Dārgakmeņi
radušies zemes garozas formēšanās periodā, dažādu ķīmisko procesu
rezultātā. Jau senos laikos dārgakmeņus izmantoja kā rotaslietas,
savukārt to spožums un krāsa cilvēkos izraisīja izbrīnu un sajūsmu.
Dažādos laikos bija savi iemīļotākie dārgakmeņi.
Ēģiptē
vislabprātāk nēsāja rotaslietas no smaragda, tirkīza, ametista un kalnu
kristāla. Romieši visvairāk mīlēja dimantus un safīrus.
Semiramīda,
Kleopatra un citas seno laiku valdnieces bija īpaši iecienījušas
pērles. Renesanses un baroka mode par vislabākajiem atzina krāsainos
dārgakmeņus: rubīnu, safīru, topāzu.
Rokoko periodā
gan sievietes, gan vīrieši bija iecienījuši briljantus, savukārt
romantisma periods atklāja pusdārgakmeņu skaistumu: granāts, opāls,
akvamarīns un hrizolīts. SECESSII perioda juvelieri veidoja skaistas un
oriģinālas brošas, kaklarotas un rokassprādzes, ko rotāja sarkani
serdoliki, zaļas tīģeracis, vai mēnessakmeņi.
Tomēr vienas vai
otras rotas lietas izvēle bija atkarīga ne tikai no tās nēsātāja
gaumes. Ar dārgakmeņiem bija saistītas dažādas māņticības un ticējumi.
Akmens bija ne tikai rotaslieta, bet arī talismans, kas nesa laimi,
amulets, kas aizsargāja no slimībām un nelaimēm, dažreiz – kādas
profesijas pazīme.
Astrologi
uzskatīja, ka katrs dārgakmens pieder pie konkrētas horoskopa zīmes.
Tādēļ cilvēki gredzenos nēsāja dārgakmeņus, atbilstošus savai horoskopa
zīmei vai dzimšanas mēnesim. Savukārt, ja cilvēks nēsāja sev
nepiemērotu akmeni, tas, pēc astrologu domām, varēja nelabvēlīgi
ietekmēt tā likteni.
Daži akmeņi īpaši
tika ieteikti atsevišķu profesiju pārstāvjiem: jūrniekus no briesmām
jūras ceļojumu laikā pasargāja smaragds, turmalīns bija mākslinieku
akmens, ametists – garīdznieku akmens. Dažādās sadzīves situācijās bija
ieteicams nēsāt piemērotus akmeņus - talismanus.
Renesanses
laikmetā jaunlaulātie apmainījās ar smaragda gredzeniem, jo šim akmenim
vajadzēja nodrošināt pastāvīgas jūtas. Mēness akmens palīdzēja pārvarēt
šķēršļus mīlestībai. Spēlmaņiem labvēlīgs bija aleksandrīts, bet
grūtniecēm – smaragds. Akmeņi tika izmantoti ārstniecībā. Juvelieri
viduslaikos ne tikai izgatavoja rotaslietas, bet arī saviem klientiem
piemeklēja labvēlīgus akmeņus, kas palīdzēja pie dažādām fiziskām un
emocionālām kaitēm.
18.gadsimtā tika uzskatīts, ka: Ametists pasargā no alkoholisma, Sarkanais granāts samierina draugus, Hrizolīts atvaira sliktus sapņus, Korallis pasargā no zibens, Granāts nes prieku sirdī, Topāzs nomierina dusmas, Safīrs pasargā sievieti no apmelojumiem.
Ļoti smalki
dārgakmeņu izmantošanu savā dienasgrāmatā aprakstījis kāds franču
ceļotājs. Granātu, pērles un tirkīzu ieteica nēsāt jaunām meitenēm.
Neprecētām sievietēm, neskatoties uz to vecumu, bija jānēsā briljanti.
Sēru apģērbā varēja nēsāt tikai necaurspīdīgus akmeņus – ahātu, oniksu
vai hrizoberilu.
