Es vēlu visiem Laimi! 

Svētavoti

            Latvijas zemes dzīlēs atrodas lielas bagātības. Nē, godātie lasītāji, ar to nedomāju ne ilgi meklēto Kurzemes naftu, ne Zemgales dimantus. Autors nebūt neizslēdz domu, ka kādreiz arī tie varētu atrasties, bet šoreiz viena ir daudz vērtīgāka, lai gan pie mums  - proti, svētavotu ūdeni, kas cilvēkiem palīdzētu iegūt veselību.

            Mēs esam pieraduši pie domas, ka ūdens dabā riņķo. Nolīst lietus, tas gan pa zemes virsu, gan augsnes virskārtu satek strautos, tie upēs, upes ietek Baltijas jūrā un beigās nonāk Atlantijas okeānā.

            Paiet laiciņš un Atlantijas okeānā izgarojušais ūdens mākoņu veidā atgriežas pie mums. Tas nu būtu skaidrāks par skaidru.

            Bet bez tā vēl pastāv otrs veids, kā mēs saņemam valgmi - un proti, no avotiem. Daudzās vietās no Zemes spriežas ārā avoti. Vēl arvien nav apmierinoša skaidrojuma, kā gan no zemes var spriesties ārā ūdens.

            Senie skandināvi "Jaunākajā Eddā” visai asprātīgi pamatoja savus uzskatus par to, ka Zeme ir dzīva. Viņi atzīmēja, ka cilvēkam zem ādas vienādā dziļumā ir asinsvadi - gan galvā, gan rokās, gan rumpī, gan kājās. Ja ādu iešķeļ, parādās asinis. Tāpat, savukārt, visur zem zemes virskārtas ir avoti - ne tikai ielejās, bet arī nogāzēs un pat kalnos.

            Dažkārt avoti, šķiet, nemaz neievērojot fizikas likums par savienotiem traukiem, izverd apkārtnē augstāko pauguru virsotnēs. Pats izteiksmīgākais no šādiem avotiem iztek Elkas kalna virsotnē (Cēsu rajonā). Vairāki kalna galu avoti zināmi Dobeles rajonā u.c.

            Kalni, kuru galā iztecēja avots, mūsu senčiem skaitījās avoti. Tajos ierīkoja svētbirzis un ar paņēmieniem, kurus laika gaitā zaudēja, uzveda skaistus akmeņus. Te notika daudzi svinīgi pasākumi, tostarp šūpošanās Lielajā dienā:

            Lieldienai vaicāju,

            Kur kārt šūpoles:

            Avota kalnā,

            Sudraba stabā?

                        FS 1098, Lejasciems

            Protams, ka ar simbolu Sudraba stabs domāts ne jau metāls sudrabs, bet gan enerģētiskais strāvojums.

            Viens no tādiem svētajiem kalniem bija Valmieras Zilais kalns un te avotam vēl līdz izsīkšanai pagājušajā gadsimtā bija tāla un spēcīga slava.

            Latvijā avotu kopskaits varētu būt vērtējams simtos tūkstošos.

Avotu veidi

            Avotu grupēšanai pa veidiem ir divas pieejas - zinātniskā un tautas pieeja. Taču viena otru neaizliedz, bet tikai papildina, tāpēc apskatīsim kā vienu tā otru.

            Pēc pamatūdeņu gaiteņa pazemē izšķir lejup tekošos un augšup kāpjošos avotus. Vairums avotu pieder pirmajai grupai. Tos atrodam kalnu nogāzēs, upju un ezeru ielejās. Tie parasti ir t.s., slāņu avoti. Avotu baro pamatūdens tilpne, kas atrodas virs māla, glūdas, mergeļa vai cita ūdensnecaurlaidīga slāņa. Ūdens pamazām sūcas pa to caurlaidīgo slāni, kas atrodas virs minētā slīpā slāņa un iztek virszemē kādā zemākā ielejā, kur atsedzas minētais necaurlaidīgais slānis.

            Šo avotu darbība strauji pastiprinās pēc lietus vai kūstot pavasara sniegiem.

            Tomēr slīpo slāni nevajadzētu iedomāties tikai kā slīpu jumtu. Iespējams arī ūdensavots, kam ir muldas veids. Tā atdod noteces to daļu, kas tek pāri muldas. Šo avotu darbībā var būt vērojams periodiskums, kas saistāms ar Zemes virskārtas viļņiem, ko rada Mēness un Saules gravitācijas spēki.

            Augšupejošie avoti veidojas tad, ja virs noteces slīpā slāņa atrodas vēl otrs ūdenscaurlaidīgs slānis. Pārtekot no augšteces vietā uz zemāku, starp šiem slāņiem rodas arvien lielāks spiediens. Ūdens var izlauzties pa kādu plaisiņu augšējā slānī un izplūst paugura virsotnē. Tas atbilst savienoto trauku principam.

            Avotu kalna galos veidojas vietas, kur Zemes enerģijas iedarbības dēļ Zemes slāņi izliecas uz augšu, veidojot tādu kā punu vai pumpu. Šajā vietā tam arī augšējie slāņi ieplaisājuši un avoti izverd pa šīm plaisām.

            Pēc ūdens sastāva to iedala nemineralizētā, t.i., tīrā un mineralizētā ūdenī, kam ir jūtams sāļu pieaugums. Šis iedalījums ir nosacīts, jo dabā jau ķīmiski tīrs destilēts ūdens nemaz nav. Mēs varam runāt tikai par izjūtu, garšu, smaržu, krāsu.

            Tautā atšķir avotus ar dzeramo ūdeni, veselības ūdeni un svētavotus.

            No veselības avotiem atsevišķi izdala t.s. smirdavotus. Tā, kā mūsdienās pēdējam vārdam vairs nav labskanības, tad tagad smirdavotus sauc par sēravotiem. Daži simti no tiem ir visai iecienīti - tos dēvē par veselības avotiem. Daļa veselības avotu satur sērūdeņradi, tēvu tēvi tos sauca par smirdavotiem. Savukārt, pašus iecienītākos no veselības avotiem dēvē par sēravotiem.

Minerālavoti

            Mums Latvijā ir lieliski ūdeņi gan kā vienkāršie galda ūdeņi, gan arī minerālūdeņi dažādām kaitēm. Nav it nekādas un ne mazākās vajadzības pēc slavenajiem Norvēģijas karaļa Olafa ūdeņiem, ne franču, ne citu zemju ūdeņiem.

            Ģeologi pēc ūdens sastāva izšķir sāls, dzelzs un sēravotus, kā arī svētos avotus, kur daudz ogļskābes.

            No visai plašā minerālūdeņu daudzuma mēs apskatīsim tikai Latvijas dziednieciskos ūdeņus. Parastie ir maz mineralizēti, ar sāļu saturu līdz 2 grami uz litru. Šveicē par ārstnieciskiem minerālūdeņiem uzskata tik tikko izgaršojamus, ar sāļu saturu 0,5 g/l, jo tā dziednieciskās spējas ir atzītas.

            Latvijā apskatāmie minerālūdeņi, piemēram, Valmieras ūdens, Līču ūdens, kas veicina gremošanas trakta darbību, palīdz pie hroniskām kuņģa, žultspūšļa un zarnu slimībām.

            Latvijā dziļurbumos ir ļoti lieli mineralizēti ūdeņu krājumi. Tie stipri koncentrēti un lietošanai jāatšķaida.

            Labu dzeramu galda minerālūdeni dod urbums Engurē, te uzsākta tā pildīšana pudelēs.

Kas ir avoksnājs?

            Tā ir mitra, izkliedēta pazemes ūdeņu izplūdes vieta ar vairākiem, dažkārt pat daudziem avotiem, kaut arī tas ir ļoti reti, bet arī šādās purvainās un mitrās vietās dažkārt izplūst visai noderīgi avoti. Šādi, piemēram, ir divi savā laikā pat visai iecienīti sēravoti Daudzavas apkārtnē. Viens no tiem meklējams Daudzavas -                 ceļa kreisajā pusē Mazupītes baseinā. Otrs atrodas apmēram 5 km R no Daudzavas. Avoti atrodas mežā, purvainās vietās nav atzīmēti. Bez zinātāja tos atrast grūti. Līdzīgs, ļoti spēcīgs avots zināms Kapzemē aiz Staiceles.

            Vēl piebildīsim, ka arī slavenie Ķemeru sēravoti kādreiz izplūda avoksnājā un bija grūti pieejami līdz tam laikam, kamēr vietu labierīkoja. Bet kādreiz tik ļoti iecienītie Bārbeles un arī Kandavas avoti ir pagaidām nogrimuši aizmirstībā. Tomēr cerēsim, ka atdzimstot Latvijas kā kādreiz pasaulē slavenas dziednieciskas zemes slavai, arī šie avoti atkal  atgūs slavu.

Avoti nav pastāvīgi

            Mainīgs ir gan avotu sniegtā ūdens vairums, gan tā sastāvs. Tāpēc daudzus avotus nemaz nevar tā īsti iedalīt vienā vai otrā grupā. Sniegsim tikai vienu piemēru par Aizkraukles avotu Daugavas labajā krastā. Tas jāmeklē lejpus tagadējās Aizkraukles pilsētas, bet augšup bijušajai Aizkraukles muižai. Un te, savukārt, labu gabalu augšup Aizkraukles pilsdrupām, Aizkraukles baznīcai un Aizkraukles pilskalniem. Atvainojos par garo skaidrojumu, bet šīs piecas Aizkraukles 10 km garajā posmā gar Daugavas labo krastu jauca daudzi cilvēki. Atgriežamies pie avota.

            Gadu tūkstošiem tas bija jauks avots, pie kura labprāt ceļinieki padzērās. Varbūt ne tik slavens kā Liepavots, bet tomēr iecienīts. Tā straume dienu un nakti plūda lejup uz Daugavu, lejup pa dolomīta šķiedrām. Bet 1970.-tos gados sekošai lielajai lauku ķimizācijai avota ūdenī nonāca arī virszemes minerālsāļi. Avota ūdens kļuva smirdīgs un apauga zaļām, smirdīgām gļotām. Tā kā veselības avots ātri pārtapa par smirdavotu šī vārda vissliktākajā nozīmē.

            Tagad ūdens kļuvis labāks.