ALKOHOLS UN
ĢIMENE
Tā kā katra tauta sastāv no atsevišķām
ģimenēm, tad ģimene uzskatāma par tautas šūniņu. Tāpēc ja stipra un laimīga ir
katra ģimene, tad stipra un laimīga ir arī visa tauta. Ja katras ģimenes
uzdevums ir radīt un audzināt nākamās paaudzes, tad ģimene ir viens no
galvenajiem un stiprākajiem valsts pamatiem. Kur sabrūk ģimenes, tur sabrūk
valstis. Aiz šā iemesla valstij jārūpējas par ģimeņu laimi, t.i. ka tajās
valdītu laulātu draugu saticība un bērnu un vecāku mīlestība un netrūktu
līdzekļu uzturam un bērnu skološanai. Bet vai alkohols dara ģimenes laimīgas,
t.i. vai tajās alkohols rada saticību, potē mīlestību un veicina labklājību?
Ikdienišķā dzīve rāda, ka alkohols vairāk kā
nekas cits pasaulē ārda ģimenes, un proti: sēj nesaticību, atņem uztura
līdzekļus, rada slimības, raida pasaulē kropļus un neapdāvinātus bērnus,
pavedina uz noziedzību, dzen uz pašslepkavību, izsauc nelaimes gadījumus,
padara sievas par atraitnēm un bērnus par bāreņiem u.t.pr.
Tautas dziesmas vispareizāk attēlo tautas
dzīvi, jo tautas balss ir Dieva balss. Bet sēras, drūmas un sirdi satricinošas
ir tās tautas dziesmas, kuras apdzied bēdīgo un nelaimīgo sievas un bērnu
stāvokli dzērāja ģimenē. Šeit tautai no pašiem sirds dziļumiem plūst ārā
skumjas, gaudas, vaimanas. Tās ir tautas izmisuma un raudu dziesmas. No tām
izskan tautas pārdzīvoti un dziļi izjusti vaidu saucieni.
1.
|
Sieva
raud, bērni kauc –
Bez
putraimu kāpostiņi;
Vīriņš
stalti gavilēja
Kroga
galda galiņā.
|
2.
|
Dzērājam
vīriņam
Ac’
ūdeņa nevajaga:
Ik
rītiņu mazgājās
Līgaviņas
asarās.
|
3.
|
Dzērušam
vīriņam
Div’
prātiņi galviņā:
Vienā
prātā sievu kaut,
Otrā
– bērnus ārā grūst.
|
4.
|
Sargi,
Dievs, mani jaunu
No
trijām nelaimēm:
No
vilcīša, no lācīša,
No
dzērāja tēva dēla.
|
5.
|
Labāk
vilku es ieraugu,
Ne
dzērāju tēva dēlu:
Vilkam
kliedzu, vilks aizbēga,
Ko
darīšu dzērājam?
|
6.
|
Dzērājiņš
tēva dēls
Sev
pašam sliktu dar’:
Apdzer
godu, apdzer mantu,
Apdzer
daiļu augumiņu.
|
7.
|
Kam,
māmiņ, man’ auklēji,
Kam
tik daiļu darināji,
Kad
tu mani atvēlēji
Tādam
kroga dzērājam?
|
8.
|
Kādu
labu es dabūju
Tautiņās
aiziedama?
Dabūj’
kroga dzērājiņu –
Sev
galviņas dauzītāju.
|
No šeit pievestām un simtām līdzīgām sērīgām
tautas dziesmām vien jau pietiekoši redzams, ka alkohols ir ģimenes laimes
postītājs. Un tiešām "dzērājiņa līgaviņa ik vakarus gauži raud”, bet "dzērājs
puisis bēdājāsi, kur būs ņemti līgaviņu”, jo viņam pat balta puķe atbildēja:
"Labāk dūņu ezerā, ne dzērājiņa līgaviņa”. Dzērāja ģimenē sievai un bērniem
jācieš trūkums un bads un mīlestības vietā jāsaņem sitieni, jādzird rupjības,
jāredz varmācības. Bet latvju sieviete savās miesās zem savas sirds nes un nesīs
Latvijas nākotni. Tāpēc mūsu pienākums ir aizsargāt viņu un viņas bērnus no
ģimenes laimes ārdītāja – alkohola.
Neizteicamu, neaprakstāmu postu cieš tā
ģimene, kuras galva, aizstāvis un apgādnieks ir dzērājs. Elle, tīrā elle… Katru
dienu asaras un vaimanas… Dzērājs nevar iztikt bez reibinošiem dzērieniem. lai
apmierinātu dzeršanas kaislību, viņš šķūtē no mājām prom visu, par ko var iegūt
degvīnu. Nekas nevar viņu no tā atturēt, jo alkohols ir tas elks, kuram viņš
kalpo, klausa un ziedo visu savu mantu. Pēdīgi, kad alkohols aprijis it visu, dzērāja
mājā valda tukšība un kaila nabadzība.
Zem alkohola iespaida dzērājam zūd goda,
kauna un pienākuma jūtas. Viņam nav līdzjūtības pret ģimeni. Priekš viņa nekas
nav sieva un bērni. Viņš nedzird sievas un bērnu lūgšanos un nopūtas un neredz
viņu mirkšanu asarās.
Nekas nevar būt šausmīgāks par dzērāja sievas
un bērnu dzīvi. Sieva iet uz darbu, lai nopelnītu sev un bērniem maizes
garoziņu un drēbju lupatiņu. Bet vīrs pavada laiku krogā. Kur šeit tā ir tā
saule, kurai jāsasilda bērnu sirdis un jāapgaismo vīnu prāts? Viņi ir un paliek
vieni kā bārenīši, jo pie viņiem nava mīļo vecāku, "kas ieceltu saulītē”. Kā
priecātos bērni, kad ar viņiem nodarbotos un viņus mācītu mīļie vecāki! Un
kādu gan audzinošu iespaidu atstāj uz bērniem tas, kad tēvs plūžņo pa krogu un
māte raud pa māju, vai arī tas, kad piedzēries tēvs sit māti un viņus?
Katra "mātes meita, tautiņās aiziedama”, tēlo
sev laimīgu ģimenes dzīvi un ieskata izredzēto "tēva dēlu” par savu nākamo apgādni
un aizstāvi. Bet kāda vilšanās, kad ģimenes dzīve top par "asaru upi” un vīrs
par "galviņas dauzītāju”?
Iziedama pie vīra, ikviena jaunava tēlo, ka
viņai būs spirgti, veseli un apdāvināti bērni, kurus viņa izaudzinās un
izskolos par krietniem cilvēkiem un kuri būs viņai acu prieku un atbalstu
vecuma dienās. Bet kāds nepatīkams pārsteigums, kad no dzērāja dabūtie bērni
ir vāji, slimīgi, kropļi, neapdāvināti, vājprātīgi, idioti un apveltīti ar
daudz citiem miesīgiem un garīgiem trūkumiem? Nelaimīgā māte noģied, ka visas
šīs ļaunās īpašības bērni ir mantojuši no sava tēva un ka tās ir viņa dzeršanas
sekas. Viņa redz, ka vīrs caur dzeršanu ir nodarījis bērniem tādu ļaunumu, kādu
tiem nespētu nodarīt pat vislielākais ļaundaris un ienaidnieks. Uzturas līdzekļu
trūkums vēl vairāk novājina bērnu vārgo veselību un kailā nabadzība neatļauj
dot tiem labu audzināšanu. Visu to pārdzīvojot un ar īstu mātes sirdi izjūtot
bērnu drūmo likteni, viņa top arvienu nelaimīgāka. Un vai tiešām šos bēdīgos
apstākļos viņai kā sievai un mātei nav jāizmist?
Bet ja dzērāja sieva ir pietiekoši stipra un
spēj visu to pārvarēt, tad tomēr viņai mātes sirds teic, ka bērni caur
iedzimtību mantos no tēva arī dziņu pēc alkohola un, sekodami tēva dzeršanas
paraugam, izaugs par dzērājiem un taps par neliešiem. Viņa izjūt, ka "mazi
bērni spiež klēpi, bet lieli spiedīs sirdi.” Un šī pate mātes sirds liek viņai
noģist, ka dzērāji bērni sagādās viņai vēl vairāk raižu un sirdsdēstu, nekā
dzērājs vīrs. Lūk, tāda šausmīga nojauta atņem viņai dzīves prieku un izredzi
uz gaišāku nākotni.
Jo nelaimīgāki ir bērni, jo nelaimīgākas ir
viņu mātes. Bet alkohols visvairāk dara bērnus nelaimīgus. Diemžēl, mātes ne
vienmēr aizsargā bērnus no alkohola.
Lūk, kādai mātei bija godīgs, paklausīgs un
apdāvināts dēls. Skolotāji nevarēja nopriecāties vien par šo krietno zēnu un
pareģoja viņam labu nākotni. Bet pēc skolas beigšanas draugi pavedināja viņu uz
dzeršanu. Kādreiz dzērumā šis cilvēks labsirdīgais un godīgais jauneklis
nosita cilvēku un tika ievietots cietumā.
Reiz kādā vasaras rītā jaunais noziedznieks,
sēdēdams cietumā pie aizžogota loga, raudzījās brīvajā dabā, pārdomāja savu
pagātni, pieminēja savu labo māti, atcerējās laimīgo bērnību un dziļi
nopūzdamies teica: "Un tad nāca tā ļaunā stunda, kura nolaupīja man brīvību un
godu. Tai naktī, kad mēs iedzērušies nācām no kroga un iesākām ceļā ķildu ar
gluži svešiem ļaudīm, kurus es nekad nebiju redzējis un kuri nekad man nekā
ļauna nebija darījuši, es esot kādam cilvēkam ar rungu pāršķēlis galvas kausu.
Kā viss tas noticis, es nekā neatminos. Kad man parādīja jaunā cilvēka līķi, es
raudāju kā izkults bērns. Nekad nevaru aizmirst viņa sastingušo stāvu ar
sakropļoto ģīmi un viņa
izmisušo māti – atraitni, kurai esmu atņēmis viņas vienīgo dēlu un maizes devēju. Te nu es sēdu, raudu un
vairs nevaru izlabot padarīto… Ak, nebūtu bijis tuvumā kroga, es nekad nebūtu
tapis par dzērāju un noziedznieku!”
Nelaimīgs ir tas jauneklis, kurš caur
dzeršanu sēž cietumā. Nelaimīga ir tā māte, kuras dēls tapis par dzērāju un
noziedznieku. Nelaimīga ir arī tā māte, kuras dēls tapis par dzērāju un
noziedznieku. Nelaimīga ir arī tā māte, kuras dēls kritis par upuri dzērājam.
Nelaimīga ir tā pašvaldība, kurai jāuztur bez maizes devējiem palikušās mātes.
Nelaimīga ir tā valsts, kurai dzērāju dēļ jāuztur policija, tiesas un cietumi.
Vecos laikos mūsu senči nebija dzērāji. Tad
viņiem bija laimīga ģimenes dzīve, kā to redzam no viņu sacerētām tautas
dziesmām. Sevišķi daiļas un sirsnīgas ir tās dziesmas, kurās bērni izteic savu
karstu vecāku mīlestību. Bet tāda bērnu un vecāku mīlestība var būt tikai
nedzērāju ģimenēs un tā var mīlēt savus vecākus tikai nedzērāji bērni. Tiešām,
laimīgi ir tie vecāki, kuru bērnu sirdīs kvēlo šādas mīlestības un pateicības
jūtas.
Dzirdēdami no bērna mutes, ka viņš "paldies
saka māmiņai”, "māmiņai labu dara visu mūžu dzīvojot” un "aptek māmiņu
vieglajām kājiņām”, mēs par viņu un viņa māti varam izsaukties līdzīgi tām jūdu
sievām, kuras, dzirdēdamas Kristus vārdus, izsaucās: "Svētīgas ir tās miesas,
kuras viņu ir nēsājušas, un svētīgais ir tās krūtis, kuras viņu ir zīdījušas!”
Bet svētīgas var būt tikai tās miesas un tās krūtis, kuras nav apgānītas ar
alkoholu, jo krietni bērni var būt tikai nedzērājām mātēm un nedzērājiem
tēviem.
No agrāk sacītā redzam, ka visām sievietēm,
kuras grib laimīgu ģimenes dzīvi un laimīgu ģimenes dzīvi un labus bērnus,
stingri jāievēro sekojoši četri sievietes baušļi:
1.
Katrai sievietei jābūt pilnīgai atturībniecei. Kamdēļ? Tamdēļ, ka
atturībniece nebūdama, viņa pa grūtniecības un zīdīšanas laiku pastrādā
miesīgu un garīgu slepkavību pie saviem bērniem. Bez tam mātes dzērājas
audzina savus bērnus priekš cietumiem, vājprātīgo namiem, nabagmājām un
citām līdzīgām iestādēm, – savas meitas priekš netiklības namiem un kabakiem,
bet savus dēlus priekš šo vietu apmeklēšanas.
2.
Katrai sievietei jāprec tikai pilnīgs atturībnieks
un jāšķiras no vīra, ja viņš top par dzērāju. Kamdēļ? Tamdēļ, ka no dzērāja vīra var dabūt tikai kropļus bērnus, bet miesīgu un
garīgu vārguļu pasaulē ir jau tiku tikām un atliku likām. Bez tam dzērāja
sievai ir sliktāka dzīve nekā "baltai puķei dūņu ezerā”.
3.
Katrai sievietei jāaudzina bērni par pilnīgiem atturībniekiem. Kamdēļ? Tamdēļ, ka labāk ir bērnus pieradināt
pie NEdzeršanas, nekā pa priekšu tos pieradināt pie šī netikuma un vēlāk
atradināt no tā.
4.
Katrai sievietei jācīnās par atturību. Kamdēļ? Tamdēļ, ka viņa
un viņas bērni visvairāk cieš no alkohola.
Šo četru baušļu saturs visā pilnībā attiecas
arī uz katru vīrieti, jo viņa miesās attīstās bērna dīglis un viņš ir ģimenes
galva un apgādnieks. Bez tam bērniem un bērnu bērniem pat līdz ceturtam augumam
ir ļoti smagi jāmaksā ar miesu un garu par savu tēvu un tēvu tēvu dzeršanas grēkiem.
Alkohols atņem dzīvību daudziem tēviem un mātēm.
Ar to alkohols rada tūkstošiem bāriņu – sērdieņu. Bet "gauži raud tie bērniņi, kam nav tēva, māmuliņas.”
Ģimene ir vēl pilnīgi nesagatavota bērnu
audzināšanai atturības garā. Ja nespējam atgriezt pašus vecākus, tad tomēr
viņi ir stingri jābrīdina, lai ar alkoholu nesabojā savus bērnus. Bērnu mīļoti
vecāki ir viņu labākie audzinātāji un vadītāji. Laimīgi ir tie bērni, kuri
vecāku mājā ir aizsargāti no alkohola! Un tiešām, bieži pirmā
glāzīte ir liktenīga, jo tā pavedina uz turpmāku
dzeršanu.
Daudzās zemēs pastāv biedrības palīdzības
sniegšanai neapgādātiem un bez pajumtes palikušiem bērniem. Pēdējās
ievākušās ziņas, ka 56 % no šiem bērniem nokļuvuši tādā stāvoklī vienīgi
caur savu vecāku dzeršanu. Tāpat bargās un necilvēcīgās apiešanās iemesli ar bērniem
gandrīz vienmēr atrodami viņu vecāku dzeršanā. Ja meklējam bērnu neceļā
aiziešanas un paklīšanas cēloņus, tad arī tos visbiežāk atrodam vecāku
dzeršanā. Vispār gaudeņu un vārguļu ir daudz vairāk starp dzērāju nekā starp nedzērāju
bērniem. Tāpēc arī aiz šā iemesla bērnu mirstība ir
daudz lielāka dzērāju nekā nedzērāju ģimenēs.
Katrā zemē ar alkohola patēriņa pieaugšanu mazinās laulību noslēgšana
un vairojas to šķiršana. Un patiesi: uzturas līdzekļu trūkums un cilvēka labo īpašību zaudēšana
padara par neiespējamu laulības nodibināšanu un pastāvēšanu. Ja kāda mātes
meita iziet pie dzērāja tēva dēla, tad aizvien viņas stāvoklis laulībā ir
šausmīgs. Tāds pat nepanesams stāvoklis ir tai sievai, kuras vīrs tapis par
dzērāju pēc apprecēšanās. No līdzīga likteņa sievu un viņas bērnus var glābt
tikai šķiršanās no vīra un kopdzīves pārtraukšana ar viņu uz visiem laikiem.
Bet vēl nelaimīgāks ir vīrs, ja sieva top par dzērāju. Tāpēc nav ko brīnīties,
ja tiesu statistika rāda, ka pusei no visām laulības šķiršanās lietām par
pirmcēloni ir viena vai otra laulātā drauga dzeršana. Alkohols padara vīru
par zvēru, sievu par mocekli un bērnus par nīkuļiem. avots: Svētavots 2001.g. Nr.12
|