Audzināt
bērnā pārliecību
"ES VARU!” "ES PROTU!”
Man kā dziedniecei
nepārtraukti jāārstē tādi pieaugušie cilvēki un bērni, kuriem ir mazvērtības
kompleksi. Ja tā ņemam, tad gandrīz tāds ir katrs slimnieks – nevērtē sevi,
nemīl, kritizē, pārmet sev tuvajiem cilvēkiem. Pārmetumi nokauj fiziski un
garīgi. Tas viss traucē man šos cilvēkus atveseļot. Un arī pati esmu padomijas
upuris, kurš tika dresēts Padomju kritizētājreālisma garā. Bet es stādos tos
cilvēkus sev priekšā, kā būtu, ja viņi no bērnības būtu pareizi audzināti
mīlestībā, bez pārmetumiem, bez sodiem, bez rāsānas, lamāšanās, sišanas. Tās
būtu veselīgas radošas personības, kuras daudz varētu dot mūsu tautai. Lekciju
klausītāji man jautā vai esmu kādu tādu dzīvē satikusi. Ja cilvēki pilnīgi
pieņēmuši par normu, ka radošie cilvēki, īpaši mākslinieki, ir deformētas personības,
pat perversas.
Tā nav norma, ir arī normāli
mākslinieki, kaut gan kā dziedniecei jāsaka, ka maz gan, uz vienas rokas pirkstiem
varbūt būs par maz, bet abu roku – par daudz.
Tas varēja nebūt
Viss sākās agrā bērnībā. Jau
no dzimšanas jāaudzina veselīgs veiksminieks. Protams, pirmkārt, jau
pareizi, veselīgi barots, lai neaug fizisks vārgulis, kurš nepārtraukti
saaukstējas un tad tam liegti visi prieki – peldēšanās, sniega ēšana, lāstekas,
peļķes, teltis, ceļošana, pikošanās un sāk deformēties psihe – "es esmu slims”,
"es nevaru”, "es nedrīkstu” – pieaug aizliegumi. Tie nomāc personību.
Bērnam nepārtraukti
praktiskā darbībā jāpārliecina: "es varu!”, "es esmu stiprs!” "es protu!” "un
protu arvien vairāk un labāk!” Jau no pusgada vecuma, nemaz nerunājot par
gada, divu gadu vecuma, kad bērns jau sāk palīdzēt lielajiem viņu darbos.
Esmu izaudzinājusi 3
veselīgus bērnus, kuri ne reizi nav slimojuši, bet kritizējusi esmu gan un
pārmetumi ir bijuši pār viņu galvām, jo tie bira bērnībā arī pār manu galvu un
katrs taču kopē sevi bērnībā – kur citur ko ņemsi? Tagad, mazbērnus audzinot,
cenšos labot savas kļūdas, kuras pielaidu, audzinot savējos. Man sāp sirds ik
pēc reizes, kad redzu, ka kāds ko pārmet bērnam, kritizē to, nevis palīdz. Kā
saraujas bērns, kā viņam krītas biolauki, bet dažam tie nespēj atjaunoties līdz
normai, jo traumēts tiek nepārtraukti.
Kā ieaudzināt drosmi,
pārliecību "es varu”?
Tas jādara ik dienas un ik
mirkli – sākot jau no rīta ceļoties un padziedot rīta dziesmiņu, piemēram,
"Augstāk dzieda cīrulītis” – par visiem putniņiem…
Bērns cenšas dziedāt līdzi
un tādēļ jādzied tādas dziesmas, kuras viņš var izdziedāt, lai nav par grūtu.
Citādi zudīs interese dziedāt, tā teikt – nevaru un nevajag!
Tas pats ar vingrošanu –
jāvingro tā, lai mazais cilvēks arī to var. Pusotra gados ļoti labi bērns var,
uz muguras guļot, cilāt kājas uz augšu un lēni nolaist uz leju. Var "braukt ar
riteni” un "šķērēt”. Sanāk. Noliekties, ar rokām pieskarties grīdai u.c. Lēkāt.
Padejot, sasitot plaukstas, piemēram, "Kumeliņi, kumeliņi”, "Patais’ manim
bāleliņi”. "Pietupties, pietupties, man tā patīk pietupties!”
Tad skrienam mazgāties! Ar
ūdeņiem lieli prieki – gan zem krāna, gan dušā, gan zāļu vannā! Nemaz nerunājot
ceļojumu laikā – mazgāšanās upē, jūrā. Šo procedūru te ir iespējams romantizēt
maksimāli. Un ar devīzi – "es protu mazgāties pats!”.
Ļoti lielu prieku bērnam
sagādā un pašvērtību ceļ pastaigas vai pat paskriešana kopā ar lielajiem. Un
tad atpakaļ pie rīta darbiem mājas uzkopšanā.
Mans mazdēliņš ik rītu man
palīdz pilnīgi visos darbos – vispirms abi slaukām putekļus: es pa augšu, viņš
pa leju durvis, krēslus, mazo galdiņu. Es, viņam nemanot, šo to pārslauku, bet,
nedod Dievs, ja ieraudzīs! Tad ir apvainošanās un protestē – "tīrs!, tīrs!” Tad
es ierīvēju mēbeles ar mēbeļtīrāmo, bet par abiem uzpulējam, ka abiem kļūst
karsti! Un uzspodrinām arī apavus. Tad pūšam stikliem stikla tīrāmo aerosolu un
atkal abi pucējam tos ar avīzēm, kamēr spīd un gurkst. Kas tie par priekiem:
"es varu!, es protu! Mamma, vai tu redzi?” Ar lepnumu tiek darīts un bērns
cenšas vēl vairāk. Tad abi mazgājam grīdas – es ar lielo, viņš ar mazo
lupatiņu. Tas sūcam putekļus. Slaukām – es ar lielo, viņš ar mazo birstīti. Vislielākie
prieki, ja jāšķūrē sniegs ar sniega lāpstu!
Tad mums sākas virtuves
darbi – traukus mazgājam abi: es lielos, puika – karotītes, krūzītes. Tad
mizoju kartupeļus, bet nu gan es vien, jo bērnam vēl nav 2 gadi (1 gads un 8
mēneši). Mani bērni kartupeļus sāka mizot no 2,5 gadiem. Bet nomazgāt kartupeli
un padot to man – tas iet! Un tad par abiem griežam vinegretam bietes, skābus
gurķus, pat sīpolus. Man lielais dēlītis, lielais nazis, puikam – viss
attiecīgi mazāks. Es tikai piepalīdzu, to gurķi un bieti pārgriežu gareniski,
lai nav apaļumi, bet plakanas šķēlītes, lai neripo prom. Lai neiegrieztu
pirkstos, nepārtraukti atgādinām: "Pirkstus!” Viņš man to atgādina biežāk "Oma
Ilze – pirkstus!”, nekā es viņam. Dillītes arī viņš var sagriezt. Viņš griež
arī sīpolus, tad tik es uzmanu, lai nepieliek roku pie acīm un ātri skrienam
mazgāt rociņas. Tad sākas arī patīkamas lietas: var piebērt ķimenes, diļļu
pulveri ziemā, uzliet eļļu, samaisīt, skaitot pantiņu. Tad abi rīvējam rutkus,
kāļus, burkānus – ņemam tos abi un puika piekrīt –"abi!” Bet es radu iespaidu,
ka viņš man ļoti palīdz. Viņš sauc: "Mammīt, skaties – mēs abi!”
Tad ejam spiest sulas. To nu
puika dara patstāvīgi, es tikai uzmanu, lai nebāž dārzeņus spiedē ar pirkstiem,
bet ar sprūdiņu. Skatos uzmanīgi un bez pārtraukuma, atbildot par katru viņa
kustību. Es tikai mainu krūzītes. Šitā lieta neapniktu ilgi, žēl, ka sula tek
ātri tas litrs satek pa pāris minūtēm, cik nu mums trijiem vajag? Prieki, ja
sula jāspiež arī Otētim, Mārcītim, vai tantei Ievai, onkulim Mārtiņam vai vēl
kādam ciemiņam – tad darbošanās sanāk garāka! Prieki arī ieslēgt un izslēgt to
mašīnu, izjaukt un mazgāt. Salikt gan vēl nesanāk, bet to neuzsveru. Uzslavēju
par to, ko var.
Tad vārām putriņu, beram un
maisam pa abiem rupjos miltus, kas vislabāk garšo. Tad to ēdam, dzeram zāļu
tēju, uzēdam dzērvenes, ķiplokmaizi, dzeram rūgto vērmelīti un slavējam gan
rūgtu, gan skābu, gan sīvu: rutkus, mārrutkus, sīpolus un bērns šķiet atkal
varonīgs, stiprs un spēcīgs, jo pārvarēt sīvumu, rūgtumu arī jāvar! Tas prasa
arī garīgu spēku saņemties un to pierādīt, ka var. Un saldumi tad ir pilnīgi
nevajadzīgi. Medus ari stāv neaiztikts un es arī neuzspiežu.
Tad ejam kārtot drēbju
plauktiņu un ģērbties – vai nu es vai auklīte ies ar viņu ārā, bet es iešu uz
darbu. Pastaigu laikā darba būs gana – barot putniņus, spēlēt bumbu – spert to
ar kāju un skriet tai pakaļ var pat 3 – 4 km. Nav robežu! Šķiet, ka iekšā ir
mūžīgais dzinējs. Un tikai tādēļ ir enerģijas tik daudz, ka neēd enerģijas
iznīcinātājus – cukuru, baltos miltus, sāli, gaļas zupas, gaļu. Saldumu bērni
sēž kā vecīši upmalā vai ratos, kustoties ātri piekūst, nav vēlēšanās strādāt.
Dārza darbi bērnam patīk visi. Labi, ka veikalos var nopirkt mazās sniega vai
zemes lāpstiņas, grābeklīšus, lejkanniņas, tačkas, pašizkrāvēju mašīnītes –
bērnam ir ko darīt.
Labi darbiņi sanāk ar
dzīvnieku kopšanu: kaut vai kaķīša, sunīša, putniņa, vēl jaukāk – kāmīša un
jūras cūciņas. Bet, ja tiek laukos, tad ar spainīti jānes pakaiši bērt
sivēniem vai lielajam ruksim, dot slotiņas aitiņai, kazai, sienu vai bieti,
maizi govij, graudus bērt vistiņām, zāli trušiem, kapāt olu cālīšiem! Lauki ir
lauki, tur nekad neapnīk. Un vēl mežā lasīt ogas, sēnes! No mazotnes ja tā
spēlēsies, slavējot, piepalīdzot, radot ilūziju, ka pats visu var, tad arī
darbi "ieiet asinīs” un, izaugot lielam, darbs nesagādās problēmas.
Ja mazam neļauj šādi darboties,
lielu nepiespiedīsi, bet, ja arī piespiedīsi, tad tas darbs nebūs produktīvs,
nenesīs prieku, radīsies vēlēšanās no tā izvairīties.
Vēl bērnam patīk tīt kamolu,
griezt ar šķērēm jau šajā vecumā, tikai atkal uzmanot pirkstus un drošības
tehniku – nestaigāt ar šķērēm vai nazi rokā, bet sēdēt. Sākumā papīru turēju
es, bet tā, lai bērnam to būtu ērti griezt. Kas par priekiem! Otrā dienā jau
grieza pats. Pēc nedēļas izgrieza bildītes un pie tam diezgan precīzi. Zīmēšana
arī ir darbs. Tāpat kā stabulē pūšana, radio, televizora ieslēgšana, programmu
pārslēgšana, skaļuma regulēšana – tik mazam arī tas ceļ pašapziņu: "redz, ko es
varu! Es liels!” Un, protams, ģērbšanās. Bērnam ļoti patīk apziņa, ka var jau
ko pats uzvilkt vai novilkt un sasukāt matus! Jauki, visa diena vienos darbos,
īpaši, kad gatavojamies saulgriežu svētkiem un kad jāveic ģenerāltīrīšana.
Tas jau patīk vairāk par ikdienas uzkopšanu, jo var gāzt ārā oficiāli atvilkņu,
plauktu saturu, kuru mums ir lērums. Jāizslauka putekļi un bērns man visu padod
atpakaļ. Un ko tik gan nevaram kārtojot izrunāt!
Ļoti patīk arī sulas pildīt
pudelēs caur trekteri un skrūvēt ciet korķus. Viņš ne reizi nav nokļūdījies ne
mazai, ne lielai pudelei atrast pareizo korķi un kārtīgi to uzlikt. Patīk
uzlikt kastītēm vāciņus, kad ceļojumam ņem līdz salātus, ogas.
Pašapziņa ir galvenais. Ja
tu sevi cieni, citi arī ciena. Šādi audzināti veiksminieki tikai tiks uz
priekšu. Gādāsim, lai aug veiksminieki! Bet visam pāri – Dievpalīgs,
Dievapziņa, ko ieaudzina mājās un senču svētvietās, lai bērns zina, ka visā
jābūt Dieva padomam un palīdzībai, caur domām, dainām, latvju zīmju spēku,
kas arī jāapgūst no dzimšanas.
Indivīds izaug ģimenē un
kāds izaugs, tāda būs mūsu tauta.
Audzināt bērnu – tā ir liela
atbildība un misija. Tas ir interesants, nekad neapsīkstošs darbs.
Lai Dievpalīgs māmiņām,
tētiem un vecmāmiņām, vectētiņiem šajā cēlajā darbā!
Avots: Svētavots 2001.g. Nr.12
|