Ciešanu un apziņas ceļš /O.Demidovs/

Mēs nodzīvojam savu dzīvi, ejot katrs savu ceļu. Katram mums ir savs unikāls dzīves ceļš. Tomēr visiem mūsu ceļiem ir kas kopējs. Un šis kopējais ir ciešanas. Dzīvojot savu dzīvi un apgūstot dzīves mācības, mēs šādā vai tādā mēra izjūtam ciešanas, kuras mums vajadzīgas, lai ko iemācītos un izprastu. Apkopojot visu augšminēto, varētu teikt, ka gandrīz visi cilvēki, ar maziem izņēmumiem, dzīvo un apgūst dzīves skolu, ejot ciešanu ceļu.

Kā var noteikt šo jēdzienu „ciešanas” un, ko tieši var uzskatīt par ciešanām? Lūk, daži šo jēdzienu traktējumi, kur katrs no tiem ir pareizs.

Ciešanas – mocības, fiziskās un dvēseliskās sāpes.

Ciešanas ir galēji nepatīkamu, mokošu sajūtu kopums, kas saistīts ar fizisko un garīgo diskomfortu, stresu, mocībām.

Ciešanas – tās ir ikdienas fiziskas un garīgas sāpes, bailes, depresija u.t.t.

Budisms runā par visu caurstrāvojošām ciešanām, kas rodas pateicoties nezināšanai un maldiem, kas attiecas uz realitāti. Mūsu prāts un ķermenis atrodas karmas ietekmē (tendencēm, kas radušās no mūsu pagātnes rīcības), kā arī kaitīgu emociju, tādu kā, piesaistes un naids, ietekmē. Pat neitrāli emocionāli stāvokļi nav brīvi no cēloņiem un apstākļiem, kurus cilvēks nav spējīgs kontrolēt. Cilvēks ir iesaistīts procesā, kurā ir ieliktas ciešanas.

No šiem nosacījumiem skaidri ir saskatāmi ciešanu iemesli, iemesli, kas ar dzelzs ķēdēm piesaista cilvēku ciešanu ceļam un ciešanu  iemesliem, kas būtībā arī ir ciešanas. Tikai pārvarot šos iemeslus, var noiet no šī ciešanu ceļa un nostāties uz apziņas ceļa, kas ir harmonisks un dabīgs. Šie iemesli ir – neziņa, maldi, smagas karmas ietekme, visa veida kārdinājumi (slava, vara, nauda, sekss, apzināta  kalpošana ļaunumam), neauglīgas  emocijas un nevajadzīga pieķeršanās ietekme, pie kurām var pieskaitīt bailes, pesimismu, bezizeju, negatīvo domāšanu, visus atkarības veidus (alkoholu, smēķēšanu, narkotikas, azartspēles u.c.).

Bet ciešanas, lai gan skaitās pretdabiska parādība, tomēr ir viens no apmācības veidiem. Lai saprastu „kā vajag rīkoties”, mums tāpat ir jāizprot arī „kā nevajag rīkoties”.

Dzīve mums sagādā situācijas un attiecības, kurās mēs ciešam un, kā likums, šīs ciešanas mūs vedina uz pārdomām par iemesliem, kas  izsaukuši šīs ciešanas. Mēs meklējam iemeslus, uzdodam jautājumus – „kas vainīgs?!” un „Kad tas viss beigsies?!”, tā meklējot tos, kas ir atbildīgi par mūsu ciešanām kaut kur ārpus sevis, ārējā pasaulē. Un kamēr mēs tā rīkosimies, mūsu ciešanas turpināsies. Situācijas sāk atkārtoties, turklāt ar katru reizi smagākā formā. Tikai tad, kad mēs paši izprotam, vai kāds pamāca mūs, ka tikai mēs paši, nevis kāds cits, esam atbildīgi par savām ciešanām, mums paveras iespēja mainīt situāciju. Kad mēs saprotam un pieņemam, ka mēs paši veidojam savu dzīvi tādu, kāda tā ir, ar savu domu, vārdu, jūtu, darbu un ticības palīdzību, tad mēs neizbēgami nonākam pie secinājuma par to, ka mēs arī varam to visu mainīt.

Daudziem šķiet, ka ciešanas ir neizbēgama mūsu dzīves sastāvdaļa un ar to vienkārši vajag samierināties, vienkārši ciest, kā mēdz teikt, Dievs cieta un mums vēlēja. Bet vai jums neliekas, ka šeit kaut kas nav pareizi, kaut kas pietrūkst? Vai nevar  kaut kā iztikt bez ciešanām? Kas jums ir teicis, ka ciešanas ir obligātas, pie visa sava pretdabiskuma? Varbūt pastāv kāds dabiskāks dzīves un apmācību ceļš?

Mūsu eksistences jēga cilvēka veidolā ir tajā, lai mūsu dvēsele mācītos, iegūtu pieredzi, kuras rezultātā mēs iegūtu nemirstību, mūžīgu esību priekā un pilnībā. Dvēseles pieredze – tas ir viss ar ko mēs šurp atnākam un nodzīvojam dzīvi pēc dzīves, mainot ķermeņus un scenārijus. Un kāpēc šai pieredzei ir jāiet tikai caur ciešanām? Vai tad nevar apgūt mācību vienkārši izprotot jēgu? Protams, var. Galvenais mācībā jau nav tas, kādā ceļā mēs to apguvām, bet gan tas, vai mēs pilnībā to esam apguvuši? Tātad, eksistē arī cits ceļš, kas izslēdz ciešanas, ceļš, kuru iet augstākā garīguma sekotāji, apziņas ceļš. Izskatot un vispārinot katru cilvēka noieto ceļu, mēs varam piemērot vienu no diviem jēdzieniem: ciešanu ceļš, vai apziņas ceļš.

Cilvēkam, kurš iet ciešanu ceļu, var šķist nereāls apgalvojums, ka iespējams dzīvot bez ciešanām. Tas ir saprotams, cilvēks cieš pats un redz ciešanas sev apkārt. Viņš vienkārši nav spējīgs ieraudzīt citu ceļu, ja kāds par to nepastāsta. Noticiet, dzīve bez ciešanām ir iespējama. Ciešanas attālinās no mums, nav vajadzīgas mums kā stimuls, ja mēs tiecamies uz sevis izzināšanu, uz kosmosa likumu apzināšanu un garīgo attīstību. Šajā gadījumā mūsu mācības pārvēršas situāciju un scenāriju harmoniskā apguvē. Jo harmoniskāki jūs esat, jo harmoniskākas situācijas jūs radāt savā dzīvē. Nav iespējama dzīve bez grūtībām, bez garīgo, fizisko un emocionālo spēku piepūles. Grūtību pārvarēšana nav ciešanas, bet gan varoņdarbs, tas rada mūsos gandarījuma izjūtu, nostiprina pašcieņu un ticību sev. Bet ciešanas, it sevišķi pārmērīgas, tieši otrādi, visu var sagraut. Tā nav taisnība, ka ciešanas mums palīdz garīgi pacelties. Tie ir maldi, kurus mums uzspiež dažas reliģiskās mācības. Ir pilnīgi lieki apzināti sev radīt grūtības un problēmas ar mērķi „izciest” kādu garīgu dāvanu. Tas ir pretdabiski. Dabīgās jūtas ir prieks, vieglums, laime, mīlestība, labsirdība, piedošana citiem un sev. Tas ir apziņas ceļš. Ciešanas palīdz sasniegt gatavību nostāties uz šī ceļa, tajā ziņā, ka kādreiz ciešanas var sasniegt tādu pakāpi, ka cilvēkā var atmosties iekšējs spēks, kas pārrauj baiļu važas. Bet tikai apziņas ceļš ir garīgās attīstības ceļš. Tāpēc pilnīgi nelietderīgi ir turpināt ciešanu ceļu, domājot, ka tās mūs  vedīs uz garīgumu. Tas ir tāpat, kā turpināt kalt zobenu, kad tas jau izkalts – rezultātā mēs iegūsim mazu dzelzs gabaliņu, kurā nebūs ne vēsts no zobena. Vienmēr ir jācenšas pārtraukt ciešanas. Maldīga samierināšanās ar savām ciešanām nav dabīga un neved pie to pārtraukšanas.

Ja mēs palūkosimies uz to, kā darbojas dabas resursi, tad mēs ievērosim, ka tiem raksturīgs vieglums, nepiespiestība, harmonija. Augi nemēģina augt, tie vienkārši aug. Zivis nemēģina peldēt, bet vienkārši peld tāpēc, ka tāda ir to daba. Var minēt daudz šāda veida piemērus.

Kad mēs apgūstam harmonijas spēkus, prieku un mīlestību, mēs sasniedzam panākumus viegli, bez piepūles. Izprotot to mācību, kuru mums sniedz daba, mēs viegli varēsim sasniegt nospraustos mērķus. Cilvēka dabā ir ielikta spēja materializēt savus nodomus viegli un bez piepūles. Kad mūs vienmēr un visur vada Mīlestība, mēs pieliekam vismazākās pūles, jo atrodamies Radītāja enerģiju dabiskā plūsmā.

Tagad par galveno. Kā praktiski mēs varam pāriet no ciešanu ceļa uz apziņas ceļu? Ar ko sākt? Kādam jābūt pirmajam solim?

Vajag pieņemt stingu lēmumu turpināt savu attīstību tikai pa augšupejošo garīgās attīstības apziņas ceļu, un par šo savu lēmumu vajag paziņot Radītājam un Visumam. Vajag izteikt šo lēmumu, piesaucot savu Augstāko Es.

Piemēram, tā:

„Es Esmu Tas, Kas Es Esmu! Es apzināti izvēlos augšupejošo Gaismas un Mīlestības ceļu, Apziņas ceļu. Es atsakos no lejupejas un ciešanu ceļa, pateicos un atlaižu šo ceļu Skolotājus un Sargeņģeļus. Atsakos no visiem reliģiskajiem, maģiskajiem un cita veida rituāliem, kas bija veikti ar mani pagātnes enerģijās šajā vai iepriekšējās dzīvēs un, kas enerģētiski piesaista mani ciešanu ceļam. Es šeit un tagad attīstos tikai pa augšupejošu evolūcijas un augšāmcelšanas ceļu caur apziņu. Man jau šodien ir Kosmiskie Gaismas un Mīlestības Skolotāji un Sargeņģeļi”.