Es vēlu visiem Laimi! 

DĀRGAKMEŅI  NE  TIKAI  MIRDZ

Uzskats par dārgakmeņu dziedinošo ietekmi uz mū­su organismu radies tālā senatnē. Visos gadsimtos ir val­­dījusi pārliecība, ka dārgakmeņi aizkavē cilvēka nove­cošanos, dara viņu laimīgu, veselu, skaistu, bagātu, dāvā pa­nākumus.

            Senie dziednieki un ārsti uzskatīja, ka dabas dzied­niecības avotu vidū dārgakmeņiem ir nozīmīga vieta.

Viens no visslavenākajiem sava laika ārstiem – Po­racelzs – bija pamatlicējs dziedniecībai ar dārgak­me­ņiem. Harkovas muzejā glabājas viņa N.Kopernikam uz­rakstītā recepte.

No senās Asīrijas un Babilonas nāk mācība par to, kā pareizi izvēlēties dārgakmeni. Katrs akmens ir saistīts ar noteiktu zodiaka zīmi un nes laimi tikai tam cilvēkam, kurš ir dzimis zem šīs zīmes:

Mežāža zvaigznājā – opāls;

Ūdensvīra zvaigznājā – safīrs;

Zivs zvaigznājā – hrizalīts;

Auna zvaigznājā – ametists;

Vērša zvaigznājā – ahāts;

Dvīņu zvaigznājā – berils;

Vēža zvaigznājā – smaragds;

Lauvas zvaigznājā – rubīns;

Jaunavas zvaigznājā – jašma;

Svaru zvaigznājā – dimants;

Skorpiona zvaigznājā – topāzs;

Strēlnieka zvaigznājā – tirkīzs.

Ģeoķīmiķis akadēmiķis A.Fersmans, vācot mate­riālus par dārgakmeņu  vēsturi, ir atradis citādus ticē­ju­mus. Piemēram,

janvārī dzimušajiem talismans ir granāts,

februārī – ametists,

martā – jašma,

aprīlī – safīrs,

maijā – ahāts un smaragds,

jūnijā – smaragds un ahāts,

jūlijā – onikss,

augustā – karmals,

septembrī – hrizolīts,

oktobrī – becils un akvamarīns,

novemrī – topāzs,

decembrī – rubīns.

Starptautiskā juvelieru asociācija, pārbaudot visus sarakstus un salīdzinot ar pirmavotiem, izveidoja un ap­stip­rināja "oficiālo” talismanu sarakstu, kur katram dzim­šanas mēnesim atbilst savs akmens. Tie būtu:

janvārim – granāts,

februārim – ametists,

martam – akvamarīns,

aprīlim – dimants,

maijam – smaragds,

jūnijam – pērles,

jūlijam – rubīns,

augustam – hrizolīts,

septembrim – safīrs,

oktobrim – opāls,

novembrim – topāzs,

decembrim – tirkīzs.

Senajiem romiešiem bija izveidojies pat īpašs gredzenu valkāšanas rituāls, kurā pirkstiem tika piešķirta it kā altāra, bet gredzeniem – upura loma. Gredzena uzvilk­šana pirkstā nozīmēja trauksmes signālu, uz kuru gaidīja reakciju no Dieviem. Gredzens uz mazā pirkstiņa aicināja palīgā Merkūriju nokārtot tirdzniecības darījumus un no­stiprināt matemātiskās spējas. Ja gredzens iemirdzējās uz kreisās rokas zeltneša, savu labvēlību neliedz Venēra. Virzīšanos pa karjeras kāpnēm sekmēja Jupiters, tikai ar noteikumu, ka gredzens rotā labās rokas rādītājpirkstu. Laulības saites sargāja gredzens uz labās rokas zeltneša. Kara lietās aizņemtie vīri centās sadzīvot ar kaprīzo un nepastāvīgo Marsu. Viņi to pielabināja ar gredzenu, ko nēsāja uz īkšķa. Taču Marss tomēr nereti "atmaksāja” ar nodevību. Vislielāko godbijību prasīja Saturns – tikai priesteri vai tie, kuriem steidzīgi vajadzēja saistīties ar viņpasauli, varēja griezties pie viņa, uzvelkot gredzenu uz vidējā pirksta.

Katram pirkstam ir receptori, kas sūta impulsus centrālai nervu sistēmai. Tādējādi pirkstu un atsevišķu orgānu starpā rodas noteikta saistība. Mazais pirkstiņš at­bild par sirdsdarbību, zeltneša pārziņā ir aknas un hor­mo­nālā sistēma. Vidējais pirksts sadarbojas ar galvas sma­dze­nēm, rādītājpirksts ar kuņģi, bet īkšķis sasistīts ar mū­su kus­tības spējām.

Jāraugās, lai gredzeni būtu ērti. Pa nakti (īpaši ar dārgakmeņiem rotātie) jānoņem. No rītiem ieteicams izda­rīt katra pirksta masāžu virzienā uz augšu. Mazā pirkstiņa masāža regulē sirds ritmu, zeltneša stimulācija aktivizē aknu un dzimumdziedzeru darbību, vidējā pirksta masāža uzlabo galvas smadzeņu asinsapgādi un pazemina arteriālo spiedienu, tādēļ līdz 45–50 gadu vecumam gredzenu uz vidējā pirksta parasti nav ieteicams valkāt. Rādītājpirksta ma­sāža tonizē muskulatūru. Pirkstus pēc masāžas "savij”, ātri piespiež delnai un atlaiž, tad izdara žiglas kustības, imitējot mašīnrakstīšanu.

Ja šodien rotkaļi, arheologi vai rotu nēsātāji lieto jēdzienu "Nameja gredzens”, tad visiem saprotams, ka runa ir par noteiktu un konkrētu senču rotu. Var teikt, ka šī jēdziena lietošana ir iegājusies ne tikai sarunvalodā, bet arī literatūrā un pat speciālistu vidū. Šī rota izceļas ar striktu formas noteiktību un vienlaicīgi ar smalkumu un masi­vi­tāti. Tieši tāpēc Nameja gredzens mūsdienās ir kļuvis par noteiktu latvietības simbolu un ir viens no populārākajiem baltu rotu atdarinājumiem, kurus nēsā gan sievietes, gan vīrieši.

Šīs rotas oriģināli atrasti latgaļu teritorijās un Dau­gavas krastu pilskalnos. Visumā Nameja gredzens ir sa­mērā rets atradums, jo šī gredzena izgatavošana senatnē, tā arī mūsdienās, prasa rūpīgu un lietpratīgu rotkaļu darbu, un, domājams, savā laikā tā bija pērkama par visai lielu maksu. Tas vēl jo vairāk tādēļ, ka rotu mēdza izgatavot no sudraba.

Šķiet, pirmo ierosinājumu Nameja gredzena zi­nā­majai simbolizācijai deva tādu rotu atradums Daugmales pilskalnā 1936. gadā, kad arheoloģiskos pētījumus izdarīja V. Gintara vadībā. Tajā pat gadā Daugmales gredzeni un vēl trešais, kas bija atrasts Latgalē, tika izstrādāti Pie­mi­nekļu valdes rīkotajā "1936. gadā izrakto pieminekļu iz­stādē”.

Dabas lielākais brīnums ir dimants. Tas spēj rem­dēt sāpes dzemdētājām, uzlabot dzirdi, īpašnieku dimants sargā no slimībām, dod uzvaru pār ienaidnieku, tajā pašā laikā nedod panākumus zagļiem. Dimants pasargā no iz­laidīga dzīves veida, ļaunas acs un skumjām. Jānēsā ar "kreiso” pusi uz augšu uz kreisās rokas vai kaklā, iestrā­dātu sudrabā – tā, lai pieskaras miesai. Dimants ir Svaru zvaigznājā dzimušo akmens.

Granāts priecē sirdi, dod cilvēkam mundrumu un optimismu, sievietēm – vieglas dzemdības, dzīvesprieku un enerģiju. Ieteicams pie slimībām ar augstu temperatūru, kakla iekaisumiem, galvassāpēm. Aunu un Skorpionu akmens.

Pērles. To sastāvā ir vienāds pērļu un perlamutra daudzums. Pērles, tāpat kā opāls, skaitās nelaimīga dārg­lie­ta, jo slēpj sevī negatīvos spēkus. Tajā pašā laikā tās uzskata par labu ārstniecības līdzekli pie aknu slimībām un ļaundabīgās mazasinības. Pērles labāk nēsāt krellēs. Tiem, kuri dzimuši Zivju zīmē, pērles dāvā veselību, laimi, ilgu mūžu. No pērļu vērtenes ap kaklu pa laikam jāat­pū­šas.

Ametists dabā ir viens no izplatītākajiem kvar­ciem. Novietots zem mēles, tas pasargā no alkohola rei­buma. Ārstē podagru. Masējot ar ametistu seju, var izlī­dzināt grumbas, aizkavēt vasarraibumu rašanos. Tam, kurš nēsā ametistu, nav jābaidās no lepras, kašķa un tam­lī­dzīgām kaitēm; viņa īpašums un labklājība neies mazumā. Šis akmens vairo saprātu. Par ametistu stāsta arī XVII gadsimta krievu dzejnieks: "Šim akmenim piemīt, lūk, kāds spēks: paglābj no žūpības, izdzen no galvas dulnas domas, piešķir prātam labestību un palīdz visā vīzē… Liek savaldīt spēku un neļauj tam, kas nēsā ame­tistu, apjaust savu nāves stundu.” Šis violetais dārgakmens bija īpaši iemīļots viduslaikos. To nēsāja bagāti augst­dzimuši cilvē­ki un katoļu baznīcas varenie. Krievzemē to dēvēja par "arhireja akmeni”. Pareizticīgie un katoļi ar ametistiem grez­noja reliģiskā kulta piederumus. Ametists dod ener­ģiju, pasargā no sliktām domām, ļaunuma. Lai nezustu ametista ārstnieciskās īpašības, tas reizēm jānoņem. Laimi nes Au­na zīmē dzimušiem.

Malahīts iekļaujas zaļo nokrāsu akmeņu gammā. Ārstē astmu, reimatismu, nomierina nervu sistēmu, nor­malizē sirdsdarbību. Holēras epidēmijas laikā malahītu nēsāja kā talismanu. Valkājams iestrādāts sudrabā uz kreisās rokas Skorpioniem un Mežāžiem.

Mineralogs A.Fusmans par to saka: "Kā žilbinošs krāšņums mums atmiņā atainojas malahīts mūsu vara rak­tu­vēs, ar kura grandiozajiem krājumiem nav salīdzināma neviena atradne pasaulē: te zaļganzils akmens mainās nokrāsās, te tumšzaļš ar atlasa lāsojumu…”.

Kaut arī ar  mahalītu jau senie grieķi rotāja Dian­nas tempļa kolonnas, kaut arī tad XVIII gadsimta beigās, kad atrada Urālu vara raktuvēs, malahīta krelles, pie­spraudes, auskari un tabakdozes ātri kļuva par modes noteicējām, malahīts visos laikos ir bijis dārgs akmens.

Topāzs ir zeltaini dzeltens minerāls. Nēsājot to gre­dzenā uz kreisās rokas, ārstē neprātīgus cilvēkus, pie­šķi­rot viņiem garīgu, iekšēju apskaidrotību. Ja topāzu iestrādātu sudrabā nēsā kaklā kā talismanu, tas atvieglina astmas lēkmes, ārstē bezmiegu, uzlabo garšas izjūtu, ārstē podagru, palīdz epilepsijas slimniekiem. Pie hroniskām slimībām topāza klātbūtne pastiprina citu zāļu iedarbību. Skorpiona zvaigznājā dzimušajiem piešķir uzticību un mīlestību.

Mūsu ziemeļu dārgakmens dzintars sirmā se­natnē, tāpat kā pārējie dārgakmeņi, pār­staigājis visu Ei­ropu. Senās Romas aristokrāti ļoti cienījuši dzintara rotas, ar dzintara krellēm lepojušies arī etruski un grieķi. Antīkā pasaule dzintaru cienīja arī patīkamās smaržas dēļ, ko izplatīja smalkais un aizdedzinātais dzintara pulveris. Mū­su zemē dzintars radies terciālā laikmetā, kad Vidus­eiropu vēl klāja milzīga jūra uz ziemeļu apgabalos valdīja īsts Āfrikas karstums. Mežos zaļoja milzu skuju koki un lielās dzintara priedes. No grauzēju vai subtropu negaisu radīta­jām brūcēm izplūda biezi sveķi, kas pārakmeņojās un, kokiem sapūstot, uzglabājās zemes slāņos. Dzintara vējam pūšot, jūra bieži izskalo dzelmēs gulošos dzintarus krastā. No dzintara paveidiem vislabākais ir tīrais, caurspīdīgais. Ja to pārvērš putekļos un tīra zobus, zobi kļūst balti un nostiprinās. Dzintars aptur kuņģa asiņošanu, vemšanu. Ja sie­vietes stāvoklī nēsā dzintara rotaslietas, tas palīdz sa­gla­bāt grūtniecību. Dzin­tars derīgs arī dzeltenās kaites ārstēšanai. Ārstē vairog­dziedzera slimības. Dzintaru lieto pie saaukstēšanās sli­mī­bām, astmas, klepus, ādas slimī­bām, čūlām, sirds slimī­bām un daudzām citām kaitēm. Par dzintara ārstnieciskajām īpa­šībām runāja jau slavenais seno laiku ārsts Galēns. Var, protams, pasmaidīt par tautas ticējumiem, taču arī mūs­dienu medicīna nenoliedz dzin­tara dziednieciskās īpašības un to izmanto dažu zāļu izga­tavošanā. Starp homeopā­tiskajām zālēm ir dzintara ziede, dzintara pilieni un spirts, kas iedarbojas sviedrējoši un iznīcina baktērijas.

Polijā slavenais zāļu zinātājs svētais tēvs Kļi­muš­ko raksta: "Gripas epidēmijas laikā vajag ik rītu agri iz­dzert glāzi tējas, kurai pievieno trīs dzintara pilienus. Sli­mības laikā noteikti vajag ierīvēties ar dzintara gaba­liņu, lai samazinātu tās ilgumu un izvairītos no kompli­kācijām. Ir arī noskaidrots, ka dažādas sirds kaites un galvassāpes mazinās, ja sāpīgās vietas ierīvē ar dzintara uzlējumā samērcētu vati vai, ja tā nav, ar parastu dzintara gabaliņu.”

Dzintars ir Saules akmens. Laimi nes Lauvas zīmē dzimušajiem.

Dzintaram, tāpat kā pārējiem dārgakmeņiem, pie­mīt pārdabiskas spējas. Tas esot labākais amulets pret tum­šajiem un naidīgajiem spēkiem.

Senos laikos safīru uzskatīja par debesu kupola simbolu. Safīrs ārstē melanholiju, pasargā no nove­co­šanās, palīdz smadzeņu iekaisuma slimībās, arī pret čūsku un skorpionu kodieniem. Glābj nēsātāju no skaudības, iz­raisa apkārtējo cilvēku simpātijas, nostiprina atmiņu. Ja meitene grib pieburt sev patīkamu puisi, tad viņš jāpacienā ar safīra eliksīru. Cilvēkiem, kuri nēsā safīru, tas piedod patīkamu sejas krāsu, lūgšanu laikā palīdz koncentrēties un attīrīt dvēseli. Ūdensvīri, tas ir jūsu talismans! Jānēsā uz kreisās rokas, iestrādāts sudrabā.

Lazurīts labāk par jebkurām zālēm priecē sirdi. Ziemeļos to lieto pret visa veida reimatiskajām kaitēm, epilepsiju, mazasinību, ādas slimībām un astmu. To ilgi uzskatīja par afgāņu noslēpumaino akmeni. Tā zilie toņi mainās no tumšzila līdz gaiši zilganbaltam. Par īstu, dārgu lazurītu senajos armēņu rakstos teikts, ka tas var desmit dienas atrasties ugunī un nemainīt savu krāsu. Ķīnieši no lazurīta gatavoja lādītes, statuetes, gredzenus, veda tos uz Krieviju karavānās pāri Gobi tuksnesim un mainīja pret sudrabu – mārciņu mārciņā. Ēģiptē to uzskatīja par svēto akmeni, gatavoja amuletus un Svētās vaboles, skarabejus.

No lazurīta jau senajos laikos ieguva ultramarīnu, kuru tā cienīja Indijā, Persijā, Asīrijā.

Nefrīts ir ļoti skaists minerāls no zāles zaļas līdz tumši zaļai krāsai, sastopams arī pelēkbalts un balts. No­sau­kums cēlies no grieķu "nefros” – niere. Ārstē nieru sli­mī­­bas. Nefrītam ir arī otrs nosaukums – dzīvības akmens, un tas stiprina organisma dzīvības spēkus, pasargā no dau­dzām slimībām, noņem sāpes jostas vietā, ārstē migrēnu, nēsātāju glābj no ļaunas acs. Jānēsā iestrādāts sudrabā vai platīnā. Zeltā iestrādāts zaudē savas ārstnieciskās īpašības. Laimi atnes Jaunavas zvaigznājā dzimušajiem, drīkst nēsāt arī Auni. Nedrīkst nēsāt Lauvas un Strēlnieki.

Tirkīzs ir skaisti zilā krāsā, necaurspīdīgs mine­rāls. Labiem un kārtīgiem cilvēkiem tas sola mieru un pārticību, ļauniem – nelaimes nesējs. Ārstē bezmiegu, čū­lu, dzelteno kaiti, aizdzen nakts murgus. Neviens akmens tā neatsvaidzina seju kā tirkīzs, ja to nēsā auskaros, iestrā­dātu sudrabā. Tas ir jauno meiteņu akmens, jo tas sargā tikumību, sievas ģimenes dzīvē padara laimīgas un vīriem dod panākumus biznesā. Arī jātnieki to iemīlējuši, jo tas neļauj zirgam nogurt.

Smargds ir zaļš, caurspīdīgs dārgakmens, kas ap­skaid­ro cilvēka prātu. Pasargā no ļaunas acs, bezmiega, dod cerības, palīdz sapņus pārvērst īstenībā, uzminēt otra cilvēka visapslēptākās domas. Pasargā no infekcijas sli­mī­bām, ārstē sirdi. Zaļā krāsa labvēlīgi iedarbojas uz redzi. Akmens atvaira epilepsijas lēkmes, nomierina vētras jūrā, sola labus lomus, tādēļ to iesaka nēsāt jūrniekiem un zvejniekiem, kā arī Vēža zīmē dzimušajiem. Smaragdus drīkst nēsāt jebkurš uz kreisās rokas iestrādātus zeltā.

Mēness akmens – debess zils, sudrabots ar zeltītu spī­dumu, pienbalts līdz violetam. Simbolizē maigumu, mī­lestību, sevišķs spēks tam piemīt jaunmēness fāzē, kad mēness izstaro pozitīvo enerģiju. Mēness akmens sola labu veselību un ilgu mūžu Vēža zīmē dzimušajiem.

Kalnu kristāls sevišķā cieņā ir Japānā. Tas slēpj sevī lielu enerģijas potenciālu. Akmens ir kā prizma, caur kuru var ieraudzīt visu pasauli, tādēļ der visām Zodiaka zīmēm. Senajos laikos Romā ārsti kristālu izmantoja čūlu piededzināšanai. Holandē burvji, lai koncentrētu savu uz­manību, rituālos izmantoja kristāla bumbu. Hitleram, kurš vairākus gadus bija mācījies maģiju, arī piederēja šāda bumba, kas ir rets mākslas darbs. Kalnu kristāls palīdz izārstēties narkomāniem, atvieglo smago atveseļošanās pro­cesu. Pa nakti pirkstā uzlikts gredzens ar kristālu dod mierīgu miegu, pasargā no murgiem.

Bīstamais rubīns, kas daudziem nes nelaimi, pa­līdz tiem, kuri meklē kontaktus ar "dabas gariem”. Lie­to­jot rubīna un kvarca eliksīru, var atbrīvoties no acu in­fek­cijas, apturēt asiņošanu, aizdzīt melanholiju un murgus naktī.

Ahātu pazīst visi un … pavisam nedaudzi. Vec­mā­miņām atmiņā būs palikušas kaut kur romānos lasītās rindas: "Un acis viņai bija kā divi melni ahāti”. Bet melns ahāts dabā nemaz nav atrodams. Bet bija mode to krāsot – vārīja medū un visādās ķimikālijās. Pelēcīgajam, vietām caurspīdīgajam halcedonam ahātam ir daudz paveidu. Iz­teik­ti svītraino sauc par oniksu, sarkanbrūno par serdaliku, zaļo ar koši sarkaniem plankumiņiem – par heliotropu. Ar heliotropu saistās dažādas leģendas, jo, iegremdēts ūdenī, tas atstaro saules gaismu.

Ahāts ir ciets akmens, tam var piedot spoguļ­spī­du­mu, gaisīgumu un vieglumu. Saskaņots ar gludu, spožu sud­raba virsmu, ahāts ir pati sievišķība, pats maigums un vieglums.