„Tas ir Tavs ceļš. Un kas ir atbildīgs par to?”
Pastāstīšu mazu stāstiņu, lai katrs saprastu cik ir atbildīgs par savu ceļu Tas Tavs ceļš Vienu dienu pie ļoti slavena Skolotāja pienāca cilvēks. -Skolotāj, - teica viņš, - Tu saki, kad vari parādīt man ceļu pie manas būtības, kura arī ir Dievs.
Es atstāju visu. Es atstāju savu māju, ģimeni, darbu. Es pametu visu, lai redzēt savu ceļu. - Labi, - saka Skolotājs. – Es parādīšu Tev to ceļu, tikai atceries, Tev jāpaspēj līdz saullēktam, savādāk atkal nonāksim sākuma punktā. - Bet vai ilgi man būs jāiet?
- Daži kilometri, bet varbūt tikai metri, bet varbūt jūdze. - Bet es paspēšu? - Ja neatrausies no mērķa, tad paspēsi. - Bet vai Tu pavadīsi mani ceļā? - Ja Tu tā vēlies. - Nu tad ejam ātrāk! Viņi apgāja Skolotāja māju un apstājās pie neciliem vārtiņiem, kas aizslēgti ar sarūsējušu atslēgu. - Tas šeit? – izbrīnīti pavaicāja cilvēks.
- Tūlīt redzēsi pats. Aiz vārtiņiem sākās parka aleja, celiņi bruģēti no akmens. Apkārt auga ziedi, krūmi, koki, dziedāja putni.
Visapkārt virmoja patīkams aromāts. - Kāds brīnišķīgs ceļš! – iesaucās cilvēks.Skolotājs neteica neko.
Nepaspēja viņi veikt ne pāris soļus, kā ieraudzīja bagāti servētu galdu, kurš lūza vai no visiem gardumiem. - Pavisam aizmirsu! Es šodien nēesu pusdienojis. Vai var palikt un paēst? - Tas Tavs ceļš – atteica Skolotājs - Bet Tu neiebilsti? Ēdiens bija tik gards, un vīni tik reibinoši, kad cilvēks nepamanīja, kā saule nosēdās jau aiz horizonta. Bet no rīta cilvēks jau atkal stāvēja pie Skolotāja vārtiņiem. - Atvaino, kad es aizķēros tur pie tā galda,
- sāka attaisnoties cilvēks,
- bet Tu tak varēji mani pasteidzināt.
- Tas Tavs ceļš, - atteica Skolotājs.
Šoreiz cilvēks paņēma no galda pāris sviestmaizes, un nedaudz ūdens, lai varētu pabrokastot pa ceļam, un steigšus devās ceļā. Aiz nākošā pagrieziena viņi ieraudzīja jaunu, skaistu daiļavu, un cilvēkspalika kopā ar viņu.
Viņi pavadīja kopā ļoti, ļoti daudz dienu un nakšu, kamēr cilvēka mērs bija pilns. - Ko es daru! – iekliedzās un skrēja pie Skolotāja.
- Tas Tavs ceļš, - un tā Skolotājs atteica uz visiem viņa iebildumiem. - Nu viss, tagad neviens nevarēs mani apstādināt, - sacīja cilvēks un steidzās uz priekšu.
Bet nenogāja ne trešo daļu no ceļa, kā viņus panāca cilvēka labākais draugs.
- Labi, kad panācu jūs! Tur tava māte. Viņa nomira! - Atvaino, - teica cilvēks Skolotājam, - bet man ir jāpaglabā māte.
Tu atlaidīsi mani? - Tas Tavs ceļš, - atteice Skolotājs cilvēkam.
Pēc tam bija radinieki, mantojums, slimoja bērni, neatliekamas darīšanas, ienaidnieku intrigas. Katru reizi kaut kas cilvēku atturēja no ceļa turpināšanas. Bet vienreiz viņš vairs nesatika Skolotāju. - Skolotājs ir miris, - viņam atteica. - Bet kur ir vārtiņi? - Te nav nekādu vārtiņu un nekad arī nav bijis!
Skumji? Vai nav līdzīga situācija kā notiek ar mums šodien? „Jā” ir gan, noteikti daudzi piekritīs mums Cik bieži mēs aizmirtām par galveno, aizmirstam par to, kas mēs esam, aizmirstam par mūsu Ceļu? Dzīves virpulis aiznes mūs... un tā paiet dienas, nedēļas... gadi....
Bet visu šo laiku mūsu Ceļš gaida mūs.... Bet vai sagaidīs??? Un ko lai mēs darām? Bet viss ir tik vienkārši. Pats galvenais - Uzņemties atbildību pār savu Ceļu, un par savu Dzīvi.
Atzīt, kad viss, kas notiek mūsu dzīvē — mēs to paši sev pievelkam. Gan notikumus, un apkārtējos mums cilvēkus...
Un tikai paši mēs, atbildām pār visu notiekošo, tagadnē un nākotnē. Man ir brīva izvēle, un katru dienu, katru
minūti, katru sekundi — mēs izvēlamies. „Vai gribi uzzināt savu nākotni? Nu tad paskaties uz to, ko tu pašreiz tagad dari”.
Kad mēs pārliekam atbildību uz citiem cilvēkiem, uz neveiksmīgiem noteikumiem – „...tad viņi vainīgi, kad es tā dzīvoju... man nepaveicās ar ģimeni... pasaulē tagad tāda situācija, ka nav iespējams atrast normālu darbu...
visi vīrieši cūk**... visas vecenes mai***” un tā tālāk— no vienas puses mums tā vieglāk dzīvojot, vienmēr kādu vainojot, lai kāds pažēlotu no malas vienmēr - "re kāds nabadziņš Tev atkal nodarīja pāri” Jo tad nevajag strādāt pašam ar sevi, domāt, mainīties... vienkārši vainojam citus, bet paši "baltā zirgā”, iekšējo
faktoru nelaimes čupiņa. Tā domāt — tā arī ir izvēle, un mums ir tiesības tā domāt.
Bet pie kā noved šāda pozīcija?
Kam no tā ir vieglāk? Mums?
Diez vai.
Tad taču mēs visu laiku turpināsim kādu tā vainot un sajusties kā nelaimes čupiņai, un pievilināt pie sevīm ar vien
jaunas un jaunas nelaimes un likstas.
Citiem cilvēkiem?
Bet viņiem, ne līdz mums, viņiem tak savu problēmu ir pietiekoši.
Bieži sev uzdodam jautājumu: „Vai visur un vienmēr palīdz Reiki?»
Jā, Reiki palīdz. Bet tikai tiem cilvēkiem, kuri atbild pilnībā par savu dzīvi, veselību, un par savu emocionālo stāvokli.
Tie cilvēki, kas ir atvērti jaunumiem un nebaidās no pārmaiņām, kuri ir gatavi mainīties, bet priekš kā?
Priekš tā, lai mainītu savu dzīvi uz labāku un harmoniskāku. Dziedniecība — vienmēr ir atkarīga no trim pusēm.
Procesā piedalās trīs dalībnieki Reiki, Dziednieks, un Dziedināmais. Ja mūsu Dziedināmais ieņem pasīvu nogaidošu nostāju „Jūs man uztaisiet seansu, es te mierīgi pagulēšu, pagaidīšu, var būt kas i sanāks, bet ja nē — tad esmu neveiksminieks, man visu laiku neveicās” – vai ar
šādu nostāju Reiki palīdzēs? Un ja arī palīdzēs, tad visai minimālā apmērā. Daži uzlabojumi būs, bet drīz viss atkal nostāsies iepriekšējās vietās. Jo cilvēks saņemot dziedniecisko enerģiju nevēlējās mainīties iekšēji, turpina dzīvot kā dzīvoja, un darīt to pašu, ko jau darīja līdz šim, ja pats nepieliek pūliņus pie sevis pilnveidošanas, tad pilnīgi nozīmīgi - brīnumi nenotiek Visi laiku notievēt gribošā dāma staigā uz masāžām un ietīšanām, un pēc tam turpina aiz abiem vaigiem gardi pieēsties - tortītes un cepumi, konfektes, tekni ēdieni - galvenie ēdienkartē. "Viens no neprāta simptomiem – noslēdzas tajā, lai veiktu vienas UN TĀS pašas darbības vēlreiz UN vēlreiz, UN pie tam vēl gaidīt, kad TAS dos kādus rezultātus, atšķirībā no iepriekšējiem"
Dziednieks var izdziedināt, Skolotājs var iemācīt... bet tikai tanī gadījumā, ja Dziedināmais, Skolnieks — pats aktīvi pieslēdzas procesam, un atbild par rezultāta iznākumu.
Tāpēc kad Dziednieks un Skolotājs — tas ir tikai Pavadonis. Viņš tikai novirza, parāda Ceļu, palīdz un atbalsta grūtā brīdī...
Bet noiet savu ceļu - tas ir jāizdara pašam (to viņa vietā nevar izdarīt neviens) Es to ceļu nevaru noiet Jūsu vietā un Jūs to nevarat izdarīt manā vietā. Bet man gribās lai pēc iespējas vairāk cilvēki ietu pa pozitīvās domāšanas ceļu un pa Gaismas ceļu un sasniegtu
savus rezūltātus. Un daudz patīkamāk iet kopā šo Ceļu ne vienatnē, bet gan kopā ar līdzīgi domājošajiem.
Lai Jūs ceļā pavada Bezgalīgās Mīlestības enerģija - Visuma enerģija!!!
| 
ar mīlestību viss tiek darīts, laikam jau tāpēc tā viss uzlādējās