Melnā maģija Latvijā. Bīstamā lāstu mode 21. gadsimtā
Šādu piemēru ir mulsinoši daudz.
Kad „Patiesā Dzīve” sāka vākt informāciju, ar pārsteigumu vajadzēja
atzīt, ka gandrīz katrs iztaujātais zināja pastāstīt pieredzi, kuru var
likt zem nosaukuma – kā viņa/viņš pie burves gāja.
Ir lietas, ar ko nevajag jokot.
Arī neticamā versija, ka „Parex bankas” krahā bijuši iesaistīti okulti spēki, kā izrādās, nemaz nav tik neticama...
Pēc mātes lūguma
"Maniem vecākiem sākās nopietnas nesaskaņas. Drūmi un nepatīkami, kā
jau tā¬dos brīžos mēdz būt. Un te kādu dienu man piezvana mamma un
saka: "Meitiņ, tev man jāpalīdz. Es uzzināju, ka Rīgā (viņa nosauc
adresi) dzīvo sieviete, vārdā Rasa, un viņai ir īpašas spējas: viņa var
burt. Aizej, varbūt tētim ir uzlikts lāsts?” Mamma lūdzās ilgi un dikti.
Tie bezpalīdzīgie šņuksti klausulē...
Pēc atkārtotiem kategoriskiem "nē” beidzot pateicu – labi. Par spīti
manām bailēm pret šā¬diem cilvēkiem un skepsei, es piekritu. Kad
sazvanījos ar Rasu, saņēmu nelielu instrukciju: bija nopērk viens ziepju
gabaliņš, jāpaņem sērkociņkastīte ar sāli un jāatnes pudele ar ūdeni.
"Neaizmirsti tēva fotogrāfiju un pirms nākšanas neesi sasvīdusi. Izķemmē
matus un nekrāso lū¬pas,” tika pieteikts.
Ierados pie viņas "ofisā”, kur viņa mēdz uzņemt "nelaimīgos” (pēc
viņas pašas vārdiem), un drīz vien nokļuvu istabā ar sarkanu paklāju pie
sienas. Istabas vidū bija galds un divi sarkani klubkrēsli. Sākumā viņa
palūdza tēta fotogrāfiju. Rūpīgi apskatījusi to, paziņo¬ja – virs
galvas vīrietim redzot melnu mākoni, tātad esot uzlikts lāsts. Sākās
buršanās.
Vispirms palūgusi līdzi atnesto sāli, tad ūdeni un ziepes, viņa
nesaprotamā valo¬dā ilgi kaut ko murmināja. Tad, turpinādama burties,
sa¬grieza ziepes trīs daļās. Vienu ziepju gabalu iedeva man, sacīdama,
ka šīs ziepes esot tā sieviete, kas atvilinājusi manu tēvu, lai tās
iemetu atkritumu kastē (ko arī izdarī¬ju), pēc tam sekoja turpmākie
norādījumi: sāls esot no¬burts, arī ūdens, tāpēc, kad un kur vien
iespējams, jācen¬šas sāli "iebarot” tēvam, bet ūdens jālej klāt ēdienam
vai kafijai no rītiem. Pirms pazudu gaitenī, kur pesteļotāju gaidīja vēl
seši "nelaimīgie”, Rasa stingri piekodināja, lai sāli un ūdeni
nelietojam paši. Nākamnedēļ viņa gaidot manu zvanu – būšot jātiekas
atkal.
Es samaksāju 12 latu – tā bija sievietes noteiktā cena, taču
otrreiz neaizgāju. Neatklāju arī savai mātei, ka beidzot biju
izpildījusi viņas lūgumu, un, ja kāds jautātu – kāpēc? –, atbilde būtu –
nezinu. Varbūt tāpēc, ka tieši tajā dienā, kad atnācu no Rasas, man
uzreiz zvanīja māte.
"Man visu dienu tā¬da jocīga sajūta...” viņa teica. "Šodien nez no
kurienes uz mūsu māju atlidoja divi balti baloži. Kā tu domā – vai tā ir
kāda zīme?» Todien neko nepateicu mammai, jo tā arī nezinu, ko par to
do¬māt; tie abi baloži mūsu mājas augšā vēl ir joprojām. Bet, runājot
par tēvu, līdz šim diemžēl nekas nav mainījies.” Šis stāsts pieder
Judītei, kura "tādām lietām netic” , kura nav precējusies, kura uzskata,
ka mīlestība mūža garumā nav iespējama, un kura iesaka turēties no tā
visa pa gabalu.
Joki mazi
Arī nākamā stāstītāja Māra ir vienis pratis ar Judīti, taču, kā viņa
pati saka – turies vai neturies –, ne vienam vien ir gadījies nonākt
situācijās, kad prātu un miesu pārņem mistisks apjukums un nāves bailes.
"Man ir bijuši gadījumi, kad nezini, ko darīt. Piemēram? Es dzīvoju
privātmājā, un – kā jau mēdz būt – dažreiz ar kaimiņiem attiecības nav
īpaši labas. Negribu nevienu vainot, tomēr līdz šim brīdim tā arī nezinu
– no kurienes tās ziepes radās manā pagalmā? Kādas ziepes? Nu, parastas
ziepes, smukas, ve¬selas, ieraktas pašā dārza malā. Pirmo reizi
nospriedu, vai mazums – suns, vārnas... Bet, kad tieši tādas atradu arī
citā vietā, tad gan nelabi ap dūšu sametās. Ko darīju? Izmetu atkritumu
kastē, un viss. Man jau pēc tam tei¬ca – vajadzēja sadedzināt, bet vai
es zinu, ko un kas.
Nenotiek jau dzīvē viss kā pa gludu galdu, dažreiz iestā¬jas tāda
melnā josla, kad ir sajūta – gulies zemē un mirsti nost. Un, ja tādā
laikā, izlien tādas "ziepes”, kļūst pavisam jocīgi ap sirdi... Man te
cita sieva stāstīja, kā redzējusi kādu, kas citam kaimiņam no kaut kāda
sainīša smiltis esot bēris pāri ce¬ļam. Protams, var jau sevi mierināt
ar domu, ka visbie¬žāk tie cilvēki līdz galam neapjēdz, ko dara... Tomēr
pati pazīstu cilvēku, kurš, izmisuma dzīts, bija gatavs uz visu, lai
izglābtu laulību, un... kāds cits cilvēks nonāca kapā.
Bija tā. Kādai sievai vīrs sāka iet pa kreisi. Sieva pazina to
sievieti, un arī vīrs zināja, ka sieva visu zina. Protams, sieva
staigāja melna kā zeme, savukārt vīrs bija iekārtojies kā kungs –
dzīvoja ar divām vienlaikus, nemaz neslēpdamies un lieki nesatraucoties.
Tad mana paziņa izdzirdēja par kādu spēcīgu tanti Jūrmalā, un, kā
zināms, bada laikā velns pat mušas ēd, un mana sieva pie tās tantes arī
aizbrauca. Cik es zinu – viņa turp devās bieži. Ilgi tas murgs vilkās,
ilgi sieva cīnījās; ko tur darīja – nemācēšu teikt, zinu tikai – lai kā
viņa neieredzēja to otro – vīra mīļāko, ļaunu viņa nebūra. Tik vien, lai
vīrs pamestu to sievieti un atgrieztos ģimenē.
Taču visa tā lieta beidzās bēdīgi. Vīra mīļākā pēkšņi nomira. Jauna
sieviete. Pēkšņi galvā plīsa asinsvads, un cauri bija. Vīrs ārkārtīgi
pārdzī¬voja, mūsu miestā par to vien runāja – kā šis esot gulējis uz
kapa un raudājis. Patiesībā viņš arī bēres viņai sarīkoja. Drīz vien
mana paziņa ar vīru izšķīrās. Nespēja ar burves¬tībām saturēt vīru.
Bet tas nav viss. Pagāja labs laiks, un viņa ieguva ļoti nopietnu
traumu. Es neteikšu kādu, tas nav svarīgi, bet bija nopietnas veselības
problēmas ve¬selu gadu. Tad arī nāca tā atklāsme un grēku nožēlošana.
"Es negribēju tās sievietes nāvi! Goda vārds!” zvērēja pamestā sieva,
bārstot pelnus uz galvas, un no sirds tur tam augšā lūdza piedošanu.
Vēl zinu, ka pēc notikušā, tad, kad nomira tā mīļākā, kādi citi
ļaudis (pasaule jau maza!), kas gāja pie tās pašas tantītes (patiesībā –
kādas tur tantītes, īstas burvenes), esot sacījuši, ka tā sieviete
neesot vienīgais viņas upuris. Jā, jā, it kā pati burvene atzi¬nusies,
ka tas esot bijis viņas roku darbs. Kāpēc? Kas to zina – varbūt viņai
pašai kāds īpašs naids uz ģimenes ārdītājām...”
Re, lāsti modē!
Izskanējis pieņēmums, ka „Parex banka” esot nolādēta, un lāstu tai
uzsūtījusi Tatjana Kargina. Mags Bruno Klaips, kurš ir Latvijā viens no
spēcīgākajiem šāda ievirzes speciālistiem, skaidro – nolādējums esot
piesaistīts bankas nosaukumam, tāpēc viens no veidiem, kā tikt vaļā no
lāsta, – steigšus mainīt nosaukumu. Tādu padomu viņš deva, pirms vēl
„Parex” pārtapa par „Citadeli” – gluži vai jādomā, ka sadzirdēja Klaipa
kunga teikto.
Mags gan nezina, kas bankai uzsūtījis lāstu, viņš vienīgi
konstatējis nolādējuma faktu. Tāpat Bruno Klaips apstiprina – tagad,
neskaidrību un pārmaiņu laikos, lāstu likšana esot ļoti populāra
nodarbe. Nesakārtotās sadzīves un parādu dēļ izraisoties daudz
konfliktu, un strīdnieki nereti gan apzināti, gan neapzināti cits citam
uzsūtot lāstus.
Tagad buras ne mīlas, bet naudas dēļ! Gadoties, ka pat aizskrienot
uz zīlēšanas salonu, lai ar speciālistu palīdzību uzliktu nolādējumu. Tā
teikt, ja neatdosi parādu, tad še tev – lāsts! Un vēl pavisam nesen
cilvēks bija jautrs un sabiedrisks un pēkšņi – pārmainījies līdz
nepazīšanai. Pāris dienu laikā gan nobālējis, gan novājējis, gan
apātisks un depresīvs. Šķiet, kaut kas grauž viņu no iekšpuses un izsūc
enerģiju.
Draugi iesaka vērsties pie ārstiem; speciālisti veic analīzes,
izraksta dārgus medikamentus; nabaga cietušais klausa kā bērns, pērk,
dzer un mēra temperatūru, bet nekas nepalīdz. "Ja ir uzlikts lāsts, tad
medicīna ir bezspēcīga,” secina mags Bruno Klaips. "Tad nepalīdzēs ne
dārgas zāles, ne izcili dakteri, vispirms vajag atbrīvoties no negatīvās
programmas.”
Lāstu lietās mags ir specializējies pēdējos septiņus gadus, taču
agrāk ir nodarbojies arī ar dziedniecību. "Kad sāku neitralizēt lāstus,
izmantoju cukuru, sāli, ūdeni, kā arī devu cilvēkiem talismanus, bet
tagad strādāju tikai ar enerģiju. Mans vienīgais instruments ir svārsts,
pēc kura kustībām es nosaku lāstu veidu un ieprogrammēto saslimšanu,”
skaidro mags un piebilst, ka nupat buršanās esot milzīga problēma, jo
brīvi pieejamas dažnedažādas melnās maģijas grāmatas, turklāt lāstus
liekot arī visādi iesācēji un diletanti.
Viņaprāt, maģiju neesot iespējams apgūt īsā laika periodā. "Pirmām
kārtām ir jābūt spējām izmantot savu enerģiju, turklāt šī prasme
jāattīsta daudzus gadus. Man tas prasīja visu dzīvi, esmu 73 gadus vecs
un tikai tagad kaut ko protu.”
Pirmoreiz Klaips par savām spējām aizdomājies 15 gadu vecumā, kad
mācījies Lugažu pamatskolā. "Mūsu klase bija izvesta skolas pagalmā, lai
savāktu izmētātus šīferu gabalus. Es vairs neatceros īsto strīda
iemeslu, bet mani ļoti nokaitināja krievu valodas skolotāja, un es
paziņoju, ka skola man noriebusies un kaut tā nodegtu. Pēc pusstundas
aizdegās šķūnītis, un lielajā vējā liesmas pārsviedās uz mācību iestādi.
Tas bija viens moments, un skola nosvila zilās liesmās,” stāsta mags,
kas tagad nevis posta, bet glābj.
Lāstu veidi un uzlikšanas metodes
Okultajos tekstos skaidrots, ka lāsts – tas ir sava veida psihisks
uzbrukums ar nodomu kaitēt vai ietekmēt. Par visvienkāršākajiem un
zemākā līmeņa lāstiem uzskatāmi pret konkrētu personu vērstas negatīvas
emocijas – naids, dusmas, skaudība un arī greizsirdība, bet tās ne
vienmēr spēj ieprogrammēties un nodarīt ļaunumu. Pavisam cits, ja
nolādējumu veic apzināti un to izdara speciālists.
Protams, te neko zinātniski nenomērīsi un nepierādīsi, tāpēc katram
pašam jāizlemj, cik nopietni vai nenopietni izturēties pret šo tēmu.
Gudri izsakoties, lāsts ir distancēta informatīva iedarbība, kad cilvēka
energoinformācijas struktūrā tiek ievadīta programma, kas destruktīvi
iedarbojas pret konkrēto objektu.
Bruno Klaips skaidro, ka lāsta iedarbības spēks esot tieši
proporcionāls lāsta licēja meistarības pakāpei. "Lāsta likšana reizēm
var izrādītie ļoti bīstama, it sevišķi gadījumos, kad tā tiek atklāta un
neitralizēta. Kad atbloķēju nolādējumus, tos parasti nosūtu atpakaļ gan
uzlicējam, gan pasūtītājam, un viņi saņem pēc pilnas programmas,”
brīdina maģijas speciālists, un kā vienu no populārākajām metodēm viņš
min veco paņēmienu, kad no izkausētas noteiktas krāsas vaska sveces
pagatavo cilvēka figūriņu un to sadur ar kniepadatām.
Tomēr par visstiprākajiem tiekot uzskatīti uz nāves gultas izteikti
lāsti – tiem īpašu spēku piešķirot dzīvības enerģijas pēdējie uzplūdi,
turklāt nolādētājs izteiktos vārdus vairs nevar atsaukt. Visbriesmīgākās
gan esot metodes, kad tiek izmantoti miroņi, kurus ar maģiskiem
rituāliem "pieslēdz” pie upura. Par šādām izdarībām mags teic – tie ir
nāvējoši lāsti. "Upuris saslimst un palēnām sāk pūt. Nepieciešama liela
enerģija, lai viņu atbrīvotu no miroņa tvēriena.”
Viens no iecienītākajiem veidiem no lāstu klasikas, ja tā var teikt,
ir nolādējums ar nosaukumu – „siltais halāts”. Tas ieslēdz upuri tādā
kā kokonā, kurā vairs neieplūst enerģija no ārpuses, un cilvēks kļūst
apātisks, iegrimst depresijā, zaudē interesi par dzīvi. Šim lāstam it
sevišķi viegli padodas mazi bērni, jo viņi vēl nespēj aizsargāt savu
energolauku. (Ar bērniem pat nevajag veikt īpašas maģiskas
manipulācijas, reizēm pietiek ar ļaunu skatienu vai vārdiem.)
Nedaudz lokalizēts ir lāsts ar nosaukumu – „josta”, ar kuru arī tiek
nobloķēta dzīves enerģija, šoreiz radošā. Ar šo nolādējumu cilvēks
saglabā dzīvesprieku un veselību, tomēr vairs nespēj pilnvērtīgi
izpausties – lai arī ko dara, nekas neizdodas, jo enerģija bloķēta.
Josta ir īpaši nepatīkama tiem cilvēkiem, kuru darbs saistīts ar mākslu,
kreatīvu domāšanu, jaunradi, jo ir apdraudēta viņa profesionālā
darbība.
Vēl okultajā literatūrā kā viens no masveidīgākajiem lāstiem ir
minēts „cepure”, turklāt ar to vienlaikus var būt nolādēti pat daudzi
miljoni. Kaut atceramies hitlerisko Vāciju un staļinisko Padomju
Savienību, kur bija nolādētas veselas tautas. Spēcīgi un harizmātiski
līderi spēja "nozombēt” smadzenes miljoniem un iegūt nekontrolējamu
varu. Tomēr „cepuri” var uzlikt arī individuāli – piemēram, sieva to
izdara ar vīru un "pabāž zem tupeles”.
Vai izmanto citu lāstu, teiksim, „adatu”. Reāla adata tiek īpaši
apvārdota un šādi apstrādāta iesprausta lauleņa drēbēs Ir ticējums, ka
iepriekšminētais rituāls var cieši piesaistīt dzīves partneri, neļaujot
viņam "laist pa kreisi”.
Ļoti savdabīgs un viltīgs lāsts esot „strīda ābols” – viltīgs tāpēc,
ka tam nemaz neesot nepieciešami maģiski rituāli, vajagot tikai palaist
baumas, ka esat skaists, bagāts un gudrs. Un, ja šo izdomāto leģendu
regulāri papildinās apgalvojumi, ka esat arī veiksmīgs un laimīgs, drīz
vien nonāksiet nosodījuma epicentrā. Daudzi jūs sāks apskaust, ienīst un
vēlēt sliktu....
Pirmoreiz Bruno Klaips par savām spējām aizdomājies 15 gadu vecumā, kad no dusmām vien nosvilināja savu skolu.
Ko darīt?
Maga Bruno Klaipa ieteikums ir lietišķs: jāmeklē viņš vai arī cits
lāstu noņemšanas speciālists. Valentīnas Ivanovas, dziednieces,
psiholoģes un dažādu netradicionālu ārstēšanas metožu speciālistes,
padoms – ticīgiem jāiet uz baznīcu.
"Jā¬meklē veidi, garīgi cilvēki, kas var palīdzēt. Jālūdzas,
jā¬apmeklē svētvietas. Var meklēt arī ar īpašām dotībām un spēku
apveltītus cilvēkus, taču jāzina, vai viņi strādā ar Dieva vārdiem. Lai,
no vilka bēgot, paši neuzskrietu lā¬cim. Runājot par tiem, kas
nodarbojas ar buršanos, – tā nav īsi un virspusēji izrunājams. Daudzi
paši ne¬apzinās, ko dara. Bet ne es, ne kāds cits viņiem nav so¬ģis.
Nekas nenotiek tāpat vien, un par visu ir jāmaksā. Ir cilvēki, kuriem
šis spēks nāk kopš dzimšanas, tā ir viņu sūtība, bet par tiem vēl jo
vairāk nevēlos runāt.
Bija man kāds cilvēks, kurš sarunā atzinās, ka to, ko viņš dara,
liek viņa Saimnieks. Es pat nepajautāju, kas ir Saim¬nieks, un negribu
iedziļināties. Saudzējot sevi, jo tas ir no¬pietni. Ko vēl gribu pateikt
– ir ērti un viegli klau-sīties, ka tavas nelaimes ir tāpēc, ka tevi
kāds ir nobūris. Taču – cik bieži mēs paši buramies. Tādā sadzīviskā un
"it kā starp citu” līmenī. "Kaut tu izčabētu! Kaut tu kaklu nolauztu...
Kaut viņai...”
Mēs lādamies, lamāja¬mies, neapjēdzot, ka tos noskaudumus, ļaunās
acis, "porčas” sējam paši pa labi un pa kreisi. Bija man pāris, kuram
nekādi neizdevās tikt pie bērniņa. Sievai vairāki spontānie aborti. Kad
sākām strādāt, noskaidrojās – abu jauniešu vecāki bija pārliecināti, ka
viņi ir par jaunu bērniem, un no visas sirds centās atrunāt no bērna.
Un, lūk, rezultāts. It kā jau tīši nekas netika darīts, bet
ap¬galvojums, ka domām ir spēks, nav izdomājums.
Jebkura buršanās, arī savas laimes vārdā vai prasībā pēc taisnības,
ir vardarbība pret cilvēka gribu, Dieva, kosmosa likumiem. Dievs ir
devis cilvēkiem izvē¬les brīvību, un šajā gadījumā tā tiek izkropļota.
Turklāt visbriesmīgākais – cieš ne tikai tas cilvēks, kas tiek burts,
bet arī tas, kas to dara. Vispirms jau – smalkākajos plānos šīs buršanās
izpaužas kā melna dubļu pļecka, kas parasti "pielīp” noburtā cilvēka
visvājākajai, ievainoja¬mākajai vietai. Kā svešķermenis. Turklāt mentālā
plāksnē notiek abu šo ļaužu sasaiste.
Ko tas nozīmē? To, ka, piemēram, cilvēkam, par kuru ir būrušies,
sākas nopietnas veselības problēmas, citkārt viņš var ciest kādā
nelaimes gadījumā. Jo, kā jau teicu, viņa enerģētiskais lauks ir
pie¬sārņots ar svešu, viņam nevajadzīgu enerģiju, un tādā veidā cīniņš
par laimi izvēršas nelaimē. Jāielāgo vēl kas – sākoties pro¬blēmām,
precīzāk – sekām, cilvēks, kurš ir veicis buršanos, sāk ciest no vai¬nas
apziņas. Tas gan neapzināti notiek jau pašā sākumā, jo katrā no mums
kaut kur dziļi iekšā ir šī skaidrība par ļauno un labo, taču, izjūtot
reāli paša sastrādāto darba augļus (to gan viņš arī var neapzināties),
vainas apziņa samilst līdz tādiem apmēriem, ka pārvēršas par naidu.
Patiesu mīlu nepieburt
Varu pat apgalvot, ka tādā veidā radušies pāri vienmēr dzīvo kā suns
ar kaķi vai viņus vajā nemitīgas nelaimes. Un at¬brīvoties no šādas
sasaistes ir ļoti grūti. Dažreiz – tieši tāpēc viens no viņiem vienkārši
nomirst. Savukārt tie, kas tiek pieburti ar kapu atribūtiku, kas ir
ciešā saistībā ar līķiem, mironi, arī dzī¬vi esot, smird pēc līķa. Jā,
jā, nāk pie manis tādi...
Ļoti bieži par tādiem tēva vai mātes "darbiņiem” cieš pašu bērni.
Dzimt slimi, kļūst invalīdi, mokās ar neskaitāmām problēmām savā
personis¬kajā dzīvē. Jo buršanās pat nav spēlēšanās ar uguni, tas ir
apzināts ceļš uz nelaimi. Atce¬ros kādu cienījamu, bagātu kungu, kurš
bija apprecējis jaunu sievu. Viņš tiešām bija ļoti bagāts un
pārliecināts, ka tā sieviete ir nopirkta uz mūžu. Pret sievu izturējās
kā pret bezgribas un beztiesisku lelli, pats nemitīgi mainīja mīļākās.
Līdz dzīve izspēlēja joku. Viņa sieva nejauši ie¬pazinās ar sava
vecuma vīrieti. Abi samīlējās, un viņa aiz¬gāja no mājām tikai ar somu,
par spīti vīra draudiem. Večuks bija pārskaities un nolēma bēgli atburt
atpakaļ – tepat Rīgā gājis uz kādu populāru salonu, kur viss izda¬rīts.
Bet! Kaut kas misējās... Tā vietā, lai aizbēgusī sieva atkal iemīlētu
veco kraķi, viņš pats bija kā bez prāta pēc bijušās laulenes. Un tad
tikai sākās. Viņš rāpoja jaunās sievietes priekšā uz ceļiem, gaidīja un
vaktēja, bija gatavs uz visu un par visu naudu – lai tikai viņa
atgrieztos. Bei¬dzot, nomocījies kā nabags, viņš meklēja glābiņu pie
tiem pašiem piebūrējiem – lai atbur atpakaļ. Bet nekā – tie tikai
noplātīja rokas. Ilgi ar viņu strādāju... Lai gan, jāsa¬ka – ik reizi,
kad ieraudzīju viņu, nespēju nesmieties.
Bet gadās arī traģiski misēkļi. Par to sievieti tika plaši rakstīts
Krievijas presē, jo viņa pati bija atzinušies milzī¬gā grēku nožēlā.
Sieviete bija būrusies par sava nemīla¬mā znota nāvi. Baznīcā ar svecēm.
Bet... nomira viņas pašas dēls, kuram bija tāds pats vārds kā nīstajam
zno¬tam.”
Sargā sevi pats...
Zinātāji teic, ka ar negatīvu informāciju lieliski tiek galā vannas
ar skuju novārījumu un jūras ūdeni; šāds maisījums energoinformācijas
līmenī izšķīdinot rupjās negatīvās programmas. Vēl – ja kāds tiešām ir
noticējis, ka ir lāsta skarts, un apmeklē magu, dziednieku vai iet pie
mācītāja vai uz Baznīcu – rehabilitācijas periodā ieteicams atteikties
no alkoholiskajiem dzērieniem, nakts uzdzīvēm, vēlams labs uzturs,
veselīgs miegs, bet galvenais – pašām jāizvairās no dusmām un citu
nosodīšanas. Jo, kā zināms smaids un gaišas domas ir labākais veids, kā
sevi pasargāt no nelabvēļu negatīvās iedarbības. Zelta vērtē būs arī
pārdesmit minūšu ik dienu, kas tiks veltītas kaut vai visvienkāršākajai
meditācijai.
Piemēram, varam iedomāties, ka rokās turam mirdzošu zelta disku
plecu diametrā, kuru domās piepildām ar enerģiju, līdz sākam izjust tā
svaru. Tad to novietojam sev virs galvas un lēnām laižam to lejup
"cauri” savam ķermenim. Kur disks iesprūst, tur arī atrodas sveša
programma vai enerģētiskais korķis. Kad caursistā vieta ir atrasta,
vajag to vizualizēt kā plankumu, un ar diska gaismu jāattīra tik ilgi,
līdz ķermenis kļūst tīrs un mirdzošs.
Kā to noteikt? Sajūtot. Ieklausoties pašsajūtā. Veicot
vizualizāciju, jādomā: "Lai viss ļaunums, kas vērsts pret mani, izšķīst
gaismā!” Vai: "Visi lāsti un citas negatīvās energoinformatīvās
programmas, kas uzlikti uz mana ķermeņa, lai Dieva Tēva, Dieva Dēla un
Svētā gara vārdā transformējas gaismā. Tagad esmu tīrs.”
Iveta Pumpure, Annija Stalte, Andris Bernāts/Foto: Bulls Press, no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva
Avots: http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/39292/melna-magija-latvija-bistama-lastu-mode-21-gadsimta?news_com=1 |
