| Šo dienu es dzīvošu, it kā tā man būtu pēdējā. Es neizšķērdēšu ne mirkli, sērodams par vakardienas likstām, vakardienas sakāvēm, vakardienas sirdssāpēm, jo kālab veltīgi tērēt laiku ? Vai es spēju atsaukt atpakaļ vakardienas brūces un sadziedēt tās?
Vai es spēju vēlreiz izdzīvot vakardienas kļūdas un izlabot tās?
Vai es spēju ņemt atpakaļ ļaunos vārdus, kas izteikti, sitienus, kas izdalīti, sāpes, kas nodarītas?
NĒ ! Vakardiena ir apglabāta uz mūžiem, un es vairs nedomāšu par to! Aizmirsis vakardienu, es nedomāšu arī par rītdienu. Vai man jāraizējās par notikumiem, kurus es varbūt nemaz nepieredzēšu?
Vai man jānomokās ar problēmām, kuras mani varbūt nemaz nepiemeklēs?
NĒ ! Šī diena ir viss, kas man pieder, un šīs stundas tagad ir mana mūžība. Vai šī man ir vēl viena izdevība kļūt par tādu cilvēku, kāds, kā pats apzinos, es varu būt? (Ogs Mandino)
| 
