| IV rakstu rullis Es esmu dižākais dabas brīnums. Kopš laika gala nav bijis neviena, kuram būtu
mans prāts,
mana sirds,
manas acis,
manas ausis,
manas rokas,
mani mati,
mana mute.
Neviens nav pratis un nepratīs staigāt, runāt, kustēties un domāt tieši tāpat kā es.
...es atšķiros no katra.
Es esmu vienreizējs dabas radījums.
Kopš šī brīža es visnotaļ izmantošu šo atšķirību, jo tā ir vērtība, kura ir jāizkopj līdz pilnībai. Vairs es veltīgi necentīšos atdarināt citus. Es esmu retums, un visiem retumiem piemīt vērtība, tāpēc es esmu vērtīgs. Man ir neierobežotas iespējas.
Es lietoju tikai niecīgu daļu no savām smadzenēm...
Simtkārt vai vairāk es varu palielināt savus vakardienas sasniegumus, un to es arī darīšu, sākdams jau šodien. Es spēju sasniegt daudz vairāk, nekā esmu sasniedzis, un to es arī darīšu, jo kāpēc lai tas brīnums, kurš mani radījis, būtu izbeidzies līdz ar manu piedzimšanu ?
Kāpēc lai es nevarētu iemiesot šo brīnumu savos šodienas darbos? Šai pasaulē es neesmu nācis nejauši. Es esmu šeit ar kādu nolūku, un šis nolūks ir -
izaugt par kalnu,
nevis sarukt par smilšu graudu. Un es pastāvīgi centīšos izkopt savas manieres un pievilcīgās īpašības, jo tās ir cukurs, kas pievilina visus. Un daba nepazīst sakāvi. Pēdīgi tā gūst uzvaru, un uzvaru gūšu arī es, un nākamā cīņa pēc katras uzvaras būs mazāk grūta. (Ogs Mandino)
| 
