Es vēlu visiem Laimi! 

Jāņu zāles pa nakti un nākamo dienu atstāja istabā. Ārā neslaucīja, lai neizslaucītu svētību. Tāpat rīkojās arī ar Jāņu vainagiem. Cilvēki ticēja, ka tikai līdz Jāņiem plūktajām zālēm ir dziedniecisks spēks. Jāņos plūktos pīlādža zariņus sasēja slotiņā, izžāvēja un lietoja bērna apkvēpināšanai, kad tas bija slims vai nobaidījies, kad kāda ļauna acs to bij nolūkojusi.

Visas zāles, ko plūca Jāņos, uzskatīja par Jāņu zālēm, tomēr, atkarībā no novada, dažas zāles tika uzskatītas par visīstenākajām Jāņu zālēm.

No Jānīša pavaicāju,
Kādu plūkt Jāņa zāli.
- Plūc papriekšu buldurjāni,
Tad sarkanu āboliņu.

Latgalē iecienītas Jāņu zāles ir kādīlas.

Pie Jāņa zālēm pieder gandrīz visi lakstaugi, bet īpaši madaras, ņerbules, debestiņas, āboliņš u.c. Ar tām izpušķo istabas, sētu, pagalmu, tās vij arī vaiņagos. No kokiem pušķošanai noderīgas bērza meijas un ozola zari. Nekad māju nepušķo ar apses un alkšņa zariem: tos uzskata par ļaunā kokiem. (LTT: B. Riekstiņš, "Atpūta" 1932, 17. VI, 22.)

Arī vainagu vīšanā izmantoja dažādus ziedus, arī ozolu lapas. Vainags, no trejdeviņām puķēm un zālēm pīts, ir kā maģisks aplis, kas, galvā uzlikts, pasargā no nelaimēm un slimībām, atvaira skauģus un nelabvēļus. Vainags veidoja apli, un tas tāpat kā Jāņu siers un Jāņu uguns simbolizē sauli. Ozolu vainagi tika doti puišiem un saimniekam. Ozolu vainags, ko liek Jāņa tēvam galvā, sola zirgu, arī bišu svētību. Ar vanagu vītnēm izrotāja arī istabas. Gani appušķoja ganāmpulkus - govīm apvija ragus, bullim uzlika ozola vainagu.

Es savām gotiņām
Adatiņu kūti taisu,
Lai raganas nodurās,
Jāņu nakti staigādamas.

Rasai Jāņos piedēvētas neparastas spējas un dziednieciskas īpašības. Lai govis dotu daudz piena, tad Jāņu rītā jāiet ar govs saiti pa rasu. Jāņos balta drēbe jāvalkā pa rasu, nogriezto ūdeni savāra ar medu, tad ar to jāmazgā acis, lai neasaro, un kājas, lai nesalst.
Jāņi ir laiks, kad īpaši aktivizējas burvju un raganu darbība. Par raganām Jāņos uzskata sievas, kuras savas burvestības veic kaimiņu tīrumos un lopu laidaros, tiem kaitējot un atņemto svētību.

Jāņu rītā piena raganas skrej rasu traukdamas un saka: "Viss uz mani, viss uz mani!" Ja kāds to dzird, tad lai saka: "Man kaut pusīti!" Tad arī tam piena netrūks. (LTT: A. Zālīte, Bērzpils.)

Raganas esot ģērbušās baltās drānās, vaļējiem matiem un izskatoties tāpat kā citas sievietes. Īpaši uzmanījās, lai raganas nenoviltu pienu govīm.

Jāņu naktī kūts stūros, sienās, jumtā un durvīs jāsasprauž dadži, usnes, nātres un ērkšķi, lai raganas, jājot mocīt lopus, sadurstītos un netiktu pie lopiem. Lai nenāktu lopus burt ir jānolauž pīlādža zars un jāapvelk aiz galotnes ap kūti un zars jāaizsprauž aiz kūts staba.

Jāņu vakarā no šērmūkšļa zariem iztaisa trīs krustus. Divus krustus piesprauž katrā pusē pie kūts durvīm, trešo zem sliekšņa un apkaisa ar salmiem. Tad dzen govis pāri. Lopiem nekas vairs ļauns nenotiks. (LTT: Berķenē, Lavīze Kuģis)

Latvijā un arī citās kaimiņu zemēs, bijis paradums nelaist Jāņu naktī zirgus pieguļā, lai burvji un raganas nepielaistu tiem dažādas kaites.

Jāņabērni, Jāņa dziesmas dziedādami, staigā no sētas uz sētu, apsveicot ar dziesmām, ziedu un zāļu pušķiem un vainagiem Jāņa tēvu un Jāņa māti (saimnieku pāri). Jāņa bērni nes auglību, ražas svētību saimniecībai, veselību un laimi visai sētas saimei. Jāņabērni maģiskā rituālā darbībā līdzinās ķekatām, budēļiem, mārtiņbērniem citos gadskārtu svētkos. Kā svētības nesēju pienākums Jāņabērniem ir lauku un tīrumu, lopu un sētas aplīgošana. Notika arī savstarpēja apdziedāšanās starp Jāņabērniem un sētas saimi.

Vasaras saulgrieži iekrīt zemniekam visnabadzīgākajā laikā, kad jaunā raža vēl nav ievākta un pagājušā gada krājumi jau iztukšoti. Tomēr mājas saimnieku pienākums ir rūpēties par to, lai šais svētkos nekā netrūktu Jāņa bērnu pamielošanai.

Jāņuguns kā vasaras saulgriežu senā rituāla neatņemama sastāvdaļa ir bijusi plaši pazīstama Austrumeiropā un citās Eiropas daļās - no skandināvu zemēm līdz Francijai, Spānijai, Itālijai, Īrijai un Grieķijai - tādēļ to var uzskatīt par ļoti senu, no indoeiropiešu tautu kopienas laikiem mantotu tradīciju.

Jāņuguns simbolika ir galvenokārt saistīta ar saules aizstāšanu, pēc tam, kad tā norietējusi, lai ne mirkli nepaliktu bez gaismas līdz saules atnākšanai. Jāņuguns šķīsta, veicina veselību un auglību.

Jāņugunis sauktas arī par pundelēm, pūdelēm, raganām, Jāņu lampām, Jāņu svecēm. Ugunskura vieta tiek izvēlēta augstākajā kalnā. Tika dedzināts vai nu ugunskurs, vai garas kārts galā uzvilkta darvas muca vai darvots ritenis.

Jāņu gaismā pabijušie cilvēki, tāpat kā apspīdētie lauki un tīrumi iegūst spēku un auglību. Ja kāds bijis slims, to nesuši pie Jāņuguns, lai arī to apspīdētu dzīvinošās liesmas.

Pēc tautas ticējumiem, Jāņugunij piemīt sevišķs noslēpumains spēks, tāpēc latvieši to izmantoja dažādiem nākotnes zīlējumiem.

Jāņa naktī zied paparde ar krāšņiem ziediem. Kas iegūst papardes ziedu, tas ir laimīgs, jo tam piepildās viss, ko viņš vēlas. Zieda iegūšanu kavē ļauni gari un tikai drošs cilvēks var to iegūt. (LTT: B. Riekstiņš, "Atpūta", 1932, 17. VI, 22.)

Papardes ziedam piedēvē brīnišķīgu spēku. Ja kādam laimējas papardes ziedu iegūt, tad tam laimējas viss, ko tas vēlas. Tas zina visus pagātnes un nākotnes noslēpumus. Ja papardes ziedu ieliek apavos, tad var iet, kur vien vēlas, neviens to neredz un nedzird.

Papardes zieda iegūšanas paņēmieni ir dažādi:
Jāņa naktī jāiziet uz papardēm un jāpaklāj zīda nēzdodziņš. Papardes ziedot ziedus nobirdina nēzdodziņā. Nēzdodziņš ir jāaizsien un jāpaglabā. Tad visu var zināt, kas notiek pasaulē. (LTT: L. Dragūne, Meirāni.)

Uz slotas kātu Jāņu naktī ir jālec 8 reizes ap 8, kas ir uzvilkts uz zemes. Tanī laikā nedrīkst sarunāties un arī ne smieties. Kad ir to izdarījis, tad uz slotas kāta jāšus ir jāaizlec līdz tuvākam papardes pudurim, bet tikai vienam: tad tas redzēs papardes ziedu ziedam. (LTT: L. Aizupe, Irlava.)

Jāņa naktī vajaga gulēt zem papardēm, tad dabūjot redzēt, kā tās pašā pusnaktī zied. Viņas noziedot vienā acumirklī. Papardes ziedot sudrabotiem, pēc citu nostāstiem zelta vai pat dimanta ziediem. Kad papardes ziedus ieliekot kāju apavās, tad varot iet, kur gribot, bet neviens to nedzirdot. Tāds cilvēks kļūstot laimīgs: viņš varot atsaukt tālus neredzamus cilvēkus, kad tikai klusām to vēloties. (LTT: D. Ozoliņš, Jaunroze.)

Zāļu vakarā jāiet uz mežu un jānostājas pie kādas papardes. Tēva reizi skaitot ar dzelzs nūju jāapvelk sev un papardei pēc iespējas liels riņķis un jāgaida līdz paparde uzziedēs. Kas dabūjis papardes ziedu, tas uz visu mūžu laimīgs. (LTT: L. Lupiķis, Dzelzava.)

Jāņi bija laiks jauniem ļaudīm sapazīties. Par šo jauno ļaužu satikšanos stāsta ne viena vien tautasdziesma.

Pa pāram rieksti auga,
Pa pāram āboliņš;
Pa pāram jauni ļaudis
Jāņu nakti pulcējās.

Nevien' nakt' tā nesala,
Kā nosala Jāņu nakti:
Man nosala rokas, kājas,
Ar tautieti runājot.

Arī pieaugušie Jāņu naktī varēja atļauties ne vienu vien vaļību. Jāņu dienā sievas, tāpat kā jaunas meitas galvā lika vainagu. Arī citādi nešķīra sievas no meitām - visas kopā dziedāja, dejoja, gāja rotaļās. Arī seksuālajā sfērā Jāņi bija laiks, kad varēja notikt ikdienas normu pārkāpumi - erotiska vaļība. Tam ir maģiska nozīme, jo pastāvēja uzskats, ka ar līdzīgām darbībām var labvēlīgi ietekmēt radošo veģetācijas spēku, veicinot vispārēju dabas enerģijas kāpināšanu.

Jāņu nakti nepazinu,
Kura sieva, kura meita:
I sievām, i meitām
Zaļi ziedu vainadziņi.

Jāņu nakti nepazinu,
Kura sieva, kura meita:
Ne sievām mice bija,
Ne meitām vainadziņi.

Nākotnes zīlēšanai Jāņos kā maģijas pārpilnā laikā piešķirta liela nozīme. Īpaša bija mīlestības maģija, kas saistīta galvenokārt ar precībām. Turpmāko likteni precību sakarā varēja pareģot gan pēc Jāņu nakts sapņiem, gan vainaga, gan ezera ūdens.

Jāņa naktī meitas skatījušās ezerā, tad ezera ūdenī redzot brūtgānu nākam. (LTT: J. Eniķis jun., Jaunlaicene.)

Jāņu naktī vajaga nopīt divus vainadziņus un pusnaktī aiziet uz upi un iemest; ja vainadziņi saplūst kopā, tad izved tautās, ja nesaplūst, tad neizved. (LTT: A. Lazdāne, Kalupe.)

Jāņu naktī jaunām meitām krustceļā jāvij vainadziņš no 9 šķiru puķēm. No katras šķiras jāņem 9 ziedi. Ar šo vainadziņu galvā jāiet gulēt. Kas sapņos vainadziņu noņems, tas apprecēs. (LTT: J. A. Jansons.)

Jāņi ir lielākie un mīlētākie latviešu svētki. Tāpēc tiem gatavojas jo cītīgi. Jāapdara lauku darbi, jāizravē dārzi un puķudobes, jāsakopj sēta. Saimnieces sēja sieru, saimnieki no miežiem darīja alu.

Dienu pirms Jāņiem sauca par Zāļu dienu. Tā kā saule savu gaismu un siltumu šajā laikā dāvā visdāsnāk, ļaudis ticēja, ka tanī plūktām zālēm piemīt īpašs spēks. Dažādi lietotas, tās nes auglību un svētību, nodrošina veselību un labklājību. Tāpēc appušķoja gan laukus, gan dārzu, gan sētu. Pušķošanai visvairāk izmantoja bērza meijas un ozola zarus.

No ozola zariem vija vītnes un vainagus. Izrotāti tika arī dažādi priekšmeti.
Es uzliku dzirnavām
Ozolzaru vainaciņu;
Lai tās man viegli tek,
Līdz citam Jānīšam.

Zāļu vainagi tika arī lopiņiem.
Tā kā Jāņu naktī arī raganas un burvji nesnauda, vajadzēja nodrošināties pret viņu kaitējumiem. Tādā nolūkā pie durvīm un arī citās vietās lika pīlādžu zarus. Ļaunuma atvairīšanai noderēja arī dadži, nātres, dažādi asi priekšmeti. Īpaši no skauģiem sargāju lopu laidaru.

Es iespraudu izkaptiņu
Savā govju laidarā;
Lai ragana nosagrieza,
Ātrajā skrējienā.

Par Jāņu zālēm sauc visus zaļumus, kas plūkti Jāņu dienā un Jāņu vakarā, taču tautas dziesmās visbiežāk pieminētas madaras, vībotnes, āboliņš un buldurjānis. Ar zālēm izkaisīja pagalmu, kūti, takas, pa kurām diendienās staigāja saime. Zāles lika gultās, sprauda pie sienām un griestiem. Pa grīdu izbārstīja sakapātas lapas un sasmalcinātas kalmes.

Kad visi priekšdarbi bija pabeigti, posās uz Jāņu svinībām, apvilka godadrānas. Meitas un sievas Jāņu vakarā rotājās ziedu vainagiem. Puišiem un vīriem galvās bija ozollapu vainagi.

Visupirms aplīgoja saimnieku un saimnieci. Viņus šajā vakarā godāja par Jāņu tēvu un Jāņu māti. Visi pārējie, gan pašmāju ļaudis, gan ciemiņi, tika saukti par Jāņa bērniem. Jāņu tēvs un Jāņu māte pateicās par veltēm, vainagiem un zālēm, un aicina Jāņa bērnus pie galda. Uz galda nedrīkstēja trūkt siera un alus.

Jāņu māte sieru sēja
Deviņiem stūrīšiem;
Jāņu tēvs alu dara
No tā miežu gabaliņa.

Kārtīgi iestiprinājusies, saime devās aplīgot tīrumus un dārzus, ēkas un lopus. Tāpat kā pusķošanas, arī aplīgošanas nozīme ir gādāt laimi, svētību un bagātību.
Par līgotnēm Jāņu dziesmas sauc tādēļ, ka tām raksturīgs īpatnējs stiepts piedziedājums "līgo". Taču ir sastopami arī citi, piemēram "līgā", "līgē", "līgo, Jānīt" u.tml. Latgalē izplatīts ir "rūtō", "rūtoj".

Jāņu bērni aplīgoja visu, ko vien vēlējās. Aplīgojuši savu saimniecību, tie devās uz kaimiņiem un aplīgoja arī tos. Jāņa bērni bija gaidīti, jo viņu ierašanās sekmēja pārticību un saticību mājā. Ciemošanās laikā allaž notika arī apdziedāšanās ciemiņu un mājinieku starpā.

http://folklora.lv/skola/jani.shtml

* Ja Jāņu dienā līgotājus aizraida, tad aizraidītājiem sagaidāma kāda nelaime.
* Ja pa Jāņiem nelīgojot, tad vasarā lini sakritīšot veldrē.
* Jāņiem alu darot, nedrīkst laist svešus cilvēkus klāt, jo tad alus nerūgst.
* tur, kur līgotāji Jāņu naktī ejot par pļavām, augot labāki zāle.
* Kad Jāņa rītā bez saules iet uz avotu mazgāties, tad paliek skaists.
* Jāņa naktī paparde zied zelta ziediem; kas viņu redz ziedot, tas var izteikt vienu vēlēšanos, kura piepildīsies.
* Zemē ierakta nauda Jāņa naktī kaltējoties.
* Jāņa naktī vajag kailam apskriet laukus, tad labāk aug.
* Jāņa dienas vainagi jānes uz siena šķūni, tad govis dod tauku pienu.
* Jāņu nakti nevajag gulēt, lai odi nekož.
* Pa Jāņu nakti varot dabūt velnu redzēt, ja pliks stāvot vārtu starpā.
* Jāņu vakarā laidars jāizkaisa ar nātrām, lai raganas noduras.
* Jāņa naktī meitas skatās ezerā, tad ezera ūdenī redzot brūtgānu nākam.
* Jāņa naktī jāsviež ozola vaiņags ābelē; cik reizes vaiņags kritīs zemē, tik gadu vēl līdz kāzām.
* Jāņu naktī atveroties debess. Ja tai brīdī kaut ko vēlas, tad tas piepildās.
* Jāņu vakarā visās ēkās jāiesprauž pīlādži, lai pērkons neiespertu.
* Ja Jāņu naktī govis maujot, tad būšot slapjš rudens.
* Jāņu vakarā salasītās zāles der visām slimībām.
* Kas Jāņu naktī divpadsmitos viens atrodas mežā, to var saplosīt zvēri.
* Ja Jāņu vakaru izlaiž caur skursteni baltu balodi, tad to cilvēku visi mīlot.
* Jāņu vakaru kaimiņienēm vajaga runāt, tad neesot jāstrīdas visu gadu.
* Ja kāds grib otru noskaust, tad vajaga Jāņa vakarā kurināt pirti un lūgt to pirtī, kuru grib noskaust.
* Ja grib, lai gari mati aug, tad Jāņu naktī pusnaktī vajag iet kur apīņi aug un sukāt galvu.
* No Jāņa dienas dzeguze mēdās.

Un ir viena tautā plaši pazīstama paruna

"Līst kā pa Jāņiem"