Es vēlu visiem Laimi! 

5.  Minimums par  Dzīves Vienādojumu

   Tātad laime ir iekšējs stāvoklis, tā ir tavā saprātā vietu atradusī attiecīgā pieredze. Tev atsakoties pārņemt sevis vadību, tu atstāj durvis uz sevi atvērtas, tā kā jebkurš, arī ar agresīviem nodomiem, var ieiet pa tām un vadīt tavu prāta stāvokli, tavu dzīves uztveri. (Kāda tad var būt laimes sajūta?) Toties izdarot apzinātu izvēli, tu pats vari noteikt, kam atļauts ieiet pie tevis. Apzināti izvēloties tu atklāsi, ka starp ārējiem (arī nepatīkamajiem) apstākļiem un iekšējiem apstākļiem nav nekādas tiešas saistības. Tātad tev ir dota iespēja būt laimīgam arī neatkarīgi no šiem ārējiem apstākļiem. Faktiski, tu arī nekad nespēsi būt patiesi laimīgs, esot atkarīgs no jebkādiem ārējiem apstākļiem. Taču, lai sasniegtu šo laimīguma stāvokli, tev ir jāapzinās, ka starp ārējiem apstākļiem un tavu saprātu t.i., pie tavas mājas atvērtajām durvīm ir jābūt sargam. Taču šis sargs vari būt tikai tu pats, kad uzņemies atbildību izdarīt apzinātu izvēli.

   Katrā situācijā, ar kuru tu saduries, ir divi elementi, kas ietekmē tavu situācijas pārdzīvojumu: 1) faktiskie fiziskie apstākļi, ar kuriem tu saduries; 2) iekšējie apstākļi - tavā saprātā, tavā dvēselē notiekošais. Citiem vārdiem, pastāv dzīve, kas iezīmē ārpus tava saprāta notiekošo un pastāv tava dzīves uztvere, kas apzīmē tavā saprātā notiekošo. Tieši tava uztvere padara situāciju vai nu patīkamu, vai nepatīkamu. Ciešanas – tas ir stāvoklis tavā prātā. Laime – tas ir stāvoklis tavā dvēselē. Cilvēku vairākums ir pieradināts ticēt, ka viņam saistībā ar notiekušo "slikto” ir tikai viena izvēle – arī justies slikti. Taču tie ir meli, jo ir iespējams iemācīties vadīt savas reakcijas dzīves situācijās. Lai to panāktu, tev vispirms ir jāizprot Dzīves Vienādojums.

  Daudzus cilvēkus ir pieradinājuši domāt, ka Dzīves Vienādojums ir :  „Ārējie apstākļi + Citi cilvēki = Tava dzīves uztvere”.

  Patiesībā, Dzīves vienādojums ir :  „Ārējie apstākļi + Citi cilvēki + Tavi iekšējie apstākļi = Tava dzīves uztvere”.

   Ja tu esi šo vienādojumu sapratis, tad spēsi saskatīt, kā uzsākt savas dzīves izmaiņu. Jo tieši tavi iekšējie apstākļi izmainīs tavu dzīves uztveri un padarīs tavu dzīvi vai nu par laimīgu pārdzīvojumu, vai par nepārtrauktu cīņu. Tev taču ir skaidrs, ka tu uzreiz nespēsi strauji, vismaz tuvākajā perspektīvē, izmainīt savus ārējos apstākļus vai apkārtējos cilvēkus attiecībā pret sevi. Taču, tev vienmēr ir dota iespēja izvēlēties mainīt savus iekšējos nosacījumus, un, ja tu to spēsi izdarīt, tad notiks divas lietas:

   1) izmainīsies tava dzīves uztvere un tu sāksi redzēt visu „citā gaismā”. Kad tu skatījies uz dzīvi no savu ierobežojošo mentālo rāmju iekšpuses, tad tev dzīve likās ļoti aprobežota, cīņai līdzīga. Esot aiz šiem rāmjiem, tev būs plašāka perspektīve un tava dzīves uztvere kļūs pozitīvāka. Paskaties uz cilvēkiem, kas nokļuvuši neiedomājamās grūtībās, tomēr spēja tās pārdzīvot ar pozitīvu pieeju, kas savukārt viņiem sekmēja iespēju iemācīties pārvarēt grūtības, saglabājot lielu dvēselisko mieru.  

   2) Izmainīsies tava ārējā situācija. Īstenosies dabas likums, ka Visums atdod tev (vai kopā ar tevi karmiskajā grupā esošajiem taviem tuvākajiem cilvēkiem) atpakaļ visu, ko vien tu esi tam sūtījis  (gan pozitīvo, gan negatīvo), kaut arī ne uzreiz, bet gan noteiktā laikā. Visumā ir iebūvēts atspoguļojuma noilguma faktors, kas aizsargā tevi gan no acumirklīgas sagrāves (pēc negatīvajiem vārdiem, rīcības, noskaņojuma attiecībā pret ...), gan aizkavē tūlītēju pozitīvu atbildi (pēc pozitīvajiem vārdiem, rīcības, noskaņojuma attiecībā pret ...). Tādējādi, nepieciešams zināms dzīves izdzīvošanas patsāvīgums un pastāvīgums, lai panāktu kaut kādus sev vēlamus rezultātus.   

      Cilvēku vairākums ir ieprogrammēti noliegt šo patiesību, taču tā ir patiesība, kuru dažādos veidos ir apstiprinājuši patiesie garīgie skolotāji. To varētu nosaukt arī par Dzīves Noslēpumu.

6.  Minimums par  Dzīves Noslēpumu

   Visas reliģiozās, garīgās un pašpilnveidošanās mācības uz Zemes pamatojas uz vienu un to pašu, tikai dažādi to izsaka.

   Piemēram, paskaties uz cilvēku, kas izjūt pret sevi žēlumu un kuram liekas, ka visa pasaule ir noskaņota pret viņu. Viņa dzīves uztverē dzīve tā ir cīņa. Kā jau tev zināms, Visuma spogulis ir tā iekārtots, lai dotu cilvēkiem saskaņā ar viņu dzīves uztveri. Taču tas neizdabā, nolasot un izpildot acumirklīgās cilvēka iedomas, jo atspoguļojumā pamatojas (ņem vērā!) uz cilvēka attiecībām un rīcību. Tas ir līdzīgi spogulim, kas nevar pateikt cilvēkam darāmo, lai viņa paša attēls spogulī uzsmaidītu. Ja ticēsi, ka dzīve ir cīņa, tad šādu dzīves uztveri (mentālo tēlu) tu kādu laika periodu ar noteiktu spēku arī sūtīsi Visumā. Visuma spogulis teiks: "O, šis cilvēks tiešām grib izjust cīņu” un atspoguļos tev atpakaļ dzīves apstākļus, kas padarīs tavu dzīvi par cīņu. Taču cilvēki, izjūtot šādus apstākļus, bieži vien uz tiem reaģē negatīvi, tā sūtot šādu negatīvu tēlu virkni arī uz spoguli. Spogulis teiks: "O, šie cilvēki grib vēl vairāk cīnīties!” un izpildīs viņu vēlēšanos. Tā cilvēku negatīvās pārliecības kļūst par pašrealizētiem pareģojumiem, un viņu dzīves pārvēršas par lejupejošām spirālēm.

   Buda to mācīja sakot, ka dzīve būs tev ciešanas tikmēr, kamēr vien tu nesāksi attīstīt pareizas vēlmes caur nepiesaistīšanos. Jēzus to mācīja sakot: "Bet es jums saku: jums nebūs pretīm stāvēt ļaunumam;” (Mateja ev. 5:39). (Citādi sakot, ļaunums nav uzveicams ar ļaunumu.) Šādās situācijās vienmēr pretojoties, cilvēki vienmēr atradīsies pretstatā oponentam, un attiecīgi šīs situācijas atspoguļosies viņiem arī turpmāk. Taču, ja tu spēsi pozitīvi reaģēt arī negatīvā situācijā, atteiksies uzskatīt cīņu par konfliktu risināšanas metodi, tad Visuma spogulis to noteikti ievēros un noteiktajā laikā neizbēgami teiks: "O, šis cilvēks vairs negrib cīņas, tātad arī negrib sev oponentus kā pretiniekus” un atspoguļos nosacījumus, kuros cilvēkam vairs nebūs pretinieku un vairs nebūs arī jācīnās. Jēzus zināja, ka izpildot viņa ieteikumu, cilvēkam dzīvē šādas situācijas izzudīs, ja vien viņam būs ticība šim procesam, un viņš būs gatavs patiesi un fundamentāli izmainīt gan sevi, gan savu attieksmi un pieeju dzīvei. Ja tev ir vēlēšanās uzsākt sevis izmaiņu, tad īsteno šo vēlēšanos. Ja nav tādas vēlēšanās, tad esi godīgs pats pret sevi un necenties sev iegalvot, ka dzīves apstākļu izmaiņai neko nav iespējams izdarīt. Vismaz esi gatavs atzīt, ka negribot pašam izdarīt apzinātu izvēli, tu pats apzināti izvēlējies neizvēlēties, tu pats nemeklēji variantus dzīves izmaiņai.

   Tas arī ir pats fundamentālākais dzīves fakts, ka tev vienmēr ir izvēle, vienmēr vairāk par vienu iepēju. Tu, iespējams, neesi spējīgs izmainīt ārējos apstākļus, taču tu VIENMĒR vari izmainīt savu attieksmi – savu reakcijas veidu uz šiem apstākļiem. Un tā rīkojoties, tu nekavējoties izmainīsi arī savu dzīves uztveri. Ja, lasot šo tekstu, tu esi to sapratis, tad vairs nevarēsi, ejot pa dzīvi, uzskatīt sevi par upuri, nevarēsi apgalvot, ka man "nebija nekādas izvēles”. Tev ir tiesības un iespējas gan pieņemt apzinātus lēmumus, gan arī ignorēt šādas iespējas, taču tev vairs nav tiesības vainot savā stāvoklī citus cilvēkus, dzīvi, likteni, neveiksmes, Dievu, ..., jo tāds ir tavs paša lēmums.

   Tātad, viss, kas tev pirmkārt ir nepieciešams, ir pieņemt apzinātu lēmumu būt gatavam izdarīt apzinātu izvēli. Iespējams, iesākumā būs biedējoši izdarīt tādas izvēles, taču tas izrietēs no tavas pašreizējās sapratnes nepietiekamības. Kad tev jau būs sapratne, kas rosinās tevi izdarīt tiešām apzinātu izvēli, tad izvēlēšanās tevi vairs nebiedēs. Jo tā patiesībā ir privelēģija un prieks. Taču, kur rast sapratni par optimālas izvēles meklēšanas iespējām?    

7.  Minimums par  ārējām zināšanām salīdzinājumā ar iekšējo izziņu

   Visas patiesās garīgās mācības par dzīves izmaiņas iespējām apgalvo vienu un to pašu - cilvēks savas dzīves reālo ceļu  NESPĒJ  atrast ārpus sevis, to var rast, tikai ejot sevī. Jēzus to skaidri pateica: "Dieva valstība nenāk ārīgi redzamā veidā. Nevarēs arī sacīt: Redzi, še viņa ir, vai tur – jo redziet, Dieva valstība ir jūsu vidū”. (Lūkas ev. 17:20-21). Tev, varbūt, ir jau laiks atteikties no laimes meklēšanas ārpus sevis paša. Taču tu uzreiz jautāsi, kā tad es varu atrast priekš sevis tieši pašlaik nepieciešamo pareizo izvēli?

   Tu jau zini fundamentālo patiesību, ka pareiza izvēle ir atkarīga no tavas dzīves izpratnes. Taču jāsaprot arī atšķirība starp savām ārējām zināšanām un iekšējo izziņu. Ir daudz cilvēku, kuriem ir pilnīgi pietiekošas ārējās zināšanas, intelektuālās zināšanas, tomēr viņi savā dzīvē neko īpaši nespēj mainīt. Šādus cilvēkus var satikt visur. Piemēram, daudzi savas reliģijas ticībā esošie cilvēki zina savas reliģijas ārējo mācību pat sīkās detaļās, tomēr joprojām neprot pielietot praksē to, ko sludina viņu reliģija – cieņu, mīlestību pret savu tuvāko. Analoģiski, daudziem psihologiem vai pašpilnveidošanās guru ir plašas zināšanas psiholoģijā, tomēr viņi vēl joprojām nav izgājuši ārpus saviem ierobežojumiem. Cilvēku vairākums atrodas apustuļa Pāvila aprakstītās mūžīgās dilemmas priekšā: "Jo labo, ko gribu, es nedaru, bet ļauno, ko negribu, to es daru” (Vēst. romiešiem. 7:19) un nespēj iet tālāk par runām. Jo zināšanas par to, kā būtu pareizi jārīkojas, t.i, būt gatavībā rīkoties, nebūt nav tas pats, kā tiešām jau rīkoties. Kur tad rodas šis pārrāvums starp zināšanām un darbību? Pārrāvuma iemesls ir tas, ka tavu ārējo zināšanu esamība tomēr vēl nav pietiekoši, lai izmainītu tavu rīcību. Un tas ir tāpēc, ka darbība izriet no dvēseles līmeņa, kas ir daudz dziļāks līmenis, nekā ārējo zināšanu atrašanās līmenis. Īsāk sakot, tavu rīcības ievirzi spēs effektīvi pārveidot tikai jau apgūtās – reāli praksē pārbaudītās zināšanas, jo tad tās būs jau kļuvušas par tavas būtnes daļu, kļūstot par gudrību un sapratni. Kā Bībelē teikts: "Jo īstās gudrības sākums ir tad, ja to labprāt klausās un ja tā cilvēkiem ir mīļāka par visiem labumiem kopā!”, "Sliņķis mirst, netikdams tālāk par savām iegribām, jo viņa rokas negrib neko strādāt.” (Salamana pamācības 4:7, 21:25) Tavas darbības ir visas tavas apziņas darba rezultāts, ieskaitot arī to apziņu, kas atrodas augstāk par apzinātas uztveres līmeni. Tātad, ja tu tiešām gribi būt laimīgs, tad tev jāizbeidz līdzināties ēzelim, kas skrien aiz burkāna. Necenties vadīt savus apstākļus un darbību ar ārējā prāta palīdzību, bet meklē gudrību, patiesību, iekšējo sapratni, kas spēs izsaukt laimi tavā saprātā. Esot tev šādā saprāta stāvoklī, tavas darbības labākais variants pats dabiskā veidā izveidosies.

   Ar ko tad iesākt? Iesāc ar apzināšanos, ka tevī ir iebūvētas spējas uzzināt patiesību, uzzināt savu pareizo rīcību. Jēzus to nosauca par "saprātības atslēgu”. Buda to nosauca "apgaismību”. Mūsdienās daudzi cilvēki to sauc par "intuīciju” (sirdsbalsi, dvēseles trīsām). Taču, lai kā arī to nosauktu, šī iespēja - spējas izzināt atrodas ārpus intelekta. Intelekts domā, galvenokārt, ar analītisko paņēmienu – salīdzina katru jaunu domu vai ideju ar to, kas jau tam ir zināms. Tas cenšas visu marķēt un ievietot atbilstošā kategorijā, un pēc tam uzskatīt, ka tagad jau viss atrodas zem tā kontroles. Intuīcija, tieši otrādi – nav analītiskā darbība, tā ir no sirds dziļumiem izrietoša kopuma pieeja, kas ļauj tev redzēt mežu, vienlaicīgi nemaldoties starp kokiem. Intuīcija ļauj tev iziet ārpus tā, ko tu jau zini, un tātad, tas ir vienīgais paņēmiens iziet aiz tavām pašreizējām aprobežotajām mentālajām robežām (analītiskā prāta iespējām), jo intelekts nespēj saskatīt šīs robežas, nespēj ieraudzīt, ka šie viņa izveidotie rāmji jau kļuvuši tev par cietumu.

   Pastāv divas attīstības formas. 1. Revolucionārais progress sekmē cilvēku redzēt daudz dziļākas saistības, tādējādi paaugstinot viņa dzīves izpratni uz neapšaubāmi augstāku līmeni. Tas arī ļauj uzzināt kādas idejas efektivitāti pat tad, ja cilvēka analītiskais prāts nevar to salīdzināt ar savu esošo datu banku un tā "pārbaudīt” tas tiesības uz pastāvēšanu. Šis progress ļauj tev attīstīt jaunu pasaules redzējumu. Piemēram, šāds izrāviens ļāva cilvēcei saprast, ka Zeme nav plakana.    

   2. Evolucionārais progress ļauj cilvēkam panākt jaunā pasaules redzējuma detaļu daudz praktiskāku sapratni. Tas var būt ļoti noderīgs un rosināt zinātniekus veidot daudz jaunu noderīgu tehnoloģiju. Taču tas var notikt tikai tad, kad viņi jau būs paplašinājuši savu pasaules redzējumu revolucionārā progresā. Jo analītiskā prāta aprobežotība jau ar to arī izsakās, ka tam ir tendence noraidīt vai nebūt spējīgam saprast kaut ko, kas neiekļaujas tā esošajās zināšanās, tā datu bankā.

   Teiksim, šajā tekošajā mirklī tu nezini nevienu mehānisku paņēmienu kā uzzināt savus pašreiz nepieciešamos pareizos lēmumus. Tavs analītiskais prāts gan uzskata, ka ir spējīgs izstrādāt nekļūdīgu sistēmu, ja vien spēs savākt visu nepieciešamo informāciju, izanalizēt to un sakārtot pa kategorijām. Pieņemsim, ka tev tagad jau ir prāta izstrādātā sistēma un tu vienmēr varēsi pieņemt pareizos lēmumus, kamēr vien spēsi dzīves situācijas piemērot šai sistēmai. Taču vēsture ir pierādījusi, ka "dzīve” spītīgi atsakās iekļauties jebkuros cilvēka intelekta izveidotajos rāmjos. Tātad, šādas sistēmas izveidošana ir nesasniedzams sapnis. Daudz konstruktīvāk būtu necensties izveidot šādu sistēmu, bet gan sekot savām iekšējām izjūtām, norādījumiem. Tāpēc, lai iemācītos pieņemt konkrētajam brīdim optimālos lēmumus, tev nepieciešams aktivizēt un izkopt savas intuitīvās spējas un iemācīties tām uzticēties. Tev jāiemācās ieklausīties sevī un ļaut savam saprātam pacelt sevi uz augstāku sapratnes līmeni. Jo vairāk tu spēsi apzināties savu intuīciju, jo vairāk spēsi tai uzticēties. Tā tu pastiprināsi savas spējas saprast atšķirību starp savām ārējām zināšanām (prāta iegūtajām) un daudz dziļāko savu iekšējo izpratni (intuitīvo). Virzoties uz priekšu šajā jomā, mācoties arī no savām kļūdām, tu gala rezultātā sasniegsi stāvokli, kad jau būsi apzinājies, ka spēj saņemt maksimāli iespējamo sev optimālāko atbildi katrā dzīves situācijā. Šī iekšējā izpratne, patiesā izziņa atnāk no tavas būtnes augstākās daļas. Lai spētu kvalitatīvāk savienoties ar šo tava saprāta augstāko daļu ir nepieciešams saprast vēl vienu fundamentālu patiesību, ka patiesībā tu esi sarežģīta, pat no vairākām sastāvdaļām sastāvoša būtne. Tu esi daudz lielāks un tavas iespējas ir daudz ievērojamākas, nekā to var apjaust tavas piecas sajūtas (redze, dzirde, oža, garša, tauste). Taču par šo tavu reālo ES ir jārunā atsevišķi.  

   Ja sajūti, ka esi gatavs turpināt virzīties tālāk par šo sasniegto punktu, tad veltī šim mirklim nedaudz uzmanības, lai izjustu panākuma garšu. Ja tu jau esi atzinis nepieciešamību meklēt augstāku sapratni aiz sava analītiskā prāta robežām, tad tu jau esi izvairījies no galvenā klupšanas akmeņa, kas ir traucējis atrast laimi cilvēku vairākumam. Tāpēc atļauj sev izjust, ka tava dzīve jau izmaina virzienu, un tu pašlaik atrodies uz augšupejošās spirāles starta līnijas. Tu atrodies ceļā uz sena, taču mūžīgā aicinājuma: "Cilvēk, izzini sevi – izzini savu ES!” piepildīšanu.

    Uz Zemes darbojas vēl viens fundamentāls likums – "Cilvēka brīvās izvēles likums”. Ikkatram indivīdam uz Zemes ir tiesības meklēt (tātad arī nemeklēt) Dievišķās Gudrības un Visuma Patiesības tādā veidā, kā to iezīmē katra indivīda "sirds dziesma”.

   Tātad, ja tev ir vēlme sakārtot sevi, tad tas ir jāuzsāk DARĪT tūlīt "Šeit un Pašlaik”. Pēc šāda lēmuma pieņemšanas, nešauboties - uz priekšu! Tikai praksē var pārliecināties par savu lēmumu pareizību. Ja arī tev būs kļūdaini lēmumi, tad tās būs tavas kļūdas, bet nevis, kā citreiz, tev bija jācieš par citu kļūdām, kad tu paļāvies uz viņu lēmumiem,.

   Ja vēlmes sakārtot sevi šajā dzīvē tev vēl nav, tad lejupejošā spirāle tevi turpinās vest "kaut kur” šajā dzīvē. Tas tomēr neglābs tevi no ciešanām (tās pat vēl vairāk pastiprināsies) un agri (labāk jau agri) vai vēlu tev tomēr būs jādomā un jādara.

   Tāpēc, varbūt, uzsāc jau rīkoties, jo tu savā dzīvē izdzīvo tikai šo vienīgo vienmēr pašreiz esošo mirkli "Šeit un Pašlaik” !

   Arī Bībelē teikts, ka ejamais ceļš ir grūts: "Bet šauri ir vārti un šaurs ir ceļš, kas aizved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod.” (Mateja ev. 7:14) Taču vēl Jēzus saka: "Bet par to dienu vai stundu neviens nezina, ne eņģeļi debesīs, ne Dēls, kā vien Tēvs. Pielūkojiet esiet modrīgi, jo jūs nezināt, kad tas laiks ir.” (Marka ev. 13:32,33)

   Nenokavē cienīt un mīlēt sevi, citus, mūs visus kopā !

   Veiksmi un mīlestību tev, man, mums visiem, jo tas ir tikai pats ceļa sākums ...

JS.06.11.17.

Pielikums.

   Pasaules skolotāji tev tikai var palīdzēt, pasakot, ko tu vari sajust un izjust tieši šajā laikā, lai pēc tam tu varētu pats izdomāt, ko labāk darīt ar šiem dažādajiem iespējamajiem elektromagnētisko traucējumu vai izkropļojumu radītajiem simptomiem.  

·               FIZISKAJĀ  līmenī, tu vari sajust nogurumu pat uz sabrukuma robežas, jo enerģētiskie ķermeņi griežas arvien ātrāk atbildot uz šā laika gaismas frekvences palielināšanos. Tu vari sajust enerģijas "viļņus”, kas caurtek tavas rokas un kājas. Pie tam šīs sajūtas var būt ievērojamas kādā noteiktā laikā. Tu vari ļoti mēģināt iemigt naktī, taču neizgulēties un justies ļoti noguris, tāpēc vari gribēt gulēt arī dienas laikā. Tāpēc atpūties tik, cik tev tas ir iespējams. Tā tam ir jānotiek. 

·               EMOCIONĀLAJĀ  līmenī tev var likties, ka tava dzīve noris kā uz "amerikāņu kalniņiem”! Augšup un tad atkal strauji lejup. Tu vari būt "uzvilkts” un ātri aizkaitināms. Vai arī vari atrasties depresijas un nemiera stāvoklī. Laiku pa laikam tu vari izjust lielas bailes un trauksmi, un pat vari baidīties palikt vienatnē. Tev pat var likties, ka tu mirsti, taču tev jāsaprot, ka tu tikai šķērso mākslīgi izveidoto baiļu un ilūziju zonu, tā kā pacenties atviegloti uzelpot un pārstāt baidīties. Tā tam ir jānotiek.

·               MENTĀLAJĀ  līmenī, tev var likties, ka visi notikumi norisinās pārāk strauji, un tu vari justies mentāli iztukšots un tuvu "vārīšanās” stāvoklim. Tas ir tāpēc, ka rietumu kultūrā prāts ir pārāk aktivizēts un uzbudināts jebkurā situācijā. Gaismas frekvences palielināšanās arī turpmāk stimulēs un saasinās prātu aiz līdzsvara robežām. Tāpēc atslābinies, elpo mierīgāk, ļauj notikumiem norisināties un necenties visu laiku "būt augstumos”, lai kontrolētu situāciju, jo to tu tāpat nespēsi. Labākā reakcija – "palēnināties” un tikai "peldēt pa straumi”, bez pretestības notikumiem, kas uz tevi šobrīt neattiecas un kurus tu nespēj iespaidot. Notikumus, kas attiecas uz tevi personīgi, tev vispirms ir jāpieņem tādus kādi tie ir (jo tie taču jau ir notikuši) un tad jāmēģina iespaidot tos savu iespēju un vēlmju robežās. Ja vēlamās izmaiņas nevar panākt, tad jāizmaina sava attieksme pret šiem notikumiem. Tā tam ir jānotiek.