Es vēlu visiem Laimi! 

Audzināt bērnā pārliecību

"ES VARU!” "ES PROTU!”

Man kā dziedniecei nepārtraukti jāārstē tādi pie­augušie cilvēki un bērni, kuriem ir mazvērtības kompleksi. Ja tā ņemam, tad gandrīz tāds ir katrs slimnieks – nevērtē sevi, nemīl, kritizē, pārmet sev tuvajiem cilvēkiem. Pār­metumi nokauj fiziski un garīgi. Tas viss traucē man šos cilvēkus atveseļot. Un arī pati esmu padomijas upuris, kurš tika dresēts Padomju kritizētājreālisma garā. Bet es stādos tos cilvēkus sev priekšā, kā būtu, ja viņi no bēr­nības būtu pareizi audzināti mīlestībā, bez pārmetumiem, bez sodiem, bez rāsānas, lamāšanās, sišanas. Tās būtu veselīgas radošas personības, kuras daudz varētu dot mūsu tautai. Lekciju klausītāji man jautā vai esmu kādu tādu dzīvē satikusi. Ja cilvēki pilnīgi pieņēmuši par normu, ka radošie cilvēki, īpaši mākslinieki, ir deformētas per­sonī­bas, pat perversas.

Tā nav norma, ir arī normāli mākslinieki, kaut gan kā dziedniecei jāsaka, ka maz gan, uz vienas rokas pirks­tiem varbūt būs par maz, bet abu roku – par daudz.

Tas varēja nebūt

Viss sākās agrā bērnībā. Jau no dzimšanas jā­audzi­na veselīgs veiksminieks. Protams, pirmkārt, jau pareizi, veselīgi barots, lai neaug fizisks vārgulis, kurš nepārtraukti saaukstējas un tad tam liegti visi prieki – peldēšanās, sniega ēšana, lāstekas, peļķes, teltis, ceļošana, pikošanās un sāk deformēties psihe – "es esmu slims”, "es nevaru”, "es nedrīkstu” – pieaug aizliegumi. Tie nomāc per­sonību.

Bērnam nepārtraukti praktiskā darbībā jāpār­lie­cina: "es varu!”, "es esmu stiprs!” "es protu!” "un protu ar­vien vairāk un labāk!” Jau no pusgada vecuma, nemaz ne­runājot par gada, divu gadu vecuma, kad bērns jau sāk palīdzēt lielajiem viņu darbos.

Esmu izaudzinājusi 3 veselīgus bērnus, kuri ne reizi nav slimojuši, bet kritizējusi esmu gan un pārmetumi ir bijuši pār viņu galvām, jo tie bira bērnībā arī pār manu galvu un katrs taču kopē sevi bērnībā – kur citur ko ņemsi? Tagad, mazbērnus audzinot, cenšos labot savas kļūdas, kuras pielaidu, audzinot savējos. Man sāp sirds ik pēc reizes, kad redzu, ka kāds ko pārmet bērnam, kritizē to, nevis palīdz. Kā saraujas bērns, kā viņam krītas biolauki, bet dažam tie nespēj atjaunoties līdz normai, jo traumēts tiek nepārtraukti.

Kā ieaudzināt drosmi, pārliecību "es varu”?

Tas jādara ik dienas un ik mirkli – sākot jau no rīta ceļoties un padziedot rīta dziesmiņu, piemēram, "Augstāk dzieda cīrulītis” – par visiem putniņiem…

Bērns cenšas dziedāt līdzi un tādēļ jādzied tādas dziesmas, kuras viņš var izdziedāt, lai nav par grūtu. Citādi zudīs interese dziedāt, tā teikt – nevaru un nevajag!

Tas pats ar vingrošanu – jāvingro tā, lai mazais cilvēks arī to var. Pusotra gados ļoti labi bērns var, uz muguras guļot, cilāt kājas uz augšu un lēni nolaist uz leju. Var "braukt ar riteni” un "šķērēt”. Sanāk. Noliekties, ar rokām pieskarties grīdai u.c. Lēkāt. Padejot, sasitot plauk­s­tas, piemēram, "Kumeliņi, kumeliņi”, "Patais’ ma­nim bā­leliņi”. "Pietupties, pietupties, man tā patīk pie­tupties!”

Tad skrienam mazgāties! Ar ūdeņiem lieli prieki – gan zem krāna, gan dušā, gan zāļu vannā! Nemaz neru­nājot ceļojumu laikā – mazgāšanās upē, jūrā. Šo procedūru te ir iespējams romantizēt maksimāli. Un ar devīzi – "es protu mazgāties pats!”.

Ļoti lielu prieku bērnam sagādā un pašvērtību ceļ pastaigas vai pat paskriešana kopā ar lielajiem. Un tad atpakaļ pie rīta darbiem mājas uzkopšanā.

Mans mazdēliņš ik rītu man palīdz pilnīgi visos darbos – vispirms abi slaukām putekļus: es pa augšu, viņš pa leju durvis, krēslus, mazo galdiņu. Es, viņam nemanot, šo to pārslauku, bet, nedod Dievs, ja ieraudzīs! Tad ir apvainošanās un protestē – "tīrs!, tīrs!” Tad es ierīvēju mēbeles ar mēbeļtīrāmo, bet par abiem uzpu­lējam, ka abiem kļūst karsti! Un uzspodrinām arī apavus. Tad pūšam stikliem stikla tīrāmo aerosolu un atkal abi pucējam tos ar avīzēm, kamēr spīd un gurkst. Kas tie par priekiem: "es varu!, es protu! Mamma, vai tu redzi?” Ar lepnumu tiek darīts un bērns cenšas vēl vairāk. Tad abi mazgājam grīdas – es ar lielo, viņš ar mazo lupatiņu. Tas sūcam putekļus. Slaukām – es ar lielo, viņš ar mazo birstīti. Vis­lielākie prieki, ja jāšķūrē sniegs ar sniega lāpstu!

Tad mums sākas virtuves darbi – traukus maz­gā­jam abi: es lielos, puika – karotītes, krūzītes. Tad mizoju kartupeļus, bet nu gan es vien, jo bērnam vēl nav 2 gadi (1 gads un 8 mēneši). Mani bērni kartupeļus sāka mizot no 2,5 gadiem. Bet nomazgāt kartupeli un padot to man – tas iet! Un tad par abiem griežam vinegretam bietes, skābus gurķus, pat sīpolus. Man lielais dēlītis, lielais nazis, puikam – viss attiecīgi mazāks. Es tikai piepalīdzu, to gur­ķi un bieti pārgriežu gareniski, lai nav apaļumi, bet pla­kanas šķēlītes, lai neripo prom. Lai neiegrieztu pirkstos, nepārtraukti atgādinām: "Pirkstus!” Viņš man to atgādina biežāk "Oma Ilze – pirkstus!”, nekā es viņam. Dillītes arī viņš var sagriezt. Viņš griež arī sī­polus, tad tik es uzmanu, lai nepieliek roku pie acīm un ātri skrienam mazgāt ro­ciņas. Tad sākas arī patīkamas lietas: var piebērt ķimenes, diļļu pulveri ziemā, uzliet eļļu, samaisīt, skaitot pantiņu. Tad abi rīvējam rutkus, kāļus, burkānus – ņemam tos abi un puika piekrīt –"abi!” Bet es radu iespaidu, ka viņš man ļoti palīdz. Viņš sauc: "Mammīt, skaties – mēs abi!”

Tad ejam spiest sulas. To nu puika dara patstāvīgi, es tikai uzmanu, lai nebāž dārzeņus spiedē ar pirkstiem, bet ar sprūdiņu. Skatos uzmanīgi un bez pārtraukuma, atbildot par katru viņa kustību. Es tikai mainu krūzītes. Šitā lieta neapniktu ilgi, žēl, ka sula tek ātri tas litrs satek pa pāris minūtēm, cik nu mums trijiem vajag? Prieki, ja sula jāspiež arī Otētim, Mārcītim, vai tantei Ievai, onkulim Mārtiņam vai vēl kādam ciemiņam – tad darbošanās sanāk garāka! Prieki arī ieslēgt un izslēgt to mašīnu, izjaukt un mazgāt. Salikt gan vēl nesanāk, bet to neuzsveru. Uzslavēju par to, ko var.

Tad vārām putriņu, beram un maisam pa abiem rupjos miltus, kas vislabāk garšo. Tad to ēdam, dzeram zāļu tēju, uzēdam dzērvenes, ķiplokmaizi, dzeram rūgto vērmelīti un slavējam gan rūgtu, gan skābu, gan sīvu: rutkus, mārrutkus, sīpolus un bērns šķiet atkal varonīgs, stiprs un spēcīgs, jo pārvarēt sīvumu, rūgtumu arī jāvar! Tas prasa arī garīgu spēku saņemties un to pierādīt, ka var. Un saldumi tad ir pilnīgi nevajadzīgi. Medus ari stāv neaiztikts un es arī neuzspiežu.

Tad ejam kārtot drēbju plauktiņu un ģērbties – vai nu es vai auklīte ies ar viņu ārā, bet es iešu uz darbu. Pastaigu laikā darba būs gana – barot putniņus, spēlēt bumbu – spert to ar kāju un skriet tai pakaļ var pat 3 – 4 km. Nav robežu! Šķiet, ka iekšā ir mūžīgais dzinējs. Un tikai tādēļ ir enerģijas tik daudz, ka neēd enerģijas iznīcinātājus – cukuru, baltos miltus, sāli, gaļas zupas, ga­ļu. Saldumu bērni sēž kā vecīši upmalā vai ratos, kustoties ātri piekūst, nav vēlēšanās strādāt. Dārza darbi bērnam patīk visi. Labi, ka veikalos var nopirkt mazās sniega vai zemes lāpstiņas, grābeklīšus, lejkanniņas, tačkas, paš­iz­krāvēju mašīnītes – bērnam ir ko darīt.

Labi darbiņi sanāk ar dzīvnieku kopšanu: kaut vai kaķīša, sunīša, putniņa, vēl jaukāk – kāmīša un jūras cū­ciņas. Bet, ja tiek laukos, tad ar spainīti jānes pakaiši bērt sivēniem vai lielajam ruksim, dot slotiņas aitiņai, kazai, sienu vai bieti, maizi govij, graudus bērt vistiņām, zāli trušiem, kapāt olu cālīšiem! Lauki ir lauki, tur nekad neapnīk. Un vēl mežā lasīt ogas, sēnes! No mazotnes ja tā spēlēsies, slavējot, piepalīdzot, radot ilūziju, ka pats visu var, tad arī darbi "ieiet asinīs” un, izaugot lielam, darbs nesagādās problēmas.

Ja mazam neļauj šādi darboties, lielu nepie­spie­dīsi, bet, ja arī piespiedīsi, tad tas darbs nebūs produktīvs, nenesīs prieku, radīsies vēlēšanās no tā izvairīties.

Vēl bērnam patīk tīt kamolu, griezt ar šķērēm jau šajā vecumā, tikai atkal uzmanot pirkstus un drošības tehniku – nestaigāt ar šķērēm vai nazi rokā, bet sēdēt. Sākumā papīru turēju es, bet tā, lai bērnam to būtu ērti griezt. Kas par priekiem! Otrā dienā jau grieza pats. Pēc nedēļas izgrieza bildītes un pie tam diezgan precīzi. Zīmēšana arī ir darbs. Tāpat kā stabulē pūšana, radio, televizora ieslēgšana, programmu pārslēgšana, skaļuma regulēšana – tik mazam arī tas ceļ pašapziņu: "redz, ko es varu! Es liels!” Un, protams, ģērbšanās. Bērnam ļoti patīk apziņa, ka var jau ko pats uzvilkt vai novilkt un sasukāt matus! Jauki, visa diena vienos darbos, īpaši, kad gata­vojamies saulgriežu svētkiem un kad jāveic ģenerāl­tīrī­šana. Tas jau patīk vairāk par ikdienas uzkopšanu, jo var gāzt ārā oficiāli atvilkņu, plauktu saturu, kuru mums ir lērums. Jāizslauka putekļi un bērns man visu padod at­pakaļ. Un ko tik gan nevaram kārtojot izrunāt!

Ļoti patīk arī sulas pildīt pudelēs caur trekteri un skrūvēt ciet korķus. Viņš ne reizi nav nokļūdījies ne ma­zai, ne lielai pudelei atrast pareizo korķi un kārtīgi to uzlikt. Patīk uzlikt kastītēm vāciņus, kad ceļojumam ņem līdz salātus, ogas.

Pašapziņa ir galvenais. Ja tu sevi cieni, citi arī ciena. Šādi audzināti veiksminieki tikai tiks uz priekšu. Gādāsim, lai aug veiksminieki! Bet vi­sam pāri – Diev­pa­līgs, Dievapziņa, ko ieaudzina mājās un senču svētvietās, lai bērns zina, ka visā jābūt Dieva pado­mam un palīdzībai, caur domām, dainām, latvju zīmju spē­ku, kas arī jāapgūst no dzimšanas.

Indivīds izaug ģimenē un kāds izaugs, tāda būs mūsu tauta.

Audzināt bērnu – tā ir liela atbildība un misija. Tas ir interesants, nekad neapsīkstošs darbs.

Lai Dievpalīgs māmiņām, tētiem un vecmāmiņām, vectētiņiem šajā cēlajā darbā!

Avots: Svētavots 2001.g. Nr.12