M I N I M U M S par
iespējām sakārtot savu dzīvi, ja
vien vēlies to darīt
1. Minimums par izvēli
Visu patieso garīgo
skolotāju galvenais vēstījums –
IZMAINĪT SAVU DZĪVI
VAR VISI, tātad vari arī tu (ja gribi, protams) !
Ko tad nepieciešams darīt, lai izmainītu savu dzīvi?
Alberts
Einšteins ir teicis: "Neprāts ir tas, ka tu turpini darīt to pašu, taču
sagaidīt gribi citu rezultātu”. Ja tu gribi, lai tava dzīve izmainītos, tad tev
vajadzēs kaut ko izmainīt. Ja tu turpināsi darīt to pašu, tad kā tava dzīve var
izmainīties pati par sevi?”
Attieksmē pret dzīvi ir divas pieejas. Ir
cilvēku vairākums, kas turpina darīt to pašu, pastāvīgi sapņojot, ka vienreiz
taču veiksme, liktenis, burvestība vai dievišķā iejaukšanās izmainīs viņu
dzīvi. Vēl ir arī cilvēku mazākums, kas apzinās, ka viņu dzīvei ir jāmainās,
tāpēc viņi aktīvi darbojas, lai izsauktu šīs izmaiņas. Viņi izmaina to, kas ir
viņu spēkos izmainīt.
Tagad par lietām, kuras cilvēku vairākums
nezina. Vienkāršots izklāsts par sarežgītiem ar bezgalību saistītiem
procesiem.
Ikvienam uz Zemes dzīvojošajam cilvēkam ir
piemērojams Mūžīgais likums: "Tu nevari izmainīt savu dzīvi, neizmainot sevi”.
Tātad, lai izmainītu ārējo situāciju, tev jābūt gatavam izmainīt savu iekšējo
situāciju. Tev nepieciešams paskatīties spogulī. Tev jābūt gatavam atrast un
izņemt baļķi no savas paša acs. Tev pašam ir jāizdara izvēle, lai izmainītu
esošo situāciju. Izaugsmi ir jāstāda augstāk par komfortu. Dzīve jāvērtē
augstāk par nāvi. Dzīve vienmēr ir pastāvīgu izvēļu virtene, tu nevarēsi nekur
aiziet no atbildības izdarīt izvēli. Tu vari izbeigt pieņemt lēmumus, taču, lai
to izdarītu, tev nepieciešams pieņemt arī tādu lēmumu. Tu vari ļaut citiem
cilvēkiem vai iestādēm pieņemt lēmumus tavā vietā, taču, lai to izdarītu, tev
nepieciešams pieņemt arī tādu lēmumu. Un uzturēt šādu stāvokli tu arī vari
tikai turpinot pieņemt lēmumus: "Es pats lēmumus nepieņemu”. Taču lēmums,
nepieņemt lēmumus padara tevi par garīgi mirušu. Fiziski tu būsi dzīvs, taču
tajā pašā laikā tu būsi garīgi miris. Neizdarot izvēli, tu nevari būt garīgi
dzīvs, jo dzīve ir nepārtraukta izvēle – tā ir izvēle būt vairāk. Nāve – tā ir
izvēle būt mazāk.
Taču izmaiņām ir
jāsākas ar tavu vēlmi izmainīties un risinājums šeit it kā vienkāršs. Tev ir
jāgrib šīs izmaiņas tik spēcīgi, lai tu būtu gatavs un arī spētu sasniegt
augstāku sapratni par sevi dzīvē, kas izraisītu šīs izmaiņas.
Kas var sekmēt
šādu iespēju rašanos? Te var palīdzēt tev pieejamo rīcības variantu
zināšanas.
2. Minimums par
iespējamajiem darbības variantiem
Visām izvēlēm ir
sekas. Pastāv divu tipu sekas. Vienas sekas ierobežos tevi un izdarīs negatīvu
iespaidu uz tavu dzīves pieredzi. Citas – atbrīvos tevi un bagātinās tavu
dzīves pieredzi. Tātad sekas var padarīt tavu dzīvi būt "par mazāk” vai būt
"par vairāk”. Sekas "par mazāk” ir ierobežojošās sekas – tās ir rezultāti tādām
izvēlēm, kas pamatojās uz nepilnīgu esošās situācijas un pieņemamā lēmuma
sapratni. Tad tava dzīve var būt kā lejupejoša spirāle, kas ierobežo dzīves
pieredzi, izraisot trūkumu, vilšanos, bailes, dusmas un cīņas nepieciešamības
sajūtu. Sekas "par vairāk” ir atbrīvojošās sekas, kas pamatojās uz izpratni par
sevi un par citiem. Jo tuvāk tu nokļūsi patiesībai, jo vairāk tā tevi atbrīvos,
lai nodrošinātu tev būt vairāk. Tad tava dzīve var būt kā augšupejoša spirāle,
kas pastāvīgi paplašina dzīves pieredzi un veicina tālāko attīstību, laimi un
dvēselisko mieru. Pielietojamo variantu jāizvēlas pašam, jo tu taču izvēlies
vienmēr, neatkarīgi no tā vai to dari pats vai nē. Tikai pats vien zini vai šie
lēmumi tiek pieņemti apzināti vai neapzināti.
Jo tālāk tu
būsi no patiesības, jo vairāk tās trūkums ierobežos tevi un pārvērtīs tavu
dzīvi par cīņu, jo tu tādā veidā (intuitīvi !) mēģināsi no "būt mazāk” kļūt par
"būt vairāk”. Tad, droši vien, izdarīsi arī vēl citus nepārdomātus
(neapzinātus) lēmumus, kas neizbēgami novedīs vēl pie lielāka skaita
ierobežojošām sekām. Ja tā tas turpināsies ilgāku laiku, tad tev jau var sākt
likties, ka viss, ko tu dari, izraisa tikai ierobežojošās sekas. Šāds stāvoklis, uztverts savā galējībā, spiež tevi justies tā,
it kā nebūtu nekādas izvēles, nekādu labvēlīgu dzīves variantu. Tāds ir garīgās
bezspēcības, garīgās nāves stāvoklis. Tātad nepārdomāta izvēle šādā stāvoklī šo
stāvokli vēl tikai pasliktina. Šī lejupejošā, sevi pašuzturošā spirāle var tikt
pārtraukta tikai ar tavas gribas piepūli – darbību. Tev ir jāvēlas atkal
pārņemt varu pār sevi un pašam veikt izvēli. Tāpat tev jāvēlas saprast savu
dzīvi, jo tikai tas tev dos iespēju veikt apzināto izvēli un izbēgt no
nepatīkamā stāvokļa. Tev būs nepieciešams papūlēties, lai izrautos brīvībā, jo
problēmu nevar atrisināt ar to pašu apziņas stāvokli, kas radīja šo problēmu.
Tavs
vispārējais priekšstats par pasauli, tava pamatkoncepcija, ir veidojusies ilgā
laika periodā un tāpēc uz to ir atstājušas iespaidu daudzas idejas, no kurām
dažas ir aprobežotas vai pat kļūdainas. Tavas dzīves izmaiņas iespējas ir
apslēptas šo kļūdaino ideju atrašanā un nomaiņā ar augstāka līmeņa sapratni. Ja
cilvēks jūtas bezspēcīgs, it kā viņam vairs nav nekādu citu dzīves variantu,
viņš VIENMĒR negrib apšaubīt kādu
„neapgāžamu” pārliecību, viņš ir ieciklējies uz šo aprobežoto vai kļūdaino
ideju, atsakoties pat šaubīties par to. Iespējams, ka šis cilvēks ir
ieprogrammēts baidīties, ka notiks kaut-kas "slikts”, ja viņš šaubīsies par
agrāk izvēlēto "nekļūdīgo” dogmu. Vai arī, varbūt, viņš ir padevies lepnīguma
kārdinājumam, uzskatot, ka viņa ticības sistēma ir pati labākā – absolūtā
patiesība un tāpēc par to nevar šaubīties. Šāda atteikšanās pamest sava prāta
izveidoto cietumu ir galvenais faktors, kas notur ļoti daudzus cilvēkus
vienveidīgo cīņas un ciešanu mehanisko darbību slazdā. Tāpēc izvēlei ir
jāpamatojas uz augstāku dzīves izpratni un to tu vari panākt tikai izejot aiz
savu pašreizējo zināšanu un pārliecību robežām, aiz savām prāta – mentālajām (EGO izveidotajiem
"pareizo" stereotipu kompleksu) nostādnēm.
Dzīve – tā ir
nepārtraukta attīstība. Atskaties vēsturē un pārliecinies, ka neviena ideja (reliģioza,
politiska, zinātniska, ...) nav izturējusi laika pārbaudi. Iemesls tam ir tas,
ka cilvēce, lai arī negribīgi, tomēr nodarbojās ar augstākas izpratnes
meklējumiem, vēlējās domāt plašāk nekā to noteica tā laika mentālie
(sabiedrības "pareizie” stereotipi) ierobežojumi. Tātad, laika gaitā jebkura
esošā ideja tiek nomainīta ar jaunu ideju ar daudz plašākām izskaidrošanas
iespējām un labāku praktisko pielietojumu, jo panākot augstāku izpratni, var
tikt formulēti precīzāki jautājumi, kas neizbēgami noved pie labākām atbildēm.
Risinājums ir
it kā vienkāršs. Vai nu tu pavadīsi savu dzīvi, aizsargājot savu īpašo
pārliecību sistēmu, vienlaicīgi pārtraucot savu dzīves izpratnes sistēmas
paplašināšanu, vai nu dzīvosi dzīvi godīgi un patiesi meklēsi patiesību (kas
var būt priekš tevis šobrīd arī nežēlīga), pat ja meklējumi spiedīs tevi iziet
ārpus vispārpieņemto „pareizo” uzskatu ārējiem rāmjiem. Abus dzīves variantus
vienlaicīgi izdzīvot nav iespējams. Meklējot patiesību, uz katru tavu jautājumu
ir iespējams saņemt atbildi. Protams, uz dažiem jautājumiem nav iespējamas
tiešas atbildes, jo tie pamatojas uz tavām vēl nepilnīgām zināšanām. Taču pat
uz tādiem jautājumiem dotā atbilde paplašinās tavu izpratni, radot tev iespēju
uzdot labākus (precīzākus) jautājumus. Taču, ja uz uzdoto jautājumu tu vispār
neatradi atbildi, tad tam var būt tikai viens skaidrojums - tu atbildi meklēji
nepareizajā vietā vai arī veltīji jautājumam nepietiekoši daudz uzmanības.
Vienīgais loģiskais slēdziens šādā stāvoklī ir: "Lai atrastu kaut ko, kas tev
nav, tev vajag paplašināt sava dzīves skatījuma rāmjus”. Tas ir mūžsenais
likums: "Kad skolnieks ir gatavs, tad būs arī skolotājs”. Ja tu lūgsi augstāku
izpratni, tad tu VIENMĒR to saņemsi. Jautājums tikai, vai tava saprāta elastīgums
spēs atzīt skolotāju, atzīt jauno sapratni. Atbilde ir atkarīga no tava vēlmes
spēka paskatīties aiz savas ierobežotības. To izlemt darīt vari tikai TU PATS.
Kā novest sevi pie mirkļa, lai izmaiņu vēlme
sevī kļūtu tik spēcīga, ka pietiktu sava prāta atvēršanai priekš nepieciešamo
izmaiņu rosināšanas? Daudziem cilvēkiem, lai to panāktu ir nepieciešama līdz
galējībai novesta smaga krīze. Tad viņi beidzot aptver, ka tā tas vairs nevar
turpināties, ka kaut kam tomēr ir jāmainās! Taču pieļaut sev nokrist līdz
dziļai krīzei, tas nebūt nav vienīgais veids kā pārvērsties, jo tu taču jebkurā
mirklī vari pieņemt apzinātu lēmumu meklēt savādāku dzīves uztveri citādas
izvēles izdarīšanai. Teorētiski tu to vari izdarīt tieši „šeit un pašlaik”. Lai
gan lielākoties, cilvēks vēl nav gatavs izdarīt šo izvēli.
Kas tad nosaka šo gatavību? Tava gatavība
izteiksies pārmaiņu vēlmes pārsvarā pār bailēm atteikties no saviem
pastāvošajiem uzskatiem. Lai sekmētu nonākšanu līdz šim punktam ir lietderīgi
saprast, kur atrodas laime.
3. Minimums par laimes
iegūšanas iespējām
Ko tad es tiešām vēlos no dzīves? Cilvēku
vairākums atbildētu, ka viņi vēlas laimi. Tomēr, atbildot uz jautājumu, kā viņi
to varētu panākt, viņi visbiežāk apraksta virkni ārējo nosacījumu, kuru
apmierināšana padarītu viņus laimīgus. Piemēram, ja man būtu tas, tas un tas,
tad es būtu laimīgs. Esot šādai spriešanas loģikai, laime tiek padarīta
atkarīga no ārējiem apstākļiem, kuri var būt grūti kontrolējami. Tādējādi laime
kļūst par ārējo apstākļu produktu, kuru neesamība padara tevi nelaimīgu. Tie ir
meli. Šos melus ir ieprogrammējuši tie, kas grib tev kaut-ko pārdot vai
kontrolēt tevi. Piemēram, ja nopirksi mūsu produkciju, tad tu būsi laimīgs, ja
tu sekosi manai reliģijai vai politiskajai sistēmai, tad es tevi novedīšu
paradīzē (uz Zemes vai kur citur), ... .
Atsevišķiem
šādiem aicinātājiem, varbūt patiešām ir labi nodomi, taču viņu mēģinājumi
padarīt tevi šādi laimīgu pamatojas uz fundamantālu laimes iemeslu neizpratni.
Kas tad ir laime? Laime – tā ir tevī dzīvojoša sajūta, tā ir saprāta stāvoklis.
Kur tad ir loģika, ka iekšējā, saprātā piedzimusī, sajūta, automātiski (un
tikai) ir tavā ārpusē esošais nosacījumu produkts? Taču cilvēku vairākums nemaz
nav centies ciešāk paskatīties uz šo uzspiesto loģiku, jo viņi ir pieradināti
tā domāt. Rezultātā, viņi nodzīvo savu dzīvi, cenšoties piepildīt nepiepildāmo
sapni – izveidot ārējos apstākļus, kas nodrošinātu viņiem iekšējo laimes
sajūtu.
Protams,
atsevišķi cilvēki ir spējuši izveidot sev virkni pašu izvēlētu ārējo
nosacījumu, kuriem vajadzēja atnest laimi. Taču, to panākuši, viņi aptvēra, ka
vēl joprojām nejūtas laimīgi. Tāpēc viņi, esot tai pašai dzīves izpratnei,
turpināja meklēt ārpusē, lai atrastu kaut ko vēl vai arī dabūtu vēl vairāk jau
esošo – vairāk naudas, vairāk īpašuma, vairāk seksa, utt. Taču, vai tad tas,
kas jau ir, bet nepadara cilvēku laimīgu, esot vairāk, padarīs cilvēku laimīgu?
Ja tu kļūsi par
šāda pieņēmuma upuri, tad kļūsi līdzīgs ratus velkošam ēzelim, kas cenšas sasniegt
viņa purna priekšā karājošos burkānu. Taču burkāns karājas pie ratiem piesieta
koka, lai piespiestu ēzeli vilkt ratus. Tāpat arī tu vari pavadīt visu tev
atlikušo dzīvi, cenšoties īstenot nepiepildāmo sapni – laimes sasniegšanu ar
ārējo apstākļu palīdzību. Taču tu vari izlemt arī uzsākt citu pieeju. Tu vari
izlemt meklēt augstāku laimes izpratni un to, kā to panākt. Sākt vari ar to, ka
pavēro tos cilvēkus, kas laimi ir jau atraduši. Viņi jau ir atteikušies spēlēt
laimes meklēšanu ārpus sevis, jo ja laime ir iekšējs stāvoklis, tad tā var tikt
atrasta tikai sevī pašā. Tas, protams, tevi atgriezīs atpakaļ pie izvēles
izdarīšanas un novedīs pie pārsteidzoša slēdziena: LAIME – tas ir iekšējs
pārdzīvojums, tā ir IZVĒLES iespēja !
Cilvēku
vairākums ir ieprogrammēti uzreiz noraidīt šo ideju, jo ir noskaņoti meklēt
laimi ārpus sevis. Ja tev ir dūša uz šo jautājumu paskatīties nopietni, tad sāc
līdzināties Saulei, kas izstaro gaismu pateicoties saviem iekšējiem procesiem.
Panākt to tev palīdzēs izpratne par savām attiecībām ar Visumu, kurā tu
dzīvo.
4. Minimums par Visumu
Paskaties
nedaudz no citas puses uz Alberta Einšteina apgalvojumu: "Neprāts ir tas, ka tu
turpini darīt to pašu, taču sagaidīt gribi citu rezultātu”. Einšteins kā
zinātnieks bija sapratis dabas fundamentālo likumu, likumu, kuru Jēzus bija
izteicis šādiem vārdiem: „Netiesājiet, lai netopat tiesāti. Jo, ar kādu tiesu
jūs tiesājat, ar tādu jūs tapsit tiesāti; un ar kādu mēru jūs mērojat, ar tādu
jums taps atmērots.” (Mateja
ev. 7:1., 2.) Ko ar to domāja Jēzus? Viņš pateica to pašu, ko
Einšteins, tikai ar citiem vārdiem.
Visi garīgie skolotāji vienmēr apgalvojuši
vienu un to pašu, un šis vēstījums ir:
„VISUMS - TAS
IR SPOGULIS !” Lai ko arī tu sūtītu (savās domās, vārdos vai
rīcībā) kaut kam, tas neizbēgami atspoguļosies tev atpakaļ no Visuma spoguļa.
Tātad, ja tu turpināsi sūtīt vienu un to pašu, izmantojot to pašu pieeju
dzīvei, tad arī Visuma spogulis atspoguļos tev tikai to pašu!
Iedomājies pie spoguļa sēdošu cilvēku ar
bēdīgu ģīmi. Pajautā viņam un uzzināsi, ka viņš tā jau sēž ilgi, gaidot, kad
beidzot viņa atspulgs spogulī uzsmaidīs. Tu jau vari viņam pateikt: „Ja vēlies,
lai atspulgs uzsmaidītu, tad tev pašam vispirms ir jāuzsmaida spogulim!” Taču
viņš atbildēs: „Muļķības! Es nevaru tā bez iemesla smaidīt spogulim, un es
nesmaidīšu, kamēr vien spogulis neuzsmaidīs man.” Acīmredzami, tu nodomātu, ka
šis cilvēks ir vājprātīgs. Taču, vai tad vājprāts nav arī tas, ka tik daudz
cilvēku turpina izmantot priekš viņiem neveiksmīgo pieeju dzīvei, gaidot kad
dzīve beidzot atnesīs viņiem nosacījumus, kas padarīs viņus laimīgus? Kā gan
Visuma spogulis var atspoguļot tev pārpilnīgu dzīvi, ja tu nesūtīsi tam
pārpilnības apziņu?
Risinājums it kā
vienkāršs. Kāda ir pieeja dzīvei, tāda ir arī pati dzīve. Taču cilvēku
vairākums, kā iepriekš, vēlas, lai citi cilvēki ātrāk pret viņiem attiektos
labi nekā viņi paši sūtīs tiem laimes vibrācijas. Ja tu vēlies, lai tava dzīve
izmainītos, tad TEV VAJAG
SĀKT IZMAINĪT SEVI !
Tikai tad Visuma spogulis atspoguļos citu tavu tēlu.
Uzmanīgi un
godīgi paskatoties uz pasauli, tu ievērosi, ka cilvēku vairākums atrodas šī
vājprāta formas slazdā. Viņi gaida, pasaules izmainīšanos bez pašu centieniem
izmainīties. Tev jau var likties, ka tu atrodies tādos nosacījumu apstākļos, ka
tie ir ārpus tavām iespējām tos iespaidot un daudzos gadījumos tiešām tā tas
arī ir. Un tomēr, nav tādas situācijas, kurā tev nebūtu nekādu variantu šīs
situācijas atsevišķu aspektu izmaiņai. Nemainot neko, tu atkal nonāksi pie
lielajiem meliem, ka tavs saprāta stāvoklis t.i., tavs iekšējais stāvoklis, ir
ārējo apstākļu rezultāts. Ja tu īsteno dzīvē šādu apgalvojumu, tad tevi var
pielīdzināt mājai ar neaizslēgtām durvīm. Pa kurām tu laid iekšā visu, lai
automātiski kļūtu vai nu laimīgs vai nelaimīgs atkarībā no saviem ārējiem
nosacījumiem. Taču tā grib tev iegalvot tie, kas grib kontrolēt tavu dzīvi.
Viņi negrib, lai tu atklātu patiesību, ka tavs saprāts ir neaizsargāts tikai
tik ilgi, kamēr vien tu izdarīsi neapzinātas izvēles, t.i., ļausi izdarīt tās
citiem savā vietā. Ja negribi būt ārējo apstākļu vergs, tad tev pašam jāpārņem
vadību pār savu prātu, pār saviem iekšējiem nosacījumiem.
Lai to spētu efektīvi izdarīt, tev jāizprot
Dzīves Vienādojums.
Avots: http://gaisma12.lv/literatura.php?f=minimums |