augšana – tā ir apziņas, prāta paplašināšanās, – jums
vairs negribēsies atgriezties pie nosodīšanas. Piedāvājiet patiesu
uzslavu citiem un novērojiet, kā jūs paši jutīsieties.
PATIESUMS, ĪSTUMS.
Ceturtais likums – visur esiet patiesi. Nemāniet sevi un nemelojiet
citiem. Pa garīguma ceļu jūs neejat citu dēļ. Garīgi meklējumi bez
patiesības ir veltīgi. Tas neko nedos. Taču, ja tas notiek patiesi,
rodas miers, laime un prieks, cik vien to iespējams piedzīvot šajā
pasaulē.
ATBILDĪBA.
Piektais garīgās attīstības likums – atbildība. Garīgais ceļš – tā nav
bēgšana no atbildības, bet gan tās uzņemšanās. Jo vairāk atbildības jūs
uzņematies savā dzīvē, jo vairāk jūs attīstāties. Ja jūs sūdzaties par
grūtībām, to skaits tikai pieaugs. Cilvēki kļūdās, uzskatot, ka
eksistence pēc garīgiem likumiem ir izvairīšanās no smaga darba. Pavisam
pretēji – ejot pa garīgo ceļu, jārīkojas enerģiski un efektīvi!
NETURIETIES PIE PAGĀTNES.
Sestais garīgās attīstības likums – tā ir spēja atlaist pagātni.
Lūkojieties uz pagātni kā uz sapni. Tā jūs spēsiet atgriezties tagadnē.
Jūs sapratīsiet, ka nav nepieciešamas pūles, lai dzīvotu tagadnē. Tajā
mirklī, kad atlaidīsiet pagātni, jūsu prāts pats atgriezīsies tagadnē.
Tagadnē gars ir viegli aizdedzināms un pietiek vienas dzirksteles, lai
uzliesmotu gara lāpa. Kad jūs pieķeraties pagātnei, jūsu lāpa apaug ar
sodrējiem. Dzīvojiet tagadnē un neļaujiet pagātnes pelniem to pārklāt.
PIEŅEMŠANA.
Jums jāprot radīt ap sevi harmonisku atmosfēru. Jūs varat domāt, ka
apkārtne veido jūs, taču patiesībā jūs veidojat savu vidi. Jums
jāsaprot: ir tas, kas ir. Pastāvošā pieņemšanai ir divi aspekti. Pirmais
– pieņemt šo mirkli kā neizbēgamu. Notika tā kā notika. Ja jūs
vēlaties, lai viss būtu citādi, situācija var mainīties tikai nākamajā
mirklī. Tikai tad, kad jūs pieņemat to, kas ir, rodas miers, un jūs
patiešām varat kaut ko mainīt. Otrais: pieņemt citus cilvēkus tādus,
kādi tie ir, – lai kā viņi uzvestos, jums jāsaprot, ka tas ir
vislabākais variants, kādu viņi šobrīd jums var piedāvāt. Analizējiet.
Meklējiet viņu rīcībai izskaidrojumus. Un vienlaicīgi uzņemieties
atbildību par savu rīcību. Šajā gadījumā pieņemšana kļūst dinamiska, bet
jūsu apkārtne – harmoniska.
APZIŅA PAR NĀVES NEIZBĒGAMĪBU.
Garīgās attīstības astotais likums – tā ir apziņa par nāves
neizbēgamību, sapratne, ka mēs visi kādreiz nomirsim. Tā kā mūsos mīt
kaut kas slepens, kas nemirst, mēs varbūt varam pilnībā neapzināties
nāves faktu. Apziņa par nāves neizbēgamību var mūs atgriezt tagadnē. Tā
var aizvest aiz niecīgu kārdinājumu robežām, kuras mūs šķir no tagadnes.
Kad rodas sapratne, ka jūs kaut kad mirsiet, nākotne vairs nešķiet kā
glābiņš.
DZĪVES NEPASTĀVĪBA.
Viss, kas šajā mirklī eksistē, ir pārejošs, situācija ir pārejoša, tāpat
apstākļi, emocijas un cilvēki jūsu apkārtnē. Izpratne par to, ka nekas
nav mūžīgs, palielina jūsu garīgo potenciālu. Jūs varat rīkoties ar
lielāku enerģiju, entuziasmu un spēku. Mēs domājam, ka, atzīstot visu kā
pārejošu, mēs samazināsim entuziasmu un novedīsim sevi apātijā. Tā nav.
Pareiza nepastāvības izpratne garu tikai spārno un jūs jūtaties
pacilāti. Jums ir entuziasms un aktivitāte.
PAĻĀVĪBA.
Desmitais attīstības likums – paļaujieties uz Augstāko un Bezgalīgo
Gudrību, kura radīja visu eksistējošo, sākot no kosmiskās sistēmas līdz
gēnu mijiedarbībai, atomiem un molekulām. Vienkāršas elektronu
kombinācijas kaut ko padara par ziedu, kaut ko – par akmeni, kaut ko –
par zeltu, kaut ko – par oglēm. Jums visā jāsaskata kopīgs sākums,
kopīgas gudrības izpausme, pasaules vienotība. Saprotiet, ka tas viss ir
dzīvs. Mēs par kosmosu nedomājam kā par dzīvu radību. Mēs visur redzam
tikai matēriju: mūsu acīs atspoguļojas tikai materiāli objekti. Mēs
zinām, ka kosmosā ir maģija, bet bieži uz to skatāmies kā uz kaut ko
mirušu. Tīrā apziņa, prāta pamats, kuras daļa esat jūs un jebkurš cits
cilvēks, – tā ir dzīva. Sapratne, pieņemšana un paļaušanās uz Augstāko
Gudrību, kura šajā pasaulē visu rada un sargā, – tāds ir desmitais
garīgās attīstības likums.
DZĪVES NEDALĀMĪBA.
Kad cilvēka prāts nonāk stresa vai sasprindzinājuma stāvoklī, tas
novērtē, nosoda, šis patīk, tas nepatīk – prāts novelk robežas. Un tādā
veidā pats sevi it kā izslēdz no dzīves straumes. Šo izslēgšanos no
eksistences straumes mēs saucam par atdalīšanos, taču tā ir tikai
šķietama atdalīšanās. Atdalīšanās no eksistences nav iespējama. Ja apļa
segmentu izņem, tas vairs nav aplis. Jums jāsaprot, ka jūs esat
eksistences daļa, izpausmes daļa Augstākajai Gudrībai, kas savieno
spēkus, kuri veido pasaules telpu un visu. Tas ir vienpadsmitais
attīstības likums.
JŪSU DABA – MĪLESTĪBA UN MIERS.
Kad jūs aptverat pasaules telpas nedalāmību, jums nav jānopūlas, lai
iemīlētu citus. Mīlestība jau ir jūsu dabā. Jūs esat mīlestība. Nav
nekā, izņemot mīlestību. Saprotiet, ka mīlestība – tā nav darbība, kuru
jūs veicat, nav morāls pienākums, kas jums jāpilda. Saprotiet, ka jūs
dzīvojat mīlestībā un viss pārējais arī dzīvo mīlestībā.
Ziniet, ka arī miers ir jūsu daba. Jebkurā mirklī, jebkurā vietā jūs
varat apsēsties un vienkārši visu atlaist, zinot, ka jūsos mīt tīrība,
tīra telpa, bezgalīga un dziļa. Šī iekšējā telpa esat jūs. Kad jūs to
jūtat, jūs nonākat kontaktā ar savu garīgo potenciālu.
„Es nāku no miera. Es esmu miers. Es atgriezīšos mierā. Miers – tā ir
mana daba un mans mērķis. Es esmu miers, esmu telpa, esmu mīlestība.”
Apziņa, ka jūsu daba ir miers un mīlestība, – tas ir divpadsmitais
attīstības likums.
LĪDZSVARS.
Trīspadsmitais garīgās attīstības likums – atrasties līdzsvarā starp
aktivitāti un atpūtu, starp apkārtējās pasaules baudīšanu un pagriešanos
pašam pret Sevi, starp runāšanu un klusēšanu. Ja jūs visu dzīvi
sargājat klusumu, ne reizi neizrunājot ne vārda, tas neapliecina, ka jūs
dzīvojat garīgu dzīvi. Jums dotas runas dāvanas. Jums doti talanti un
spējas. Pareizi izmantojiet visu, kas jums piešķirts, līdzsvarojiet to
ar meditāciju un savas apziņas padziļināšanu.
PAŠAPZIŅA.
Pašapziņa – tas ir nākamais garīgās attīstības likums. Sāciet ar sava
ķermeņa sajūtu apzināšanos, ar ādu, kas zem apģērba, muskuļiem un
nerviem, kas zem ādas, pēc tam arī kauliem. Nekļūstiet pavirši pret
dzīvi kā dzīvnieki, kuri tikai ēd, dzer un guļ. Vērojiet katru sajūtu.
Te ļoti svarīgs apziņas asums. Apzinoties savu ķermeni, jūs tuvosieties
gara izpratnei.
OBJEKTIVITĀTE UN BRIEDUMS.
Skaidra apziņa rodas ar briedumu jeb, citiem vārdiem, ar objektivitāti.
Briedums un objektivitāte rodas vienlaicīgi. Jūs nevarat būt nobriedis,
ja jūs neesat objektīvs. Objektivitāte bieži tiek saprasta kā kūtrs,
truls prāta stāvoklis vai slikts garastāvoklis. Reizēm objektivitātei
pieraksta atsvešinātības un vienaldzības nokrāsu. Tas nav pareizi.
Būdami objektīvi, jūs rīkojaties apzinīgi, jūs satiekaties pats ar Sevi.
Briedums nav drudžains. Briedumam piemīt karaliska pašcieņa, brīvība,
sapratne, noslēpums. Šis ir piecpadsmitais garīgās attīstības likums –
objektivitātes pārākums un dzīves briedums.
SKAISTUMA IZPRATNE.
Sešpadsmitais garīgās attīstības likums – pasaules skaistuma, katra
cilvēka skaistuma, sava iekšējā skaistuma izpratne, apziņa, ka skaistums
– tā ir garīga īpašība. Prāts dzenas pakaļ skaistumam, novērtē skaisto,
taču pastāv atšķirība starp skaistuma izpratni un vēlēšanos to iegūt.
Cenšoties iegūt skaisto, mēs zaudējam objektivitāti.
Ziniet, ka tikai garīgumam piemīt skaistums. Lai kur jūs redzētu
skaistumu, tam ir garīgs sākums. Ja kaut kas ir skaists, tas tāpēc, ka
tam skaista dvēsele. Miris ķermenis nav skaists. Attiecinādami skaistumu
uz garīgām, nevis materiālām vērtībām, mēs nostājamies uz ilga garīgās
attīstības ceļa.
GODĀŠANA UN CIENĪŠANA.
Skaistuma izpratne noved pie godāšanas. Jūs godājat skaistumu, jūs to
dievināt. Visu pasaules lietu kā Radītāja atspoguļojuma godāšana un
dievināšana – tas ir vēl viens garīgās attīstības likums.
Godājiet visu pasaulē. Godāšana – tas ir kas vairāk nekā emocionāla
atbalss, tas ir noskaņojums. Tāds noskaņojums liecina par līdzsvarotu
dzīves izpratni. Kad prāts zina, kas ir gan cieņa, gan mīlestība, tad
sākas godāšana. Godāšanā prāts par simts procentiem dzīvo tagadnē, un
rodas dievbijīgas trīsas. Jūs nevarat kaut ko nemīlēt, vienlaicīgi
zinot, ka tas ir svēts, un jūs nevarat just mīlestību un neuzskatīt to
par svētu. Svētas trīsas ved uz apziņas modrību. Pēc tam rodas
saprašana.
DZĪVE IR MŪŽĪGA.
Nākamais un pēdējais garīgās attīstības likums – saprast, ka dzīve ir
mūžīga. Tas nonāk pilnīgā pretrunā ar to, ka dzīve nav pastāvīga, ka
pasaulē viss ir mirstīgs. Bet tagad mēs sakām, ka dzīve ir mūžīga un ar
to nekas nevar notikt. Patiesība vienmēr ir pretrunīga.
Piezīme:
Šri Šri Ravi Šankars
Avots: http://www.e-misterija.lv/modules.php?op=modload&name=News&file=article&sid=966 |
