Kas ir apziņa?
Tā sauc visas tās jūtas un domas, kuras jūs apzināties un kuras
spējat raksturot un izanalizēt, lai izmantotu sava, cilvēku un
situāciju stāvokļa novērtēšanai, lēmumu pieņemšanai un turpmākai
darbībai. Piemēram, ja izjūtat dusmas un domājat par savu priekšnieku:
„Viņš ir nekompetents, slinks un neorganizēts,” ir skaidrs, kas ir
dusmu cēlonis - tas, ka jums, tādam gudram, nākas pakļauties tik
nenozīmīgam cilvēkam. Pamatojoties uz apzinātām pārdomām, jūs pieņemat
apzinātu lēmumu – mainīt darbu. Jūsu dusmas pāriet. Apzinātas jūtas un domas ir labas tādēļ, ka jūs tās kontrolējat un
tas ļauj jums būt situācijas noteicējam, rīkoties kā vēlaties un
nepārdzīvot jūsu izvēles dēļ. Ja neesat paspējis atrast jaunu vietu,
tad apvaldiet sevi, pacietiet trulā priekšnieka sabiedrībā vēl pusgadu,
negraužot viņu un pats nesaslimsiet ar neirozi, apspiežot dusmas sevī.
Bet, ja esat izlēmis dot vaļu savām dusmām, izlamāt priekšnieku un
aiziet, kur acis rāda, aizcērtot durvis, zināt, ar ko riskējat,
nenomocieties ar pašapvainošanu un sevis plosīšanu par tēmu „Kāpēc es
tādas muļķības sastrādāju.....”. Atbilde jums skaidra: „Gribēju un
sastrādāju. Tāda mana griba. Tagad pašam nāksies tikt galā.”
Kas ir zemapziņa?
To var saukt par cilvēka psihes pamatu – tās plašajos apcirkņos
glabājas stipras un vienkāršas jūtas , kas balstītas uz mūsu instinktiem
– „gribu ēst”, „gribu drošību un jumtu virs galvas”, „gribu seksu”,
„gribu iznīcināt ienaidnieku”. Turpat atrodas mūsu priekšstati par sevi -
„es esmu spītīgs, labs un neaizsargāts” un apkārtējās pasaules
novērojumi, kuri šobrīd nav vajadzīgi, bet var būt noderīgi grūtā brīdī
un tad izleks no zemapziņas apcirkņiem, ietekmēs mūsu lēmumus, bet mēs
atzīsim: „Lūk, intuīcija nostrādāja!”
Zemapziņā atdusas tēli, vēlmes, darbības un mērķi, kuri mums
vajadzīgi tik bieži, ka mēs nenoslogojam apziņu, pastāvīgi pārdomājot
par to piepildīšanu, tāpat kā nedomājam par līdzsvaru ejot. Piemēram,
vīriešu zemapziņā iespiedies „labas mammas” tēls, pēc tā līdzības
vīrietis izvēlas sev sievu, vai „sliktas mammas” - un tad viņš meklē
sev sievieti, izejot no pretējā. Un nemaz par to neaizdomājas ne
pirmajā, ne otrajā gadījumā, tā kā abās situācijās izdara veiksmīgu
izvēli, un viņam nav nepieciešams nodarbināt savas dārgās „pelēkās
smadzeņu šūniņas”, pārdomājot par to, kādā veidā viņš atradis sev
brīnišķīgu sievu.
Grūtības un nepatikšanas rodas tad, kad cilvēks
zemapziņā mītošo tēlu dēļ, pastāvīgi izdara nepareizo izvēli. Piemēram,
vīrietis apprecas ar īstām muļķēm, šķiras no tām un atkal atrod sev
tādas pašas. Viņam nesaprast, ka viņš atrod tās, kuras viņam neder,
tāpēc ka viņa zemapziņā iespiedies skandalozās un muļķīgās mammas tēls,
plus vēl autoritāra tēva tēls, kurš ievieš viņā pārliecību, ka citādāku
sieviešu nemēdz būt – „visas sievietes – muļķes nelaimīgās”. Un viņš
seko neapzinātām tēva pavēlēm: „visas viņas – muļķes”, bet, „ja nav
muļķe – tad tā nav sieviete”, izvēlas tikai skandalozas muļķītes. Ar
prātu viņš saprot, ka sievietes ir dažādas. Bet prāts zemapziņai nav
pavēlnieks. Par maz ir zināt – vajag izjust un izprast, pārdzīvot un
ieviest jaunu tēlu un jaunu zemapziņas darbības modeli, lai automātiski
izvēlētos tās, kuras patīk un ir piemērotas kopdzīvei.
Zemapziņā mīt mūsu dzīves spēku krājumi – tie stimuli, kas mūs mudina uz visdažādākajiem
sasniegumiem – sākot no mīlestības meklējumiem un profesijas izvēles,
līdz iespējai izrauties uz priekšu, nopelnīt daudz naudas, aplaimot ar
labdarību puspilsētas, izaudzināt ģeniālus bērnus vai apceļot pasauli uz
mīļotā darba rēķina. Tie, kuriem saikne starp apziņu un zemapziņu ir
bloķēta, cieš no tā, ka viņiem nav spēka dzīvot, no skumjām, vēlmju
trūkuma, saguruma un depresijas.
Zemapziņā glabājas daudz
nepatīkamu notikumu un pārdzīvojumu. Kā saka: „No dziesmas vārdus
neizsvītrosi”, un ja tas ir noticis – tātad noticis. Pagātni nevar
mainīt, bet var apslāpēt atmiņu izraisītās sāpes: visu slikto paslēpt
zemapziņā un aizslēgt ar atslēgu. Pagājušo problēmu atbalss dažreiz
ietekmē mūsu garastāvokli, it kā bez iemesla izraisa vieglas skumjas,
bet ne stipras un ne mokošas. Dažreiz pēc kādas stipras bērnības
traumas visa personība izmainās un tiek formēta tādā veidā, lai
pasargātu „lādi ar briesmīgo pagātnes džinu” no netīša pieskāriena vai
vārda. Un tad mēs rīkojamies neloģiski un apkārtnei nesaprotamā veidā,
lai tikai nesagrautu nepatikšanu glabātuvi un neizlaistu džinu no
pudeles.
Bet vēl tur dzīvo mūsu sabiedrībai aizliegtas jūtas –
piemēram, mamma apskauž meitu par to, ka tā ir jauna un viņai ir
piekrišana jauniešu vidū. Meita ir greizsirdīga uz mammu tēta dēļ. Dēls
nikns uz tēvu – viņš ir stiprāks, gudrāks un visu laiku dēlu nomāc. Nekā
šausmīga vai noziedzīga šajās jūtās nav – tās, neapzinātā veidā, mudina
mammu uz plastisko operāciju un nodarbībām fitnesa klubā, meita atrod
puisi, līdzīgu tēvam un pat vēl labāku, dēls met izaicinājumu tēvam un
veido brīnišķīgu karjeru. Problēmas sākas tad, kad skaudība, mīlestība
un greizsirdība ir pārāk stipras un pakļauj sev cilvēka uzvedību, bet
viņš nezina, kādēļ tā rīkojas. Mamma pastāvīgi bar meitu, bet pēc tam
pārdzīvo, mokās sirdsapziņas pārmetumos. Greizsirdīgā meita izaug un
neapprecas – otra tēva taču nav. Dēls uzskata, ka viņš nekad nevarēs
sasniegt tēva augstienes, tāpēc nav vērts censties, dzer un kavē
nodarbības universitātē. Dažreiz cilvēks piedzimst ar milzīgu skaudības
vai niknuma uzkrājumu un to nav iespējams īstenot dzīvē, lai viņa
rīcības rezultātā sabiedrība nemestos virsū un neiznīcinātu viņu. Tas
rāda milzīgo spriedzi.
Parasti apziņa un zemapziņa visu laiku
apmainās ar informāciju un enerģētiskiem impulsiem, pateicoties kuriem
mēs teicami sadzīvojam ar apkārtējiem, neizšķiežam laiku liekām
pārdomām, tiekam skaidrībā par savām vēlmēm un sasniedzam to, ko
vēlamies.
Avots: http://www.psihoanalitikis.lv/psihoanalitikis_doc_40.html |