Mudras ir īpaši roku žesti, kas palīdz harmonizēt enerģijas cirkulāciju
cilvēka ķermenī. Mudras ir viena no daudzām bioenerģētiskās
dziedināšanas metodēm. Ar mudru palīdzību iespējams harmonizēt iekšējo
orgānu darbību, uzlabot fizisko pašsajūtu, kas nepieciešams turpmākajam
darbam smalko enerģiju līmenī. Darbs ar mudrām ir prasme izmantot
noteiktu roku pirkstu stāvokli.
Mudras terminam ir vairākas nozīmes. Tās tiek
izmantotas īpašu žestikulāciju, mīklainu roku pozīciju vai kāda simbola
attēlošanai. Tomēr ir arī acu un ķermeņa pozīcijas, kā arī elpošanas
metodes, kas tiek sauktas par mudrām. Šīs simboliskās pirkstu, acu un
ķermeņa pozas spēj spilgti atspoguļot konkrētus apziņas stāvokļus vai
prātā notiekošos procesus, un tieši tāpat noteiktas pozīcijas var
izraisīt tieši to apziņas stāvokli, kuru tās simbolizē. Ko
tas nozīmē? Piemēram, cilvēks, kurš bieži un aizrautīgi praktizē
bezbailības žestu, kuru mēs bieži redzam arī Indiešu dievību žestos, ar
laiku var pilnībā atbrīvoties no bailēm, jo mudra iedarbina noteiktas
smadzeņu un/vai gara daļas, attīsta un aktīvi ietekmē to darbību. Tomēr
mudras ir tikpat efektīvas arī fiziskā līmenī. Mēs varam efektīvi
iesaistīt un ietekmēt savu ķermeni un prātu vienkārši saliecot,
sakrustojot, izstiepjot pirkstus vai savienojot pirkstu galus kādā
pozīcijā.Vai tas nav apbrīnojami? Mudras koncepcijas apskats Kundalīnī
Jogā roku mudras tiek izmantotas kādas ķermeņa pozīcijas praktizēšanas
laikā, lai pastiprinātu tās efektivitāti. Kundalīnī Joga pieņem, ka
katra rokas daļa veido reflektorisku zonu, kas saistīta ar kādu ķermeņa
vai smadzeņu daļu. Un tā, mēs varam uzskatīt rokas par sava ķermeņa un
prāta spoguli. Savienība vienmēr slēpj sevī noslēpumu. Mēs bieži
vien izmantojam žestus neapzināti; piemēram, lai īpaši uzsvērtu
pieņemto lēmumu, lai vienotos par kaut ko ar kādu cilvēku vai pat, lai
tuvotos kosmiskajai apziņai. Tieši tādā pat veidā mēs varam to izmantot
savu iekšējo neredzamo spēku kontekstā, lai labāk izprastu sevi. Dieva
pieskārienus mums - katra mudra savieno mūs ar kosmisko apziņu (vai ko
citu, ko jūs uzskatāt par Dievu). Tieši šis simbolisms ir Jogas
vispopulārākās roku mudras- Čin Mudras pamatā. Īkšķis simbolizē
kosmisko (dievišķo), bet rādītājpirksts simbolizē individuālo
(cilvēcisko) apziņu. Jogas primārais un galvenais mērķis ir cilvēciskā
savienošanās ar kosmisko apziņu. Ar šo žestu cilvēciskā būtne pauž šo
vēlmi savienoties. Minētās Jogas skolas mērķis ir atmodināt
garīgo spēku, kas dus katrā cilvēkā. Tas atrodas muguras smadzenēs un
ceļas uz augšu pa mugurkaulu līdz savienojas ar Dievišķo apziņu
galvvidū. Jāatzīmē, ka saskaņā ar Ķīniešu Piecu Elementu sistēmu
abi šie pirksti atbilst metāla elementam. Metāls ir vislabākais
pārraidītājs un vadītājs, tas lieliski spēj vadīt enerģiju. Saskaņā ar
šo mācību, metāla elements veido saikni ar kosmisko pasauli un sekmē
iedvesmas un intuīcijas attīstību. Rādītājpirksts simbolizē iedvesmu
(enerģiju no ārpuses), bet īkšķis - intuīciju (iekšējo enerģiju). Šajā
žestā (abu šo pirkstu galu savienošana) savienojas intuīcija un
iedvesma. Mikrokosma un makrokosma spēki apvienojas un papildina viens
otru. Mēs redzam, ka ja pietiekami iedziļinamies senajās mācībās – vai,
ja sasniedzam augstu prasmju attīstības līmeni - mēs spējam apvienot
sevī šos abus spēkus. Kas ir Mudras?
Žestu valoda ir katras nacionālās kultūras
sastāvdaļa, uz planētas tā ir pazīstama jebkurā civilizācijā: senie
ēģiptieši , romieši, grieķi un persieši, Austrālijas iedzimtie, senie
indusi un ķīnieši, turki, Fidži salas iedzīvotāji un Āfrikas ciltis,
eskimosi, indiāņi, maija un pārējie Amerikas pamatiedzīvotāji – visi
izmantoja žestu valodu. Arī šodien mēs pie
tās ķeramies. Atcerieties rokas spiedienus, kas visur ir zināmi
universālas zīmes formā, kura izsaka miermīlību un uzticību. Aplausi
nodod atzinību un iedvesmu ..ar rādītājpirkstu tiek izteikti draudi ..
augšup pavērsta atvērta plaukst brīdina, ka nepieciešams apstāties.. Ir
daudzas teorijas, kuras izskaidro žestu izcelšanos. Bet zinātnieku vidū
diez vai atradīsies tādi, kuri sāktu apšaubīt domu par valodas žestu
dabu. Zinātne ir pierādījusi, ka pat pērtiķi sazinās ar zīmēm. Bērns,
kurš ir akls no dzimšanas un kurš neredz savas sajūsmas priekšmetu,
plaukšķina plaukstas – no uzbudinājuma, laimes sajūtu pārpilnības….
Daudziem žestiem nav robežu ne telpā, ne laikā: jau pirms tūkstošiem
gadu cilvēki uz zemes to zināja. Tā senajā Ēģiptē trešajā gadu tūkstotī
p.m.ē. rituālajās lūgšanās, kuras veica priesteri, tika izpildīti
žesti. Svētie žesti ļāva senajiem nokļūt saskarē ar dieviem, darīt
brīnumus, iekļūt aizkapa valstībā. Ēģiptieši pārklāja piramīdu iekšējās
sienas ar bareljefiem, kuros akmenī bija attēloti svētie žesti. Tie
bija senās Ēģiptes rakstības aizsākums, hieroglifu pirmtēli. Bet no
senās Ēģiptes šie simboli un ar tiem saistītā nozīme un garīgais spēks
pārceļoja uz seno Indiju un seno Grieķiju. Indijā žesti par kuriem
es stāstu ir apzīmēti ar sanskrita vārdu „mudras” un ir neatņemama
jogas sastāvdaļa – praktiska sistēma, kas ir virzīta uz cilvēka
savienošanu ar dievišķo un kosmisko enerģiju. Mudras tika ieguldītas
budisma un hinduisma sakrālo rituālu pamatā. Budistu svētie pārveidoja
mudras par zīmēm, kuras noslēdz lūgšanu rituālus. Šajā formā mudras ir
saglabājušās budismā līdz šai dienai. Platons ierindoja žestus starp
labajiem pilsoniskajiem tikumiem un senajiem grieķiem precīzi tika
nodalīti komiskie žesti, traģiskie žesti un satīriskie žesti. Romā bez
žestiem nenotika neviena publiska diskusija. Imperatora Augusta
valdīšanas laikā bija vērojams dejas mākslas uzplaukums, kuru pavadīja
pantonīma un to var izskaidrot ar imperatora īpašu aizraušanos ar šo
žanru. Notika arī labāko dejotāju – mīmu sacensības un visa Roma
dalījās savu mīluļu atbalstošās „partijās”. Bet pašu virtuozāko
izpildītāju apbalvoja ar titulu „Dejojošais filozofs”. Ir zināma arī
tāda vēlākās Romas vēstures lapaspuse. Armēnijas cars apmeklēja Romu
lai apliecinātu savu cieņu imperatoram Neronam; pirms atgriešanās caram
prasīja, ko viņš gribētu aizvest sev līdzi kā atmiņu par vizīti. Cars
atbildēja: „Mīmu, jo tas ar roku palīdzību izskaidrojas labāk nekā mana
tauta ar vārdiem”. 190 gadā .p.m.ē. Romā bija seši tūkstoši mīmu un pantonīmas popularitāte pieauga līdz pat mūsu ēras VI gs. Sakrālās
jēgas piepildīti žesti tika izmantoti arī ebreju reliģijas praksē. Ir
ne mazums Mozus attēlu, kuros viņa roku žesti norāda svētību, dieva
aizbildniecību, dieva noteikumu saņemšanu un to nozīmi. Kristīgajā
ticībā žesti vairs nav tik ļoti izteikti. Kristus rokas vienmēr tiek
attēlotas noteiktā stilizētā stāvoklī, lielākā daļa cilvēku, starp
citu, nezina tā nozīmi. Rietumu kultūras cilvēks ir zaudējis
priekšstatu par mudras svēto un dziedinošo spēku – viņš galvenokārt
izmanto žestikulāciju kā ekspresīvu saskarsmes formu. Agrās
renesanses itāļu glezniecībā un uzplaukuma laikā visbiežāk sastopams
tāds žests: īkšķa un rādītājpirksta galu saskaršanās. Tas tiek
izskaidrots sekojoši: (rādītājpirksts) noliecas dieva (īkšķa) priekšā
visus apvienojošā mīlestībā. Izplatītajā neapoliešu formā šis žests
simbolizē sadalītu mīlestību un laulību. Starp citu, šis žests tika
izmantots arī dažās Amerikas indiāņu ciltīs; to izmantoja situācijās,
kad bija nepieciešams izteikt piekrišanu. Reliģiozajā glezniecībā
plaši pazīstams vēl viens žests – atvērta uz augšu pavērsta plauksta.
Šis rokas stāvoklis ir pazīstams jau no senatnes un nozīmē atvērtību un
jautājumu. Kad mēs griežamies pie visuma ar lūgumu aizsargāt un virzīt
mūs pa pareizo ceļu, tad jūsu plauksta ir pavērsta tā, lai uztvertu to,
kas var nonākt pie jums. Amerikas indiāņiem šis žests ir vienāds vārdam
– imperatīvam „Dod!”. Māšanai ar iztieptu rādītāja pirkstu no vienas
puses uz otru ir universāla jēga un, konkrēti, - noliegšana; šis ir
veids kā pateikt „nē” gan itāļiem, gan Amerikas pamatiedzīvotājiem, gan
japāņiem un daudzām citām tautām. Izstiepts, bet nekustīgs
rādītājpirksts gan ikdienā, gan augstajā itāļu glezniecībā ir ar
daudznozīmīgu simboliku; tā ir taisnīguma, norādoša zīme (no kurienes
arī ir cēlies otrā pirksta nosaukums – rādītājpirksts), bez tam, zīme,
kura aicina klusēt, būt uzmanīgam, simbolizē pārdomas, kaut kādu vārdu
vai situāciju uzskatāmību, beidzot tas ir vienotības un skaitļa viens
simbols. Visvairāk pazīstama žestu valodas prakse ir pie Amerikas
pamatiedzīvotājiem, kuri parasti pie tās ķērās tad, kad viņu klātbūtnē
bija ārzemnieki. Pirmie baltie iedzīvotāji Amerikā pat uzskatīja, ka
indiāņi reti izmanto valodu, jo visbiežāk redzēja žestikulējošus
indiāņus, bet tie vienkārši aiz uzmanības izmantoja žestus, kuri
eiropiešiem nebija saprotami. Vēlāk pamatiedzīvotāji sniedza lielu
palīdzību nācijai, uzņemoties uzdevumu kontaktēties ar bērniem, kuriem
ir dzirdes traucējumi. Meksikā ir atklāts sens grebums akmenī, kur
attēlotas žestikulējošas figūras. Tādas rotā arī sengrieķu vāzes, ir
sastopamas uz māla plāksnītēm. Ķīniešu alfabēts sākotnēji radās kā
žestu aprakstīšanas paņēmiens. Žestos, kuri ir izplatīti pie Amerikas
indiāņiem, ķīniešiem, ēģiptiešiem un pie Āfrikas ciltīm, ir daudz
kopēja. Es ticu, ka arheologi , antropologi un lingvisti, savienojot
savus spēkus, galu galā izskaidros to, kādā veidā šie žesti ir ieguvuši
universālu vienādu nozīmi šādās attālās kultūrās. Roku vai žestu valoda
ir visu saskarsmes formu sākums un tā ir neparasti spēcīga. Mudru
māksla ir dievišķa pēc savas dabas: tā ļauj mums nonākt kontaktā ar
kosmiskajiem spēkiem, attīstīt sevī augstākās īpašības un saglabāt
dzīvu universālo, visā pasaulē pazīstamo valodu. Mudras ir pakāpiens no
kura mēs varam pasniegties līdz dievišķās kosmiskās drāmas skatuvei. Ir
pienācis laiks atjaunot un pilnībā novērtēt mudru praksi un izmantot šo
seno, spēcīgo „ieroci” ikdienas dzīvē. Mudras ir instruments jebkura
sapņa realizēšanai: jūsu dzīve burtiskā nozīmē ir jūsu rokās. Mudras
spēj palīdzēt sasniegt virsotnes – izdziedēt prātu, ķermeni un cilvēka
garu, mainīt tā dzīvi uz labāku, pacelt to jaunā sevis izzināšanas
līmenī, apveltīt ar varu. Mudras jums palīdzēs iegūt garīgo viengabalainību un novedīs pie tās pasaules līdzsvara, kurā mēs dzīvojam.
Avots: http://news.frut.lv/lv/scitech/mystic/14579 |