Ļauj Man vadīt! /O.Demidovs, pārdomas par mūsu misijām/

Mēs jau ļoti sen esam liela kosmiskā kuģa ar nosaukumu «Zeme» pasažieri. Vai tu piekritīsi tādam apgalvojumam? Bet kāpēc gan ne? Mēs taču lidojām kosmosā. Mēs ierodamies uz šā kuģa kā pasažieri uz īsu mirkli cilvēka dzīves garumā, bet pēc tam aizejam no tā, lai pēc tam atkal atgrieztos. Mēs pat nezinām precīzi, kur lido mūsu kuģis un kas ir tā kapteinis. Bet mums gribas zināt. Un tāpēc mēs atnākam šurp atkal un atkal.

Nodzīvojot daudzas mūsu dzīves uz kuģa, mēs esam aizmirsuši par to, ka kuģis kaut kur dodas, ka viņam ir savs eksistences mērķis. Mēs aizmirsām pat to, kas mēs tādi esam un no kurienes mēs atnācām. Mēs tā esam pieraduši pie mūsu kuģa, ka pārstājam manīt to, kas tam apkārt notiek, tas kļuvis mums par „pastāvīgu lielumu”, un mēs pārstājām raudzīties tālumā, mēs pārstājām vaicāt sev par to, kas gan pārvalda šo kuģi un kāda ir viņa misija. Mēs koncentrējāmies uz mūsu dzīvi kuģī, uz tās peripetijām un emocijām. Un ja nu mēs neatceramies to, kas mēs īstenībā esam, tad mēs esam spiesti sacerēt stāstus par to. Mēs saceram sev lomas, kā teātrī, un izspēlējam tās. Mēs spēlējam karaļus, prinčus, kapteiņus, zinātniekus, gudros, garīdzniekus, amatniekus, neprāšus, ubagus, noziedzniekus. Un tikai nedaudzi no mums, papilnam izrotaļājoties savās lomās, atceras par to, kas tie patiesībā ir, un, ka šis «kāds», ir kas daudz lielāks, nekā jebkāda mūsu loma. Un tad šie nedaudzie saprot, ka visas šīs lomas ir vienkārši mūsu spēle, lai iegūtu savu pieredzi un palīdzētu citiem iegūt savu dzīves pieredzi uz kuģa-zemes.

Bet cik ļoti šī spēle mūs aizrauj un ievelk sevī! Un lūk, ierauti spēlē, mēs asociējam sevi ar lomu, bet ne ar to, kas mēs īstenībā esam. Un mēs nēsājam savas maskas un savas lomas, iedodot tām dažādus vārdus. Kāds nēsā savu masku ar lepnumu, bet kādam viņa ir kā lāsts. Mēs esam kareivji, kapteiņi, karaļi, zinātnieki, priesteri, gudrie, magi, varoņi, ļaundari.

Mēs dzimstam uz Zemes un domājam, ka mums ir misija, ka mums kaut kas ir jāizdara citiem, kādu ir jāizglābj, kādam ir jāparāda ceļš, jāved pie patiesības gaismas. Un mēs dzīvojam, spēlējot savu lomu, izpildot misiju, vai, mēģinot saprast, kāda ir mūsu misija.

Kas gan tie tādi ir, kurus mums ir jāglābj, kuriem jārāda ceļš, jāved uz gaismu? Mēs domājam, ka tie ir tie, kas lido kopā ar mums uz kuģa-zemes, mūsu tuvinieki un ne tik tuvi cilvēki. Un kad pie mums tādā vai citā ceļā atnāk informācija par mūsu misiju, mēs ar entuziasmu ķeramies pie sava darba. Nav pierādījumu, ka šī informācija ir īsta, bet tā mums ir vajadzīga tāda, kāda tā atnāk, lai mēs sāktu virzīties noteiktā virzienā.

Pēc kāda laika mēs pamanām, ka kaut kas notiek ne tā, kā mēs sev to iztēlojāmies. Tie mūsu „glābjamie” sāk uzvesties dīvaini. Tie dažādos veidos „izsprūk” no mūsu gādīgajām rokām un nevēlās būt izglābti. Sava ceļa nezinātāji visādi izgrozās un stūrgalvīgi nevēlas iet pa to gaišo ceļu, kuru mēs tiem rādām, bet tie, kurus mēs vedam uz gaismu, tiecas aizbēgt vistumšākajā tumsā. Katrā ziņā, mums tā liekas. Un lūk, tad mēs nonākam izmisumā. Kā tad tā!? Es taču tik ļoti vēlos viņiem palīdzēt! Es taču vedu tos uz patiesības gaismu! Tāda taču ir mana misija! Es tiem palīdzu, glābju, vedu, bet ko tie dara? Pat paldies man nesaka. Un vēl savu īgnumu demonstrē, kritizē, visādas riebeklības runā man aiz muguras... nodevēji... nepateicīgie... muļķi... tikai kurnēt māk, bet kaut ko labu izdarīt sev negrib, visu man jāizdara viņu vietā...

Vai tev neliekas, «kareivi», «kapteini», «zinātniek», «valdniek», ka  kaut kas šeit nav tā kā vajag, kaut kas nav pareizi? Atgriezīsimies nedaudz atpakaļ. Tātad, tev ir misija - kādu glābt, kādam parādīt ceļu, vest pie patiesības. Kas tas tāds ir? Tu jau sāc ar savu skatienu meklēt ap sevi atbildi, bet pagaidi. Maini sava skatiena virzienu no ārējā uz iekšējo un paskaties sevī. Ko tu redzi tur iekšā? Vai tur kāds ir? Ieklausies «zinātniek», ieklausies «kareivi», ieklausies «kapteini», tur atrodas «Es». «Es», kurš arī ir tava īsta būtība, nevis loma vai maska, nevis domu kaudzīte saistīta ar tavu «izcilo misiju», kuru tev iedeva «pats Dievs». Tas ir tavs «Es», kuru tu tik ilgi daudzu dzīvju garumā biji slēpis zem maskām, biji licis viņam būt par visu tavu iluzorisku „lielu misiju” liecinieku. Viņš jau sen gaida, kad tu pievērsīsi viņam uzmanību. Šis «Es» - tas ir Radītājs tevī. Tu esi aizmirsis kas tu esi. Tu domāji, ka tu esi tava loma, tava maska. Atceries kas tu esi. Tu esi Radītājs, «Es», kurš ir pilnīgs, viengabalains, viszinošs, visuresošs, bezgalīgi mīlošs un līdzcietīgs.

 «Es» ir līdzīgs ideālai sfērai bez nekāda trūkuma. Bet jebkāda loma ir ierobežota savā izpausmē. Jebkāda loma ir līdzīga saskaldītai sfērai. Jebkāda loma nes sevī traumu. Var pat sacīt - jebkāda loma IR TRAUMA tai Visaugstākā Radītāja daļiņai, tam «Es», kurš dzīvo tevī. Piemēram - valdītāja loma, vai karotāja, vai zinātnieka, vai amatnieka loma. Bet ja tu izvēlējies šo lomu daudzreiz, daudzos tavos iemiesojumos, tad trauma, kas ir nodarīta tev ar šo lomu, ir īpaši dziļa. Katram ir sava dziļā trauma, kura ir izveidota ar īpaši iemīļotu lomu. Tā bija vajadzīga, lai tu iegūtu pieredzi, kuru tā dod. Bet tagad ir dziedināšanas laiks. Ir laiks atgriezties pie pilnības.

Vai tu jau sāc noprast, kāda īstenībā ir tava MISIJA? Kādēļ tu esi šeit atnācis? Kādēļ ap tevi atrodas tavi tuvinieki un citi, tie, kas tev smaida un tie, kas tevi zākā? Jā, tieši tādēļ, lai izdziedinātu šo traumu tu arī esi šai dzīvē. Jā, tieši, lai dziedinātu šo traumu, tev atnāca palīgā visi tie, kurus tu ar tādu entuziasmu mēģināji vest uz gaismu, kam tik kaislīgi rādīji ceļu un ko centies glābt vai ierādīji tiem jelkādu citu lomu. Un tieši tie tev norādīja uz šo traumu un turpina norādīt uz to ar visu savu uzvedību. Tieši tāpēc tie nav tādi, kādus tu gribi viņus redzēt. Tie ir tādi, kādiem tiem jābūt, lai tava trauma nepārstātu sāpēt, lai tu zinātu par savu traumu. Citādi tu par to nezināsi un negribēsi to izdziedināt. Jā, tāds bija tavs galvenās dvēseliskās traumas izdziedēšanās plāns. Tu nevari to ieraudzīt patstāvīgi tāpēc, ka tu domā, ka tā ir tava būtība, tava misija. Tev vajag, lai kāds rādītu tev, ka tava misija ir cita. Un tāpēc ārpasaule - citi «Es», kas dzīvo tavos tuvajos un citos cilvēkos tev apkārt, kā arī tavi neredzamie garīgie pavadoņi, kuri pavada tevi, izdara visu, lai tu izdzīvotu savu iluzorisko «misiju», kura ir saistīta ar tavu galveno traumu un nonāktu pie secinājuma, ka to nav iespējams izpildīt. Tikai tad tu varēsi to atlaist. Un visi kritiķi, ienaidnieki, «nodevēji» un tie, kas grib «ieņemt tavu krēslu» palīdz tev saprast, kur ir tava īstā, bet ne iluzoriskā misija, un tieši - tavas dvēseles traumas izdziedēšana, lai tu vari atcerēties to, kas tu patiesībā esi. Lai tu vari kļūt par viengabalainu, pilnīgu Radītāju.

Un kad grabēdama sabruks tava iluzoriskā misija, nav svarīgi, vai tā tev bija maza vai liela, tad, ja tas nesalauzīs tevi, tu izdziedināsies. Un tad tu izjutīsi dievišķo viegluma sajūtu, smagums nokritīs no taviem pleciem, un asaras birs no tavām acīm. Un tu sapratīsi, ka nav tavos spēkos kādu mainīt, vest kādu pie patiesības vai glābt, tāpēc, ka viņš ir tāds pats Radītājs kā tu, viņā dzīvo tāds pats «Es». Vienkārši pašlaik viņš, pēc tava lūguma, spēlē tev neredzīgā, dumjā, nevarīgā lomu, tēlaini runājot, spēlē tev spoguļa lomu, kurā tu vari ieraudzīt savu traumu. Ja vien tu varētu parunāt ar viņa «Es», tad viņš izstāstītu tev to, kāds PATIESĪBĀ ir bijis jūsu līgums. Jūs pirms iemiesojuma vienojāties par to, lai nospēlētu viens otram lomas, kuras tajā vai citā pakāpē palīdzēs jums abiem izdziedināt savas galvenās traumas. Tu viņam - viņš tev. Mēs visi - viens otram spēlējam lomas, peldot kosmiskajos plašumos uz mūsu kuģa-zemes. Un tikai mūsu īstais «Es», Visaugstākais Radītājs mūsos, zina mūsu īsto misiju.

Tādēļ, lai izdziedētos, ļauj tavam īstajam «Es», pārvaldīt tavu dzīvi. Tam «Es», kurš ir tava īstā būtība, kas ir brīva no lomām un smaga nesamā, kuru tu saņem tām klāt. Atlaid visas savas lomas. Tad citi «Es» atnāks pie tevis un ieraudzīs tavu tīro gaismu, Radītāja gaismu tev iekšā. Tad jūs kopā radīsiet visu, ko gribēsiet, jo katram «Es» ir daudz talantu un spēju. Un tie arī noņems no sevis savu lomu maskas tāpēc, ka tiem vairs nevajadzēs spēlēt savas lomas priekš tevis.

***

Reiz miegā es redzēju neparastu sapni, vīziju. Es nekad vēl neesmu izjutis tik daudz izjūtu miegā, it kā tas būtu bijis nomodā. Redzu es reiz sapni, ka es braucu nelielā autobusā, kurš ir līdzīgs maršruta taksometram, tikai ne tāds paplucināts, kādi braukā pa mūsu pilsētu ceļiem. Mikroautobuss bija jauns, labi apdarināts iekšpusē. Es sēžu uz sēdekļa blakus vadītājam, bet mūsu aizmugurē sēž Sai Baba un vēl kāds. Sai Baba sēž vadītāja krēsla aizmugurē, mēs braucam pa šoseju, un pēkšņi es ievēroju, ka vadītāja krēsls ir tukšs, pie stūres neviena nav! Ceļš priekšā top līkumains, un es ķeros pie stūres, autobusā taču brauc Sai Baba, bet vadītājs kaut kur ir pazudis un mēs varam iebraukt stabā, nobraukt ceļa malā, apgāzties, viņš var ciest. Un es cenšos pagriezt stūri, lai iekļautos ceļa līkumos, jo apstādināt autobusu es nevaru - visi pedāļi atrodas vadītāja vietā. Un tad Sai Baba no sava krēsla pastiepj rokas, ņem stūri un saka - ļauj Man vadīt! Es atlaidu stūri un vienkārši sāku vērot ceļu. Mēs viegli pārvarējām šķēršļus, kaut kādā veidā pārlecām tiem pāri, autobuss viegli brauca pa ceļu, mūs pat gandrīz nekratīja, un tad pēkšņi, līdzīgi raķetei viņš uzlidoja augšā  90 grādu leņķī un es sajutu, ka mēs lidojam. Nekādu baiļu tajā brīdī es nejutu. Es taču skaidri zināju, kas vada autobusu. Un tukša vadītāja vieta tikai atgādināja man par to, ka vadītājs – tā ir tikai loma, butaforija, dvēseles trauma, kuru vajag sevī izdziedināt tādēļ, lai atnāktu pie «Es».

***

Ja tev rodas vēlme kādu vest «pie patiesības», padomā par to vai tu zini patiesību pats. Atceries to, ka tev apkārt ir «Es», tādi paši Radītāji cilvēku veidolā, kā tu. Bet Radītājs zina patiesību. Viņu nevajag vest pie tās. Un, lai kā tie neizskatītos, lai kā tie slēptos aiz nabadzīgo, slimo, neprātīgo, dzērāju vai kādām citām maskām - tie palīdz izdziedēties tieši tev. Bet tu arī vari palīdzēt izdziedēties viņiem. Un, lai cik dīvaini tas varētu skanēt, vislabāk tu palīdzēsi viņiem, ja tu izdarīsi priekš katra no tiem to, kas ir tavos spēkos tagad un ļausi tiem pašiem iet uz patiesību pa saviem ceļiem.

Kā tad sanāk, varbūt jautāsi tu, vai tas nozīmē to, ka man nevajag ne ar vienu runāt, nevajag censties nevienam dot derīgus padomus, nevajag nevienam palīdzēt? Vajag. Noteikti vajag. Bet ne tāpēc, ka tāda ir tava misija. Bet vienkārši tāpēc, ka tavs «Es» ir apveltīts ar bezgalīgu mīlestību un līdzcietību, ar ko viņš grib dalīties, un tas rada tevī prieku.

© 2010, Copyright Oleg Demidov, Sirius center