Piedāvājam Jums mediju telpā nesen publicētu ļoti interesantu
rakstu, kas šķita nesalīdzināmi citādāks par it
kā līdzīgiem tāda veida rakstiem:
Šis laiks norāda, ka mēs visi esam ļoti tuvu pienākuši lielām
pārmaiņām, kuras skars visu cilvēci un katru no mums. Vadoties no
izcilā 20. gadsimta franču izcelsmes amerikāņu astrologa un filozofa
Deina Radjāra aprēķiniem, mēs pašlaik dzīvojam Zivju ēras pēdējā — 215,5
gadu — ciklā, kurš bija sācies 1844. gadā. Šo ciklu D. Radjārs ir
nosaucis par cilvēces pārejas, transformācijas fāzi.
Patlaban — tūkstošgades pirmajos desmit gados — notiek un notiks
liels cilvēces garīgais pacēlums, pasaulei un cilvēcei paveras iespēja
garīgai izaugsmei, notiek būtiski iekšējo vērtību, morāles
pārvērtēšanas procesi, kuri sākuma stadijā notiek garīgajos plānos un
kuri pamazām aptvers daudzus no mums, un kuri daudziem dos iespēju
pacelties kvalitatīvi jaunā apziņas (iekšējās vērtību skalas) līmenī.
Notiek dziļa sabiedrisko, reliģisko un ētisko normu fundamentāla
attīrīšanās. No sabiedrības un personas intensīvi uz āru tiek izvadīti
netīrumi, kuri tikuši uzkrāti iepriekšējos gadu desmitos. Tiek
gatavota augsne jaunām idejām un mainīti ideāli. Līdz ar to ir
iespējami dažādu reliģisku sektu aktivitāšu uzplūdi, kuras spekulē ar
cilvēku tieksmi pēc progresa.
Šinī laikā ir iespējams saredzēt cilvēces attīstības perspektīvas un
noteikt šīs attīstības strupceļus. Jau 1981. gadā D. Radjārs bija
teicis: «Mēs stāvam uz Sintēzes laikmeta sliekšņa, bet, ja cilvēki
nebūs spējīgi pārkāpt savam egocentriskajam individuālismam, kuru tik
klaji popularizē Rietumu sabiedrība, un neiemācīsies dzīvot, vadoties
pēc solidaritātes un kalpošanas principiem, cilvēcei draud totalitāra
laikmeta atnākšana, kura aizkavēs cilvēces evolūciju.»
Izpaustajā (materiālajā) pasaulē katrai lietai ir divas puses, līdz
ar to vienmēr pastāv divas alternatīvas, divi ceļi — viens uz augšu,
otrs uz leju. Mēs atrodamies krustcelēs: pa kuru no diviem iespējamiem
ceļiem iet, jāizvēlas katram pašam. Pirmais saistīts ar kopējās
sadarbības, kalpošanas un mīlestības sintezējošo apvienošanu, otrais —
ar tehnokrātiski intelektuālo ambīciju, savtīgumu, personiskā labuma
un morāles normu absolūtas noliegšanas analītisko sadalīšanu. Pirmais
ceļš paver iespēju cilvēces saitei ar Kosmisko mīlestību un sakariem
ar tās garīgajiem Skolotājiem, otrais — to visu liedz.
Patlaban atmosfērā virmo mistiska iedvesma, kuru ir sarežģīti
praktiski realizēt, jo turpat virmo arī daudz māņu un viltus. Ir jābūt
skaidram skatienam, kuru nesaduļķo grēka valdzinošais skaistums. Ir
jāmācās lasīt starp rindām un jāprot saklausīt starp vārdiem. Šinī
laikā iespējams izprast savas etniskās piederības patiesās vērtības.
Mūžsenie jautājumi, kurus cilvēks uzdod sev kopš sirmas senatnes un
kuri vēl aizvien saviļņo daudzus no mums, — kas es esmu, kāds ir mans
mērķis, misija, kāpēc Dievs radīja vīrieti un sievieti, kāpēc viņus
izraidīja no Paradīzes dārza — eksistē arī joprojām. Cilvēks pastāvīgi
meklē atbildes. Senatnē daudzas atbildes sniedza antīkās Mistērijas.
Būtiskāko bija pateicis jau Sokrāts: «Iepazīsti pats sevi». Un
Paracelzs bija papildinājis: «Izprast pašam sevi — vienīgais
patiesības sasniegšanas ceļš.» Kas tā ir par patiesību, par kuru runā
Paracelzs, un kas rada šo patiesību? Šī patiesība ir saistīta ar divām
kosmiskām sākotnēm — vīrieti un sievieti, Ādamu un Ievu. Evaņģēlists
Matejs ir teicis: «.. cilvēks atstās tēvu un māti un pieķersies
sievai, un tie abi būs viena miesa.» Un tieši šai lietai — vīrieša un
sievietes savstarpējo attiecību kopumam — ir pirmatnējā un pati
svarīgākā nozīme tam, kāda būs cilvēces turpmākā attīstības gaita.
Apskatot jautājumu par vīrieša un sievietes savstarpējo attiecību
iespējamiem variantiem, jāņem vērā tāds būtisks faktors kā mūsdienu
cilvēka (sabiedrības) četri apziņas pamatlīmeņi, kuri nosacīti
veidojušies aptuveni pēdējo simt gadu laikā.
Šie līmeņi būtu:
a) bioloģiskais jeb sugas apziņas līmenis, kurā darbojas cilvēki,
kas vadās pēc šādiem pamatprincipiem — ēst, dzert, gulēt, kauties,
seksuālo dziņu apmierināšana ar jebkuru potenciāli iespējamo partneri;
reliģiskajos uzskatos valda pilnīgs ateisms; zināšanas ir tikai
minimālajā līmenī; akla pakļaušanās iespējamam vadonim vai partijai;
maksimāls egocentrisms;
b) sociāli kultūriskais jeb etniski nacionālais apziņas līmenis,
kurā darbojas cilvēki, kas vadās pēc šādiem pamatprincipiem — vēlme
apliecināt sevi publiski, citu priekšā; seksuālās attiecības
galvenokārt notiek partneru (vīra un sievas) starpā, pastāvot
apslēptai tieksmei pēc blakus dzimumkontaktiem; zināšanas
kultūrvēsturiskas un vispārējas, ekzotēriskās; reliģiskajās attiecībās
ir vēlme apmeklēt baznīcu vai reliģiskas sektas, saites ar Dievu nav,
jo galvenokārt uztver Viņu kā soģi, tieksme ievērot tabu; televīzija
un masu informācijas līdzekļi tiek uztverti kā sabiedriskās domas
audzinātāji un virzītāji;
c) individualizētais jeb personālais apziņas līmenis, kurā darbojas
cilvēki, kas vadās pēc šādiem pamatprincipiem — vēlme apliecināt sevi
savā priekšā; seksuālās attiecības galvenokārt izpaužas galējībās —
vai nu kā pilnīga seksuāla visatļautība, vai kā pilnīga atturēšanās un
šo attiecību vispārēja noliegšana; zināšanas ir augstākās izglītības
līmenī, ar iespējamu interesi un tieksmi pēc ezotēriskajām zinībām;
vēlme un spēja redzēt sevi kā individuālu, radošu personību, arī ārpus
sava sociāli kultūriskā mantojuma; saite un interese par citām
kultūrām un sabiedrībām, pastāv liela iespaidojamības pakāpe no citu
kultūru puses; reliģiskajās attiecībās iespējams plašs spektrs no
fanātisma līdz nihilismam, parādās pirmās dziņas patiesai garīgai
saitei ar Dievu;
d) transpersonālais apziņas līmenis, kurā darbojas cilvēki, kas
vadās pēc šādiem pamatprincipiem — vēlmju kā tādu nav; nesavtīga
kalpošana, patiesa reliģiozitāte — kontakts ar garīgajiem plāniem,
ikdienas lūgšana citu labā; sekss fiziskajā plānā kā tāds nepastāv,
kontakts ar partneri notiek mentālajos un garīgajos plānos; partneri
viens otru uztver kā Dieva «jaņ» un «iņ» principus; zināšanu līmenis —
uz enciklopēdiski ekzotērisku zināšanu bāzes balstītas ezotēriskās
zinības un prasmes kādā no tās disciplīnām; spēja redzēt valsts un
pasaules karmu; pacelšanās virs labā un ļaunā. Jāuzsver, ka starp
visiem šiem līmeņiem pastāv starpposmi (pārejas).
Katra cilvēka dzīves pamatmērķim vajadzētu būt viņa tieksmei kļūt
par iniciēto, pie šīs «iesvaidīšanas» var nonāk caur reliģiju, zinātni
vai mākslu. Augstākos rezultātus sasniedz tie, kas ir spējīgi
apvienot un sintezēt šīs trīs lietas. Tas viss būtu nepieciešams
apzinātam radīšanas procesam, arī tam, lai radītu savus bērnus.
Jaunā cilvēka — bērna — radīšana sākas ar tā ieņemšanas brīdi.
Vecākiem, kuru kopējais, abpusējais nodoms ir radīt bērnu, jāzina, ka
bērna audzināšana sākas ar tā ieņemšanas brīdi un turpinās vismaz līdz
tam laikam, kamēr viņam (bērnam, topošajam jaunajam vīram vai sievai)
sākas dzimumattiecības ar pretējo dzimumu. Tiem, kas vēlas apzināti
radīt bērnu, ir radīšanas brīdī jāapzinās tas, ko viņi grib panākt —
no tā, ko šinī brīdī domās katrs no vecākiem, un no tā, cik intensīvi
tas notiks, it sevišķi saistībā ar topošo māti, lielā mērā ir atkarīga
bērna nākotne — labās domas piesaistīs labo un laimi, sliktās
piesaistīs slikto un problēmas. Un atkarībā no tā bērnam būs vieglāk vai
grūtāk virzīties pa patstāvīgās dzīves vītņu kāpnēm, kuras ved gan uz
augšu, gan uz leju.
Jāuzsver, ka māte nodrošina bērna adaptācijas spēju dzīvei un viņa
spēju piemēroties dažādiem dzīves apstākļiem, ja mātes nepareizas
audzināšanas dēļ šī funkcija bērnam tiks vājināta, nākotnē bērnam būs
problēmas adaptēties attiecīgajā vidē, būs grūtības ar draugu izvēli,
cilvēki tiks dalīti tikai vai nu labos, vai sliktos, būs bailes no
ārējiem šķēršļiem un trūks iniciatīvas, ja mātes audzinošās funkcijas
būs par daudz — var izveidoties «mātes dēls» vai «mātes meita» ar
visiem no šejienes izrietošiem kompleksiem. Jāatgādina, ka viens no
kardinālajiem (pamata) tikumiem ir tikums, kurš saucas «mērenība it
visā». Jaunā tēva uzdevums ir uz sava personiskā piemēra pamata
stiprināt bērna individualitāti un veicināt viņa garīgo izaugsmi. Šeit
būtiska nozīme ir tam, vai bērnam tiek nodrošināta abu vecāku
audzināšana līdz brīdim, kamēr bērns ir vecāku varā, jo sevišķi tas ir
būtiski pirmajos septiņos bērna dzīves gados. Ja ģimene ir nepilnīga,
audzināšana iet ar mīnusa zīmi. Ja audzināšanā kāds no vecākiem būs
pārāks, bērns turpmākajā dzīvē vadīsies no šā vecāka (no tā funkcijas).
Optimālajā variantā abu vecāku audzinošajai funkcijai ir jābūt
līdzsvarā.
Vai tava audzināšana bērnībā ir bijusi pilnvērtīga vai ne, katrs no
jums var pats par to pārliecināties, uzdodot sev šādu jautājumu: «Ko
es esmu jutis (vai jūtu) pret katru no saviem vecākiem patlaban?»
Pareizas audzināšanas dēļ tev pret vienu
no vecākiem jājūt cieņa (mīlestība) un pret otru autoritāte
(respekts), ja kaut vai vienas vai abas šīs jūtas iztrūkst — tava
audzināšana gājusi ar mīnusa zīmi, un tev dzīves laikā būs jāpieliek
maksimālas pūles, lai dabūtu to, kas tev netika iedots, jo tas ir
nepieciešams tev pašam — tavai tālākai attīstībai. Jāuzsver, ka, lai
cik pozitīvs būtu viens no vecākiem, otra vecāka funkciju viņš aizstāt
nevar. Ir varianti, protams, kad trūkstošo bioloģisko vecāku
veiksmīgi aizstāj kāds no audžuvecākiem vai aizbildņiem. Atkārtoju
vēlreiz: lai radītu pilnvērtīgi laimīgu bērnu — radīšanas aktam un
turpmākai audzināšanai ir jānotiek — Apzināti, saprotot to, ko dara.
Kā jūs domājat, vai ir atšķirība starp precībām un laulībām? Atbildu
— ir, un ļoti būtiska. Šī atšķirība ir ietverta analogajos krievu
valodas vārdos «бракосочетание» un «венчание», kur pirmais burtiski
nozīmē «brāķu savienošana», bet otrais nozīmē «kronēšana» jeb
«iesvaidīšana». Tāda, lūk, ir atšķirība šim aktam starp cilvēkiem, kas
to dara apzināti, attiecīgā vietā un laikā, un tiem, kas to dara
neapzināti, nelaikā un nevietā. Pirmās darbības saistviela ir
dzimumtieksme (sekss), kur partneri viens otru galvenokārt izvēlas pēc
ārējiem parametriem un ārējām rakstura iezīmēm. Otrās darbības
saistviela ir mīlestība, kura iegūstama, vienam otru iepazīstot un
izvērtējot laikā un telpā, un tai jābūt ilgstošai un pastāvīgai, visas
tā saucamās «mīlestības no pirmā acu skatiena» bieži vien un
galvenokārt ir tikai seksuālu dziņu vadītas un kontrolētas. Mīlestība ir
dvēseliska kategorija un atklāti uz āru tā neizpaužas.
Sievietei iespējams to saredzēt un sajust ar iekšējo redzi —
intuīciju, vīrietim šāda iespēja jaunībā, it īpaši mūsu laikos, ir
liegta.
Cilvēks savas dzīves laikā bieži nonāk krustcelēs, kad viņam
atklājas vairāki ceļi, pa kuriem iet. Viņš tiek nolikts izvēles
priekšā, pa kuru no šiem ceļiem virzīties tālāk; partnerattiecību jomā
šīs krustceles ir attēlojamas kā latīņu burts «Y», un cilvēkam
teorētiski atklājas trīs iespējamie turpmākās rīcības varianti: iet pa
labi, iet pa kreisi vai iet atpakaļ. Pēdējais variants jau iepriekš
ir nolemts neveiksmei, jo, kā jau tika teikts, cilvēks ir vīrietis un
sieviete, nevis kāds viens no viņiem, vai vēl ambiciozāk — vīrietis
plus vīrietis vai sieviete plus sieviete. Kas atliek? Vai nu kreisais,
vai labais virzības ceļš. Senās Mistērijas mācīja, ka cilvēks aizvien
atrodas izvēles priekšā — pa kreisi tevi sagaidīs Skaistums —
Sieviete/grēks, pa labi — Skaistums — Sieviete/tikums. Protams, tas
attiecināms arī uz pretējo dzimumu, tad, kad tas ir izvēles priekšā.
Gan grēks, gan tikums var būt vienādi skaisti un izteiksmīgi. Kā
atšķirt šo tikko jaušamo, smalko niansi, kas novelk robežu starp tiem?
Daudz ko izsaka acu skatiens — grēka skatiens ir valdzinošs, reizē
stindzinošs un kvēlojošs, tikuma skatiens ir maigs un atturīgs, tas
mierina un uzmundrina. Atgādināšu, ka vārds «valdzināt» ir tās pašas
cilmes vārds, kas «valgi», resp., sasiet. «Skaistums glābs pasauli,»
saka sens sakāmvārds, bet skaistums var arī šo pasauli pazudināt. Viss
ir divpols, tāpat kā roka var kā glāstīt, tā sist, tā arī skaistums
var sasiet valgos un apēst vai arī iedvesmot un spēcināt.
Jaunā sieva, atceries, ka Dievs tev ir devis milzīgu spēku, tavās
rokās ir tava nākamā vīra laime vai nelaime, atkarībā no tā, kā tu
izmantosi debesu dāvanu — Ievas spēku. No tā, pa kuru ceļu cilvēks
dosies, ir atkarīga viņa un viņa gaidāmo bērnu nākotne. Labais
virzības ceļš ir saistīts ar šauro un ērkšķaino izziņas taku, kreisais —
ar plato un vieglo aizmirstības ceļu. Viens ved uz augšu, otrs — uz
leju. Latvieti, vai tu esi tam gatavs? Vai esi spējīgs uzklausīt gudra
cilvēka, arī tēva vai mātes, padomu? Diemžēl mūsu egoisma, ambīciju un
klaja nihilisma pārpilnajā Rietumu sabiedrībā uzklausīt otra viedokli
ir ļoti grūti. Tāpēc jau tik daudz ir nelaimīgu, nepilnīgu ģimeņu.
Vai tu esi gatavs nest atbildību par to?
Tūkstošgades mija ir unikāls laiks. Tas ir laiks, kad jo sevišķi
saasinās Gaišo un Tumšo spēku cīņa, un katrs no mums piedalās šajā
cīniņā kāda ir labā puse un kura tad lreisā, bet trešā ceļa vairs nav.
Avots: http://www.abstrakcija.lv |
