Es vēlu visiem Laimi! 

Iesācējs okultists ir tas, kurš nule kā sācis apjēgt, ka pasaules kārtībai ir dziļāka jēga nekā viņš domājis līdz šim; tas, kurš pavisam nesen saskāries ar dzīves jēgas un pasaules evolūcijas teozofisko traktējumu; viņš nereti iedomājas, ka eksistē kādas speciālas zintis un, ja viņam laimētos tās iegūt, viņš ātri vien taptu par gaišreģi un neizmērojamu garīgo spēku pārvaldnieku. Viņš domā, ka pastāv noteiktas formulas, ko skolotāji, ja vien gribēs, atklās viņam, un tās kļūs par okulto zināšanu dārgumu lādes atslēgām. Ja iesācējs patiešām vēlas gūt ātrus panākumus un sevī mītošo dievišķo spēku attīstību, viņam jāatmet šīs iedomas un uz visiem laikiem jāiegaumē, ka skolotājs var vienīgi norādīt darāmā darba ceļu un ka viņš pats spēs to pārzināt tādā mērā, kādā vēlēsies meklēt. Iesācējam jāsaprot, ka pastāv zināmi nosacījumi, kuri jāievēro, un zināšanu kopums, kurš jāapgūst. Īpaši svarīgi ir studēt okulto literatūru, daudz ko uzzinot no gudrākiem prātiem, tomēr ir vēl viena lieta. Atklājot priekš sevis vienu garīgo patiesību aiz otras, viņam nāksies iekārtot savu ikdienas dzīvi atbilstoši tām. Patiesi laimīgs ir tas, kurš savu personīgo dzīvi spēj savienot ar iekšējo garīgo attīstību. Atklāt to un neizmantot sava garīgā „Es” izaugsmei ir tikpat slikti, ja vēl ne sliktāk, kā vispār par to neko nezināt; kam daudz dots, no tā arī daudz tiek prasīts.

Iedomāties, ka iesācējam kāds uz rāvienu  varētu iemācīt pārvaldīt garīgos spēkus ir tikpat kļūdaini kā, iedomāties, ka universitātes rektors spētu nodrošināt universitātes izglītību nupat kā uzņemtam studentam, ja vien izsniegtu viņam diplomu. Uzskats, ka teozofiem krājumā ir okulto dārgumu lāde, kuru var izdalīt vairumā – kā dāvanas, nevis tikai tiem, kas tās nopelnījuši, rodas no vēlmes ar kaut ko izcelties, nevis drīzāk ķerties pie darba un ātri gūt kādu labumu atbilstoši savam dramatiskajam dzīves pavērsienam; piepulcēties neredzamo palīgu pulkam un iegūt spēju vadīt savu astrālo ķermeni, fiziskajam paliekot miegā. Tā ir apsveicama vēlme un cienīgs mērķis. Tomēr jāsaprot, ka tas panākams nevis ar tūlītēju astrālās redzes atvēršanu, bet ar patiesu garīgu pilnveidošanos. Lai kļūtu par neredzamo palīgu, pirmais solis uz to ir – kļūt par redzamu palīgu, attīstot sevī vēlmi palīdzības sniegšanā, ļaujot savām labākajām dziņām izpausties pret citiem. Tikai tad, ja mēs būsim patiesi noderīgi fiziskajā līmenī, ja spēsim savā parastajā ikdienas dzīvē nepalaist garām gadījumus, kad varam palīdzēt citiem, ar to apliecinot, ka mūsu svarīgākā vēlme ir  darīt labu, nevis tikai pārvaldīt okultos spēkus, mēs būsim spēruši pirmo, ļoti noderīgo soli sava mērķa sasniegšanai.

Ja iesācējs grib zināt, cik ātri notiks viņa garīgā izaugsme, lai viņš pavēro savu ikdienas dzīvi. Pirmais uzdevums – spēt pārvaldīt savu fizisko ķermeni un pakļaut to savas gribas kontrolei. Ja viņš redz, ka ir kļuvis grūtāk uzbudināms, ka dzīves sīkumi vairs viņu neievaino un sagādā mazāk ciešanu, ka viņu grūtāk izsist no līdzsvara nekā senāk, tad lai viņš liek vērā, ka viņa griba pieņemas spēkā, lai vadītu fiziskos un astrālos procesus, caur ko tā izpaužas pati. Kā pārbaudes akmeņiem jauna iesācēja ceļā lielāka vērība drīzāk jāpievērš sīkumiem, nevis ārkārtējiem gadījumiem. Vai viņš savā tālākajā evolūcijā spēs ieiet pa tempļa vārtiem, uz kura pusi patlaban sper pirmos nedrošos solīšus, to neizšķir  viens ekstraordinārs gadījums, kas līdzinās iestājeksāmenam universitātē, bet viņa ikdienas dzīves domas un vēlmes. Tieši ar sīkumiem,  tās necilajiem darbiņiem ik stundu tiek pārbaudīts viņa domu, sirdsdegsmes, pacietības un drosmes patiesums. Negūstot panākumus šeit, viņam nav cerību kļūt kaut vai tikai par kandidātu  sarežģītākos pārbaudījumos.

Ir daudz veidu, kā iesācējam okultistam attīstīt sevī tās rakstura īpašības, kuras tam nepieciešamas vēl pirms apzināta evolūcijas ceļa uzsākšanas. Viņš var veikt simtiem darbiņu sava rakstura veidošanai, kas ieliks drošu pamatu viņa turpmākajam gara spēkam. Un no visas tiesas jāliek pie sirds, ka šis pašā sākumā padarāmais darbiņš pasargās no daudzām vēlākām grūtībām un beigu beigās sniegs milzīgu gandarījumu. Īstenībā šīs pūles atmaksāsies simtkārtīgi. Tas, kurš pieļauj nevērību, ceļot savu neredzamo templi, ir tikpat liels muļķis kā tas, kurš būvē brīnišķīgu ēku uz nedroša un sliktas kvalitātes pamata. Katra kļūda, kas pieļauta, ceļot pamatus, ir drauds visai nākotnei, tāpēc jau pārbaudes laikam ir jābūt tik nemainīgam un ilgam. Lai uzņemam  nebeidzamos, sev lemtos pārbaudījumus, kuri reizumis, kā mums liekas, kavē virzību uz priekšu, ar prieku, kā kontroles āmuriņa klaudzienus vagona riteņos pirms mūsu vilciena iziešanas no stacijas, kā pārbaudi ar svērteni un uzstūri būvniecībā.

Paškontrole

Ir brīnišķīgi, ja iesācējs ar nolūku iepazīt teozofiju un tās atziņu gaismā meklēt savu turpmāk ejamo ceļu uzdod sev jautājumu, kādu rakstura īpašību viņam pietrūkst, lai to iespētu, un pūlas tās iemantot. Parasti vājās vietas nav tālu jāmeklē. Vai jums piemīt veselīgs garīgs spēks? Vai nav tā, ka jūs baidāties skaļi paust savu viedokli, lai gan zināt, ka tas  jādara, bet kādam tas nepatiktu? Vai jūs iestājaties par taisnību vai ciešat klusu, lai gan jūtat, ka klusēt nedrīkst? Jums jābūt garīgai drosmei un šādā nolūkā jums jāvēro sava ikdienas uzvedība un jāaudzina raksturs šajā virzienā. Tāpat jums jāizvērtē visas savas labās un sliktās īpašības, kritiski izsijājot vienu pēc otras, kamēr nonāksiet pie tādām, kuras tika uzskatītas par maznozīmīgām. Vai neesat nevērīgs, tērējot savu laiku? Vai zināt, cik milzīga vērtība ir katrai dzīves stundai, ko pavadāt nomodā? Vai zināt, ka vairums ļaužu lielāko tiesu savas fiziskās dzīves pavada pilnīgi bezjēdzīgi un pilnveidojas ārkārtīgi lēni; tie varētu visu šo viegli izšķiesto laiku veltīt (ja vien gribētu) savas evolūcijas paātrināšanai. Ja jums tas ir skaidrs, jūs, protams, sāksiet skaitīt savas nomoda stundas un pavaicāsiet sev, kur ir to guvums. Jums izveidosies paradums darīt visu ātri un precīzi. Ja būsiet nolicis tikšanos, nenokavēsiet to ne piecpadsmit, ne piecas minūtes. Ja saņemsiet vēstuli, neatstāsiet to bez atbildes, gaidot piemērotu brīdi, lai ķertos pie rakstāmspalvas. Lūk, viens no pirmajiem nosacījumiem, ko der iegaumēt: kavēšanās zog laiku, turklāt ne vien jūsējo, bet arī citu; jūsu nevērīgās attieksmes dēļ rodas zaudējumi ne vien jums, bet arī citiem. Tas, kurš vēlas, radīs daudz iespēju audzināt savu raksturu un  nostiprināt savas pozīcijas gaidāmajai lielās kaujas dienai. Lieli darbi ir pa spēkam tikai garā stiprajiem, bet gara spēks ir iemantojams sīkajos ikdienas cīniņos, iekams nebūsi kungs pār sīkām ķibelēm, tev nebūs pa spēkam arī diži darbi.

Uzmanības nozīme

Nekad nav pārvērtējams stāvoklis, ko dēvējam par „uzmanību”. Tā jāattīsta visiem iespējamiem līdzekļiem. Lai ko jūs pasāktu – lielus vai sīkus darbus, tie jādara ar pilnu atdevi. Pilnīga atdošanās darāmajam darbam ir ne vien solis uz panākumiem tieši šajā darbā, bet arī solis uz priekšu īstajā okultās attīstības ceļā. Kādas lietas izzināšana pusstundu ar neatslābstošu uzmanību galarezultātā dos vairāk nekā noņemšanās ar to vai pusi dienas, nespējot koncentrēties. Ātri gūstot zināšanas, pateicoties augstai koncentrēšanās spējai, gūstam vēl ko vairāk. Mūsu prāts atrodas tādā stāvoklī, kāds tam būs nepieciešams, pirms gūt panākumus okultajā jomā.

Parasti vairumam ļaužu prāta darbība atgādina kaķēna rotaļas. Lūk, tas palecas pēc pakārta striķīša, ķer spalviņu, metas pakaļ mušai, tad ieskrien otrā istabā un lēkā no viena priekšmeta pie otra tikai tādēļ, ka tā dzīvē nav nekā  nopietna, ko darīt. Tas pats notiek ar izklaidīgu prātu, kurš nodarbināts ar tūkstots tukšām domām,– tās sasummējot, iznākums būtu nulle. Tas nododas sapņojumiem par visu, un beigās – par neko, atceras nesenu sarunu, pārsviežas uz nedēļu iepriekš notikušu braucienu, paironizē par drauga piezīmi, satraucas par kādu neizpildītu pienākumu, ko tūdaļ atkal aizmirst, jo gar logu kāds aizbrauc, un visbeidzot pārslēdzas uz kādu pavisam citu ar iepriekšējām galīgi nesaistītu norišu loku bez kāda mērķa un sakarības.

Šāds prāta stāvoklis attiecināms uz to mūsu eksistences periodu, kad mums vēl nebija zināšanu par dzīves jēgu. Tas nav pieļaujams tam, kurš apgūst teozofiju; viņam, nezaudējot laiku, jāpieliek visas pūles, lai no šā nelāgā paraduma atbrīvotos. Labs paņēmiens, kā to izdarīt, – censties stingri turēt prātu tikai pie darāmā darba, – vai tā būtu lasīšana, saruna, klausīšanās vai jebkāda vienkārša uzdevuma veikšana. Bet, ja gribat izklaidēties vai atslogot uzmanību, koncentrējieties tikai uz to, un nemaz nepieļaujiet domas par darbu, no kura uz laiku gribat atslēgties.

Uzmanība ir visa okultā procesa sāls. Nav iedomājams, ka kāds varētu gūt panākumus bez labas uzmanības spējas. Uzmanība nepārtraukti jāvingrina kavēties pie jebkuras sīkākas lietas, iekams tas kļūst par dziļi iesakņojušos paradumu. Tieši uzmanība ir visu okulto sasniegumu pamats.

Piemēram, telepātijā, ar ko vairāk vai mazāk ir saskārušies visi. Jūs nupat gribējāt ko teikt, bet jūsu draugs jau pasteidzas pirmais. Jūs gribat pastumt galdu vai atvērt logu, bet nepagūstat ne piecelties, kad jūsu blakussēdētājs ierosina darīt tieši to pašu. Jūs cauru nedēļu neesat iedomājies, ka jums vajadzēja nopirkt vienu lietu, tad piepeši to atceraties, bet, pirms vēl paspējat paust to vārdos, jūsu draugs jau to jums nes. Bieži gadās, ka visi vienā balsī izsaka vienus un tos pašus vārdus. Ļoti bieži gadās, ka jūs skaidri zināt, ko kāda slavenība sacīs, pirms vēl atvērusi muti. Tas notiek vienīgi tad, kad prāts nav aizņemts ar citām domām un lietām. Nav iedomājams cilvēks, kurš spētu pārtvert svešu domu brīdī, kad viņa paša prāts mētājas no viena nejauša domas priekšmeta pie otra. Kā uzzināt otra domas, ja pat slikti saprotam viņa sacīto? Varam gan iedomāties, ka telepātijai nepieciešama koncentrēta uzmanība. Mēs varam saprast, ja kāds uzmanīgi klausās otru, pie tam tik uzmanīgi, ka pilnībā pārtver tā domu gaitu un uzzina tās vēl pirms tam, iekams tās tiek ietērptas vārdos. Šāda koncentrēta uzmanība katrā ziņā attīsta sensitivitāti.

Labs uzmanības vingrinājums – ieklausīšanās sarunu biedra teiktajā. Ir iespējams piespiest sevi ieklausīties ikkatrā oratora domā un ja, kā tas nereti gadās, to nav daudz, ārkārtīgi sasprindzinot uzmanību uz katru frāzi, savā prātā veidot pilnīgu pārskatu par autora izklāstītajām tēzēm, ja tādas ir, neko no teiktā nepalaižot gar ausīm. Personīga oratora domu atzīšana vai neatzīšana uzmanības noturību nedrīkstētu ietekmēt. Visādā ziņā prātam jābūt stiprā mērā aizņemtam ar teiktās runas klausīšanos, tik stiprā un nepārtrauktā mērā, ka citām domām tur gluži vienkārši nav vietas.

Ja oratora domu gaita ir pārāk lēna, lai prāts visu laiku būtu nodarbināts, tas var analizēt jau dzirdēto un prognozēt to, kas vēl sekos, bet jebkurā gadījumā tam visas pūles jāvelta oratoram un tā runai. Uzmanībai nedrīkst ļaut atslābt ne uz brīdi, iekams viņš to beidz. Uzmanībai jābūt absolūtai. Ja kāds iet iekšā vai  ārā, neskatieties uz to. Centieties neredzēt nevienu, izņemot oratoru, un nedzirdēt neko citu kā viņa runu līdz tās beigām. Ja arī sākumā tas liksies nogurdinoši, nav obligāti jāsasprindzina uzmanība visu lekcijas vai runas laiku. Bet uz to laika sprīdi, ko jūs sev noteiksiet pats, uzmanībai gan jābūt galēji saspringtai, un, ja teiktā runa būs laba, jūs gūsiet divkāršu labumu. Turpretī, ja dzirdētais izsauc jūsos sašutumu, ar šo paņēmienu tas zaudēs daļu, ja ne visu, savas postošās iedarbības uz jums, jo, kad prāts koncentrējies uz to un aizņemts ar kritiku, laiks šķietami paiet ātrāk. Labs paņēmiens jebkuras runas ilguma (šķietama) saīsināšanai – savas uzmanības sakoncentrēšana uz to.

Neatkarīga domāšana

Ir vēl kāda lieta, kas iesācējam jāņem vērā, proti, vajadzīga sava, ne no viena nepiesavināta, neatkarīga domāšana. Protams, nāksies izlasīt daudz okultajai jomai veltītu grāmatu, pat izveidojoties ieradumam atdarināt to valodu. Kad iesācējam pašam jāraksta kāds teozofisks sacerējums, nereti to kritiski pārlūkojot, viņš  ierauga, ka ir izklāstījis tādas pašas idejas tādā pašā veidā ar tām pašām īpatnībām un piemēriem kā lasīto autoru tekstos. Bieži vien viņš pamana, ka dižojas ar svešām spalvām un viņam jāpieliek daudz pūļu, lai tiktu no tām vaļā. Lai cik apbrīnojams būtu skolotāja sacerējums, skolniekam tas nav jāpārraksta un nav jākļūst arī par  papagaili. Viņam jāatradina savs prāts no vēlēšanās dižoties ar svešām spalvām un ieraduma beigt, kad spalvu aptrūkstas. Lai izvairītos no šī posta, viņam jānododas lasīšanai neilgu laiciņu, tad jātaisa pauze un izlasītais jāpārdomā. Lai viņš pamēģina aplūkot to no dažādām pusēm un rauga, vai pats var ko teikt šajā sakarā. Lai viņš mēģina atcerēties tamlīdzīgus piemērus, kuri saskan ar autora minētajiem principiem, no savas pieredzes un pārdomā tos. Ja viņam nākas pārrunāt izlasīto ar citiem, lai viņš mēģina necitēt autoru, bet atstāsta domu saviem vārdiem. Viņam jācenšas pašam izdomāt piemērus kādas tēmas raksturošanai un  veselu gūzmu jaunu apstākļu, kuros piemērojami dotie principi; vienīgais ceļš  ir – domāt, domāt, domāt pašam.

Patstāvīga domāšana ir nepārvērtējama īpašība un vienīgais iemesls, kāpēc tā tik maz tiek lietota, ir tikai tas, ka ir par maz cilvēku, kuri būtu gatavi ieguldīt tās izkopšanā nepieciešamo laiku un darbu.

Nepārtraukts un mērķtiecīgs darbs

Iesācējam okultistam labi jāiegaumē vēl kāda patiesība – būs vajadzīgs neatlaidīgs darbs. Ja kāds ķersies pie šīs lietas, iedomājies, ka bez pietiekošas intereses un pamatīga darba sasniegs mērķi, viņš jau tagad ir lemts neveiksmei. Arī tas, kurš  domā, ka, ātrumā izskrienot cauri visai okultisma literatūrai kā viegliem romāniem, kļūs par okultistu, būs tikpat tālu no panākumiem kā ceļa sākumā. Okultisma apgūšanai pēc izvēles var veltīt gan maz, gan daudz laika. Ne jau tur tas suns aprakts. Ir svarīgi, lai šo darba periodu, vai tās būtu dažas stundas, stunda vai pat pusstunda dienā, piepildītu tāds prāta spraigums, kāds pavada visus dedzīgus centienus un mērķtiecību.

Tikai daži spēj nomainīt pilnīgu bezdarbību pret darbu vaiga sviedros. Bez tā skolnieka izaugsme būs ļoti lēna. Tas attiecas uz visiem mūsu darbiem. Kāpēc lai tas būtu citādi okulto zināšanu apguvē? Universitātes students, kurš ātri gūst panākumus jurisprudencē, medicīnā, matemātikā vai valodās, – ir students, kurš daudz strādā. Ģēnijs ir tikai smaga darba esence. Fakts, ka šāds darbs varētu būt veikts iepriekšējā

reinkarnācijā nemaina lietas būtību. Mums nepiemīt tādas spējas, ko mēs neveidotu paši, un katra pašreizējā prāta piepūle nosaka mūsu nākamos intelektuālos panākumus un vienlaikus paātrina tagadējo progresu.

Ja vien gribam ko panākt, darbam  ne vien jāvelta visi spēki, tam jābūt pastāvīgam un pareizi nostādītam. Pareizai nostādnei piemīt sava maģija. Pareizi un noteikti iztērētu spēku kopsumma galarezultātā dod nesalīdzināmi vairāk nekā neregulāri  un saraustīti iztērētu spēku kopsumma. Lai iesācējs atvēl sev ik dienu noteiktu laika sprīdi okultajām mācībām un pārdomām par to, lai nepieļauj pārrāvumus šajās nodarbībās, un viņš manāmi ies uz priekšu. Arvien vieglāk un vieglāk būs iespējams ķerties pie darba uzreiz. Arvien vieglāk varēs iedziļināties apgūstamajā vielā. Drīz vien skolnieks pamanīs, ka viņa stunda vai pusstunda dod ievērojamus rezultātus, bet, tiklīdz viņš pieļaus okultisma studijām šodien atvēlēt divas stundas, rīt – nevienu, bet nākamajā dienā – 15 minūtes, tad izlaist veselu nedēļu, līdz beidzot noņemsies visu dienu, „lai atgūtu zaudēto laiku”, un arī turpmāk mācības būs tikpat neregulāras, vadoties pēc apstākļiem un kaprīzēm, tad beigu beigās, neraugoties uz iztērēto laiku, garīgajā izaugsmē noietais ceļa gabaliņš būs ievērojami īsāks.

Pirmajā gadījumā tiek radīta pareizā straume (ieradums), un tās uzkrātā inerce                  (ieraduma spēks) rauj viņu sev līdz. Faktiski viņš morāli un intelektuāli sāk jaunu dzīvi – gūst jaunu skatījumu uz pasaules kārtību, jaunas morāles vērtības, veido jaunus savas apziņas ieradumus – viņam nākas pārvarēt veco inerci.

Tostarp otrajā gadījumā iesācējs zaudē ne vien noteikto tempu, bet arī lielāko daļu mācībām paredzētā laika, lai tikai tajā iekļautos. Viņam atkal un atkal jāpārvar inerce, un viņš nemitīgi domā par to, kā ķerties pie darba un sākt, nevis virzās uz priekšu.

Pareizi ievirzītām okultisma studijām, lai tās būtu sekmīgas, ir liela nozīme vēl citā aspektā. Jauniņais parasti nolemj tām pievērsties pēc tam, kad it kā redzējis, it kā dzirdējis kaut ko tādu, kas modinājis viņa interesi par šo jomu. Vai nu tas bijis kāds okults pārdzīvojums, vai arī saruna ar kādu cilvēku, raksts avīzē par kādu fenomenu vai teozofiska satura priekšlasījums.

Kaut kas ir izsaucis šo īslaicīgo interesi. Nu, lūk, viņš ķersies pie lietas ar skaidru plānu un mērķi, jau iepriekš nolēmis ik dienu strādāt pēc zināmas programmas, un ir pamatotas cerības, ka šī interese kļūs pastāvīga, pirms viņa dedzība apsīkst. Ja iesācējam nav iepriekš izstrādātas programmas un viņš  nolēmis lasīšanai un mācībām atlicināt tikai to brīvo laiku, kurš varbūt gadīsies, pastāv ļoti liela varbūtība, ka viņš pieļaus gan šim, gan tam okultās nodarbības nobīdīt pēdējā vietā, līdz interese pamazām izplēnēs un izdevīgais brīdis būs palaists garām. Bet tas tiešām ir zelta mirklis, kad cilvēks  nez kā saskaras ar okulto mācību, un nudien laimīgs ir tas, kuram uzreiz nāk apskaidrība un kurš momentā ķeras pie darba. Ir milzīga atšķirība starp daudzām laimes pārpilnām  un noderīgām dzīvēm un ārkārtīgi pelēcīgām dzīvītēm. Garām palaistā izdevība  sākumā var šķist tāds sīkums vien, tomēr tā nav. Divas ūdens lāses, kuras reizē nokrīt no kalna virsotnes, viena – austrumpusē, otra – rietumu, var nokļūt dažādos okeānos. Cilvēki, kuri bijuši tendēti uz šādiem pētījumiem, ne vienu reizi vien ir pierādījuši, ka tieši sīkumi iekustina lielos notikumus. Tas, vai tiek pieņemta pareizā programma okultisma studijām vai arī viss tiek palaists pašplūsmā, ir tieši tas sīkums, no kā atkarīgs cilvēka liktenis.

Aizrautība

Nav pārvērtējama aizrautības loma. Aizrautību arī skaidro kā Dieva izpausmi cilvēkā. Lai kā tas arī būtu, nekādi nav noliedzams, ka tā neapšaubāmi ir milzīgs virzošs spēks, iedvesmojošs un pozitīvs. Atšķirība starp cilvēku, kurš nododas okultismam ar aizrautību, un cilvēku bez tās ir kā atšķirība starp dzīvību un nāvi. Pirmais ir saskarsmē ar visa  Kosma vitālajām strāvām. Otrais, izņemot fizisko realitāti, ir vienaldzīgs pret visu. Jebkura lektora teozofa uzdevums ir – modināt klausītājos tādu aizrautību, skaidrot garīgās dzīves faktus alkstošajiem prātiem tā, lai visaugstākās patiesība atzīšana aizdegtu to sirdīs dievišķo dzirksti. To sirdīs, kuri jau sasnieguši zināmu attīstības pakāpi, tā pārvēršas par kaut vāru, bet rāmi degošu liesmu, un vēl atlikušās pārdzimšanas tie var laimīgi aizvadīt tās gaismā. Daudziem sākotnējā aizrautība pamazām izplēn, lai gan tai vēl ir iespējams viegli uzliesmot. Īsteni laimīgi ir tie patiesības meklētāji, kuri izvēlējušies konkrētu ik dienas darāmu darbu un, sākotnējās aizrautības pārņemti, piesavinās cietu ieradumu strādāt, kas ļauj nejaušajai interesei pāraugt nopietnībā.

Garīgā barība dvēseles izaugsmei

Apgūstot teozofiju, daudz jālasa un vēl vairāk jādomā. Ja nebūtu iespējams dabūt grāmatas par okultismu, bez lasīšanas vēl varētu iztikt, bet bez domāšanas – nu nekādi, pat ja būtu izlasīti pilnīgi visi okultismam veltītie darbi. Pastāv cieša analoģija starp fiziskā ķermeņa augšanu un dvēseles izaugsmi. Lai augtu ķermenis, barība ne vien jānorij, bet arī jāasimilē; protams, augšana nevar notikt, ja tā netiek pārstrādāta un uzsūkta. Pārstrādātā barība iegūst tādu veidu, ka tā kļūst pieejama ķermenim sevis veidošanai un asimilācijas gaitā top par būvmateriālu. Gluži tāpat ir ar dvēseles izaugsmi. Jēlmateriāls, pirms tas kļūst noderīgs dvēseles tapšanai,  jāapstrādā līdzīgi. Lasīšana un faktu vākšana ir vienlīdz nozīmīgas garīgās barības rezervju uzkrāšanai. Tomēr aprobežoties ar to vien būtu tas pats kā rīt barību, kad  kaut kādu fizioloģisku traucējumu dēļ gremošanas process būtu kavēts. Tur nebūtu nekāda labuma, ne augšanas. Dvēselei prāts ir tas pats kas ķermenim vēders – izejvielu apstrādes laboratorija. Prāts uzkrāj faktus, principus, novērojumus, pārdzīvojumus un no visa šā kopuma rada savus spriedumus, jaunu skatījumu uz lietām, jaunu dzīves uztveri – no visa materiāla tas izspiež ekstraktu, un tad šī esence kļūst par dvēseles barību,  par kauzālā ķermeņa būvmateriālu. Ar prāta palīdzību dvēseles izaugsmei savāktais jēlmateriāls top lietošanai gatavs. Bez šādas apstrādes tas dvēselei nav derīgs, gluži tāpat kā fiziskajam ķermenim nav noderīgi neapstrādāti augļi un dārzeņi. Prāta piepūle  ir ne vien svarīga, bet pilnīgi neizbēgama.

Lai arī cik daudz  laika okultisma studijām kāds sev ik dienu atlicinātu, lielu daļu no tā jāvelta tieši netraucētām pārdomām bez lasīšanas. Teozofijas apguvēju parastā kļūda ir tāda, ka šie cilvēki katrā no ikdienas steigas brīvā brītiņā līdz ausīm ierokas grāmatās. Protams, kaismīga vēlme izlasīt visu par šo tēmu ir apsveicama, un centība ir drīzas izaugsmes priekšvēstnese; jo ātrāk tā tiks novirzīta tur, kur vislabāk pielietojama tās enerģija, jo labāk. Ir jāparedz zināms laika sprīdis, kurā nodoties pārdomām par augstāko esamību. Lai gan arī pusstundas tam būtu par maz, pat desmit un divdesmit minūtes  būs labāk nekā necik. Kurā dienas laikā to darīt, to, protams, noteiks katra ieradumi un pienākumi. Tomēr šajā laikā cilvēkam pēc iespējas jābūt brīvam no saviem ikdienas darbiem; viņu neviens nedrīkst traucēt. Vienam tā būs pusdiena, otram – krēslas stunda, trešajam, un varbūt vairumam – laiks pirms došanās pie miera. Šis netraucēto pārdomu brīdis nevar aizstāt rīta meditāciju, ja vien iesācējs jūtas tik laimīgs, ka atvēl tai dažas minūtes tūlīt pēc pamošanās. Prātam jāpakavējas pie dienas gaitā izlasītā, pie autora sniegtajiem faktiem un nostādnēm, ja ne pie gluži visiem, tad vismaz dažiem, tie jāpārdomā un tiem jāpievieno zināšanas no savas dzīves pieredzes.

Kādu daļu laika var veltīt pēdējās diennakts notikumu apcerei. Var likt prātam pa aizgājušā laika līkumoto taciņu atgriezties atpakaļ un apstāties pie tā, ko redzējāt, runājāt, darījāt, domājāt, gribējāt. Un aplūkot visu no augstākās esamības aspekta. Vai rīkojāties pareizi? Vai nepalaidāt garām izdevību kādam palīdzēt? Vai nepateicāt ko tādu, ko labāk nevajadzēja teikt? Vai nedomājāt tādas domas, no kurām vajadzēja vairīties? Īsi sakot, vai jūs savā dzīvē ievērojāt cildenos centienus un vai  jums negribas ko mainīt? Gremdējoties šādās pārdomās par izlasīto un dienā pārdzīvoto, stiprinot savu apņēmību realizēt dzīvē cēlos ideālus, pusstunda aizskries ātri un nemanāmi, bet garīgā darba brīnumainā alķīmija personīgos pārdzīvojumus pārvērtīs par gara spēku. Tomēr atskatam pagājušajā nav jāvelta viss pārdomām paredzētais laiks. Vismaz pāris minūtes allaž jāpievēršas domām par iekšējo dzīvi un esības mērķi. Tur rodams patiesa spēka avots – arvien pieaugošas enerģijas straume. Domājiet par cēlākas esamības iespēju un visas redzamās pasaules pārejošo iedabu. Paprātojiet par laika žiglo tecējumu, tā pieaugošo tempu, kurš aizrauj sev līdzi gadu aiz gada; par to, cik īsa un vienlaikus nozīmīga ir  fiziskā dzīve un ka tas, kurš grib to nodzīvot gudri, vairs nedrīkst tērēt ne minūti no atlikušā laika. Izanalizējiet šo bezjēdzīgo dzīšanos pēc bagātības un lieliem vai maziem iekrājumiem; rūpēs par savu fizisko ķermeni tā veselības un komforta labad atcerieties, ka pārmērīga enerģijas tērēšana materiālu lietu uzkrāšanai un rūpēm par tām ir vēl ļaunāka par nekā nedarīšanu, jo šīs domas un enerģija varēja tikt izlietota citu cilvēku labā un attīstībā, iemantojot savai dvēselei tādas nezūdošas īpašības, kas vairo garīgo spēku un paplašina nākamo dzīvju iespējas.

Padomājiet par to, vai siltas draudzības jūtas nav dārgākas kā materiālie labumi, padomājiet par sava rakstura norūdīšanu; par to, ka labestība, mīlestība, spēks un visas rakstura īpašības, kuras iegūtas fiziskās dzīves gaitā, kļūst mums par neatņemamu bagātību, neizsīkstošu gaismas un prieka avotu nākamajās dzīvēs.

Atminieties savus reiz apzināti piedzīvotos visbezrūpīgākos, priecīgākos un pacilājošākos brīžus un padomājiet par to, ka tādai arī jābūt jūsu parastajai fiziskajai dzīvei, jo patiesa dzīve ir priecīga dzīve, lai gan daudzi no jums nemaz nenojauš, ka daudz laimīgāka tā vēl sagaidāma nākotnē, ja vien neatlaidīgi izkopsiet sevī tieksmi dzīvot saskaņā ar saviem augstākajiem ideāliem. Vismaz pāris minūtes dienā ļaujiet savai iztēlei vaļu, lai tā rāda jums jūsu darbības nākotnes ainas, lai tā sagatavo jums skatuvi, uz kuras jūs spēlēsiet kā aktieris dzīves drāmā. Atmetiet domu, ka jūsu eksistence aprobežosies ar pašreizējās iemiesošanās šaurajiem rāmjiem, sagraujiet tos un apjēdziet, ka tagadējā sīkā dzīvīte ir tikai nākošās spožās dienas blāvs un pelēks rīts. Rēķinieties nevis ar šo pirmsausmas krēslu, bet ar tām dzīvēm, kuras nāksies pavadīt kā viena veseluma sastāvdaļu. Sastādiet plānu, pēc kura pavadīt šīs reinkarnācijas atlikušās dienas, līdzīgi kā, gatavojoties beigt skolu, audzēkņi sāk apdomāt savu turpmāko dzīves ceļu un liek lietā visu savu enerģiju, lai labāk sagatavotos nākotnei. Šāds paplašināts ikdienas pārskats, kura rezultātā tagadējo nodomu sēkla nesīs augļus nākamajās dzīvēs, no visvārgākās labo nodomu dzirksts uzpūtīs nedziestošu liesmu un piešķirs iekšējai dzīvei tādu realitātes sajūtu, kura ļaus māceklim atskārst fiziskās esamības mānīgumu ar visiem tās melīgajiem ideāliem, kuri noved no ceļa nezinošos.

Bīstami prāta stāvokļi

Iepriekšējā nodaļā tika runāts par to, ka laika sprīdim, kurš ik dienas pavadāms, pārlūkojot aizgājušo stundu notikumus un gremdējoties pārdomās par dzīves jēgu un problēmām, jābūt mierpilnam un klusinātam. Vēl tikai jāpiebilst, ka vārds „mierpilns” nenozīmē tādu pasivitāti, kāda raksturīga transā nonākušam medijam, kurš ir gatavs uzklausīt norādījumus. Ja prāts tiek ievirzīts šādi, nonākam attiecīgā brīža psihisko nosacījumu gūstā un mums nav nekādas iespējas novērtēt, vai tie ir labi vai slikti. Tas būtu gandrīz tāpat, ja kāds akls, knaps peldētpratējs mestos upē, nezinādams, vai straume to aiznesīs uz mierīgu un ērtu peldvietu vai ieraus atvarā. Māceklim allaž jātur gatavībā savs gribasspēks, un viņš nekādā gadījumā nedrīkst to iemainīt pret kādu labumu. Viņa uzdevums ir – izzināt sevi un apkārtējo pasauli, iegūt izpratni par esības noslēpumiem, attīrīt savu apziņu un attīstīt savus dvēseles spēkus, lai spētu viest gaismu un palīdzēt citiem pilnveidošanās gaitā. Māceklim nav jāattīsta sevī tādas rakstura iezīmes, kas ļautu citiem runāt it kā viņa vārdā, tā teikt, uz nomaksu, izmantojot viņu kā saskarsmes vai informatīvu līdzekli bez paša ziņas un bez sapratnes par pielietojuma pareizību vai nepareizību. Lai ar to nodarbojas citi. Okultisma māceklim ejams cits ceļš. Viņam jāmācās pārvaldīt matēriju un jātrenējas saprātīgi vadīt okultos spēkus, bet viņš nedrīkst kļūt par bezapziņas indivīdu un bezpalīdzīgu automātu citu rokās. Tāpēc, kad viņš ik dienu dodas uz visklusāko vietiņu savās mājās un tur vienatnē ar savām domām nododas lēnām un apskaidrotām pārdomām par augstāko esamību, viņam jābūt noskaņotam saņemt,  bet ne atdot. Viņam nav jālīdzinās cilvēkam, kurš ieklausās savas iekšējās balss visklusākajā čukstā, bet gan cilvēkam, kurš pret visu izturas kritiski un izsver ar prātu. Viņam allaž jābūt garīgi un morāli modram un nomodā. Viņu nedrīkst novirzīt no ceļa plaši izplatītā māņticība par to, ka neredzamā pasaule ir strikti sadalīta divās daļās un, ka tas, kurš meklē liecības par pārjuteklisko, katrā ziņā saskarsies ar to daļu, kura pazīstama kā paradīze.

Pastāv vēl kāds vispārzināms pieņēmums, ka parasti nomirējs ir labs un gudrs cilvēks. Tie ir bīstami maldi. Galvenā atšķirība starp nomirušo un pārējiem ir tā, ka mironim vairs nav fiziskā ķermeņa, lai parādītos redzamajā pasaulē. Morāles principiem ierobežojumu nav, astrālajā telpā, protams, var pastāvēt tikpat daudz morālās un intelektuālās attīstības gradāciju cik fiziskajā. Savtība un samaitātība, kas tik bezgala daudziem piemīt šeit, pilnā mērā izpaužas arī tur. Turklāt vistuvāk fiziskajai telpai atrodas pati zemākā astrālās telpas daļa, un, jo raupjāks un materiālāks kādas būtnes parastais astrālais ķermenis, kurš atmetis fizisko, jo vieglāk nodibināt ar to kontaktu. Tādējādi, ja okultisma māceklis atvēl savu ķermeni tādām būtnēm, kuras grib to izmantot, iespēja šādi saņemt kaut kādas vēstis ir niecīga, bet iespēja nokļūt kļūmīgā atkarībā – liela. No tā iesācēju nepasargās pat viņa tīrie un labie nodomi, gluži tāpat kā ķīmiķi no sprādziena izmēģinājumos neglābs viņa vislabākās ieceres, ja tiks sajauktas nepareizās vielas. Kas no tā visa sagaidāms māceklim? Viņš visādā ziņā paliks atkarīgs no iepriekšējās karmas un tās dabiskās atbilstības  vai neatbilstības tām būtnēm, kuras mājo astrālās telpas zemākajos slāņos. Nemaz nerunājot par to, par ko pat pie vislabākās karmas var izvērsties ķermeņa atdošana par rīku sazin kam, – tas ir solis nepareizā virzienā un nav uzlūkojams par veiksmi. Cilvēces evolūcijas vienīgais mērķis ir varas iegūšana pār matēriju un apziņas procesu vispilnīgākā kontrole. Šā mērķa sasniegšanai griba nav jāpamet novārtā, bet gan jāattīsta, jāpilnveido, nevis jāatslābina.

Ticība saviem spēkiem

Mērķis, uz kuru bez šaubīšanās jātiecas, ir ticība saviem spēkiem, kura pie tam nemitīgi jākopj.Tas, kurš no visas sirds tiecas apgūt okultās zinības, pilnveido sevi kā ieroci vispārējas cilvēces evolūcijas paātrināšanas labad. Iespējams, patlaban viņš šim cēlajam mērķim kalpo kādā no viszemākajiem līmeņiem, tomēr viņam jāatceras, ka lielu uzdevumu veikšanai vajadzīgi tikai spējīgi un savu darbu mīloši  darbarūķi un ka nemaz nav daudz tādu cilvēku, kuri būtu gatavi nesavtīgai kalpošanai, jo vajadzība pēc tiem ir liela. Gan tad viņš sapratīs arī to, ka atbilstoši viņa spēju pieaugumam  augs un augs arī veicamo uzdevumu apjoms. Tomēr izpelnīties godu darīt lielus darbus var cerēt tikai tie, kuri būs attīstījuši sevī nepieciešamās rakstura iezīmes; kāds gan labums varētu būt no cilvēka, kuram trūkst ticības saviem spēkiem? Pasauli neveido ar nedrošām bērna rokām. Mums jāpaceļas augstāk par to stāvokli, kad mēs gluži kā bērni vēl arvien ķeramies mātes brunčos, trīcam bailēs un esam no visiem atkarīgi, tikai tad mēs spēsim dot reālu ieguldījumu evolūcijā. Nereti dzirdam: „Nujā, gribēt  jau es gribu, tikai nezinu, ar ko sākt; es jau pūlētos, ja man norādītu, kur un kas jādara.” Protams, tas ir labāk par vienaldzību, tomēr pietrūkst tās pārliecības par saviem spēkiem, pēc kuras jātiecas. Ir vajadzīga cieša, nelokāma apņēmība būt noderīgam, nelūdzot palīdzību nevienam, paturot prātā mērķi un ticot saviem spēkiem. Visprozaiskākajās dzīves norisēs un juceklī notikumus virza pašpārliecinātie. Tie uzpeld masas virspusē tāpat, kā sviests turas virs ūdens. Un savu pirmo vietu viņi ir pelnījuši, jo ir spējīgi vadīt un pārvaldīt. Mācēdami valdīt pār sevi, viņi māk valdīt arī pār norisēm. Būdami noteicēji pār sevi, šie cilvēki spēj kontrolēt situāciju. Arī kritiskos brīžos visu skati pievēršas cilvēkam, kurš tic saviem spēkiem. Viena no okultisma dievišķajām pazīmēm ir taisnīgums. Ikvienam ir pavisam skaidri zināma robeža, līdz kurai viņš ir ticis, – ne par sprīdi zemāk, ne augstāk. Katrs saņem pēc nopelniem. Okultajā pasaulē nevar sēdēt pie jūras, gaidot labu laiku, kā politikā, kur negaidīts notikumu pavērsiens, visiem par izbrīnu, uznes viļņa virsotnē kādu pavisam nenozīmīgu kandidātu.

Cilvēki, kuri guvuši panākumus okultajā zinībās, ar ciešu apņēmību tos kaldinājuši paši. Viņi nav gaidījuši laimīgas nejaušības, bet paši tās radījuši. Arī Teozofijas Biedrības redzamāko darbinieku dzīve ir spilgts piemērs tam, ko iespēj cilvēki, kuri tic saviem spēkiem, kuri ir apņēmības pilni būt noderīgi. Viņi negaidīja, kad saņems uzaicinājumu pūlēties visas cilvēces labad. Ikviens no viņiem atrada sev piemērotu darbības jomu un godīgi darīja savu darbu. Piemēram, pulkvedis Olkots negaidīja, kamēr plašumā izvērsīsies un pilnbriedu sasniegs okultās biedrības darbs, kur viņam atradīsies priekšsēdētāja vieta un radīsies iespēja būt noderīgam. Nē, viņš metās darbā un pats izveidoja tādu organizāciju, kura tūdaļ bija noderīga pasaulei. Blavatskas kundze negaidīja, kamēr viņai atsūtīs teozofisko literatūru  no Rietumiem. Viņa palielināja pēc tās pieprasījumu, pati sarakstot darbus, kurus reiz atzīs par pagrieziena punktu Rietumu civilizācijā.

Iesācēji teozofijas praksē un teorijā nereti domā, ka lielos darbus veic vien daži izredzētie, bet pārējie jau iepriekš nolemti kļūt par to vērotājiem un aplaudētājiem. Viņi aizmirst, ka cilvēces evolūcijas veicināšanai ir daudz ceļu un metožu un ka arī ne tik nozīmīgi darbi un rīcība ir tikpat svarīgi šā mērķa sasniegšanai kā tie, kuri izsauc vispārēju apbrīnu. Viņi aizmirst, ka arī lielie darboņi reiz atradās tādā pašā stāvoklī kā ikviens iesācējs un ka ikviens jauniņais, protams, var ieņemt tikpat augstu un ietekmīgu vietu kā viņi, ja vien to patiešām vēlas, bet pašlaik pūlas būt noderīgs mazākos darbos. Ja māceklis šobrīd nebaidīsies no mazākiem darbiņiem, drīz viņam tiks uzticēti arī lielāki, tas ir tikpat droši kā tas, ka viņš elpo un domā. Bet lai neviens necer, ka viņam tiks uzticēts liels uzdevums, pirms viņš nav sevi pierādījis mazajos.