Ticības spēks vienmēr ir bijis viens no vislielākajiem noslēpumiem pasaulē. Ja mēs uzdotu daudziem cilvēkiem jautājumu - kādas viņiem rodas asociācijas ar vārdu „ticība”, tad visbiežāk mēs sadzirdētu atbildi – „Dievs, ticība Dievam”. Tas tā ir tāpēc, kā cilvēki ir pieraduši ticēt kaut kādam „augstākam spēkam, kurš nekad nemelo”, tajā pašā laikā īsti nezinot, kur šis spēks atrodas. Sākumā dosim jēdziena „ticība” definīciju.

Ticēt – nozīmē pieņemt kaut ko kā patiesību bez pierādījumiem, vai nu bez argumentu un loģikas starpniecības, vai arī pamatojot savu ticību ar argumentiem.

Ticība tiek definēta kā pārliecība par kaut ko, mūsuprāt, patiesu; to sekmē arī jūtas par šī fenomena patiesumu.

Bet kur tad noslēdzās ticības spēks? Ar savu ticību mēs virzām mūsu psihisko enerģiju un piepildām ar to mūsu ticības objektu, - burtiski atdzīvinām, izpaužam to un īstenojam enerģijas apmaiņu ar mūsu ticības objektu. Ticība var būt patiesa, bet var būt arī maldīga. Pirmajā gadījumā mēs izpaužam un atdzīvinām savā dzīvē patiesību, otrajā – ilūziju, maldus. Mēs atveramies mijiedarbībai ar to kam ticam, un otrādi, - aizveramies no tā, kam neticam.

Mēģiniet atcerēties to, kam jūs ticat. Uzrakstiet to dogmu, faktu, ideju sarakstu, kuram jūs ticat attiecībā pret sevi un pret apkārtējo pasauli. Iekļaujiet tajā savu attieksmi pret sevi, kā jūs sevi vērtējat, ko jūs apgalvotu par sevi. Ja jūs esat pazīstami ar neredzamo pasauli, tad iekļaujiet tajā arī neredzamas pasaules būtnes, Dievu, eņģeļus un to kas, jūsuprāt, notiek šajās pasaulēs. Tas viss ir tas, ko jūs atdzīvināt savā dzīvē. Tas ir to objektu saraksts, kurus jūs barojat ar savu enerģiju un ļaujat tiem iespaidot jūsu dzīvi neredzamā veidā. Piemēram, ja jūs ticat tam, ka jūs neesat pietiekami labs, tad jūs atdzīvināsiet savā dzīvē tieši šo domu. Jūsu dzīvē vienmēr radīsies ļaudis vai situācijas, kuras apšaubīs jūsu spējas tajās vai citās sfērās. Kāds pastāvīgi jums rādīs, ka jūs nepietiekami labi izpildāt savu darbu, ka jūs nepareizi rīkojaties vai arī jūs neesat pietiekami labs, lai ar jums draudzētos, lai jūs mīlēt, lai veidotu ar jums sadarbību. Un tas, savukārt nostiprinās jūsos jūsu ticību tajā, ka jūs neesat pietiekami labs. Bet īstenībā viss tas rāda jums jūsu problēmu - to, kā jūs pielietojat radīšanas instrumentu - jūsu ticību. Lai to mainīt, vajag sākt pielietot šo instrumentu pareizi. Vajag ticēt tajā, ka jūs vienmēr un visā esiet pietiekami labs, jo tas tā arī ir tāpēc, ka jūs esat Radītāja izpausme, bet Radītāja izpausme vienmēr ir laba tieši tāda kāda tā ir kaut vai tāpēc, kā tā ir unikāla.

Ja jūs ticat kaut kādām reliģiskām dogmām, tad paskatieties uz tām un padomājat, ko jūs atdzīvināt savā dzīvē, ticot tām? Piemēram, ko jūs atdzīvināt savā dzīvē, ja jūs ticat tam, ka jūs esat grēcinieks?

(p.s. tik tiešām reliģija ar krucifiksa simbolu mums uzliek zīmogu - grēcinieks, jo krusta simbols tika ieviests tikai ar kristietību, līdz tam tāda nebija, Baltu zīmēs Dieva zīme ir trīsstūris, nevis krusts)

Mūsu daudzu iemiesojumu ceļos mēs visādi pielietojām savu ticības spēku, bieži vien pat neapzinoties to. Visai izplatīta prakse ir bijusi – ticēt kaut kam ārējam. Un, lai mums ir iespēja ticēt kaut kam ārējam, tika izveidots ticības sistēmu liels daudzums. Piemēram, reliģiskās sistēmas. Un mēs bijām ne vienu vien reizi dzirdējuši par gadījumiem, kad cilvēki patiešām bija sasnieguši savus mērķus, lielākus vai mazākus, ticot reliģijām, lūdzoties Dievam tādā vai citā formā. Bet bija arī daudz gadījumu, kad cilvēki nesaņēma vēlamo, pielūdzot Dievu. Kāpēc tad ir tā, ka viens saņem atbildi uz savu lūgšanu, bet cits nesaņem? Meklējot atbildi mēs obligāti atradīsim ticības spēku, kurš vai nu ir, vai nu viņa nav.

Kā darbojās ticība? Ļoti vienkārši! Viss ģeniālais ir vienkāršs. Kad mēs vizualizējam savu mērķi un esam spējīgi izjust, ka šis mērķis jau ir piepildīts, un, kad mēs ticam, ka šī sajūta ir reāla, tad mēs virzām savu psihisko spēku, it kā uzrunājot Visumu. Un Visums atsaucās ar to, ka mūsu mērķis materializējās. Mums tikai vajag saprast, kas šajā gadījumā darbojas. Tas ir mūsu ticības spēks, nevis kaut kāds ārējais spēks (Dievs, ikona, svētais, totēms u.tml.). Bet kāda tad ir nozīme ticības sistēmām? Piemēram, tika aprakstīts gadījums, kad bērns invalīds, kurš nevarēja staigāt, bija lūdzies Dieva Mātes ikonai, lai viņam ir veselas kājas un lai viņš var staigāt. Lieldienās, kad ticīgie ar šo ikonu taisījās iet septiņu kilometru garu krusta gājienu, šis puisis lēma iet ar visiem kopā jo viņā bija stipra pārliecība, ka jā viņš spēs izturēt šo gājienu (viņš staigāja ar kruķiem), tad viņa kājas atveseļosies. Un viņš gāja ar visiem kopā, pats bez citu palīdzības, bija izturējis šo smago pārbaudījumu un brīnums bija noticis – viņa kājas atveseļojās, viņš ir sācis staigāt bez kruķiem.

Šajā un līdzīgajos gadījumos cilvēki parasti saka, ka Dievs, Dievmāte vai ikona ir palīdzējusi. Bet ļoti reti kāds ņem vērā paša cilvēka stipru ticību. Puisis pats bija izveidojis domformu, ka viņš ir vesels. Viņš izjūta šo veselības stāvokli un noticēja, ka tas ir iespējams. Jā, viņš, protams, ticēja, ka viņam palīdzēs Dievmāte. Viņš ar savu ticību bija nosūtījis Visumam savu psihisko spēku, un Visums viņam atbildēja.

Tātad kāda šeit ir nozīme ticības sistēmai, ikonai, baznīcai, krusta gājienam? Ticības sistēma ir iedevusi viņam iemeslu ticēt. Jo diez vai viņš noticētu, ja kāds viņam būtu teicis – noej tāpat vien septiņus kilometrus pa ceļu ar kruķiem un tu būsi vesels. Tā darbojās ticības sistēmas, dodot mums iemeslu ticēt, bet vienlaicīgi atņemot mums izpratni par to, kas tad rada brīnumus. Sistēmas mēģina mūs pārliecināt, ka brīnumus rada Dievs, ikonas, svētie bet mēs paši esam tikai saņēmēji, lūdzēji. Tādā veidā sistēmas pastāv, barojoties ar savu piekritēju spēku, nemanāmi „privatizējot” to ticību, jo tās nav spējīgas pastāvēt pašas par sevi.