Es vēlu visiem Laimi! 

Vietnes izvēlne
Ieejas forma
Sadaļas kategorijas Kategorijas iedaļa

Pozitīvā psiholoģija [65]
Pievilkšanas likums [5]
Naudas piesaistīšanas paņēmieni [11]
Viss par un ap sievietēm un vīriešiem [5]
Meklēšana
Galvenie » Raksti » Pozitīvā psiholoģija » Pozitīvā psiholoģija

Cilvēks bez rokām un kājām, bet iedvesmo citus

Cilvēks bez rokām un kājām, kurš iedvesmo citus

24.04.2012 Vija Beinerte

Foto - IMAGEFORUM/LETA
Niks Vujčīčs ir viens no pasaulē pieprasītākajiem oratoriem, viņa uzrunas iedvesmo miljonus, 
simtiem cilvēku apgalvo, ka Niks ir izglābis viņus no pašnāvības, palīdzējis
atklāt dzīves jēgu un ieraudzīt mērķi. Kopš dzimšanas Nikam nav ne roku, ne kāju.

 

Grūtniecība noritēja bez sarežģījumiem, žēlsirdīgā māsa Duška un mācītājs Boriss Vujčīči ar prieku un ilgošanos gaidīja sava pirmdzimtā nākšanu pasaulē. Tēvs piedalījās dzemdībās. Viņš redzēja, kā parādās bērna galviņa, tad plecs un…

Vīrietis šausmās novērsās. Šķita, ka mazulim nav rociņas. Lai sieva neieraudzītu viņa sejas izteiksmi, vīrietis izgāja no dzemdību zāles.

Pēc kāda laika no dzemdību zāles iznāca arī ārsts.

 

Jūsu dēlam nav ne roku, ne kāju, – kā no tālienes atbildēja ārsts.

 

– Manam bērnam nav labās rociņas? – Boriss nespēja pazīt pats savu balsi.

– Jūsu dēlam nav ne roku, ne kāju, – kā no tālienes atbildēja ārsts.

Medmāsas raudāja. Ārsti nespēja mazuli parādīt mātei. Bet, kad parādīja, māte nespēja paņemt viņu uz rokām, lai pabarotu ar krūti.

Draudze vaimanāja: – Kā gan Dievs to varēja pieļaut?!

– Es nevarēju iedomāties, kā aizvedīšu savu bērnu uz mājām, ko ar viņu darīšu, kā par viņu rūpēšos, – atceras Duška. Jautājumu gūzma, kas gāzās pār jauno māti, draudēja viņu aprakt un nosmacēt. Pat ārsti nezināja, ko teikt.

– Neviens nemācēja man sniegt mierinājumu. Tikai pēc mēnešiem trim pamazām sāku atgūties. Mēs ar vīru nolēmām, ka visi jautājumi jārisina soli pa solim, nemēģinot ielūkoties tālā nākotnē.

Tur, kur citiem ir kreisās kājas augšstilbs, Nikam ir kaut kas līdzīgs pēdai ar diviem pirkstiem. Pamazām ar šiem pirkstiem viņš iemācījās noturēt zīmuli, kā arī rakstīt ar datoru, bet pēdu lietot, lai varētu pārvietoties, nirt, peldēt, braukt ar skrituļdēli. Vecākiem izdevās panākt, ka viņu dēls netiek nosūtīts uz skolu bērniem ar īpašām vajadzībām. Niks kļuva par Austrālijā pirmo bērnu invalīdu, kas mācās parastā skolā.

– Protams, skolotāji man pievērsa pārāk lielu uzmanību, – atceras Niks. – Man bija tikai divi draugi, lielākā daļa līdzaudžu teica: ej prom, tu neko neproti, mēs negribam ar tevi rotaļāties!

Viņš cītīgi apmeklēja svētdienas skolu. Tur mācīja, ka Dievs ir mīlestība, ka Viņš ir žēlsirdīgs un uzklausa taisno lūgšanas.

 

Tur, kur citiem ir kreisās kājas augšstilbs, Nikam ir kaut kas līdzīgs pēdai ar diviem pirkstiem. Pamazām ar šiem pirkstiem viņš iemācījās noturēt zīmuli, kā arī rakstīt ar datoru, bet pēdu lietot, lai varētu pārvietoties, nirt, peldēt, braukt ar skrituļdēli.

 

Katru vakaru Niks ar asarām acīs lūdzās: Mīļais Tēvs, dod man rokas un kājas!

Zēns raudāja un cerēja, ka no rīta pamodīsies vesels. Bet Dievs šķita kurls.

Taču visbriesmīgāk bija, kad pieaugušie viņam teica: Nik, viss būs labi!

Viņš kļuva dusmīgs, nē, viņš kļuva nikns: kas būs labi? Ko jūs zināt par manām ciešanām? Es nekad nevarēšu dabūt darbu, apskaut mīļoto, dejot ar viņu, es nekad nevarēšu paņemt uz rokām savu bērnu, kad viņš raudās!

Astoņu gadu vecumā Niks nolēma sev padarīt galu. Viņš palūdza māti ieliet vannā ūdeni un aiznest viņu uz turieni.

– Es mēģināju noturēt galvu zem ūdens, taču tas bija grūti. Un tad pēkšņi iedomājos savu bēru ainu – tēti un māmiņu… Un sapratu, ka nedrīkstu viņiem to nodarīt. Es no viņiem biju saņēmis tikai un vienīgi mīlestību, bezgalīgu, nesavtīgu mīlestību… – smaidot atceras Niks. Un piebilst: –Es sāku domāt – ja nevaru nomirt, ir jāatrod jēga tam, kāpēc man vajag dzīvot.

 

Es sāku domāt – ja nevaru nomirt, ir jāatrod jēga tam, kāpēc man vajag dzīvot.

 

Pēc kāda laika māte izlasīja viņam rakstu par kādu smagi slimu cilvēku, kas iedvesmo citus rast iemeslu dzīvot. Māte teica: – Nik, tu esi vajadzīgs Dievam. Es nezinu, kā, un nezinu, kad, bet tu spēsi viņam kalpot.

Nikam bija 15 gadi, kad viņš, pārlasot Jāņa evaņģēlija 9. nodaļu, pēkšņi atklāja tanī aprakstīto it kā par jaunu. Tur ir stāsts par cilvēku, kas ir akls no dzimšanas. Mācekļi jautā Jēzum, kādēļ tā ir noticis – vai viņš pats ir grēkojis, vai viņa vecāki ir grēkojuši? Bet Jēzus mācekļiem atbild: ne viņš ir grēkojis, ne viņa vecāki, bet Dieva darbiem vajag parādīties viņā.

– Tanī brīdī es pēkšņi sapratu: es esmu nevis vienkārši cilvēks bez rokām un kājām, es esmu Dieva bērns, un Tēvs zina, ko dara. Nav svarīgi, ko par to domā cilvēki, svarīgi, ko ar to grib Dievs. Viņš neatbildēja uz manām lūgsnām, kad es vēlējos rokas un kājas, jo viņš negribēja mainīt manu ķermeni, mainīt ārējos apstākļus, bet viņš mainīja manu sirdi. Pat ja man pēkšņi parādītos rokas un kājas, tas nebūtu devis man tik dziļu mieru, kādu es izjutu tobrīd. Un kopš tā brīža – ik mirkli, – stāsta Niks un viņa acis staro, kā tūkstoš sauļu izgaismotas.

Reiz, kad Niks jau mācījās universitātē, viņam piedāvāja uzstāties ar septiņu minūšu uzrunu. Trešajā minūtē gandrīz visas meitenes zālē raudāja. Viena piecēlās kājās, pacēla roku un pajautāja: – Vai drīkst uzkāpt uz skatuves un tevi apskaut?

Viņa piegāja pie Nika un, nevaldāmi raudot, apkrita viņam ap kaklu. Pēc tam viņa dziļi ievilka elpu un atzinās: – Neviens nekad nav man teicis, ka mīl mani tādu, kāda es esmu. Neviens nekad nav man teicis, ka esmu skaista tāda, kāda es esmu. Tu pārvērti manu dzīvi, Nik! Paldies tev!

Pārnācis mājās, Niks pateica: – Es zinu, ar ko vēlos nodarboties.

Tēvs pajautāja: – Vai universitāti pabeigsi?

– Jā, protams, – atbildēja Niks.

– Vai braukāsi viens?

– Nē.

– Ar ko?

– Vēl nezinu.

– Par ko runāsi?

– Nezinu.

– Kas tevī klausīsies?

– Nezinu.

Tagad Niks ir viens no pasaulē pieprasītākajiem oratoriem. Ik gadu viņam ir 250 uzstāšanos skolās, universitātēs, vecu ļaužu mītnēs, cietumos. Viņš ir pabijis 25 valstīs piecos kontinentos. Viņa uzstāšanās var vērot televīzijā un skatīties internetā. Nikam piemīt burvīga humora izjūta, tādēļ viņa uzrunu laikā auditorija gan smejas, gan raud.

 

Tagad Niks ir viens no pasaulē pieprasītākajiem oratoriem. Ik gadu viņam ir 250 uzstāšanos skolās, universitātēs, vecu ļaužu mītnēs, cietumos. Viņš ir pabijis 25 valstīs piecos kontinentos.

 

Sākumā asistents uznes Niku uz skatuves, palīdz viņam iekārtoties uz kāda tur novietota paaugstinājuma, visbiežāk tas ir kāds liels galds. Uzstāšanos Niks sāk ar savu ikdienas gaitu aprakstu un jokiem. Viņš stāsta, kā cilvēki blenž uz viņu, izsaka visdažādākās replikas, kā bērni skrien viņam klāt un jautā: kas tev notika? Tad viņš sataisa nopietnu seju un sēcošā balsī atbild: cigaretes vainīgas.

Savu kreisās kājas pēdiņu viņš dēvē par cāļa bungu vālīti. Ar to viņš citreiz sit ritmu, citreiz rāda trikus.

– Godīgi sakot, – teic Niks, – var notikt arī tā…

Un turpat uz paaugstinājuma, kur tikko asistents viņam palīdzēja iekārtoties, Niks nokrīt uz mutes. Un turpina runāt, gulēdams uz vēdera: – Dzīvē tā gadās itin bieži. Jūs nokrītat un, šķiet, piecelties vairs nebūs iespējams. Tad jūs sākat domāt, vai vispār vēl ir kāda cerība. Man nav ne roku, ne kāju, tomēr es mēģināšu piecelties, pat ja man nekas nesanāks. Es to darīšu vēl un vēl. Es gribu, lai jūs saprotat, ka cerība ir vienmēr. Neveiksme – tās vēl nav beigas. Galvenais ir nokļūt līdz finišam. Ja vēlaties finišēt kā stipri cilvēki, jūs spēsit piecelties. Kaut vai tā!

Un tad Niks ar pieri atspiežas pret galda virsmu, atsperas ar pleciem un – nudien, viņš pieceļas stāvus! 
nick1_Cropped

Asaras šajā brīdī nav iespējams apvaldīt. Pat tad, ja šo epizodi jūs skatāties videoierakstā.

Un tad Niks runā par pateicību Dievam: – Ciešanas nav iespējams salīdzināt. Reizēm man saka: es nevaru iedomāties sevi bez rokām un kājām. Es savukārt nevaru iedomāties, kā jūtas cilvēks, kam tuvinieks mirst no vēža. Vai tas, kam vecāki šķiras. Reiz pie manis pienāca divdesmitgadīga sieviete. Viņu nolaupīja, kad viņai bija desmit gadu, padarīja par verdzeni, bez mitas izvaroja. Viņai piedzima divi bērni, viens no tiem nomira. Tagad viņai ir AIDS, viņas vecāki nevēlas ar viņu pat satikties. Uz ko tādā brīdī var cerēt? Viņa man pateica: ja es neticētu Dievam, būtu beigusi dzīvi pašnāvībā. Tagad viņa runā par ticību ar citiem AIDS slimniekiem, un šie cilvēki spēj viņu sadzirdēt.

Pirms neilga laika Niks satikās ar pāri, kam piedzimis bērniņš bez rokām un kājām. Ārsti esot pateikuši – viņš nekad nedzīvos pilnvērtīgu dzīvi. Un tad pēkšņi vecāki uzzināja par Niku, par vēl vienu tādu pašu kā viņu bērns.

– Katram cilvēkam ir svarīgi zināt, ka neesi viens un ka tevi mīl, – saka Niks. – Es nespēju atrast neko citu, kas dotu man tik dziļu mieru un tik patiesu prieku kā attiecības ar Jēzu. Viņš piešķīra manai dzīvei jēgu, atklāja tās mērķi, parādīja man to, kā dēļ es dzīvoju un kurp došos, kad nomiršu. Bez ticības Dievam nekam nav jēgas. Labāk, lai man nav roku un kāju, bet es varu liecināt par Jēzus mīlestību, kas asiņoja par mums visiem pie krusta.

Septiņu gadu laikā vairāk nekā 200 tūkstošus cilvēku Niks ir iedvesmojis pievērsties Kristum.

Pasaulē ir daudz ciešanu, tāpēc ir jābūt absolūtai patiesībai un absolūtai cerībai. Nika patiesība ir Kristū, un viņa cerība ir debesīs: – Ja savu laimi saistīsim ar pagājīgām lietām, mūsu laime būs pagājīga; ja ar mūžīgo, tā būs mūžīga. Varu izstāstīt simtiem gadījumu, kad pie manis pienāk pusaudzis un saka: šorīt es skatījos spogulī, un man rokās bija nazis. Vai striķis. Tu mani izglābi.Reiz kāda sieviete teica: šodien ir manas meitas otrā dzimumdiena. Pirms diviem gadiem viņa klausījās jūsu uzstāšanos, jūs viņu izglābāt. Patiesībā es nevienu neglābju, arī sevi pašu ne. Tas ir nevis Nika nopelns, bet gan Dieva žēlastība. Viens es netiktu galā ar šo pārbaudījumu. Esmu pateicīgs Dievam par visu, kas ar mani ir noticis, jā, arī par to, ka man nav roku un kāju, jo tas ir devis man spēku un spēju iedvesmot cilvēkus.

 

Varu izstāstīt simtiem gadījumu, kad pie manis pienāk pusaudzis un saka: šorīt es skatījos spogulī, un man rokās bija nazis. Vai striķis. Tu mani izglābi.

 

Jautāts, kas šai pasaulē viņam ir īpaši dārgs, Niks atbild: – Drauga smaids. Reiz man piezvanīja un pateica, ka mani vēloties redzēt kāds nedziedināmi slims puisis. Viņam tobrīd bija 18 gadi, viņš bija kļuvis ļoti vārgs, vairs nejaudāja kustēties. Kad pirmo reizi iegāju viņa istabā, viņš man uzsmaidīja. Tas bija ne ar ko nesalīdzināms smaids – kā visdārgākais vīraks. Es teicu: nezinu, kā es justos tavā vietā, bet tu esi mans varonis.

Pēc tam viņi satikās vēl dažas reizes.

Niks puisim pajautāja: 
– Ko tu gribētu pateikt cilvēkiem?

– Kā tu to domā?

– Nu, ja te būtu televīzijas kamera un katrs cilvēks pasaulē varētu tevi redzēt, ko tu teiktu?

– Ļauj padomāt, – puisis palūdza.

Viņu pēdējā saruna notika pa telefonu, vājinieks pats vairs nespēja noturēt klausuli, arī balss bija kļuvusi pavisam klusa.

– Mēs sarunājāmies ar viņa tēva starpniecību, puisis lūdza, lai tēvs man pasaka: es zinu, ko teiktu cilvēkiem. Pacentieties kļūt par pavērsienu kaut viena cilvēka dzīvē, izdariet kaut ko tik labu, lai jūs atcerētos arī tad, kad jūsu vairs nebūs.

 

Viņš ir sarakstījis grāmatu par savu dzīvi, pats ar datoru pierakstot 43 vārdus minūtē. Brīvajā laikā Niks peld, sērfo, makšķerē, iespiežot nūju starp zodu un plecu, spēlē golfu.

 

Agrāk Niks vēlējās būt patstāvīgs, itin visu gribēja darīt pats: ģērbties, skūties, sasukāt matus. Tagad, taupot laiku, viņš ļauj, lai viņam palīdz.

nick-wife-1Pagājušajā gadā Niks saderinājās, bet šā gada 12. februārī salaulājās. Tagad viņš zina – lai noturētu mīļotās sirdi, nav nepieciešamas rokas. Viņš vairs neraizējas par to, ka nespēs apskaut savus bērnus. Palīdzēja gadījums: reiz pie viņa pienāca divgadīga meitenīte; zinot, ka Nikam nav roku, viņa aizlika savējās aiz muguras un uzlika galvu viņam uz pleca.

Niks nevar sarokoties ar klausītājiem, taču pēc katras uzstāšanās viņš apskauj ikvienu – ar sirdi. Runā, ka viņš esot apskaušanās rekordists – stundas laikā viņš ir ļāvies apskaujams 1749 cilvēkiem.

Viņš ir sarakstījis grāmatu par savu dzīvi, pats ar datoru pierakstot 43 vārdus minūtē. Brīvajā laikā Niks peld, sērfo, makšķerē, iespiežot nūju starp zodu un plecu, spēlē golfu.

– Nav jau tā, ka ik rītu pamostos ar smaidu sejā. Reizēm mani moka nežēlīgas muguras sāpes, – atzīstas Niks. – Taču es turpinu spert mazus solīšus, bērna solīšus pretī Dievam. Drosmīgs ir nevis tas, kas nepazīst baiļu, bet gan tas, kas spēj darboties, paļaujoties nevis uz sevi, bet uz Dievu. Manas ciešanas un pārbaudījumi bija vajadzīgi, lai es saprastu, cik ļoti esmu atkarīgs no Dieva. Tagad daudziem ir vajadzīga mana liecība.

Jā, Nika nevarībā atklājas Dieva spēks. Niks, nesagaidījis brīnuma, pats ir kļuvis par to. Viņam nav ne roku, ne kāju, toties ir svētā gara spārni. Jauni un veci ieskatās Nika acīs un redz tur patiesu prieku, mīlestību un mieru. To, pēc kā katrs no mums tik ļoti tiecas un ilgojas.

 

 

Iesaku noskatīties

http://www.youtube.com/watch?v=AW579icDRSA&feature=endscreen&NR=1

http://www.youtube.com/watch?v=GrV_ZvwZRvw

http://www.youtube.com/watch?v=UaIbym0hYtY&feature=related

Niks jeb Nikolass DžEimss Vujčīčs

• Sludinātājs un rakstnieks.

• Piedzimis 1982. gada 4. decembrī Brisbenā, Austrālijā.

• 2003. gadā absolvējis Grifitas universitāti, iegūstot bakalaura grādu grāmatvedībā un finanšu plānošanā.

• Grāmatu "Dzīve bez ierobežojumiem" un "Bez kājām, bez rokām, bez raizēm" autors.

• 2012. gada 12. februārī salaulājies.



Avots: http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=346485%3Acilvks-bez-rokm-un-kjm-kur-iedvesmo-citus&catid=221&I
Kategorija: Pozitīvā psiholoģija | Pievienoja: Saulite (09.03.2013)
Skatījumu skaits: 921 | Reitings: 0.0/0
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrēti lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]
Mūsu aptauja
Kādu informāciju meklējat vietnē?
Atbilžu kopskaits: 2362
Mini-čats
Vietnes draugi
Statistika

Kopā Online: 1
Viesi: 1
Lietotāji: 0

Copyright © reiki.ukoz.lv 2018 Grāmatu un tulkojumu jebkāda veida pārpublicēšana - aizliegta!
Bezmaksasmājas lapu uzturēšana - uCoz