J.Dāvis

ALKOHOLA  IESPAIDS  UZ  IEDZIMTĪBU  UN  IZDZIMTĪBU

Alkohols atstāj ļaunu iespaidu uz dzērāja miesu un garu. Bet vēl ļaunāku iespaidu tas atstāj uz pēcnācēju mie­sī­gām un garīgām spējām. Zinātne pierādījusi, ka dzē­rā­jiem dzimst slimīgi, kroplīgi un vājprātīgi bērni. Starp tiem ļoti daudz idiotu (plānprātiņu) un slimu ar diloni, krītamo kaiti un citām indevēm. Dzērāju bērniem vis­pār ļoti vāja veselība un divas trešdaļas no tiem no­mirst jau līdz piektajam dzīvības gadam.

Eiropas Krie­vi­jā katru gadu piedzima 4 ½ miljonu bērnu, no kuriem pir­ma­jā dzīvības gadā nomira ap pusotra miljona, bet pa­vi­sam vecumā līdz 5. dzīvības gadam no­mi­­ra vairāk par 3 miljoniem bērnu. Tātad Krievijā katru ga­du līdz 5 gadiem ve­cu bērnu nomira tik daudz, cik Lat­vijā un Igau­nijā iedzī­vo­tāju. Bet lielo mirstību starp bēr­niem Krie­vijā visvairāk veicināja tautas viltīgais draugs – alkohols.

Pie dzīvības palikušie dzērāju bērni kā miesīgā, tā garīgā ziņā ir nožēlojami radījumi, kuri ir par slogu ne tikai vecākiem, bet arī visai sabiedrībai, jo lielākā daļa ārprātīgo, nervu slimo, pašslepkavu, noziedz­nie­ku, žūpu, izvirtuļu un prostituēto ir dzērāju pēcnācēji pirmā, otrā, trešā vai ceturtā augumā.

Attiecībā uz iedzimtību un izdzimtību pazīstamais psihiatrs Morels konstatē pie alkoholiķu pēcnācējiem pir­mā augumā parašu dzert, noziedzību un netiklību, otrā – žū­pību, vājprātību un smadzeņu mīkstināšanu, trešā – grūt­sirdību un pašslepkavību un ceturtā – plānprātību, ne­aug­lību un nespēju turpināt dzimumu.

Prof. Bunge pierādīja, ka dzērāju meitas zaudē spē­ju zīdīt savus bērnus. Pie tam, reiz mantotā nespēja zī­dīt bērnus caur iedzimtību pāriet uz to pēcnācējiem un paliek par pastāvīgu mantojumu visos turpmākajos augu­mos. Bet starp tiem bērniem, kurus baro ar kustoņu pienu, mirstība 5–6 reizes lielāka, nekā starp tiem, kurus baro ar mā­tes krūti. Cik liela mirstība starp bērniem, kurus nezīda pašas mātes, skaidri redzams no Pirogova komisijas da­tiem, pēc kuriem agrākās Krievijas zemstu patversmēs ik no 100 bērniem dzīvi palika tikai 12–16 bērni. 1911. gadā Jeka­te­rinoslavas bērnu patversmē no visiem tur ievie­to­ta­jiem 1060 bērniem pie dzīvības palika tikai 10 bērni, t.i. gandrīz visi bērni nomira. Un par iemeslu šai ārkārtīgai bērnu mirstībai bija mātes piena trūkums. Vai tiešām šie mil­zīgie bērnu mirstības skaitļi nebrēc no zemes uz de­be­sīm?

Zobu slimības ir tēvu dzeršanas sekas. Prof. Bun­ge (Šveicē) konstatēja, ka pie muhamedāņu un budistu tau­tām, kurām reibinošu dzērienu lietošanu aizliedz ticība, zo­bu vājība ir gluži nepazīstama lieta.

Dzērājiem bērni dzimst ar ļoti sliktām gara īpa­šībām. Pie tam caur iedzimtību mantotas alkoholiķu pēc­nācēju tieksmes uz visādiem netikumiem nav labo­ja­mas. Tāpēc starp dzērāju pēcnācējiem ir vislielākais skaits noziedznieku un sabiedrības padibeņu. Protams, ka šādi dzērāju pēcnācēji ir sabiedrībai par smagu slogu, un jo vairāk dzērāju kādā zemē, jo smagāks ir šis slogs. Gal­venā kārtā dzērāju un viņu pēcnācēju dēļ nākas uz­tu­rēt policiju, tiesas, cietumus, vājprātīgo namus, na­bag­mājas, patversmes u.t.pr.

Alkohola ļauno iespaidu uz pēcnācēju miesīgām un garīgām spējām pietiekoši skaidri redzam jau no ikdie­nišķas dzīves. Bieži veselīgiem, apdāvinātiem un godī­giem vecākiem rodas slimīgi, neapdāvināti vai noziedzīgi bēr­ni. Pētot atpakaļ izrādās, ka visas šīs bērnu sliktās īpa­šības ir viņu priekšteču dzeršanas sekas.

Katoļu zemēs septiņas nedēļas pirms Lieldienām svin karnevālu (meteņus). Tad veselu nedēļu ēd, dzer un plī­tē uz nebēdu. Deviņus mēnešus vēlāk dzimst idioti un krop­ļi jeb tā saucamie "karnevāla bērni”. Šādi "kar­ne­vā­la bērni” gaiši rāda, kādu iespaidu vecāku dzeršana atstāj uz bērniem.

Dr. Sullivans izdarīja ārkārtīgi daudz un nopietnu novē­rojumu pie bērniem, kuri dzimuši no reibinošu dzē­rie­nu nelietotājām un lietotājām mātēm, un atrada, ka līdz ot­ram dzīvības gadam no pirmajo bērniem nomira 23 % un no otrajo – 56 %.

Ja dzērāju ģimenēs ir liela bērnu mirstība, tad tas izskaidrojas ne tikai ar to, ka dzērājiem dzimst miesīgi un ga­rīgi vāji bērni, bet arī to, ka dzērāju ģimenēm līdzekļu trū­kuma dēļ nav labas barības, veselīga dzīvokļa, silta ap­ģērba, pietiekoša kurināmā materiāla, ikreizīgas ārs­ta palīdzības, uzmanīgas uzraudzības un citu tam lī­dzī­gu lietu.

Pētot bērnu mirstības iemeslus dzērāju un nedzē­rā­ju ģimenēs, dažreiz grūti ir izšķirt dzērājus no nedzē­rā­jiem un izzināt, kuri ir lielāki un kuri ir mazāki dzērāji. Tāpat vienmēr ir iespējams izdibināt citus blakus iemeslus (piemēram, dzīvokli, barību, apģērbu), kuri var atstāt lie­lāku vai mazāku iespaidu uz bērnu veselību un tātad arī uz viņu mirstības skaitu (%). Tāpēc pētnieki bieži taisa mē­ģi­nājumus un novērojumus pie kustoņiem, jo tos var tu­rēt gluži vienādos apstākļos – divās pavisam atdalītās gru­pās, vieniem dodot un otriem nedodot alkoholu un rūpīgi no­vērojot un salīdzinot mēģinājuma iznākumus abās gru­pās. Zinātņu vīri ir jau izdarījuši tūkstošiem līdzīgus mēģi­nājumus pie suņiem, jūras cūciņām, trusīšiem, žurkām u.t.pr., dodot alkoholu stipri atšķaidītā veidā vienās grupās tikai tēviņiem, otrās grupās tikai mātītēm un trešās grupās tēviņiem un mātītēm. Un vienmēr sakarā ar miesā uz­ņem­tā alkohola daudzumu dzērājiem kustoņiem dzimst vai nu nedzīvi, vai ļoti vāji un dzīvot nespējīgi bērni, vai kropļi, vai apveltīti ar citiem kādiem trūkumiem, pie kam starp dzīvi dzimušiem bērniem sevišķi pirmajā laikā ir ārkārtīgi liela mirstība. Nav šaubu, ka arī uz cilvēku bēr­niem alkohols atstāj tādu pašu iespaidu, kā uz kustoņu pēcnācējiem.

Ja, piemēram, suņus dzirda ar degvīnu, tad viņi dzem­dē nedzīvus vai kroplīgus un dzīvot nespējīgus kucē­nus. Gribēdami izaudzināt gluži mazus sunīšus, kucēniem dod alkoholu. Caur to tiek apturēts viņu augums. Bet līdz ar to viņi paši, šie, pēc savas dabas prātīgie un miermīlīgie kus­toņi, top padarīti par īstiem idiotiem un ļoti ļauniem radī­jumiem. Protams, ka tādu pašu ļaunu iespaidu, kādu al­kohols atstāj uz kucēnu miesīgām un garīgām spējām, tas atstāj arī uz cilvēku bērnu miesu un garu.

Ļaudis ļoti labi zina, kā kopt zirgus, govis, avis, cū­­kas un citus lopus, lai nenonīktu to mazuļi un lai uz­labotu to sugu. Piedzīvojumi un mēģinājumi rāda, ka ja arī visādi labi kopj kustoņus, bet tiem dod dzert alkoholu pat pa­vi­sam atšķaidītā veidā, tad to pēcnācēji apsprāgst vai nīkuļo un to suga sabojājas. Tāpēc cilvēki nedzirda ar al­ko­holu kustoņus. Ja nu cilvēki rūpējas par kustoņu pēc­nācējiem un to sugas uzlabošanu, kāpēc tad viņi tāpat nerūpējas par saviem pēcnācējiem un to sugu, vai nezina, ka alkohols gluži tā­du pašu iespaidu atstāj arī uz viņiem pašiem, viņu pēc­nā­cē­jiem un viņu rasi? Kāpēc visi tie, kuri atzīst alkohola bau­du par derīgu cilvēkiem, neatzīst to par derīgu kustoņiem, jo visas baudas vielas, kuras ir derīgas cil­vēkiem, ir derīgas arī kustoņiem?

Šeit tiešām ir jāsaka, ka cilvēki prot runāt pa bez­drāts telefonu, ceļot uz poliem, lidot pa gaisu, pētīt bez­galīgi lielo debess platību un neizmērojami sīkos ato­mus un atrast jaunas pasaules, bet viņi nekādā ziņā nevar le­poties ar zināšanām par sevi pašu, savu pēcnācēju un sa­vas rases aizsargāšanu no alkohola.

Zinātniski pētījumi pierāda, ka dzerot reibinošus dzē­rienus, alkohols ar asinīm ļoti ātri nonāk arī dzimumu or­gānos un tur sazāļo tiklab bērna dīgļa šūniņas tēva mie­sās, kā arī oliņu šūniņas mātes miesās. Tā kā šīs ir ļoti vā­rī­gas, tad tās, tāpat kā smadzeņu šūniņas, iesūc daudz vai­rāk alkohola nekā citu miesas daļu šūniņas. Ar to iz­skaid­ro­jas, kāpēc alkohols atstāj dzimumu orgānos uz nāka­mā bērna šūniņām visai postošu iespaidu. Protams, ka no tādām vecāku miesās sazāļotām un sabojātām šūniņām var attīstīties tikai kroplīgi, slimīgi, neapdāvināti, nozie­dzī­gi un ar daudz citiem miesīgiem un garīgiem trūku­miem apveltīti bērni. No tiem daudzi piedzimst nedzīvi vai nomirst drīz pēc piedzimšanas, bet pārējie izaug par slogu vecākiem un valstij.

Prof. G.Bunge raksta: "No visiem mūsu miesas audiem alkohols nebojā tik ātri nevienus citus, kā tos audus, kuri ražo dīgļa šūniņas. Bet vissvarīgākais un vis­jau­nākais organisms ir un paliek dīgļa šūniņa, no kuras at­tīs­tās bērns. Tāpēc no alkohola lietošanas nav tik stingri jāsargās nevienam citam, kā pieaugušam cilvēkam tai ve­cu­mā, kad tas ir spējīgs radīt pēcnācējus.”

Prof. H.Martels teic: "Dzērājs ne tikai sazāļo un no­nāvē pats sevi, bet arī sazāļo un nonāvē tos nelaimīgos bērnus, kurus viņš laidis pasaulē. No ik 100 idiotiem 58 ir dzērāju pēcnācēji.”

Vispār no šeit un agrāk sacītā noskārstam, ka vis­lie­lākais dzeršanas posts pastāv iekš tam, ka alkohols sazāļo smadzeņu un dzimumu orgānu šūniņas. Un tie­šām, sabojādams smadzenes, alkohols padara dabas vald­nie­ku cilvēku zemāku un muļķīgāku par lopu un, sazā­ļo­dams viņa dzimumu orgānu šūniņas, alkohols sakropļo un iznīcina viņa pēcnācējus.

Jo jaunāks bērns, jo ļaunāku iespaidu uz viņu at­stāj alkohols. Bērns pavisam jauns ir tad, kad tikko pie­dzi­mis. Tad pietiek dažas piles alkohola, lai to nozāļotu. Bet vēl jaunāks bērns ir tad, kad atrodas vēl tēva miesās. Ja nu bērns top saģiptēts un sakropļots jau pašā dīglī tēva mie­sās, tad viņš var no mātes miesām pasaulē nākt tikai par kropli un idiotu.

Lai dabūtu krietnu ražu, ir vajadzīgas divas lie­­tas: 1) laba, auglīga zeme un 2) veselīga, spēcīga sēk­la. Laba raža neizaugs pat visiekoptākajā zemē, ja tajā iesēs slik­tu sabojātu sēklu. Tāpēc ikviens zemkopis iegādā sējai spēcīgu, veselīgu sēklu un novērš visu, kas var to sa­bojāt. Ja kāds zemkopis bojātu sēklu pirms tās sēšanas, tad visi viņu uzskatītu par prātā jukušu, nenormālu cil­vē­ku. Bet ko dara vīri, gribēdami iesēt un izaudzināt vis­dai­ļākos un visapdāvinātākos radījumus – cilvēkus – kā savus pēc­nācē­jus? Viņi savu, šim mērķim nolemto sēklu, vis­pirms novā­ji­na, sazāļo un sakropļo ar alkoholu un tad šādu savās mie­sās sabojātu bērna dīgli turpmākai attīstībai no­gādā sievas mie­sās. Protams, ka no novājināta un sakrop­ļota cilvēka dīg­ļa sievas miesās var attīstīties un piedzimt tikai vāj­prā­tī­gi un kroplīgi bērni. Tāpēc sieva, ja grib dzem­dēt miesīgi un garīgi veselīgus bērnus, nedrīkst uz­ņemt savās miesās jau vīra miesās ar alkoholu sazāļotu un sakropļotu bērna dīgli.

Vispār attiecībā uz iedzimtību un dzērāju pēcnā­cē­ju neapšaubāms un negrozāms ir sekojošs likums: "Tēvu grē­ki tiek piemeklēti pie bērniem līdz trešajam un ce­tur­tajam augumam.” Pēc trešā vai ceturtā auguma tēvu grēki netiek piemeklēti pie bērniem, jo tad dzērāju pēc­nā­cē­jiem vairs nav bērnu.

Ja alkohols sabojā bērna dīgli vīrieša miesās, tad tas dara to pašu ar bērnu arī sievietes miesā, ja viņa pa grūt­niecības laiku lieto reibinošus dzērienus. Un tiešām šinī laikā māte baro bērnu ar savām asinīm. Tāpēc, ja mā­tes asinīs ir alkohols, tad tas ar asinīm nokļūst arī bērna ķer­me­nī un tur strādā savu postošo darbu jau pirms bērna  piedzimšanas.

Lietojot reibinošus dzērienus zīdīšanas laika, mā­tes miesā uzņemtais alkohols pāriet viņas pienā un līdz ar to bērna ķermenī. Tur tas nomāc jaunā pilsoņa miesas un gara spēkus un sabojā visu viņa nākamību.

Bērnus dzert pa lielākai daļai iemāca paši vecā­ki. Nereti mātes un aukles, lai apmierinātu un iemidzinātu bēr­nus, jau pat zīdaiņiem dod alkoholiskus dzērienus, se­viš­ķi vīnu. "Labākais līdzeklis”, saka profesors Krepelins, "pa­darīt bērnu par idiotu (plānprātiņu) ir to dzirdināt ar al­ko­holu. Tūkstošiem mātes aiz nezināšanas sazāļo savus bēr­nus ar alkoholu, no ka tie apdullst, top miegaini, zau­dē enerģiju un ar laiku pārvēršas par garīgiem un miesī­giem kropļiem.”

Slavenais angļu dabas pētnieks Darvins, kurš pats un kura senči bija atturībnieki, raksta: "No manis paša, ma­na tēva un mana vectēva piedzīvojumiem, kuri attiecas uz vai­rāk nekā 100 gadiem, esmu pārliecinājies, ka nekas ne­ra­da tik daudz raižu, slimību un cita posta, kā rei­bi­no­šu dzērienu bauda.”

Šis pats Darvins, kurš tik stingri nosodīja dzer­ša­nu, konstatēja, ka ikkatram dzīvam radījumam ir iedzimta dziņa turpināt savu dzimumu un atstāt sev pēcnācējus. Dzi­muma turpināšanas dzinulis spiež visas dzīvās būt­nes mīlēt savus bērnus, gādāt par tiem un uzupurēties.

Lai nodrošinātu sev un saviem bērniem eksistenci, visiem dzīviem radījumiem ir jācīnās uztura dēļ. Cīņā dēļ uz­tura ir vajadzīgi stipri miesas un gara spēki. Tāpēc šinī cīņā vājākie iet bojā un tikai stiprākie paliek pie dzīvības. Tādējādi cīņā uztura dēļ no katras su­gas dzīviem radīju­miem daba izlasa un patur vienīgi spē­cī­gā­kos un apdā­vinātākos organismus un atsvabinās no vi­siem nīkuļiem, vārguļiem un citiem nespējniekiem. Šāda dabas izlase palīdz uzlabot dzīvnieku sugu un cilvēku rasi.

Uz sugas un rases uzlabošanu sevišķi lielu iespai­du atstāj iedzimtība. Un tiešām, kad cīņā uztura dēļ ir gā­juši bojā visi vājie organismi, tad dzīvi paliek tikai stiprie or­ga­nismi. Bet stipriem organismiem dzimst tādi paši stip­ri pēcnācēji, kā viņi paši, jo stiprie organismi caur iedzim­tī­bu pārdod sava organisma krietnās īpašības saviem pēc­nā­cējiem.

Tādā ceļā lielais pētnieks Darvins ar savām teori­jām par dzimuma turpināšanu, cīņu uztura dēļ, dabas izlasi un iedzimtību pierādīja kustoņu sugu un cilvēku rasu iz­nīk­šanas un uzlabošanas iemeslus. Bet alkohols atstāj vis­ļaunāko iespaidu uz dzimuma turpināšanu, cīņu uz­tura dēļ, dabas izlasi un iedzimtību. Kā atsevišķi cilvēki cieš no alkohola ļaunām sekām, tā arī veselas tautas, kuras nav atturīgas no reibinošiem dzērieniem, nī­ku­ļo un vārgu­ļo, izmirst un atdod savu vietu citām miesīgi un garīgi spējīgākām tautām.