Atbildot vienai jaukai meitenei, kurai tagad ir grūti, un pārlasot atbildi sapratu, kad šie vārdi veltīti ļoti daudziem, lai paceltu galvu un
ar smaidu ietu pāri visām nelaimēm
Bēdu manu, lielu bēdu,
Es par bēdu nebēdāj’.
Liku bēdu zem akmeņa,
Pāri gāju dziedādam’.
Es negāju noskumusi
Nevienāi sētiņā.
Ar dziesmiņu druvā gāju,
Ar valodu sētiņā.
Ja dzīvoju, tad dzīvoju,
Tad ir jautri padzīvoju.
Dodiet manim, dodiet manim
Mantojami brandavīn’.
Ja jūs mani mantositi,
Tad no manis dabūsit.
Veldrē rudzi, veldrē mieži,
Veldrē visa labībiņ’.
Dod Dieviņi veldrē kristi,
Man ar savu līgaviņ’.
Vecais tēvs ar veco māti
Pavēnī sienu pļāv’.
Cik strīķēja izkaptiņis,
Tik pacēla lindraciņ’.
cik sakrāla ir mūsu pašu tautas dziesmas vārdi
.............. paskaties uz savu dzīvi no citas puses, paskaties kas
tev jau ir, un tās lietiņas/cilvēki (fotogrāfijas, atmiņas, grāmatas,
mīļmantiņas, bērni, vecāki, mīļi draugi) tev jau ir un ļoti mīļas šīs
lietas un cilvēki, to vajag turēt savā sirsniņā un domās, atcerēties
tieši šo labo un brīžos kad zeme grīļojās zem kājām vislabāk ir
apsēsties 3 reizies veikt dziļas lēnas ieelpas un izelpas un
atcerēties šos labos mirkļus un slikto vienmēr piedot un aizmirst,
sliktais lai aiziet no tavām domām un nekad vairs nekavējies pie tām,
jo pagātni neizmainīt, bet jāveido ir nākotne.
Tumsas spēki cilvēku pārņem, kad viņš cieš no dusmās un tad tumsa
pārņem cilvēka dvēseli un valda pār to, tiek sastrādāti nelabi darbi
izrunāti nejauki vārdi vai pat nolādējumi
jo dusmu brīžos cilvēks nekontrolē sevi un neapzināti nodara lielu
ļaunumu sev, bērniem un apkārtējiem sev mīļiem vai tuviem cilvēkiem.
Nepaļaujies tumsai, mācies saskatīt katrā sīkumā, vai tas ir dabā,
mājās vai cilvēkos to mīļo, to labo un to skaisto.
Ir mājokļi kuri ir ļoti pieticīgi iekārtoti, bet tur mājo tāda
pozitīva enerģētika, jo cilvēks ar mīlestību to ir iekārtojis, tur
godā mīļas lietiņas un fotogrāfijas, jo viņš mīl savu mājokli (vai tas
ir dzīvoklis, vai māja tam nav nozīmes) un viņam nav nekā lieka, viss
tikai tas kas ir nepieciešams pašam un ģimenes locekļiem.
Cilvēkus ir jāmācās pieņemt tādus kādi viņi ir, jo nav mūsu spēkos
cilvēku pārveidot, tikai pats cilvēks spēj mainīt sevi, ir ļoti daudz
jāstrādā ar sevi lai tumsa atkāptos no tavas dvēseles un ienāktu
gaisma, bet darbs ar katru dienu nesīs ar vien lielāku gandarījumu un
attalgojumu, mainīsies tava dzīve uz labo pusi ar katru smaidu, ar
katru pozitīvu domu tu pagriezīsi savu dzīvi veiksmei. Jo tur jau ir
tas āķis, jo ilgāk mēs kavējamies pie negatīvajām domām, jo vairāk
mums dzīvē neveicās, un viss kas mums pretīgs vai no kā baidāmies, tas
pielīp mūsu dzīvei kā magnēts, piemēram: tu baidies no zagļiem, tad
tie obligāti apciemos tavu mājokli, vai nu ceļā sagriezīs tavu somiņu
lai tikti klāt tavam maciņam utt. Jo, tas par ko tu domā savās domās,
tas arī realizējās tavā dzīvē, ja strādāsi ar sevi un būsi pozitīvs
cilvēks, viss labais pievilksies, satiksi jaukus sirsnīgus cilvēkus,
viss tavā dzīvē sāks nokārtoties tikai uz labo pusi, katrs mēs esam
atbildīgi par savu likteni, jo ar domām vien piesaistām to, kas mums
ir apkārt, pamēģini izmaini savas domas, klausies skaistu mūziku,
skaties tikai pozitīvas filmas, un par ziņu kanāliem labāk aizmirst,
jo tur ir tikai vienas negācijas, kas kaitē cilvēkiem attīstīties un
iet uz augšu.
Notici sev, notici saviem spēkiem, nerunā ar citiem par slimībām,
par krīzi un nelaimīgo likteni, izvairies no šādām sarunām ja nevaru
mainīt tēmu, tad labāk ej prom no šādiem sarunu biedriem un tici man
kad radīsi jaunus sarunu biedrus kuri runā tikai par jaukām lietām.
Bet tagad paskaties kā dzīvo tie cilvēki kur ir mūžīgais karš,
bads, sausums, viņiem nav māju, viņiem nav ko ēst, nav pat ūdens, bet
pie mums tā nav, par mums jau rūpējās pati daba, ko tik viņa
nepiedāvā, Tāpēc lai nevajadzētu gausties par savu nelaimīgo dzīvi,
saskati savā dzīvē visu to jauku, visu to skaisto, to esam palaiduši
garām, savas mūžīgās cīkstēšanas dēļ, varbūt tavas rokas spēj radīt
īstus meistardarbus, vienalga vai tas ir adījums, kaut kas izšūts,
veidots no pērlītēm, vai arī veidots no koka un metāla, vai auduma,
cilvēku rokas spēj radīt brīnumus ja tas tiek veikts ar mīlestību,
pamēģini.
Un tad kad ir brīdis apsēsties un pārdomāt par visu jauko ko dzīvē
jau esi saņēmis neaizmirsti Dievam pateikt paldies, par to, ko jau
esi saņēmusi un paldies par to lo vēl saņemsi, arī par šīm iegūtajām
mācībām kurām bija jāiet cauri un tika ievainota dvēsele, arī par to
jāsaka paldies, jo tu attīsties, tavs ceļš ved uz augšu un Gaismu,
tikai caur ciešanām cilvēks spēj attīstīties, tāpēc tagad ir pēdējais
laiks mainīties, nečīkstēt, bet ar smaidu iet pāri visām bēdām.
Kurzemīte, Dievzemīte, Brīvas tautas auklētāj’. Kur palika sirmi dievi? Brīvie tautas dēliņi?
Tie līgoja vecos laikos Gaismas kalna galotnē. Visapkārt egļu meži, Vidū gaiša tautas pils.
Zelta stabiem, zītar jumtu, Sidrabotiem pamatiem. To negāza gaisa vētras, Kara viļņu bangojums.
Asiņainas dienas ausa Tēvu zemes ielejā, Vergu valgā tauta nāca, Nāvē krita varoņi.
Ātri grima, ātri zuda Gaismas kalna staltā pils. Tur guļ mūsu tēvu dievi, Tautas gara greznumi.
Sirmajami ozolami Pēdīgajo ziedu dod: Tas slēpj svētu piles vārdu Dziļās siržu rētiņās.
Ja kas vārdu uzminētu, Augšā celtos vecā pils! Tālu laistu tautas slavu, Gaismas starus margodam’. Tautas dēli uzminēja Sen aizmirstu svētījumu: Gaismu sauca, Gaisma ausa, Augšām cēlās Gaismas pils!
Pievienot komentārus var tikai reģistrēti lietotāji. [ Reģistrācija | Ieeja ]