Nokāpiet no krusta! /O.Demidovs/

Reliģiskais fanātisms

Kad ticība un uzticība reliģiskām dogmām ir pilnībā atbrīvotas no saprāta kontroles, no veselā saprāta cenzūras, var sākt attīstīties reliģiskais fanātisms. Šī apziņas forma ir bīstama, vispirms, pašiem cilvēkiem, kas ir fanātiski uzticīgi reliģiskai mācībai, bet visbiežāk - reliģiskai organizācijai. Tā ir viņu pašu bēda. Fanātisms tā ir galējība. Viņu var salīdzināt ar narkomānijas formu. Kas ir raksturīgs, reliģiozs fanātiķis visbiežāk nepārzina reliģisko mācību, kurai viņš ir uzticīgs. Ja mēs runājam par kristietību, tad kristīgu fanātiķu vairākums nelasīja Bībeli. Tēlaini runājot, tie ir ļaudis ar milzīgu ērkšķu vainagu uz galvas. To apziņas matricas ir tik stipri sabojātas un nobloķētas, ka cilvēks nav spējīgs patstāvīgi uztvert reliģisko mācību. Un tad, itin bieži uztverot to ļoti virspusēji un burtiski, viņš ir spiests pilnīgi uzticēties reliģiskai organizācijai, kura šo mācību sludina. Bet visbiežāk šie ļaudis uztver tikai to, ko paši grib dzirdēt. Tamlīdzīgas situācijas cēloņi bieži atrodas katras konkrētas dvēseles pagājušajos iemiesojumos un smagā karmā, kura to laikā ir uzkrāta. Viena no īpaši bīstamām fanātisma izpausmēm ir «mocekļa apziņa», kad cilvēks, pat tad kad viņa dzīve ir pārvērtusies par elli, turpina stūrgalvīgi uzskatīt ciešanas kā līdzekli lai pēc nāves nokļūt paradīzē. Sanāk apburtais loks. Cilvēks cieš un nevar palīdzēt sev pārtraukt ciest, tāpēc, ka reliģija iestāstīja viņam, ka par savām ciešanām šajā pasaulē viņš saņems atalgojumu viņpasaulē. Ciešanas var palīdzēt mums mūsu attīstībā, bet tikai tad, kad mēs meklējam izeju no situācijas, kurā mēs ciešam. Bet iesprūst ciešanās, cerot, ka mēs par to kādreiz tiksim apbalvoti, - tā nav labākā ideja.

Grēcīguma un vainas Dieva priekšā ilūzija

Reliģiskas dogmas postulē grēka, krišanas grēkā, iedzimtā grēka koncepcijas, un kā sekas tam, dogmas rangā ir celta ideja par to, ka mēs, cilvēki, visi kā viens esam vainīgi Dieva priekšā. Tiek apgalvots, ka pasaule dzīvo grēkā, un tātad, visi cilvēki ir grēcīgi Dieva priekšā un viens otra priekšā. Vēl jo vairāk, tiek apgalvots, ka katrs personīgi ir vainīgs tajā, ka Kristus bija piesists krustā, tāpēc ka viņš tika piesists krustā mūsu grēku dēļ.

Kas tad ir grēks? Lūk, šā jēdziena skaidrojumi, kas ir atrodami internetā: „Grēks” ir kristīgas teoloģijas jēdziens, kas nozīmē – „nodarījums”, „pārkāpums pret Dievu”; rīcība, kura pārkāpj Dieva likumu; vaina Dieva priekšā.

Dieva likumus mūsu sabiedrībā mums interpretē reliģija. Reliģija arī runā par vainu Dieva priekšā. Tātad, ārpus reliģijas un teoloģijas, ja ņemt par pamatu šīs definīcijas, nepastāv nedz grēks, nedz vaina Dieva priekšā. Tās ir ilūzijas. Katrs taču saprot, ka jebkādam notikumam vai darbībai ir gan pozitīva, gan negatīva puse. Es gribu teikt tikai to, ka neeksistē rīcības, par kuru Radītājs cilvēku nosoda. Bet reliģija apgalvo, ka par to grēkiem Dievs cilvēkus sodīs. Es apgalvoju, ka neeksistē tādu grēku, par kuriem pienākas sods no Dieva. Nepastāv grēks, kurš ir sodīts ar nāvi. Bet grēks kā jēdziens, neapšaubāmi, eksistē. Par grēku var uzskatīt jebkādas darbības, kuras nodara kādam kaitējumu, tajā skaitā arī pašam sev. Tomēr nevajag tādas darbības nosodīt. Nevajag nosodīt citus un vēl jo vairāk - sevi.

Es negribu sacīt, ka nevajag sodīt noziegumā vainīgo. Katram, kurš izdarījis noziegumu, jāsaņem pelnīts sods. Es runāju par paša nozieguma fakta iekšēju uztveri. Citu nosodījuma vietā daudz labāk ir izrādīt līdzjūtību un atzīt to faktu, ka tas kas ir izdarījis noziegumu jau, pats sevi sodīja, tāpēc ka viņam nāksies sastapties ar nozieguma karmiskām sekām. Ja mēs to atzīstam, tad atkrīt jebkāda nepieciešamība vēlēt atdarīt viņam pēc nopelniem, jo mēs saprotam, ka par to parūpēsies augstākā taisnīguma likums. Un tas nav sods «no Dieva», bet vispārēju likumu darbība, konkrētāk - karmas likuma. Vienkāršāk runājot - ja jūs pieskarsieties elektriskiem vadiem, kas atrodas zem sprieguma, tad jūs dabūsiet pa pirkstiem ne tāpēc, ka Dievs tā grib, bet tāpēc, ka jūs veicāt darbību, kurai seko šī nepatīkama mācība. Pāridarījums kādam ne vienmēr rada radītās karmas momentāno atstrādi, bet tas nenozīmē, ka tieši Dievs gatavo jums nepatikšanas nākotnē. Tas nozīmē, ka jūs palaižat notikumu ķēdīti, kura noteikti atgriezīsies pie jums un jums iesitīs. Un kad tā notiek, nevajag vainot Dievu, kurš jūs it kā sodīja. Labāk pacenšaties saprast, kādu kļūdu jūs pieļaujat pagātnē un kad to sapratīsiet, izdariet secinājumus, lai neatkārtotu šo kļūdu nākotnē. Tas ir no jebkāda grēka vajag iegūt mācību tā vietā, lai nosodītu sevi vai citus. Un, protams, vajag veikt iekšējo darbību, kura noslēdzas nožēlošanā un piedošanā. Piedodiet citiem un sev.

Jebkāds grēks agri vai vēlu ved cilvēku pie sapratnes, ka viņš rīkojās nepareizi, un tātad viņš nonāks pie nožēlošanas. No kļūdām mēs mācāmies un tāpēc, jebkāda kļūda – tā ir vispirms mūsu mācība, bet ne vis grēks, par kuru mums vajag sevi vai citus vainot. Uz Zemes neeksistē neviens cilvēks, kurš nav pieļāvis kļūdas, tādam cilvēkam vienkārši nav vērts šeit būt. Mūsu planēta ir unikāla vieta Visumā tāpēc, kā te eksistē izvēles brīvība. Mēs, kā Gaismas būtnes, atnākam šeit daudzreiz, iemiesojoties tieši tādēļ, lai pilnībā piedzīvotu izvēles brīvības pieredzi. Šeit mums ir atļauts darīt visu, tikai ar vienu nosacījumu, - ko sēsi, to pļausi. Tādēļ mūsu kļūdas nākas labot mums pašiem, ja ne šajā, tad nākamajās dzīvēs, tāds ir karmas likums. Un neviens neatņem mums šo unikālo pieredzi un nevar kaut ko no mums noņemt bez mūsu piekrišanas. Cilvēks var atbrīvoties no karmas, ja viņš sapratīs mācību, kuru viņam vajag apgūt. Tam mācīja Kristus, tomēr viņa mācība par karmu arī tika ignorēta un noslēpta.

Vēl viena ilūzija piedzima no nāves bailēm, ilūzija par dvēseles glābšanas no nāves nepieciešamību. Tiek apgalvots, ka sods par grēku ir nāve, bet, tā kā visi sākotnēji ir grēcīgi, tad visi ir pelnījuši nāvi. Vienīgais glābšanas ceļš ir pieņemt Kristus izpirkšanas upuri krustā.

Tajā pašā laikā reliģija no mums slēpj to, kādēļ mēs vispār dzīvojam un kādēļ atnākam uz šo planētu Zemi. Iemiesojumu skaits uz Zemes tika samazināts līdz vienai dzīvei, reinkarnācijas ideja tika izsvītrota no Kristus mācības. Tātad no vienas puses par šīs vienīgās dzīves jēgu kļūst grēku izpirkšana, ticot tam kā Kristus bija upurējis sevi krustā lai mūs visus glābt, no citas puses mums tam ir maz laika, tikai viena dzīve, pēc kuras mūs gaida briesmīga tiesa. Rodas jautājums, vai var cilvēks, kas pieņēma tamlīdzīgas koncepcijas, paistam mīlēt Dievu, kurš par nepaklausību un «grēkiem», draud viņam ar nāves sodu dvēselei? Vai viņš var mīlēt Dievu, kuram bija vajadzīgs Kristus asiņains upuris? Baidīties var, bet diez vai mīlēt. Vai var cilvēks, kurš tic tam, ka viņa dvēselei draud nāve, būt laimīgs dzīvē? Bailes, cik dziļi tās neslēpt sevī, saindēs cilvēka dzīvi vienmēr. Daudzi cilvēki nāves baiļu ietekmēti pazaudēja priekšstatu par to, ko nozīmē īsts prieks un laime.

Lūk, Jaunajā derībā ir konkrēti sacīts, kas ir vajadzīgs mūžīgās dzīves iegūšanai:

„Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Manus vārdus dzird un tic Tam, kas Mani sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība, un tas nenāk tiesā, bet no nāves ir iegājis dzīvībā”. (Jāņa, 5:24).

Te nav teikts ne par kāda upura nepieciešamību, runa iet tikai par ticību Radītājam. Mums nav nepieciešamības baidīties par savas dvēseles izdzīvošanu vienkārši tāpēc, ka mums nekas nedraud, Debesu Tēvs, kurš mūs mīl, ir gatavs mūs pieņemt līdzko mēs atvērsimies viņa Pilnīgai Mīlestībai. Nāve kā tāda nepastāv, ir tikai pārejas no vienas dzīves citā. Mēs visi esam nemirstīga Radītāja nemirstīgi bērni. To vajag apzināties, lai bailes no nāves un no nosodījuma par grēkiem nesaindētu mūsu dzīvi.

Kas attiecās uz tiem, kuru ticība Radītājam ir vāja, tad pēc fiziskā ķermeņa nāves tiem būs jāiet caur tiesu, bet šī tiesa nav kaut kāds nosodījums, bet, būtībā, ir darbs pār kļūdām pēcnāves esamības stāvoklī. Tāds darbs ir nepieciešams tādēļ, lai nākamajā iemiesojumā mēģinātu izlabot kļūdas un sasniegt lielāku ticību Radītājam. Šo ideju ir neiespējami pieņemt bez dvēseļu pārdzimšanas idejas pieņemšanas, kuru reliģija no mums noslēpa.

Šo upura, grēcīguma, nosodījuma un dvēseles nāves koncepciju iluzoriskums top acīmredzams, kad mēs sākam saprast, kāpēc mēs atnākam uz šo Zemi, ko mēs šeit darām un kas mēs īstenībā esam. Kā jau tika teikts augstāk, mēs esam Radītāja daļiņas, vienota vesela daļiņas, kuras atnāk materiālajās pasaulēs tādēļ, lai iegūtu dažāda veida pieredzi, gan pozitīvo un patīkamo, gan pieredzi, kura ir negatīva, saistīta ar ciešanām. Visas mūsu savstarpējās attiecības, kas ir gan pozitīvas, gan negatīvas mēs ieplānojam iepriekš, pirms atnākt uz Zemi un iemiesoties. Nokrītot mēs mācāmies celties, kļūdoties, mācāmies neatkārtot kļūdas turpmāk, nodarot kādam ciešanas, mācāmies piedošanai un līdzcietībai. Viss tas, kas saucās par grēku, tās ir mūsu kļūdas, no kurām mēs mācāmies. Vai tas nozīmē, ka mums vajag tiekties negatīvi rīkoties un kādu sāpināt? Protams, ka nē. Tas mums sanāk it kā pats par sevi (tāpēc, kā tas bija ieplānots dzīves scenārijā), īpaši attiecībā pašiem pret sevi. Bet tiekties uz labo, tiekties uz pilnību noteikti vajag. Nevajag tāpat arī nosodīt kādu, to skaitā arī sevi pašu par pieļautām kļūdām. Mēs vienmēr rīkojamies tā, kā šajā momentā varam un esam spējīgi, atkarībā no apstākļiem. Vai tad vajag vainot apstākļus? Protams, ka nē. Mēs taču paši tos radām, mēs paši tos esam ieplānojuši, kad kopā ar citām Gaismas Būtnēm no mūsu Gaismas Ģimenes rakstījām savas dzīves scenāriju. No kļūdām mēs mācāmies. Kā mēs varam kaut kam iemācīties, ja nepieļausim kļūdas vai kā ir pieņemts teikt, nesagrēkosim? Un pēdējais. Vai Kristus ir paņēmis uz sevi visus mūsu grēkus? Pirmkārt, grēks tā ir iluzoriska, izdomāta koncepcija, un tātad, arī nebija ko ņemt uz sevi. Bet tad var būt viņš ir paņēmis uz sevi mūsu kļūdas un nepilnības? Tad pazūd mūsu uzturēšanās uz Zemes cilvēka veidolā jebkāda jēga, mēs taču šeit esam tieši tādēļ, lai kļūdītos un izlabotu kļūdas un mācītos no tām. Un vispār, vai tad ir iespējams ņemt uz sevi kāda kļūdu? Ja tas pat būtu iespējams, tad ar to pašu cilvēkam tiktu atņemta iespēja iegūt viņa personīgo nenovērtējamo pieredzi.

Avatārs ir atnācis uz Zemi ne tādēļ, lai uzkrautu sev virsū kāda grēkus vai kļūdas. Viņš atnesa uz Zemi ideju, kura bija pilnīgi jauna tajā laikā, Radītāja beznosacījuma mīlestības ideju pret visiem saviem bērniem bez jebkādiem izņēmumiem. Tajā arī noslēdzās viņa misija. Un turklāt, viņš kā Dievs Radītājs, pats nodzīvoja dzīvi cilvēciskajā ķermenī, iegūstot savu personīgo neatkārtojamo pieredzi.

Faktiski visas augstākminētās ilūzijas un stereotipi veido mazvērtības kompleksu, pakļautības un verdzības psiholoģiju. Tās ir pagātnes cilvēka apziņas īpašības, tāda apziņa nav derīga nākotnei. Materiāla verdzība izpaužas tajā, ka cilvēks noslēdz sevi materiālajā pasaulē, pirmajā vietā vienmēr liek materiālo vēlmju apmierinājumu, tajā pašā laikā nerūpējoties par dvēseli, viņa dvēsele cieš tāpēc, ka viņa nesaņem prieku. Mentāla verdzība izpaužas tajā, ka cilvēks ir apsēsts ar ideju, aizraušanos, kad viņa prāts, kurš ir pārņemts ar ideju vai pieķeršanos, valda pār cilvēka dzīvi un rīcību. Garīga verdzība izpaužas tajā, ka patieso garīgumu cilvēkam aizstāj reliģiskas vai ezotēriskas idejas, kuras cilvēks liek augstāk par visu. Pakļaušanas un verdzības enerģijas var būt sajūtamas kā tieksme kaut ko darīt pretēji cilvēka dvēseles vēlmei, piemēram, kaut kādu darbību vai pienākumu izpilde, kura nedod cilvēkam neko pozitīvu, bet tikai atņem viņam laiku un spēkus, bet viņš tos izpilda vienkārši tāpēc ka «tā vajag». Cilvēks turklāt pat var domāt, ka viņš to visu grib darīt. Diemžēl, ar šo pakļautības stāvokli cilvēki sarod un pārstāj to pamanīt, uzskatot, ka tiem viss ir kārtībā un tie nodarbojas ar to, ar ko tie grib nodarboties. Kam īstenībā pieder tādas vēlmes? Kuru intereses apkalpo cilvēks, kas dzīvo ilūzijās un melu priekšstatos par realitāti? Gadījumu vairākumā tās ir neredzamās pasaules spēku vēlmes, egregoru, astrālo būtņu vēlmes, kuras ir pakļāvušas cilvēku. Tie neļauj atvērties cilvēkā radīšanas enerģijām un potenciāliem, viņa personīgiem talantiem un dievišķām spējām, kuras viņš nevar apzināties un parādīt pilnā mērā. Tikai tad, kad cilvēks nodarbojas ar to, ar ko viņš patiesi grib nodarboties, brīvi domā, runā un rīkojas, komunicē ar tiem, ar kuriem viņš grib komunicēt, neapspiež savu dvēseli, tikai tad viņš ir brīvs un var būt patiesi laimīgs.

Krucifiksa simbolika un tās iedarbība uz cilvēka dzīvi

Par galveno okulto simbolu kristietībā kalpo krusts ar piesisto cilvēku. Apskatīsim šo simbolu sīkāk. Šeit rodas daudz jautājumu. Kad un kādēļ viņš parādījās? Ko simbolizē? Un pavisam naivs jautājums - vai tad pašu Jēzu Jordānā Jānis Kristītājs arī kristīja ar šā simbola palīdzību? Atcerēsimies, kā Bībelē tiek aprakstītās Jēzus kristības. Jānis Kristītājs sludināja grēku nožēlošanu un kristīja cilvēkus, kuri nāca pie viņa, Jordānas ūdeņos. Viņš aicināja tos radīt cienīgu nožēlošanas augli, t.i. izmainīties, pārtraukt ļaunus darbus un darīt labo. Viņš tāpat runāja par to, ka tas kas nāks pēc viņa (Jēzus) kristīs jau ne ar ūdeni, bet ar Svēto Garu. Nebija viņam nekādu krustu, nekādu vispār zīmju un simbolu, bija vajadzīgs tikai cilvēka kas atnāk kristīties tīrais nodoms. Un šis notikums tajos laikos nesaucās par kristībām, tā bija iniciācija.

      Lūk, vēsturiska informācija par krucifiksu:

„Krucifikss — tas ir krusts ar Jēzu Kristu, kurš tajā ir piesists. Tas ir viens no svarīgākiem kristietības simboliem, kurš attēlo Kristus, kas piesists krustā ciešanas un nāvi. Bieži pie krusta pamatnes ir attēlots galvaskauss un kauli, kā atgādinājums par to, ka Kristus bija sists krustā uz Golgotas, kas tulkojumā nozīmē «galvaskauss». Uz lieliem baznīcu krucifiksiem krusta divās malās ir attēloti Dievmāte un apustulis Jānis, kas stāvēja saskaņā ar Evaņģēliju sodīšanas laikā pie paša krusta. Liels krucifikss cilvēciskā augumā parasti tiek novietots dievnamā vai tam pretī. Katoliskā baznīcā ir pieņemts (mazāka izmēra) krucifiksu kārt mājās vai (lielāka izmēra) likt pretī mājai, kā atgādinājumu par to, ka Kristus nomira par mūsu grēkiem. Pareizticīgā tradīcijā krustiņi, kurus vajag nesāt uz kakla tāpat parasti tiek uztaisīti krucifiksa veidā.

Pirmajos kristietības gadsimtos krustus taisīja bez Kristus attēla. Krucifiksa attēls pirmoreiz parādījās V — VI gs., un uz pašiem senākiem no tiem Kristus ir attēlots dzīvs, apģērbos un vainagots ar kroni. Ērkšķu vainags, brūces un asinis, kuras vāc kausā, rodas vēlos Viduslaikos līdzās citām detaļām, kam ir mistiska vai simboliska nozīme. Krucifikss viņa mūsdienīgajā izskatā radās no Kristus krucifiksa ainām, kuras ir attēlotas skulptūrās vai gleznās, turklāt šo ainu citu dalībnieku figūras — Jaunavas Marijas, apustuļa Jāņa, Marijas Magdalēnas, eņģeļu, kā arī Golgatas ciešanu dažādi simboli ar laiku tika likvidēti vispār, vai arī tiek attēlojami uz krusta stieņu paplašinātām malām”.

Doma ir materiāla, domforma ir dzīves programma, tas jau sen ir zināms. Domforma, programma var būt izveidota dažādos veidos: vārdos, skaņās, tēlā, simbolā. Krusts ar krustā sisto cilvēku ir tēls, kurš nes sevī programmu. Cilvēks, ar kuru notiek okultais baznīcas rituāls ar šā tēla pielietojumu, enerģētiskajā līmenī saņem programmu, kuru nes sevī šis tēls. Bet programma pārskatāmi ir redzama, jā skatīties ar acīm, kuras nav aizmiglotas ar ilūzijām. Tā ir ciešanu programma. Piesistās rokas programmē bezpalīdzību un ierobežotību darbībā un pašrealizācijā, piesistās kājas programmē neiespējamību virzīties pa attīstības ceļu, ērkšķu vainags, kas ar ērkšķiem ir ieduries galvā bloķē cilvēka apziņu tādējādi, ka cilvēks nav spējīgs apzināties savu bēdīgo stāvokli un pat vēl jo vairāk, ir pārliecināts par to, ka tā tam arī jābūt. Turklāt, cilvēkam, kas ir sists krustā, ir aizvērta ciet sirds čakra (viņam šķiet kā Tēvs debesīs ir atstājis viņu), kas programmē saiknes pārtraukšanu ar Radītāju, tādēļ, lai cilvēks nevarētu sadzirdēt viņa balsi sevī iekšā.

Bet, ja mēs paskatīsimies šā tēla apakšdaļā, tas ir zem kājām, tad tur mēs atradīsim galvaskausu un kaulus — nāves simbolu. Tieši tur, dažus centimetrus zem mūsu kājām atrodas čakra, caur kuru mēs esam saistīti ar Māti Zemi. Pats krusts (tajā skaitā arī Т-veida krusts) - tas ir sens simbols ceļa apzīmējumam, bet dažās tradīcijās krustojums ir enerģiju tikšanās vieta. Tādējādi, krusts — tā ir antena; kad cilvēks tika sists krustā, sāpes izstarojums ēterī daudzkārt pastiprinājās un ieguva virzienu.

Tamlīdzīgas programmas darbības rezultāts cilvēkā ir ciešanu ceļš. Ciešanu programma iedarbojas ne uz visiem cilvēkiem vienādi. Daudz kas ir atkarīgs no katra konkrēta cilvēka garīgā spēka, rakstura īpašībām un karmas. Bet fakts ir neapstrīdams, šī programma ir jaudīgs šķērslis ceļā uz Gaismu. Kad cilvēks nēsā krustiņu ar krucifiksu uz ķēdītes, visbiežāk viņš atrodas uz sirds čakras. Sanāk, ka šā ciešanu tēla izstarojums traucē sirds čakras atvēršanai un darbībai Gaismas un Mīlestības režīmā.

Ja salīdzināt vesela cilvēka un cilvēka, kurš ir enerģētiski „piesists krustā” čakru sistēmu tad var ar pārliecību teikt, ka „piesistam krustā” ir dezorganizēta, izjaukta nulles čakras darbība, kura atbild par saikni ar Zemi, sirds čakras darbība, caur kuru notiek saskarsme ar garīgiem plāniem, kurā ir jāmājo Mīlestībai, un tāpat arī trešās acs čakras darbība, kura atbild par garīgu redzi, uz tās ir uzlikts ērkšķu vainags. Tādējādi, cilvēkam nav mīlestības saskarsmes ar Māti Zemi un ar Tēvu Radītāju, un tāpat viņš nevar ieraudzīt notiekoša ar viņu garīgu būtību, viņš nepamana it kā acīmredzamos faktus.

Apspiestajā stāvoklī atrodas arī visas citas čakras – pamata čakra, sakrāla čakra, saules pinuma čakra, kuras ir atbildīgas par cilvēka izpausmi materiālajā pasaulē, kakla čakra, kura ir atbildīga par saskarsmi, vainaga čakra, kura saista cilvēku ar Kosmosa garīgiem līmeņiem, ja viņa ir aizvērta ciet vai darbojas nepareizi, tad cilvēks neizjūt vajadzību patiesā garīguma meklējumos, tad viņam var būt sagrozītie priekšstati par garīgumu. Tieši tādēļ reliģiozs cilvēks var domāt par sevi kā par garīgu cilvēku, kaut arī tā ir kļūda.

Rezumēsim mūsu prātojumus un paskatīsimies, par ko tika pārvērsta Kristus mācība par Radītāja mīlestību. Šī mācība tika pārvērsta mācībā par cilvēka dvēseles bojāeju, par viņa grēcīgumu un niecīgumu.

„Un, tāpēc ka netaisnība ies vairumā, mīlestība daudzos izdzisīs”. (Mateja, 24:12).

Kas ir netaisnība? Netaisnība ir Kosmisko likumu nezināšana un pārkāpšana, galvenais no kuriem ir Mīlestības likums. Te arī ir atbilde uz jautājumu, kāpēc ir izdzisusi mīlestība cilvēkos.

Sestā Stara laikmeta vēl viens bēdīgs rezultāts ir sagrozījums attīstībā tikai garīgā ideāla pusē, un, kā sekas, pārāk slikti sadzīves apstākļi cilvēku vairākumam. Jā par ideālu tika uzskatīta attālināšanās no materiālās dzīves un lūgšanas vientulībā, tad par materiālas dzīves puses attīstību nebija ne runas. Sabiedrības apziņā tika izveidots stiprs materiālās pārticības nosodījuma stereotips. Lūk, kāpēc daudzos cilvēkos ir stipri iesakņojusies pārliecība, ka būt bagātam, pārticīgam, nodrošinātam, priecīgam un laimīgam ir egoistiski.

Nokāpiet no krusta un radiet sevi no jauna

Ir pienācis laiks, kad mums vairāk nav vajadzīgas ciešanu mācības, un tāpat mums vairāk nevajag akli ticēt un uzticēties dogmām. Uz Zemi ir atnākusi jauna enerģija, Kristus apziņas enerģija. Tā arī ir Kristus otrā atnākšana, kura tika pareģota un gaidīta. Tā ir notikusi Kristus apziņas kosmiskās enerģijas plūsmas veidā, kuru var iegūt katrs cilvēks uz Zemes. Katrs cilvēks, kura apziņa ir sasniegusi Kristus apziņas līmeni, var saukties par Kristu.

Tomēr, Kristus apziņa nav savienojama ar cietēja un upura apziņu. Lai to iegūtu, vajag atbrīvoties no ciešanām un visa, kas izraisa cilvēkam ciešanas atklāti vai paslepeni. Vecai apziņai ir jātransformējas. Transformācijai ir jānotiek katrā individuāli. Katrs pats var «nokāpt no krusta», pie kura viņš pats sevi piesita, transformēt par Gaismu un Mīlestību sevī ciešanu programmu, par kuru gāja runa augstāk, ar to pašu pārtraucot barot ar savu ciešanu enerģijām reliģiskos egregorus un astrālās būtnes - dēmonus. Lai to izdarītu ir pietiekami apzināties to, ka jūs to gribat un pieņemt stingro lēmumu šajā sakarā. Piesauciet Visaugstāko Radītāju, savu Augstāko Es un Kosmiskus Gaismas un Mīlestības spēkus. Izsakiet tiem savu nodomu sākot ar šo mirkli attīstīties, ejot tikai pa augšupejošās evolūcijas, Gaismas, Mīlestības un Apziņas ceļu. Paziņojiet tiem, ka jūs atsakieties no visām reliģiskām dogmām un sagrozījumiem, kas veicina ciešanas.

Es pats sev šo nodomu noformulēju sekojoši: „Visaugstākais Kosmiskais Radītāj! Mans Augstākais Es! Visi Gaismas un Mīlestības spēki! Es atsakos no visiem reliģiskiem rituāliem, kuri tika veikti ar mani šajā vai iepriekšējās dzīvēs, tajā skaitā no baznīcas kristīšanas, iesvētīšanas, laulāšanas, dievgaldu, grēksūdžu un citiem rituāliem (nosauciet konkrēti rituālus, kuri jums ir zināmi). Es atsakos uzskatīt sevi par Dieva kalpu un grēcinieku. Es atbrīvoju sevi no visām piesaistēm un saistībām ar reliģiskiem egregoriem un hierarhijām. Es transformēju sevī par Gaismu un Mīlestību reliģisko rituālu visas enerģijas, kā arī ciešanu programmu, kuru nes sevī krucifiksa simbols, un izsaku nodomu šeit un tagad aktivizēt sevī Kristus apziņu. Es dodu atļauju Kristus Mīlestības enerģijai izstaroties caur mani šodien, rīt un vienmēr”.

Pēc šā nodoma paušanas es jutu, kā no sirds aizgāja piesaistes, it kā smags akmens tika noņemts no sirds čakras. Izjūtas šāda atbrīvošanas no reliģiskās verdzības procesa laikā var būt ne tik ļoti vieglas un patīkams. Tāpat var kādu laiku sāpēt galva, tā kā izdziedēšanās ir nepieciešama apziņas matricām.

Atsakoties no rituāliem, mēs neatsakāmies no Kristus un Kristus apziņas. Tieši otrādi, mēs atbrīvojam tiem vietu savā dvēselē, atsakoties no egregoriskiem murgiem, kuri ir sākuši mūs ietekmēt pēc reliģisko rituālu veikšanas. Bet tādēļ, lai būtu kopā ar Kristu, mums nav vajadzīgi rituāli un starpnieki. Tam ir pietiekoši paust savu tīru nodomu.

Tēmas nobeigumā gribu piebilst, ka reliģiozs ceļš nav „slikts” vai „nepareizs”. Vienkārši visam ir savs laiks. Tā ir viena no attīstības pakāpēm, kuru mēs visi esam gājuši vai turpinām iet. Un, kad šīs pakāpes visas mācības ir apgūtas, mēs vienkārši ejam tālāk. Ceļoties augšā pa kāpnēm, mums nenāk prātā doma lamāt iepriekšējas pakāpes par to, ka tās nebija pēdējās. Mēs varam sūroties par augšupejas grūtībām, bet mēs labi saprotam, ka mums ir vajadzīgas mūsu kāpņu visas pakāpes, lai sasniegt pašu augšējo. Reliģiskajās tradīcijās ir derīgu lietu liels daudzums, kuras ir vajadzīgas mums tādēļ, lai mūsu attīstības tajā etapā, kad mēs neesam vēl iemācījušies skaidri izšķirt Gaismu un Tumsu, attīstībai derīgo un nederīgo, palīdzēt mums nepieļaut kļūdas, kuras var sekmēt mūsu karmas pasliktinājumu. Tādēļ pasakieties reliģijai un tās kalpotājiem par tām mācībām, kuras jūs pie tiem apguvāt. Tie arī kalpoja Jums, izpildot savu uzdevumu, spēlējot savu lomu Radītāja plānā.

Tomēr šodien un tuvākajā nākotnē tieši atbrīvošanas no visa veida verdzības uzdevums un savu dievišķo radošo spēju atvēršana ir pats galvenais. Šā uzdevuma izpilde paredz jaudīgu sevis transformāciju, kura pieprasa pūles, bet dažos gadījumos īstu heroismu. Tomēr šis uzdevums katram ir pa spēkiem. Vienkārši ticiet tajā, ka arī Jūs to varat! Manuprāt, tas ir cilvēka cienīgs uzdevums, - radīt sevi no jauna!