... Es zinu, - karājos es
Vēja locītā kokā
Deviņas garas naktis un dienas,
Piekalts ar svēto šķēpu,
Pats sev, Odinam, upurēts.
Koka zarā,
Par kuru nezin neviens,
Tāpat kā nezin neviens arī to,
No kādām saknēm tas atvases dzen.
Neviens man nedeva ēst, ne dzert,
Es raudzījos lejup,
Dziļi koka saknēs,
Tad es satvēru Rūnas
Un raudādams nokritu zemē...
Ar šo nelielo fragmentu no "Senās Eddas” sākas teju vai ikviens stāsts par to, kas ir Rūnas...
Senos Rūnu rakstus, fantastisku simbolisku priekšstatu, mistisku domu un
zināšanu krājumu mēs esam saņēmuši mantojumā no senajām ziemeļu
civilizācijām. Rūnu arhetipi ir tikpat nemirstīgi kā šūnu un molekulu
formulas. Neaptverama Rūnu vērtība ir to pilnīgā piemērojamība mūsdienu
domāšanai - tās ir nemainīgi svarīgas arī tagadējai planetārajai
civilizācijai.
Daļa ļaužu vēstīs, ka Rūnas ir seno ģermāņu un ziemeļu tautu rakstu
zīmes. Ka tās veido alfabētu, kam varbūt ir zināma līdzība ar romiešu,
grieķu, kirilica vai ebreju alfabētu. Zināmā mērā šis skatījums ir
pareizs, taču mazāka ļaužu daļa zin, ka patiesībā Rūnas ir kaut kas
vairāk kā tikai zīmes vai burti.
Drīzāk, nevis Rūnas ir attīstījušās kā raksts, bet gan gluži otrādi -
ģermāņu un ziemeļu tautu rakstība ir attīstījusies no Rūnām. Taču
sākotnēji Rūnas bija reliģiskas, mistiskas un maģiskas zīmes, kas tika
lietotas buršanā un nākotnes pareģošanā, kā arī kā mācību līdzeklis,
caur ko ļaudis apguva savas tautas reliģiskās, filosofiskās un morāles
vērtības. Rūnas ir ārpusķermeniska un sajūtās balstīta pilnveidošanās
skola, kas senatnē bija saistīta ar konkrētu cilti, bet mūsdienās
piekļuve tajās slēptajām zināšanām nav tik strikti noteikta tikai vienas
cilts vai nācijas robežās. Taču lai vai kā, - tajās slēptās vērtības ir
cieši saistītas ar senlaiku zināšanām.
Dziļi katrā atsevišķajā Rūnu zīmē glabājas kāda daļa no ziemeļu un
ģermāņu tautu Radīšanas vēstures vēstījumiem, kāda daļa no Dievu mītiem,
kāds dzīvības aspekts, kāda mistiska un morālfilosofiska iezīme, kāds
spēks vai spējas, kuras mīt arī cilvēkā un to saliekot kopā ar Rūnām tas
ir divkāršs spēks vai spēks, kuram Rūna līdzējusi pamosties,
iedarboties, tāpēc Rūnas uzskata par maģiskām zīmēm, tāpēc to iedarbība
ir tik izteiksmīga. Tās var būt pareģojošas zīmēs, jo palīdz atmosties
mūsu iekšējām zināšanām, palīdz tām parādīties ārpusē. Rūnas ir palīgs,
tās ir kā tiltiņš, kā mūsu iekšējo zināšanu ārējs tulks. Rūnas ir
saistītas ar arhetipiem, un ar senajos Ziemeļu Dievu tēlos mītošo un
ļaužu īpašībās iemiesojušos raksturu, par ko vēsta ārēji vienkāršotās
rakstu zīmes.
Par Rūnu izcelsmes laiku rakstu avotos minēti tik dažādi skaitļi, ka
grūti runāt par kādu konkrētu laika posmu. Katrā ziņā, ir skaidrs, ka
tādā vai citā veidā dievišķās zināšanas pārvaldījuši ļaudis ne tikai
senajā Ēģiptē, Babilonā, Amerikas kontinentā, bet arī pirmskristīgajā
Eiropā. Dažkārt ir minēts laiks par aptuveni 400 gadiem p.m.ē. Ir
mēģināts saskatīt Rūnu raksta ārējo līdzību ar latīņu rakstību un citām
senajām rakstībām, ir meklētas un arī atrastas iekšējas līdzības seno
ķeltu priesteru Druīdu zināšanu pamatos un Ziemeļu tautu pasaules
redzējumā.
Vārds Rūna nozīmē slepens vai apslēpts. Tas ir tuvu radniecisks vācu
valodas vārdam raunen (noslēpumaini čukstēt), kura pirmsindoģermāniskais
veidols reu nozīmē čukstēt. Iespējams, šis vārds ir radies pateicoties
Rūnām piemītošām pareģojošām īpašībām, kurām noslēpumu nozīmju
zinātājiem bija ļauts tuvoties, kuras citiem, ārpusē stāvošiem
iečukstēt. Vārds Geraune ir cēlies no senaugšvācu vārda Giruni un tā
nozīme ir saistīta ar noslēpuma nozīmi un noslēpto padomu savākšanu.
Dīvaini un maģisku spēku pārpilni ir tādi vācu personvārdi kā Heidruna,
Gudruna, Sigruna...
Augšvācu vārds Rune ir parādījies aptuveni 17.gadsimtā, taču veidojies
no visos ģermāņu dialektos pazīstamiem vārdu pirmveidoliem. Gotiem,
sensakšiem un senaugšvāciem ir vārda veidols Runa, sennorvēģiem – Runar
(ar nozīmi mistērija), senangļiem Run (runiar nozīmē čukstēt un
leodrunan – dziesmu Rūnas), senīslandiešu skaldiem runi (draugs, biedrs,
padomnieks, runnr nozīmē mežu zeme), vidusvelsiešiem Rhin (maģiskā
burvestība), somiem Runo (dziesma, dziedājums, vārdošana), sennorvēģu un
senīru Rún nozīmē noslēpums. Vārda veidols Rûne ir cēlies no vidusvācu
un ir īstais senaugšvācu Rune (noslēpums, mistērija) un ir arī mūsdienās
zināms jēdziens. Visu šo vārdu veidolu izcelsme ir apstrīdama. Daudzi
pētnieki smeļas no vieniem un tiem pašiem ķeltu aizguvumiem, bet tā
nebūt nav galējā patiesība.
Mūsdienu vārds Burts (latviski tam cita cilme, bet vācu val. Buchstabe,
burtiski grāmatu zizlis) ir cēlies no paražas iegriezt Rūnas zizlī vai
koka kārtī. Romietis Tacits ir vēstījis, ka Rūnas tika iegrieztas
īpašos, no koka darinātos Rūnu zižļos. No šīm Rūnu koka kārtīm vai nūjām
tika veidoti vārdi, kam sākotnēji nebija nekādas saistības ar grāmatām.
Vairāk nekā pirms 2200 gadu Rūnu zīmes tika izstāstītas, apdzejotas Rūnu
dzejā. Tas tika darīt daļēji ar domu, lai Rūnu zīmes būtu iespējams
labāk saprast, taču to saturs, nozīme un iedarbība palika sākotnēji –
dziļa un izskaidrojama tikai dažiem. Un gluži tāpat, vienkāršojoties to
veidolam un izlīdzinoties līnijām, tas vien nedeva iespēju Rūnas saprast
vieglāk. Taču, neskatoties arī uz to, līdz mūsdienām nav zudusi ne Rūnu
nozīmība, ne spēks, ne arī vēstījuma patiesums. Vēl joprojām Rūnas
veicina saiknes - debesis un zeme - veidošanos un stiprību, vēl arvien
tās palīdz mums sarunāties ar debesīm... Rūnas ir garīgais noslēpums un
ir tieši saistītas ar citiem maģijas svētajiem noslēpumiem.
Caur Rūnu izpratni ir iespējams pilnīgāk izprast dabas un mūsu apkārtnes
brīnumainumu, stiprināt vēlmi cienīt un aizsargāt visu dzīvo uz Zemes.
Rūnu izzināšana ir viens no veidiem, kā mēs varam daudz pilnīgāk izprast
sevi, kā arī apzināt savas dzīves visdziļākos mērķus. Rūnas var mācīt
mums iekšējo meklējumu spēku un nozīmību un spēju pastāvīgi apzināties
saikni starp garīgo un fizisko, izpausto un slēpto. Mēs sākam saprast,
ka fiziskais un garīgais ir nevis atsevišķas, šķirtas sākotnes, bet
dažādas vienotā veseluma šķautnes.
Rūnas ir Gara instruments, kas pateicoties harmonijai ar dabas spēkiem,
ļauj mums izprast Visumu un pašiem sevi, savu dzīvi, un saskaņā ar šo
izpratni turpināt individuālo attīstības ceļu. Būtībā katra Rūna sevī
glabā noteikta, pasaulē darbīga spēka nospiedumu.
Pirmatnējais Rūnu novietojums ir aplī, nevis trijās rindās, kā tas
pieņemts tradicionālajā salikumā. Rūnu aplis ir radniecīgs jebkuru citu
maģisko apļu garīgajam saturam un parāda to, ka pasaulē nepastāv
sadalījums starp lietu un notikumu dabisko kārtību un neredzamajām
būtnēm, kuras pieņemts dēvēt par dieviem un dievietēm. Radošais saprāts
pastāv dabā, nevis ārpus tās. Zintniecība ir nevis dziedināšana no
kaitēm, bet zināšanas, kuras dod spēku. Jēdzienu "aplis” (vai ritenis)
saprot kā sfēru (vai lauku), kas attēlo dabas un Visuma cikliskumu. Rūnu
aplis apzīmē robežu starp neredzamo, bet apziņai sasniedzamo un
nesasniedzamo.
Senie zināšanu nesēji, senās Eiropas viedie un Rūnu magi pasauli
iztēlojās milzīga apļa veidā kā enerģētisko lauku, kurš sasaista un
vieno visu, kas atrodas tā iekšpusē.
Mēs zinām, ka daudz kas no senajām zināšanām saglabājies Latvijā –
Dainās, teikās un pasakās. Mēs esam dzirdējuši leģendas par britu Karali
Artūru, esam lasījuši Brāļu Grimmu, Novalisa, Haufa, A.T.U.Hofmana un
citu romantisma laikmeta pasaku stāstītāju savāktās, stāstītās un
pierakstītās pasakas, kas pilnum pilnas senām zīmēm un slēptām
patiesībām. Mēs varam būt pateicīgi, ka senās latviešu zināšanas tomēr
saglabājušas tik daudz vismaz tekstos, kurpretī pārējās Viduseiropas
daļā kristiānisma ietekmē lielākā daļa no senā zudusi.
Katra Rūna saistās ar noteiktu gadalaika un arī noteiktu diennakts
laiku. Odīns Rūnu atklāsmes saņēma laikā no viena saulrieta līdz
nākamajam, tātad, vienas diennakts laikā, kā aprēķināts tagad, 24
stundās, taču katras Rūnu stundas garums nav 60 minūtes. Diennakti dala
24 (ir 24 Rūnas) periodos – 12 no saulrieta līdz lēktam un 12 no lēkta
līdz nākamajam rietam. Stundu ilgums mainās atkarībā no gadalaika. Ziemā
ilgāks ir nakts Rūnu posms, vasarā – dienas. Nav norādīts, kurā
gadalaikā Odīns saņēma Rūnas, bet visdrīzāk tas varētu būt rudens
Saulstāvju laiks, kad diena un nakts vienādā garumā. Pastāv doma, ka
pirmā bija Uruz Rūna, kura atklājās nakts sākumā. Tas ir neizpaustais
nakts radošuma aspekts, sākotnes potenciāls. Labāk nakts un dienas Rūnas
dēvēt kā Neizpaustā un Izpaustā Rūnas. Rūnas palīdz mums redzēt tumsā –
saprast slēpto un no šīs sapratnes saņemt apgaismību. Dabiskajā ciklā
miegs nes atjaunotni un atpūtu. Peortha Rūna atklājās saullēktā – tā
neizpaustais kļuva par izpausto, savukārt Fehu – nobeigums vai pilnība,
atklājās saulrietā.
Rūnu pulkstenis sākas rietumos un caur ziemeļiem iet uz Austrumiem. Jo
garāka Rūnas stunda, jo spēcīgāk izpaužas tai atbilstošās Rūnas darbība.
Tātad, ziemā spilgtāk izpaužas nakts (jeb Neizpaustā) Rūnas, vasara –
dienas (Izpaustā) Rūnas.
Ziemeļu tradīcijā diennakts laikā spilgti izceļas 8 posmi.
1) saullēkts – atmoda, jaunas dienas sākums;
2) rīts – spēka un mierīgas darbības koncentrācija;
3) dienas vidus – spēka pieaugums un varenības apzināšanās;
4) pēcpusdiena – rīta lietu transformācija un pabeigšana;
5) saulriets – kolektīvas darbības un kontakti;
6) vakara krēsla – dienā apgūtā pārdomas un izpratne;
7) nakts vidus – reģenerācija un pārdzimšana;
8) krēsla pirms ausmas – nekustīgums un relaksācija, laiks miegam un spēku atjaunotnei.
Kurš var apgūt Rūnās slēptās dziļākās zināšanas? Tie, kuri nevēlas
dzīvot virspusēji un garlaicīgi. Tie, kurus priecē zibens šautras un
pērkona grandi. Tie, kuri atzīst matērijas plašumu un iespējas un arī
Gara spēku. Tie, kuri spēj pildīt paši sev dotos solījumus. Tie, kuri
zem nejaušību plīvura mācās saskatīt kosmiskās likumsakarības. Tie, kuri
spēj droši un pārliecinoši doties pretim Nezināmajam. Tie, kuri ir
nopietni un rotaļīgi, varonīgi un prieka pilni. Un, visbeidzot, tie,
kuri tiecas pēc lidojuma brīvības un atbildības pamatiem.
Ja esam izvēlējušies iet pa šo ceļu, nākas kopt sevī Liecinieku, iekšējo
novērotāju, kurš spēj runāt ar Rūnu starpniecību. Iemācoties savu
uztveri pārvietot tajā stāvoklī, kādā senatnē to uztvēra magi, Rūnas var
atkal padarīt par burvju zīmēm un senus vārdojumus piepildīt ar maģisku
spēku. Nepieciešams pavisam nedaudz – izmainīt uztveri, ieraudzīt
pasauli seno magu acīm - skatīties un maģiju no iekšpuses un pārvaldīt
savu uztveri.
Rūnas izstaro kādu īpašu iezīmīgu fascinējošu un godbijīgu gaismu. To
spēks un gudrība plūst cauri gadu simtiem līdz mūsu dienām. Tiem, kas uz
Rūnām paļaujas, tās palīdz – gan ikdienas gaitās, gan domu pasaules
pilnveidē, - ikvienā dzīves situācijā: tās mierina, caur tām iespējams
saņemt padomus, brīdinājumus, ieteikumus, atgādinājumus. Tās palīdz
doties ceļojumos – tuvos un tālos, tālu plašumā un dziļi pašiem sevī.
Tās veido un atver vienus no daudzajiem vārtiem mūsu dvēselē. Rūnās
slēptās zināšanas ir cieši saistītas ar dvēseles izzināšanu.
Bet patiesībā es nevaru izskaidrot Rūnu brīnumu. Tās varbūt vēl nedod
man vārdus, lai to paveiktu. Es redzu, kā tās dažkārt pasmaida, kad tām
jautāju par to, ko pati zinu. Es esmu piedzīvojusi Rūnu mierinājumu.
Rūnas ir gudras runātājas.
|
